26. novembris. Sanāca diezgan daudz iedzert limonādi un arī runāt par limonādi, kā par kādu bērnības draudzeni, kas atbrauc ciemos ar visām mazmeitām. Man bērnībā vislabāk patika viņas lauku brālēns – mucas kvass, duļķains, auksts, bieza stikla kausā. Mucas ierašanās pilsētas laukumā nozīmēja vasaras sākumu un katrs gājiens ar kanniņu vai burku pēc kvasa bija garš ceļojums – šoseja iet gar Dobeles pilsdrupām, saule, asfalta smarža, tilts ar čuguna margām, koka māja ar norūsējušiem ielāpiņiem – karā sašauta un salāpīta, kilometrs turp, kilometrs atpakaļ. Kvasa pārdevējai bija šķīvītis ar lielām, vienmēr slapjām kapeikām – trīskapeikas, galvenā kvasa norēķinu valūta, jo mazais kauss maksā trīs kapeikas, pieckapeikas – īpaši milzīgas, nespodras un smagas; neatceros, kāda tām bija skaņa, it kā nebija nekādas, tikai slapjš plakšķis. Slapjas pieckapeikas ir mana grēka zīme – es tās kvasa pārdevējai nozagu. Blakus mucai baznīcas laukumā bija veikals Bērnu pasaule, un es kritu šajā grēkā tāpēc, lai nopirktu no skārda izgatavotu mazu cirka zirgu. Zirgam bija sānos atslēdziņa un aizmugurē braucējs, sarūtots arlekīns divričos, abi divi koši emaljēti, neticami skaisti. Kā bija iespējams, stāvot gandrīz stundu blakus pārdevējai un stāstot, ka gaidu draudzeni, nospert 40 kapeikas, to ir grūti pat iztēloties, atceros visu notikumu drīzāk kā karsta pusdienlaika sapni. Tomēr es zinu, ka neesmu to izdomājusi, es zirgu tiešām nopirku, parādīju citiem bērniem un viņi mani nosūdzēja mammai. Bija jānāk taisnīgam sodam, kuru es Trīs musketieru iespaidā iztēlojos kā pieckapeikas iededzināšanu uz pleca, taču dieviņš aizsteidzās priekšā un izdomāja sodu pats – naktī es briesmīgi saslimu un nonācu slimnīcā. Kur palika uzvelkamais zirgs, es nezinu, es to nekad vairs neredzēju. Bet tagad pēkšņi kļuvis tik svarīgi – kur viņš varēja palikt, kur viņš mani gaida. 5. decembris. Galvā kaut kāda nebeidzama spodrības nedēļa: katru dienu pamanu kaut ko izmēžamu. Tomēr veltīgi ir iedomāties, ka beigās viss būs tīrs, uzsnigs sniedziņš, slotu varēs iespraust rokā baltam vīriņam ar burkānu, miers un ziemsvētki. Galva sāp, bet slota tikai dzenā putekļus. Rakstīt ir ļoti līdzīgi tam kā bērni zīmē notikumus: tie sākas un attīstās nevis bilžu rindā, bet klājoties pāri sākumā uzzīmētajam, tāpēc jau īstas grāmatas nekad nav “par kaut ko” un tāpēc tās ir grūti saprast, ka zem teksta ir tik daudz zemteksta – un nepavisam ne tajā baismīgā noslēpuma nozīmē, bet vienkārši viss nākamais ir sazīmēts virsū, un ar dzēšgumiju var tikai izdzēst visu un ieraudzīt caurumu. Un uznāk tādas kā epilepsijas priekšnojautas, alkas pēc stihijas, kas visu vispirms sajauks un salauzīs, bet pēc tam sakārtos, un visam būs ritms un raksts. Ne jau tikai dzeja, katrs cilvēks tiecas pēc ritma un raksta – kā fizikas eksperimentos, kur plaknes trīcēšana, enerģija sakārto visādus pulverīšus un skaidiņas ornamentos. Vai, piemēram, sniegpārsliņu rašanās no ūdens; sniegpārsliņa ar savu sasalšanu un izkušanu laikam ir vislīdzīgākā cilvēkam. Man tāpat kā mazam bērnam patīk atkārtojumi, jo tie veido rakstu, arī tekstā. Turklāt es bērnībā cīnījos par taisnīgumu un simetriju, par labās un kreisās puses līdztiesību, kāpu no gultas vienu dienu ar labo, otru – ar kreiso kāju, pūloties neaizmirst kopējo rēķinu, aplaudēju, pārmaiņus plaukšķinot ar labo roku kreisajā un ar kreiso labajā (vairs pat neatceros, kā īsti bija ērtāk); ja bungoju ar pirkstiem pa galdu, tad skaitīju līdzi, cik reizes piesitu ar kuru pirkstu, lai citi pirksti neapvainojas. Taču, kā Lancmanis teica, runājot par piekto gadu un piekto bausli, jebkāds konsenss, jebkāda divu pušu redzējuma saskaņošana un vienlaicīga izprašana nav iespējama, var tikai pārmaiņus nostāties vienā vai otrā pusē, un viņš atsaucās uz Landauera topiju. Es arī uz to atsaucos, es pie tās turos ar abām rokām, mēģinu noturēt līdzsvaru un nepalikt tikai vienā pusē, lai arī pati savā, kamēr zibsnīšana acīs vēsta par to, ka tuvojas utopija “jūsmīga skurbuma formā”. Piekto gadu ir izdevies pārdzīvot, nāk sestais gads.