Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viss manī pārvēršas lūgšanās un zaimos, viss pārtop palīgā saucienā un noraidījumā.
Es esmu filozofs aurotājs. Manas idejas, ja tādas ir, rej. Tās neko nepaskaidro, tās sprāgst.
Es meklēju glābiņu utopijā, bet kaut kādu mierinājumu atradu vienīgi Apokalipsē.
Pirms dažām dienām... Es grasījos iziet un ieskatījos spogulī, lai sakārtotu šalli. Un pēkšņi – kādas neizsakāmas šausmas! Kas ir šis cilvēks? Es nespēju sevi pazīt. Es pazinu savu putekļu mēteli, šalli, cepuri, bet vienalga nezināju, kas ir šis cilvēks; jo tas nebiju es. Tas turpinājās aptuveni trīsdesmit sekundes. Kad es beidzot atjēdzos, šausmu sajūta tūlīt nepārgāja, tā izzuda tikai palēnām. Veselais saprāts ir privilēģija, kas var tikt mums atņemta.
Lai rakstītu, vajag vismaz minimālu interesi par lietām; un vēl vajag ticēt, ka lietas iespējams satvert vai vismaz aizskart ar vārdiem. Bet manī jau vairs nav ne šīs intereses, ne šīs ticības.
Parīze: kastē iespiesti kukaiņi. Būt par slavenu kukaini. Jebkura slava ir smieklīga; pēc tās tiecas vienīgi sabrukuma un sairuma mīlētājs.
Būt apsēstam ar savas niecības sajūtu nenozīmē, ka tu esi pazemīgs, – nekādā ziņā. Mazliet pazemības, mazliet pazemības – man tās vajadzētu visvairāk no visiem. Bet manas niecības sajūta liek man piepūsties lepnumā.
Melanholija ir ilgas pēc citas, zudušas pasaules, bet es nekad neesmu zinājis, kāda ir šī cita pasaule.
Mans raksts par Utopiju, kas iznācis N.R.F. jūlija numurā, ir tik slikts, ka man bija jāatguļas – no izmisuma. Es nespēju rakstīt bez uzbudinošiem līdzekļiem; un uzbudinoši līdzekļi man ir aizliegti. Kafija ir visa noslēpums.
Manas bezmiega naktis – esmu tām parādā visu, kas manī ir vislabākais un vissliktākais.
Svētdien, 17 [1959]
Jardin des Plantes. Mani aizvien vairāk fascinē reptiļi. Pitonu acis. Nav noslēpumaināka dzīvnieka – dzīvnieka, kas atrastos tālāk no “dzīves”. Viņu acis nāk no haosa laikmeta beigām. Tāda sajūta, it kā tu atlektu atpakaļ laikā, it kā atgrieztos mūžībā.
Jau gadiem es vairs nelasu Bodlēru, bet domāju par viņu tā, it kā lasītu katru dienu. Vai tas būtu tāpēc, ka viņš vienīgais, šķiet, ir aizgājis tālāk nekā es “splīna” pieredzē?
Albērs Kamī gājis bojā autoavārijā. Viņš miris brīdī, kad visa pasaule – un varbūt arī viņš pats – zināja, ka viņam vairs nav nekā, ko teikt, un ka, turpinot dzīvot, viņš varētu vienīgi zaudēt savu nesamērīgi lielo, nepelnīto, pat smieklīgo slavu. Milzīgas skumjas, uzzinot par viņa nāvi vakar vienpadsmitos vakarā Monparnasā. Izcils otrā plāna rakstnieks, bet dižens savā spējā ne mazākā mērā nekļūt vulgāram, par spīti visai tai godināšanai, kuru viņam nācās piedzīvot.
Ar Kamī esmu runājis tikai vienu reizi, šķiet, 1950. gadā; es par viņu esmu teicis ļoti daudz slikta, un tagad mani nospiež milzīgi, nepamatoti sirdsapziņas pārmetumi. Līķa priekšā es zaudēju visus ieročus, it sevišķi, ja līķis ir tik cienījams. Vārdos nenosaucamas skumjas.
Visas klimata zonas man ir kaitīgas, mans ķermenis nepielāgojas nekādiem platuma grādiem.
Džeimss Džoiss – gadsimta lepnākais cilvēks. Tāpēc, ka viņš ar neprātīga dieva stūrgalvību gribēja sasniegt – un daļēji arī sasniedza – neiespējamo. Un tāpēc, ka viņš nekad nerēķinājās ar lasītāju un necentās par katru cenu būt lasāms. Sasniegt augstāko mīklainības virsotni.
Pa īstam saprasties es spēju tikai ar tiem, kuri, nebūdami ticīgi, ir piedzīvojuši reliģisku krīzi, kas viņus apzīmogojusi uz visu atlikušo mūžu. Reliģija – kā iekšēja saruna – ir vienīgais veids, kā caurdurt, kā izlauzties cauri ārējā virsslānim, kas šķir mūs no būtiskā.
Mani nekad nav spējušas aizraut veiksmei lemtas cīņas. Manas simpātijas vienmēr ir piederējušas tām, kas man likās neredzami lemtas neveiksmei. Es instinktīvi vienmēr esmu bijis zaudētāju pusē, pat ja viņi necīnījās par taisnu lietu. Dot priekšroku traģēdijai, nevis taisnīgumam.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies
Melanholija
Skumjie svētki
Pārbaude ar gotiku
Lietu kārtība