Melanholija

Melanholija ir vārds, ko arvien retāk lietojam, lai aprakstītu kādu īpašu stāvokli, kuru mūsdienās saucam par depresiju. Fakts, ka, valodai mainoties, agrākais vārds nav pilnībā aizvietots ar jauno, norāda, ka joprojām rodam pielietojumu abiem terminiem. Kā tas bieži gadās ar sinonīmiem, arī melanholija un depresija nav gluži viens un tas pats, tāpēc mēdz rasties izteiksmes neprecizitātes valodā, kuru joprojām turpinām apgūt. Lai arī cenšamies pēc iespējas precīzāk aprakstīt psihisku ciešanu pieredzi, katrs jaunvārds nozīmi tikai sašķeļ, nevis nostiprina. Eseju krājumā “Saturna zīmē” Sūzana Sontāga apraksta savus intelektuālos varoņus, kuri visi kā viens cieš no vientulības, dusmu lēkmēm, eksistenciālas trauksmes un jaunrades krīzēm. Visi kā viens elpo melnu gaisu. Saskaņā ar viņas diagnostiku visi šie mākslinieki ir “melanholiķi”. Sontāga, runājot par saviem varoņiem, nelieto vārdu “depresija”, tomēr citviet viņa ar vieglu roku definē atšķirību: “Depresija ir melanholija bez šarma.” Bet kas īsti ir melanholijas šarms?

Rietumu domas tradīcijā jau izsenis melanholija tiek asociēta ar ģēniju. Mums ir Vinsents van Gogs ar nogriezto ausi. Mums ir Montēņs, kas atzīstas: “Tas bija melanholiķa temperaments, kas manī sēja plosošo apsēstību ar rakstīšanu.” Mums ir Nīna Simona, Kurts Kobeins, Teloniuss Monks un Deivids Fosters Volass, un mēs spītīgi turamies pie pārliecības, ka šie mākslinieki savus gara darbus radījuši, pateicoties ciešanām, nevis tām par spīti. Var teikt, ka melanholijas šarms ir van Goga pieklusināti kaleidoskopiskā krāsu palete: vienā no pašportretiem viņa sejas krāsu gamma veido saspēli ar toņiem fonā: baltais apsējs atbalso gleznas stūrī vīdošo audeklu, iedzeltenā āda sasaucas ar sienu gleznotājam aiz muguras, zilā cepure – ar zilo logu. Viņa darbu šarms ir viņa personiskais valdzinājums un viņa nolemtība.