Biedējošais skatiens

“Lai aizbaidītu stārķus no aviošova norises vietas Austrijas pilsētā Celtvēgā, karavīriem pavēlēts cieši skatīties putniem acīs, stingri aizliegts izmantot ieročus, vēsta Orange News. [..] “Cieša vērošana patiesībā biedē stārķus daudz vairāk nekā ieroča vai citas sprāgstošas ierīces troksnis,” atzīmēja aktīvists, piebilstot, ka šiem centieniem ir panākumi.”

LETA, 29. jūnijs

Kā jau dzīvās dabas sastāvdaļa, putni neseko cilvēka radītiem noteikumiem un dažkārt ir pat visai neparedzami, tāpēc reizēm cilvēki ķeras pie to aizbiedēšanas. Siltākos apgabalos ir bijis aktuāli atbiedēt putnus no graudaugu sējumiem. Tiesa, dažkārt pielietotās metodes nevar saukt par aizbiedēšanu, un mērogi ir šausmīgi. Ir zināms Ķīnas “eksperiments”, kad vajāja zvirbuļus visā Ķīnā, bet ir arī tuvāki piemēri no Padomju Savienības pieredzes. Piemēram, Čeļcovs-Bebutovs grāmatā “Putnu ekoloģija” (1982) ziņo, ka ar saindētu barību 1962. gadā Džambulas apgabalā Kazahstānā tika iznīcināti 1, 8 miljoni zvirbuļu, bet 1963. gadā – jau vairāk nekā divi miljoni. Taču nākas arī izprast, ka zvirbuļi ēd ne tikai graudus, bet arī labības kaitēkļus, tādējādi glābjot ražu no daudz alkatīgākiem ēdājiem. Civilizētāk būtu lietot taktilas, akustiskas un vizuālas atbiedēšanas metodes, un tās tiek izmantotas pēc iespējām un vietējas specifikas. Zivju dīķos, kur ēdelības dēļ jūraskraukļi netiek gaidīti, ir redzēts, ka tos biedē ar regulāriem tukšiem “lielgabala” šāvieniem. Lidostās izmanto dresētus plēsīgus putnus vai to atdarinājumus, lai atbiedētu putnu publiku, kas labprāt lidotu baroties uz pļautajiem zālājiem, kuros viegli atrast kukaiņus un sīkos zīdītājus. Lai putni nesēstos uz pieminekļiem, nereti uz tiem izveido savdabīgus ērkšķus, kuri ļauj, piemēram, ievērojama kultūras darbinieka piemineklim ilgstoši iztikt bez gaišas “cepurītes”. Izplatīta biedēšanas metode ir trauksmes skaņu atskaņošana, kuru sāka pielietot 1954. gadā amerikāņu zoologs Fringss pret strazdiem (ierakstīja sagūstītu putnu kliedzienus) un francūzis Žibāns pret vārnveidīgajiem putniem. Vēlāk pētījumi pierādīja, ka ir putnu sugas, kuru jutīgums pret ierakstītajiem trauksmes signāliem var būt dažāds atkarībā no ģeogrāfiskā apgabala, un grūti atrast universāli iedarbīgus kliedzienus. Ir arī pretēji piemēri. Zinātnieks Jakobi 1974. gadā rakstīja, ka Latvijā un Igaunijā kaiju pulcēšanās vietās atskaņojot ģeogrāfiski attālās vietās ierakstītus vienas sugas kaiju trauksmes saucienus, to iedarbība uz sugas brāļiem bijusi vienāda. Cilvēki ar putnu skaņas dzirdīgākām ausīm, pie kādiem es piederu, ejot garām mūsu Brīvības piemineklim, dzird skaņas, it kā piemineklī būtu iekārtots putnu gestapo. Lai atturētu putnus no sēdēšanas uz pieminekļa, tur tiek atskaņotas putnu baiļu un stresa skaņas. Līdzīgi rīkojas arī viena otra smalka vēstniecība, jo kam gan patīk putnu notraipīti pieminekļi un jumti. Turklāt, tai pašai sudrabkaijai, kas aizvien vairāk sāk ligzdot uz pilsētas ēku jumtiem, šļāciens pavisam nav tik nevainīgs kā balodim, jo sudrabkaijai jābūt pietiekami stiprām kuņģa skābēm, lai sagremotu visdažādāko barību, ieskaitot zivis un gaļu. Tas ar laiku bojā jumta materiālu, atstāj traipus. Ārzemēs piedāvājumā jau ir lāzertehnika putnu atbiedēšanai, piemēram, lielos angāros, bet nav gadījies dzirdēt, ka tādu lietotu Latvijā.

Vienkāršākas metodes, kā putnubiedēkļi, nav ilgstoši iedarbīgas. Putni ir pietiekoši inteliģenti, lai ar laiku saprastu, ka šī butaforija nerada īstas briesmas. Labi risinājumi rodami, putnus nevis biedējot prom, bet novēršot iemeslus tiem pulcēties tur, kur tie nav vēlami. Piemēram, novēršot lidostu tuvumā iespējas baroties, padarīt nepieejamus pārtikas atkritumus un tamlīdzīgi. Tāpat, ierīkot atkritumu izgāztuvi lidostas tuvumā (vai otrādi) nemaz nav prātīgi.

Dažkārt putni būtu jābiedē prom viņu pašu labad, nevis tāpēc, ka tie varētu radīt kaitējumu cilvēkam. Daudz putnu iet bojā, ietriecoties stiklotajās moderno ēku fasādēs, kuras kļūst par īstām putnu kapsētām, ja ir putnu ceļā. Šī bēdīgā putnu dzīves daļa bieži paliek nepamanīta, jo parasti migrējošo putnu aktivitāte ir lielāka krēslas stundās, un putnu līķus gar ēkām agrākā rītā visbiežāk nokopj vārnas un kaķi. Man pašam ir gadījies agri no rīta atrast Rīgas dzelzceļa stacijas fasādē nositušos dārza ķauķi, bieži esmu pieredzējis, ka putni ieskrien verandu lielajos logos. Šajā gadījumā pasaulē izplatīts paņēmiens ir iekārt logos plēsīga putna kontūru, kas atbiedē potenciālos upurus.

Nevar noliegt, ka pirmajā brīdī ideja iesaistīt austriešu karavīrus putnu biedēšanai ar “ciešu skatienu” liekas visnotaļ amizanta. Tomēr apdomājot kļūst skaidrs, ka skatiens nemaz nav tik vājš aizbiedēšanas ierocis. Tiešām, viena lieta ir paskatīties, otra – cieši vērot. Ne velti vārdam “skatīties” ir daudz vairāk negatīvu nekā pozitīvu sinonīmu. Varbūt blenzējs atklāti izaicina un piesaka savas pretenzijas būt augstākā hierarhiskā pozīcijā; ciešs, neslēpts skatiens var paust agresīvu seksuālu vai gastronomisku interesi.

Jāņem vērā, ka lielu daļu no savas dzīves stārķis pavada ziemošanas vietās Āfrikā, kur viņam ir iespējas nokļūt cilvēka barības objekta statusā. Nereti stārķus Āfrikā medī, ieskaitot pavisam vienkāršu metodi – noslēpties, un, kad stārķis ir tuvu, ātri skrienot to noķert. Stārķis nespēj zibenīgi pacelties gaisā, un žigls vietējais iedzīvotājs var paspēt saķert mielastu. Tiek lietotas arī metodes, kas prasa mazāk spēka un izveicības. Tādējādi stārķim ir svarīgi atšķirt vienkārši ziņkārīgu skatienu un uzvedību no tāda, kas sola nepatikšanas. Te gan jāpiebilst, ka putni mēdz būt drosmīgāki un bailīgāki dažādās ģeogrāfiskās vietās, piemēram, Lielbritānijā ūdensvistiņas pielaiž cilvēku tuvāk nekā pie mums. Dažkārt tam nav vienkārša izskaidrojuma.

Vai putni jūt mūsu skatienus? Kam ir gadījies meklēt putnu ligzdas, izsekojot vecos putnus, zina, ka sākot no zināma attāluma, ir bezjēdzīgi cieši blenzt uz putnu un gaidīt, ka tas dosies uz ligzdu. Putns tiešām redz vai pat jūt šo skatienu, un pat nav jābūt tik tuvu, lai skatītos putnam acīs. Lai izsekotu putnu, radības kronim jātēlo vienalga kas, tikai ne ieinteresēts vērotājs, bet garlaikoti jāveras sānis. Ir gadījies, ka pēc ilgstošas novērošanas atliek uz pāris sekundēm tiešām paskatīties sānis, nevis to tēlojot, un pa to laiku putns ir nozudis uz ligzdu. Pēc manas pieredzes, atliek “ne tā” paskatīties uz vārnu brīdī, kad tā būvē ligzdu, un ligzda tiek pamesta.

Diezin vai mēs kādreiz spēsim iekļūt stārķu domās un droši uzzināt, ko viņi domā par austriešu karavīriem, kuri tiem cieši skatās acīs. Varbūt ar laiku karavīrus var aizstāt ar lellēm? Bet ideja likt putniem just, ka viņus vēro, šķiet visnotaļ interesanta putnu biedēšanas nodarbē. Būtu ārkārtīgi interesanti uzzināt precīzāk, kā veicies ar stārķu aizbiedēšanu. Piemēram, vai labāk stāvēt nekustīgi un skatīties virsū, vai skatīties, lēnām ejot it kā garām? Vai skatīties taisni, vai pašķiebtu galvu, vai it kā caur pieri? Ja vien tas tiks fiksēts, jācer, ka šīs ziņas austriešu armija nepadarīs slepenas, bet padalīsies pieredzē.

Tas būtu ne tikai interesanti. Dažkārt, ja ne tikai gribam pasargāt savas materiālās vērtības un padarīt drošākus lidlaukus, bet arī vēlam labu putniem, ir svarīgi zināt, kā tos iedarbīgi aizbiedēt.