Brašā jaunā Roma

“Zemā dzimstība un novecojošā sabiedrība Eiropā liek ES dalībvalstīm pamatīgi izvērtēt savu pensionēšanās sistēmu, uzskata Eiropas Komisija, kuras atzinums paredz pensionēšanās vecuma regulēšanu vienlaikus ar dzīves ilguma pieaugumu. Dažas ES valstis šādu mehānismu jau ieviesušas. “Esošā situācija vienkārši nav ilgtspējīga,” teica ES Nodarbinātības komisārs Lāslo Andors. Francija, Grieķija, Spānija un Lielbritānija plāno palielināt pensionēšanās vecumu.”

BBC, 2010. gada 7. augustā

Spānijā nolemts laist cilvēkus pelnītā atpūtā vēlāk, nevis sešdesmit piecos gados, kā pašreiz. Tādas pašas runas risinās visās Eiropas valstīs, pat Krievijā, par spīti tam, ka šīs valsts iedzīvotāji parasti nenodzīvo līdz pašreizējam termiņam, tādēļ visas runas par to, kādā vecumā krievu cilvēkam doties pensijā, par kuru turklāt nevar izdzīvot – tā ir tīra abstrakcija, kaut kas līdzīgs Lobačevska ģeometrijai. Taču Rietumu (un daļēji arī Centrālajā) Eiropā viss ir daudz nopietnāk. Sociologi gatavi paziņot: sabiedrība noveco, ļaudis sākuši dzīvot arvien ilgāk, bērnu dzimst arvien mazāk, un uzturēt tādu padzīvojušu dīkdieņu masu kļūst arvien grūtāk. Lai vecīši pastrādā! – pieņem lēmumu politiķi, atkal vadoties no humāniem apsvērumiem. Un patiešām – cilvēkiem 65 gados pensijā kļūst garlaicīgi – pēc tam, kad viņi kādus četrdesmit gadus ir rāvušies, – roka tā vien stiepjas pēc datora, pēc darbagalda, pēc receptes veidlapas, pēc skolas stundu saraksta. Un viņiem nepavisam nav vajadzīga ne pensija (priekš kam, ja var klusi vilkties uz darbu un nest mājās godīgi nopelnītās algas?), ne savas privātmājas (priekš kam padzīvojušiem cilvēkiem šī banālā greznība? Ir taču municipālie dzīvoklīši, maziņi, ērtiņi, aiz plānas sienas ir kaimiņi – vienmēr ir iespēja pasocializēties pēc sirds patikas), ne tas muļķīgais “brīvais laiks” (ko viņi darīs? Ar finiera zāģīti vīlēs? Bet televizoru var arī pēc darba paskatīties, nerunājot nemaz par brīvdienām). Kādēļ tērēt naudu šim pusatstrādātajam cilvēciskajam materiālam, kad valsts budžets plīst pa visām vīlēm, kad vajag steidzīgi piemest naudiņu Irākas un Afganistānas demokrātiskajām valdībām, kas nes progresa lāpu savām tautām, kuras nez kādēļ gan pretojas? Patiešām, līdzekļu, kas tiek dīvaiņiem, kuri sešdesmit piecos gados nepiedodamā veidā vēlas sākt beidzot dzīvot savu dzīvi, pietiktu, lai atbalstītu visas mūsu brīnišķīgās bankas, kurām šodien klājas grūti! Mūsu bankas – nacionālā bagātība: pietiek paskatīties, cik skaistas ēkas tās sev sabūvējušas mūsu pilsētās. Un jūs piedāvājat visu to nolemt izputēšanai? Lai cilvēki, kuri jau tā uz šīs zemes ir nolauzuši sešas ar pusi desmitgades, vēl padzīvotu kādus nožēlojamus trīs, četrus gadus? Prātu zaudējuši esat? Nekad!

Uzbrukums pensionāriem turpinās – un nevajag šajā ziņā lolot ilūzijas. Galu galā, nav nemaz tik sarežģīti iet uz darbu, vai ne? Rietumu smagās industrijas laiki ar versmojošo uguni, sēra smaku, dūmojošajiem skursteņiem un 12 stundu darba dienu jau sen aizgājuši – nē, ne pagātnē, bet uz bijušo koloniju un puskoloniju teritorijām. Bet šeit ielas slauka viesstrādnieki. Arī mājas ceļ viņi. Atbraucēji un viņu bērni pakāpeniski sāk ārstēt un mācīt. Un datoros rakņājas arī ne Bērtranda Rasela un Puankarē pēcnācēji. Atliek mierīgi vien iet uz jauko, gaišo ofisu ar gigantiskajām zālēm, kas līdzinās veģetārai lopkautuvei, un klusi tur atsēdēt noteiktās stundas, piemānot korporatīvos filtrus, kas bloķē porno, Facebook un Twitter. Kādēļ tādas vecumdienas lai nebūtu skaistas? Es pat nerunāju par šīs lietas sociālo svarīgumu: sabiedrība atviegloti uzelpos – vecīši nevilks lejup kā smags slogs tās sastrādātos plecus. No tā eiropietim jāizdara svarīgs eksistenciāls secinājums. Kādēļ tad vispār strādāt un krāt naudu vecumam, ja vecums nepienāks? Nu, fiziski tas kaut kad pienāks, taču sociāli – tikai septiņdesmit piecos, astoņdesmit gados. Ar visu cieņu pret mūsdienu medicīnu un veselīgu dzīves veidu, labumi, kas birst no laikus sarūpēta pilnības raga uz astoņdesmitgadīgu cilvēku, nedaudz izskatās pēc ņirgāšanās. Tad vai gan ir vērts protestantiski ik dienu atlicināt šajā ragā pa mazumiņam? Kādēļ atteikties no savas dzīves, lai sēdētu pretīgā openspace, runātu ar cilvēkiem, kurus normālā dzīvē turētu kilometra attālumā no sevis, kādēļ zemoties tā saucamās “karjeras” dēļ (neviens nekad nepaskaidros, kas tas ir)? Iznīcināt savu pusgadsimtu, lai pēc tam vēl izvilktu gadus trīs dārgas apteksnes kompānijā? Tā pazūd eiropieša pēdējā motivācija strādāt.

Protams, viss izskatās citādi tur, kur katram cilvēkam priekšā vīd bada, nabadzības, patiesas sociālas nelaimes rēgs. Tur darbs ir bēdīga nepieciešamība – lai gan tā cilvēces vēsturē bijis vienmēr. Tikai Rietumu cilvēkam, kurš lepojas ar savu darba mīlestību, organizētību, efektivitāti, ievajadzējies ideoloģiska pamatojuma, lai sevi piespiestu strādāt – un spriestu par citu pēc viņa darba. Protestantiskā ētika, komunistiskā ētika – vienkārši ir acīmredzams apmāns, kas domāts dzimušiem dīkdieņiem, kādi cilvēki lielākoties arī ir. Ar komunismu viss ir saprotams – tā saldākā ideja ir, ka kādreiz mūsu pēcnācēji nestrādās vispār, strādās gudras mašīnas, bet sabiedrības locekļi kavēs laiku, patīkami un neapgrūtinoši nodarbojoties ar mākslām, zinātnēm, sportu vai vispār paradīzes mierā nedarīs neko. Tikmēr izslavētā protestantu ētika ir pretrunu pilna. No vienas puses, Kalvina predestinācijas ideja, saskaņā ar kuru bagātība ir vienāda ar izredzētību, bet nabadzība – ar grēku. Tas ir, nevis grēcīgs cilvēks ir nabags (kas vēl būtu saprotami), bet nabags tieši tā dēļ ir grēcīgs. Un kur šeit ir darbs? – mēs pajautāsim. Es pat nerunāju par to, ka kristietībā ar grēku ir saistīts tieši pats protestantiskās bagātības avots – darbs: neaizmirsīsim, kādos apstākļos mūsu pirmvecāki no lieliskās bezdarbības pārgāja pie smagajām rūpēm par dienišķo maizi.

Nevajag uzskatīt cilvēkus par dumjākiem, nekā viņi patiesībā ir. Apdraudot pēdējo pastāvīga kvalificēta darba stimulu – itin dabisku vēlēšanos pieklājīgā vecumā atstāt darbu un padzīvot sev par prieku –, Eiropa sevi nolemj imperatoru Romas liktenim, kuras pilsoņi centās neaptraipīt savas rokas ar darbu, ļaujot strādāt pārējiem. Pilsētas, pilnas ar nenosakāma vecuma dīkdieņiem – lūk, patiesā Jaunā Roma. Un mēs stāvam uz tās sliekšņa.