Par zinātni un putniem

“Dalība šādās konferencēs (Eiropas putnu uzskaišu padomes EBCC konference Spānijā, Kaceresā, 2010. gada martā – red.) ne tikai dod iespēju iegūt jaunu informāciju un redzēt jaunas putnu sugas. Tā arī, tēlaini izsakoties, veicina zinātnisko domu. Ne velti manās konferences piezīmēs atrodama ne viena vien pierakstīta doma, kam ar ziņojumos runāto tieša sakara nav. Tā ir arī iespēja salīdzināt mūs ar citiem Eiropas zinātniekiem. Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ornitoloģijas kā zinātnes gandrīz nemaz nav. Lielākoties mēs esam “svētdienas zinātnieki”, kas nepārzina pat pamatlietas (kaut vai par statistiku), kas citās valstīs ir skaidras jau studentiem. Es negribu teikt, ka mums tagad būtu jānokar galvu un jājūtas maziem un melniem, gluži otrādi – tāpat kā ilggadējais LOB prezidents un LOB goda biedrs Jānis Vīksne – gribu sist dūri galdā un teikt – zinātne Latvijā ir jāattīsta.”

Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, žurnālā Putni Dabā, 2010/1-2, 59. lpp.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) ir dibināta 1985. gadā, pateicoties profesora Jāņa Vīksnes iniciatīvai. Šobrīd, līdzīgi citām zinātnes nozaru biedrībām, LOB var iestāties ikviens interesents, bet, atšķirībā no tām, piemēram, entomologu vai mikrobiologu biedrībām, kur biedru skaits svārstās ap simtu, LOB ir 600 biedru – tikpat, cik Rīgas Latviešu biedrībā. To vidū ir vairāk nekā simt skolēnu un visi aptuveni desmit Latvijas biologi ar doktora zinātnisko grādu ornitoloģijā. Interese par visuresošajiem, spilgtajiem un skaļajiem dinozauru pēctečiem piesaista ornitoloģijai daudz vairāk dabas mīlētāju nekā citām bioloģijas jomām. Putnu vērošana ir izplatīts vaļasprieks visā pasaulē, tomēr novērojumi par putniem debesīs, zivīm jūrā vai holesterīnu asinīs, lai arī tie būtu izdarīti ar smalkiem instrumentiem, vēl nav zinātne. Novērojumus var atstāstīt kā anekdotes vai iekļaut monitoringa pārskatos, publicēt un nopūsties: “Ko tu padarīsi, tā viš’ i...” Novērojumi ir izejmateriāls zinātniskai analīzei.

Viesturs Ķerus ir ne tikai LOB priekšsēdētājs, bet arī LU Bioloģijas fakultātes doktorants. Saprotams, ka viņu satrauc ornitoloģijas zinātnes perspektīva amatierisma pārplūdinātā organizācijā. Komentēt kaimiņu katedrā strādājoša kolēģa izteikumus nav īsti korekti. Labāk taču prasīt pašam Viesturam, kur Latvijas ornitoloģijā zinātne vēl ir atrodama un attīstāma, jo viņš taču neapgalvo, ka tās nav pilnīgi nemaz, bet tikai “gandrīz nemaz”.

Tomēr pirms iet un prasīt, jāvienojas par terminiem. Ko mēs sauksim par zinātni un kā atšķirsim, tā ir vai nav?

Vispārīgs skaidrojums par to, kas ir zinātne, atrodams katrā enciklopēdijā, bet īsas definīcijas ir pat likumos: “Zinātne – intelektuālās darbības sfēra, kurā ar teorētiskām vai eksperimentālām metodēm tiek iegūtas un apkopotas zināšanas par dabā un sabiedrībā pastāvošajām likumsakarībām,” vai Eiropas terminoloģijā: “fundamentālie pētījumi ir eksperimentālais vai teorētiskais darbs, ko sākotnēji veic, lai iegūtu jaunas zināšanas par lietām un parādībām, neparedzot nekādu praktisko pielietojumu vai izmantošanu”. Ar “zinātni” vai “fundamentāliem pētījumiem” saistīti, bet tuvāki praktiskai lietošanai ir “pētījumi”, “rūpnieciskie pētījumi”, “inovācija”, “eksperimentālās izstrādes” un “zinātniskā darbība”, bet tās jau ir citas definīcijas. Šoreiz pievērsīsimies “tīrajai” zinātnei, kura izmanto noteiktas metodes un iegūst zināšanas bez redzamas perspektīvas izmantot tās, kā teica Vonnegūts, nākamā gada oldsmobīļa vējstikla slaucītāju uzlabošanai, jeb, politiski ciniski vērtējot – personiskās zinātkāres apmierināšana par svešu (visbiežāk valsts) naudu.

Lai noskaidrotu, kur ir robežas, kas šķir zinātni, “svētdienas zinātniekus”, viltus zinātni, mākslu, reliģiju un vēl ko citu, jātiek skaidrībā vismaz par diviem iepriekš citēto definīciju komponentiem: (1) kas ir zināšanas jeb jaunas zināšanas un (2) kā notiek eksperimentālais vai teorētiskais darbs zinātnē.

Vai es esmu ieguvis jaunas zināšanas, pierakstīdams, kurā datumā šogad atlidoja cīruļi, kurā strazdi? Jaunas zināšanas ir kā nauda – gan santīma, gan simtlatnieka vērtībā. Lai gan zinātniskās informācijas apjoms pieaug lavīnveidīgi un katrs būs paburzījis piecīti, piecsimtnieki gadās reti, bet banku akciju kontrolpaketes vispār tikai daži ir redzējuši. Vērtīgās jaunas zināšanas nav paredzamas esošajā zinātnes līmenī, tās nav sakņotas ikdienā, veselā saprāta vai tautas gudrības balstītās prognozēs. Jo plašāku jomu skar un jo pārsteidzošākas ir jaunās zināšanas, jo labāka zinātne. Vislabākā zinātne bieži nāk kā atklāsme, bet atšķirībā no brīnuma tā balstās uz iepriekšēju intensīvu intelektuālu darbu. Patiesi jaunas zināšanas, kas būtiski maina izpratni par dabu un sabiedrību (Kūna paradigmu), ir pati vērtīgākā manta pasaulē (atkal Vonnegūts), bet to ir ļoti maz. Toties ir daudz zinātnisku projektu, kas tonnām producē publikācijas un jaunus, iepriekš paredzamus faktus (pēc Čargrafa).

Teorētiskais un eksperimentālais darbs zinātnē notiek, izmantojot Metodi, zinātnieka uzvedības Zelta grāmatu. Zinātnisko Metodi sāka veidot jau Aristotelis, to no antīkās senatnes līdz pat mūsu dienām ir papildinājuši visi lielie vārdi, par kuriem mācās universitātē zinātnes filozofijas kursā. Metode noteic zinātniekam meklēt patiesību, balstoties uz loģiku, precīzi definētiem jautājumiem, mērāmiem datiem novērojumos vai eksperimentos, hipotēžu un teoriju veidošanu, lai izskaidrotu faktus (indukciju), teoriju pārbaudi, prognozējot novērojumu vai eksperimentu rezultātus (dedukciju). Novērojumiem vai eksperimentiem jābūt precīziem, atkārtojamiem, salīdzināmiem; hipotēzēm un teorijām – pierādāmām un pārbaudāmām, ja nepieciešams, atzīstamām par kļūdainām (falsificējamām pēc Popera), precizējamām, bez lieku pieņēmumu izmantošanas (Okama bārdas nazis), ietverošām (neselektīvām) un izskaidrojošām. Metodei jādod panākumi_­ ne jau tūlīt un katram zinātniekam, bet virzienam kopumā pārskatāmā laika periodā. Rezultāti jādara pieejami lietpratējiem un jāļauj kritizēt. Bez tam, katrai zinātnes nozarei vēl ir savs specifisks metodikas un terminoloģijas krājums, kurš jāpārvalda, lai tevi atzītu par pērlīšu spēles meistaru (sk. Hesi).

Velkot robežas, varam pieņemt, ka “īsts zinātnieks” mērķtiecīgi izmanto Metodi jaunu zināšanu ieguvei, viņa slava ir atkarīga no jauno zināšanu vērtības, publikācijām un kolēģu labvēlības.

“Svētdienas zinātnieks” jeb neprofesionālis neapzinās Metodes nozīmi, nepārvalda savas nozares terminoloģiju un metodiku, piemēram, datu statistisko apstrādi, viņa pienesums ir ikdienišķa novērojuma līmenī un viņa publikācijas nopietni žurnāli nepieņem. Nonācis profesionāļu pulkā, viņš riskē saņemt izsmiekla un nosodījuma brāzienu. Tā savulaik gadījās DNS struktūras atšifrētājam Vatsonam (viņa pirmā specializācija, starp citu, arī bija ornitoloģija), kurš neilgi pirms sava lielā atklājuma norāvās no bioķīmijas korifeja Čargrafa par to, ka neprata atšķirt purīnus no pirimidīniem.

Savukārt “viltus zinātnieks”, piemēram – astrologs, izmanto Metodes formu, bet ne saturu. Jautājumi ir, bet tie nav precīzi formulēti, faktus analizē pēc noteiktas, selektīvas atlases, teorijai neatbilstošos izslēdz. Tāpēc arī kopš Keplera laikiem astroloģija progresē nevis likteņa noteikšanas precizitātē, bet pašapliecinājuma formulās (Tagarda kritērijs – pseidozinātnes neprogresē).

Teorētiski šķiet, ka sašķirot “īstos” un “citādos” zinātniekus nebūtu problēma, diemžēl dzīvē viss ir savādāk. Jaunās zināšanas bieži paliek nenovērtētas un ģēniji nesaprasti, “īstie zinātnieki” gadsimtiem ilgi meklē risinājumus neeksistējošām problēmām (flogistons, ēteris), bet patiesi nozīmīgus jautājumus piemirst, virziena panākumus nosaka mode, autoritāte un sakari, bet lielākos atklājumus izdara neapzināti, nejauši. Atļaujoties postmoderni cinisku vērtējumu: zinātne ir tas, ko par zinātni uzskata pietiekams skaits viens otru atbalstošu zinātnieku, kas spēj vienoties par terminoloģiju un izdot pāris zinātnisko žurnālu. Jaunas un noderīgas zināšanas var iegūt arī bez Metodes (Feierabenda anything goes), zināšanu vērtību nosaka to drošums, nevis novitāte vai metodiskais pamatojums (sk. Laudanu).

Jācer, ka Viesturs Ķerus un vēl pāris viņa kolēģi, kas savulaik nav bastojuši biometrijas kursus Bioloģijas fakultātē, tuvākajā laikā iegūs zinātņu doktora grādus, tādējādi būtiski pieaudzējot ornitoloģijas muskuļus Latvijā. Tomēr trīs jauni doktori būs par maz, lai mainītu LOB amatieru simtu motivāciju un masveidā pārvērstu tos no putnu vērotājiem par “īstiem zinātniekiem”, bet pašu biedrību, kā to varbūt bija iecerējis prof. Vīksne, veidotu par zinātnisku, nevis par putnu draugu organizāciju. Neņemos arī paredzēt, vai šādas pārmaiņas dotu ornitoloģijas kā zinātnes attīstībai neapšaubāmi vajadzīgo atbalstu Latvijā. Lielāks troksnis taču celsies, ja par zinātni galdā dūres sitīs nevis daži zinātnieki, bet 600 atbalstītāji, kas nav interešu konfliktā sakarā ar iespējamo naudas saņemšanu, turklāt ar personisko piemēru apliecina cilvēkiem, tostarp arī deputātu kandidātiem, ka zinātne (lai arī “svētdienas zinātne”) – tas ir forši. Priekšvēlēšanu stresa laikā 600 dūres jau ir ievērojams spēks, turpat vai vesela putnu partija.