Būt vienam

Ne jau visiem Francijas valdniekiem beigas sanāk tik neizdevušās - ar galvas nociršanu un tamlīdzīgi, bet kaut kas tajā fin de règne sindromā ir raksturīgs tieši Francijai. Arī jēdziens “fin de règne”, kas burtiski nozīmē “valdīšanas beigas”, īsti skan tikai franču valodā, kur tiešajai vārda nozīmei klāt nāk arī garā Francijas karaļu un prezidentu vēsture. Miterāns, slimības mākts, savus pēdējos prezidentūras mēnešus pavadīja agonijā; de Golls, lai noietu no skatuves, izvēlējās nepareizo brīdi un nepareizo līdzekli - referendumu; Pompidū nomira, vēl atrazdamies amatā... Kādas būs pašreizējā Elizeja iemītnieka atvadas?

Festivāls “Francijas pavasaris” Latvijā tieši sakrīt ar Žaka Širaka fin de règne, jo šobrīd, 2007. gada februārī, līdz pašreizējā Francijas prezidenta divpadsmit gadu valdīšanas beigām ir atlikuši nieka trīs mēneši, un 44 iespējamie pēcnācēji jau oficiāli pieteikušies cīņai par viņa krēslu. Francijas prezidents Žaks Širaks ir norūpējies par savu vietu vēsturē, bet Francijas iedzīvotāji ir aizrāvušies ar jaunās prezidentūras kampaņas sižetiem un intrigām.

Vienam no nopietnākajiem prezidenta kandidātiem, pašreizējam iekšlietu ministram Nikolā Sarkozī nākas taisnoties - viņš ir vai nav izmantojis savu “dienesta stāvokli”, lai veicinātu sava dēla padsmitnieka skutera atrašanu? Skuteris janvārī tika nozagts šikajā Parīzes 16. kvartālā - skuteris kā jau skuteris, turklāt vēl nepieķēdēts. Taču nepagāja pat nedēļa, un šis skuteris - ar DNS analīzes palīdzību - tika atrasts. Skutersāga uzņem apgriezienus, jo Parīzē nozagtie skuteri skaitāmi tūkstošos, bet atrastie - labi ja dažos simtos. Prezidenta kandidāts Sarkozī kungs uzbrukumus sparīgi atvaira, apgalvodams, ka Iekšlietu ministrijas darbinieki cītīgi strādājuši ne jau skutera īpašnieka uzvārda dēļ, un tā viņi strādājot un strādās, meklējot jebkuram (proti, prezidenta vēlētājam) nozagto skuteri...

Sociālistu partijas prezidentūras kandidātei Segolēnai Rojālai 2007. gada sākums nav bijis īpaši veiksmīgs, toties medijiem nav par ko sūdzēties, jo Rojālas kampaņa tiem ir ļoti pateicīgs materiāls. Kad populārajā televīzijas Canal+ raidījumā kandidātes preses sekretāram pajautāja, kas ir Rojālas vājākais punkts, viņš nekavējoties atbildēja: “Viņas vīrs.” To varētu uztvert kā uzjautrinošu vaļsirdību, ja vien kandidātes vīrs nebūtu arī sociālistu - proti, prezidenta kandidātes - partijas priekšsēdētājs. Nākošajā dienā Rojāla bija spiesta ieviest savu “ordre juste” (taisnīgo kārtību) un vaļsirdīgo preses sekretāru uz mēnesi atstādināt. Par Rojālas nevīžīgajiem komentāriem - vai tie būtu par Ķīnas priekšzīmīgo tiesas sistēmu, vai par Kvebekas vai Korsikas vēlamo suverenitāti - daži labi sociālistu partijas vecie “buki” labprāt atstādinātu arī pašu kandidāti, un ne tikai uz mēnesi vien.

Uz šāda kolorīta fona prezidentam Širakam ir grūti savām pēdējām prezidentūras nedēļām piemeklēt piedienīgo mūžības toni. Gribētos jau gravitas, bet mediji ķer anekdotes. Saaicinājis izmeklētus žurnālistus uz sarunu Elizejā, Širaks pēc tam neslēpa dusmas un sašutumu, ka vienīgais, ko žurnālisti uzskatījuši par iespējamu atspoguļot no šīs sarunas, bijušas viņa trīcošās rokas un nepiedienīgie vārdi Irānas kodolprogrammas sakarā. Nākamajā dienā tie paši žurnālisti tika izsaukti atkal, lai koriģētu topošās vēstures annāles. Prezidents Širaks domā par to, kāds viņš izskatīsies vēstures lappusēs, bet viņa 44 potenciālie pēcnācēji domā par to, vai viņi vispār šajās lappusēs nonāks.

18. janvāra pasākumā Parīzes Panteonā Zakam Širakam tomēr izdevās savai prezidentūras izskaņai piešķirt nepieciešamo svinīgumu. Francijas prezidents viens pats uz plaša paaugstinājuma, aiz viņa videoprojekcijā plīv zilbaltsarkans fons, bet priekšā - neskaitāmi cilvēku portreti. Nedaudz tālāk sēž pasākuma viesi, starp tiem arī Simona Veila un Elijs Vīzels. Parīzes Panteonā, kas ir mūžīgās Francijas simbols, Francijas prezidents godina Francijas taisnīgos un atklāj goda plāksni, uz kuras rakstīts: “Uzņemoties risku, viņi iemiesoja Francijas godu, iemiesoja tās vērtības - taisnīgumu, iecietību un humānismu”. No 2725 Francijas taisnīgajiem dzīvi vēl ir 240 - 18. janvāra ceremonijā piedalījās gan tie, kuri glāba, gan tie, kurus izglāba. Prezidents Širaks pieminēja arī visus anonīmos, oficiāli neatzītos varoņus, kas palikuši ēnā. Skaistajā prezidenta uzrunā (komentētāji jau to paspējuši nodēvēt par vienu no viņa labākajām runām) prezidents uzsvēra, ka šie varoņi sevī glabāja nācijas vērtības tad, kad pati nācija jau bija kapitulējusi. 1940. gadā Republikai sabrūkot, tieši atsevišķi francūži bija tie, kas izglāba Francijas godu. Traģiskās ilūzijas par Petanu un Višī negods, teica Francijas prezidents, mums iemācīja vispirms to, cik “jebkura nācija ir trausla”, kā arī to, ka šo trauslumu var nosargāt vienīgi tad, ja ikviens cilvēks sevī uzglabā kādu gabaliņu no “nacionālās sabiedrības”, ja ikviens “par to jūtas dziļi atbildīgs”.

Runā netrūka arī frančiem raksturīgās pašcildināšanās. Širaks uzskatīja par vajadzīgu izcelt, ka brīdī, kad Vērmahts vēl šķita neuzvarams, daudzi francūži pierādīja, ka “humānisma vērtības ir iesakņojušās viņu dvēselēs”. Lai gan filozofi un vēsturnieki vēl strīdas, vai humānisma un Apgaismības laikmeta vērtības Francijā ir iesakņojušās vairāk nekā citur, tomēr pierādīts, ka Otrā pasaules kara laikā Francijā proporcionāli tiek izglābts daudz lielāks skaits ebreju, nekā citās valstīs. To izdarījuši indivīdi, un Širaks viņus godina, tūlīt piebilstot, ka viņš ir pirmais Piektās Republikas prezidents, kurš bija gatavs atzīt, ka Francijas valsts ir līdzatbildīga par Francijas ebreju deportācijām, tā laužot de Golla aizsākto tradīciju, kas turpinājās līdz pat Miterānam un kas strikti nodalīja neleģitīmo Višī valsti ar Petanu priekšgalā no īstās Francijas Republikas, ko pārstāvēja de Golls Londonā. Savas prezidentūras pirmā termiņa pašā sākumā slavenajā 1995. gada jūlija runā Širaks norādīja, ka Višī Francija bija daļa no Francijas un ir jāuzņemas atbildība arī par to. Širaku uzskatīja par politiķi, kuram interesē tikai vara un kurš ir gatavs mainīt savu pozīciju jebkurā brīdi pēc izdevīguma principa, un par šo runu viņam uzbruka visdažādākā politiskā spektra spārni: tātad izņēmuma gadījumā svarīgāka tomēr ir pārliecība, nevis izdevīgums? Tomēr vēlāk daudzi šo prezidenta vēstījumu, ka Francijai ir jāuzņemas atbildība par savu vēsturi, reizē izvairoties no paššaustīšanas, uzskatīja par ļoti svarīgu, varbūt pat svarīgāko Širaka valdīšanas laikā.

Neviens Latvijā man neticēs, ja teikšu, ka mans mīļākais televīzijas kanāls Francijā ir Assemblée Nationale-Senat Public, proti, “Saeimas” jeb “parlamenta” televīzijas kanāls, kurš patiešām eksistē par Francijas parlamenta līdzekļiem. Nav grūti iedomāties, ko no līdzīga kanāla varētu sagaidīt Latvijā, bet Francijas Assemblée Nationale patlaban rāda spraigas, kritiskas diskusijas par politiskajiem procesiem Francijā, kurās piedalās Francijas šerpākie žurnālisti un prāti. Vēl viens atraktīvs raidījums ir “Abstention Zero", kurā intervē tos, kas principiāli neiet balstot. Vai raidījums ar nosaukumu “Medici Bibliotēkā”, kas patiešām filmēts skaistās Medici bibliotēkas telpās, kur šajās nedēļās viesojās bijušais izglītības ministrs Ksavjers Darkoss ar savu jauno grāmatu par Tacitu (“tā kā mūsdienās plaukst un zeļ jauni Neroni, mums vajadzīgi arī jauni Taciti”) un akadēmiķe Žaklīna de Romilija ar savu jauno grāmatu par Atēnu demokrātijas aktualitāti. Un nevienas reklāmas.

Dažas dienas pirms prezidenta Širaka 18. janvāra uzrunas Panteonā Francijas parlamenta televīzijas kanāls sāka rādīt raidījumu, kas bija veltīts Francijas taisnīgajiem. Raidījums sākās ar filmu, kurā tika intervēti gan glābēji - katoļi, protestanti, ateisti -, gan izglābtie. Pēc filmas notika apaļā galda diskusija, kurā filmas veidotāji pastāstīja, ka ne viens vien taisnīgais sākumā ir atteicies no godināšanas, uzskatot, ka viņu rīcība nav bijis nekas īpašs, bet ka tā rīkoties esot bijis vienkārši pareizi un cilvēciski. Patiešām, filmā intervētie varoņi gandrīz visi bez izņēmuma, savā varoņu ādā jutās neērti - nu, nevajagot viņiem ne uzmanības, ne balvu, tā vienkārši esot bijis pareizi un citādi nevarēja, viņi stāsta kameras priekšā. Jauna doktorande saka, ka 95 % no taisnīgajiem ir rīkojušies absolūti individuāli, ka viņi ir riskējuši ar savu dzīvību, amatu, savas ģimenes labklājību - tikai savas individuālās vērtību sistēmas dēļ, nevis kāda mudināti.

Šorīt grāmatu veikalā ilgi aplūkoju veselu veikala sienu, kas bija piebāzta ar jaunajām grāmatām par pavasarī gaidāmajām prezidenta vēlēšanām (par katru nopietnu kandidātu vismaz 10 grāmatas “uz galviņas”, nerunājot par vēlēšanām kopumā), un ar skumjām atcerējos, ka prezidenta vēlēšanām pēc dažiem mēnešiem jānotiek arī Latvijā. Pētot grāmatas virsrakstus - “Nikolā Sarkozī īstā daba”, “Atklāta vēstule mūsu nākamajam prezidentam par Francijas lomu pasaulē”, “Duelis”, “Testējat pašus kandidātus” un daudzas citas - es sev jautāju, kāpēc Latvijā tikpat kā nav nekādas publiskas diskusijas ne par prezidenta kandidātiem, ne par citiem politiskiem jautājumiem? Nav, kas raksta šādas grāmatas? Nav, kas tās pērk un lasa? Nav, par ko rakstīt? Tā kā atbilžu nav, es Latviju atkal aizmirstu, ļaujoties Francijas notikumiem, kas gan ir ļoti aizraujoši, taču neskar mani.

Šī aizmirstība noturas tikai līdz vakaram, kad jaunās socioloģijas doktores apgalvojums, ka gandrīz visi taisnīgie ir rīkojušies vieni, uzņemoties individuālu atbildību, atkal manī izsauc nelāgas domas. Kaut kur kādā skapī vai kastītē man noteikti vēl glabājas 90. gadu mapīte ar nosaukumu “KOLEKTĪVS”. 90. gadu sākumā man šķita interesanti konstatēt, cik bieži intervijās ar visdažādākajiem cilvēkiem iezīmējās viena tēma, viens vadmotīvs. Un tas skanēja šādi: agrāk cilvēks piederēja pie kāda brīnišķīga kolektīva (avīzes, frontes, rūpnīcas, teātra, draudzes - jā, arī kompartijas), bet tagad tas ir izšķīdis, tagad viņš jūtas pazudis, ir galīgi izsists no sliedēm, jo nav vēl atradis jaunu brālību, jaunu kolektīvu.

Es pievērsu tam uzmanību, pirmkārt, tādēļ, ka vārds “kolektīvs” man derdzas. Ar to es agrāk nebiju saskārusies, un šis vārds man šķita tāds kā ideoloģizēti rūpniecisks, katrā ziņā neatbilstošs tam siltajam, saulainajam stūrītim, pēc kā visi šie cilvēki acīmredzot tā ilgojās. Otrkārt, mani pārsteidza šīs alkas piederēt pie kādas grupas - ar tik izteiktu vēlmi pēc piederības citur nebiju saskārusies.

Laiku pa laikam mapīte tika papildināta, bet ap 90. gadu beigām šādas intervijas jau parādījās retāk, toties sākās īsts klubiņu bums. Gardēžu klubi, sieviešu klubi, Rotari un Lauvu klubi, partiju veidošanas klubi, pelēko kardinālu klubi, cigāru, viskija un vīna klubi, nerunājot par tiem neformālajiem pagrīdes klaniem, par ko es, nepiederot ne pie viena kluba, varēju tikai nojaust. Pirms gadiem desmit man kāds brīvdomātājs mākslinieks dziļā nopietnībā stāstīja, ka Latvijā tiek dibināta ļoti spēcīga brīvmūrniekiem līdzīga loža, kas kontrolēs visus svarīgos procesus valstī, un viņš jūtoties ļoti laimīgs, ka ir pieaicināts šai kompānijā. Jebkurā totalitārā, autoritārā, nedemokrātiskā sabiedrībā cilvēks instinktīvi saprot, ka nav nekā bīstamāka, kā atrasties ārpus kolektīva, būt vienam. Demokrātija turpretī balstās uz indivīdu un viņa individuālo sirdsapziņu, kas, kā teiktu prezidents Širaks, ir galvenais mūsu trauslo nāciju balsts. Pie tam šodien runa pat nav par gatavību riskēt ar dzīvību, miera laikā runa ir par daudz prozaiskākām lietām - algas nepaaugstināšana, kādas komisijas noraidījums, kādu ministrijas atraidītu projektu, proti, risku ar savu pašlabumu.

Vakarā braucot mājās, mans 91. autobuss pie Austerlicas stacijas nonāca sastrēgumā, uz priekšu virzījāmies pavisam lēni, lielākoties stāvot uz vietas. Pasažieri pacietīgi lasīja - NEVIENAS mobilā telefona sarunas! Kāds nepacietīgāks pasažieris no autobusa pēdējās rindas teica: “Lūdzu, pasakiet vadītājam, ka autobuss brauc pa nepareizo joslu - blakus ir speciāla josla sabiedriskajam transportam.” Pirmo reizi neviens uz viņa teikto nereaģēja, un neapmierinātais pasažieris atkārtoja teikto mazliet skaļāk. Bet viņa vēstījums autobusa vadītāju nesasniedza, jo mēs kā nekustējāmies, tā nekustamies. Pasažieri pacēla acis no lasāmvielas (priekšā sēdošā meitene lasīja grāmatu “Stoicisms Romā”, meitene blakus - Suņ Dzi “Kara mākslu”, un nekur nebija redzams neviens glancēts žurnāls) un konstatēja - jā, patiešām, blakus josla brīva, kādēļ mēs nebraucam pa to? Sākās rosība, vairāki pasažieri tagad centās sakāmo nodot vadītājam, bet bijām jau apstājušies kādā pieturā, un nepacietīgais pasažieris izkāpa, pieskrēja pie vadītāja un pateica viņam pa tiešo, ko viņš domā par viņa rīcību. Pie tam aizrādot nevis par to, ka autobuss brauc pa nepareizo joslu, bet par to, ka konduktors nav atbildējis, kādēļ mēs nebraucām pa pareizo.

Francijā daudz runā par vērtībām, it sevišķi politiskās kampaņas laikā. Nikolā Sarkozī, savā 11. februāra runā Parīzes Maubert Mutualité zālē skaidri saka: “Politiskā izvēle ir pirmkārt vērtību izvēle.” Sarkozī ir labējā spārna kandidāts, un, kā viņš uzskaita kādā intervijā, labēja spārna vērtības ir “darba nozīmīgums”, “respekts” un “atbildība”. Bet tas, ka Sarkozī savu 11. februāra runu saka Mutualité zālē, kas ir cieši saistīta ar Francijas kreisā spārna vēsturi, runā arī par ko citu. Kandidāts nevar paļauties uz savu tradicionālo labā spārna vēlētāju vien, viņš meklē atbalstītājus gan kreisajā flangā, gan arī mēģina atņemt balsis no Lepena vēlētājiem. Tajā pašā 11. februāra svētdienā Segolēna Rojāla runā daudz lielākas publikas priekšā, noslēdzot savu “līdzdalības debašu” ciklu ar “Prezidentūras paktu” 100 punktos. Sarkozī nometne tajā pašā vakarā atbild, ka piedāvāt 100 punktus nozīmē nepiedāvāt neko...

Rojālai pārmet populismu, pārmet to, ka viņa vēlas iekārdināt, nevis pārliecināt, intriģēt, nevis precizēt, sekot, nevis vadīt. Tacu viņa instinktīvi jūt to, ko francūži grib dzirdēt, un to arī pasaka ar saviem vārdiem. Viņa ir “kandidāts - spogulis”. Kā Sarkozī dzēlīgi secinājis: “Viņa smaida un klausās. Es runāju un daru.” Bet labā spārna kandidātam ir jābūt uzmanīgam ar uzbrukumiem, jo Rojāla labi jūtas upura ādā, un laikmetā, kad ikviens grib un var izkliegt savu sāpi, upura statuss var būt arī izdevīgs. Francijas slavenākais politiskais komentētais Alans Duhamels iesaka francūžiem pārlasīt de Golla “Le Fil de l’epee”, kas ir ģenerāļa vispersoniskākā un traģiskākā grāmata, grāmata, kur de Golls visatklātāk dalās savās pārdomās par varu, autoritāti un harizmātiskā līdera vientulību. Mājiens ir nepārprotams, jo Duhamels ieteikumu pavada ar novērojumu, ka de Golls bija sabiedriskās domas demokrātijas antipods, pilnīgs pretstats “spoguļa kandidatūrai”.

Taču Duhamela balss tiek apklusināta, jo nupat ir atklājies, ka novembrī viņš studentiem teicis, ka varētu balsot par Bairū (kandidāts, kas šobrīd aptaujās ieņem 3. vietu). Lekcija, viņam nezinot, tika nofilmēta, un nesen parādījās internetā. Šī iemesla dēļ Duhamels vairs nevar gatavot savus ikdienas komentārus RTL radio, un viņa līdzdalība ir ierobežota arī televīzijā un presē. Duhamels atzīst savu vainu, sakot, ka viņš tā tiešām teicis un tagad par to samaksā.

Duhamela balss man tomēr pietrūks, jo man liekas, ka viņš ir daudz zinošāks par mani, un es labprāt uzklausu tos, no kuriem varu ko mācīties. Pasaule, kurā visas balsis ir līdzīgi skaļas un līdzīgi banālas, bez jebkādas vērtību hierarhijas, man šķiet ne vien bezkrāsaina, bet arī bīstama. Francijas iedzīvotāji prezidenta vēlēšanu kampaņā piedalās dažādi, bet piedalās - arī lasot un rakstot par Tacitu, par Atēnu demokrātiju, par neronismu un de Gollu. Kampaņā piedalās ne tikai vēlētāji, bet arī kandidāti. Viens ieklausās velētāju dzīves stāstos un rūpēs, otrs seko bonapartisma vadonības pēdās, bet trešais lasa Tacitu un nopūšas: “Ir jābūt stiprai vēlmei kļūt par Cēzaru, labi zinot, ka nav nekā traģiskāka, kā būt Cēzaram”.