Čavess debesīs

Venecuēlas pilsoņi valsts televīzijā varēja vērot, kā viņu mirušais prezidents Ugo Čavess ierodas paradīzē, kur viņu Latīņamerikā iemīļotu varoņu pulciņā sagaida māte.

puaro.lv, 31. martā

Es uzaugu lielā valstī, kuru vadīja pavecs vīrs, kas, rotājies ar skaistām zvaigznēm, parasti kaut ko ilgi klāstīja televizora ekrānā. Pirms viņa to valsti bija vadījis cits pavecs vīrs, kas dzīvojis siena gubā, bet rakstījis, sēžot uz celma. Kā bērns biju pārliecināts, ka šie veči ir mazliet citādi nekā cilvēki, piemēram, ar to, ka tiem nav nekādas vajadzības apmeklēt tualeti. Kad ieminējos par to tēvam, viņš tikai pasmīnēja un teica, ka vecais vīrs ar zvaigznēm katrā ziņā iet uz tualeti, bet varbūt arī ne, jo “drīzi atdos galus un viņu grauzīs tārpi”. Šis izteikums rosināja manu fantāziju dienām ilgi, es iedomājos, kā šis politiski svarīgais līķis nokļūst zem zemes, kur runā ar tārpiem, dobji un lēnām kā robots izrunādams vārdus (biju dzirdējis, ka viņam ir sudraba rīkle, zobi vai kaut kas tāds). Un tad tārpi viņu vairs neēd, bet klausās tajās ilgajās runās un gaida, kamēr viņš aizies uz tualeti, bet viņš neiet, jo to negrib tas otrs vecītis, kas guļ stikla zārkā un smaidīdams vēro, kā viņam garām nemitīgi iet cilvēku rinda. Cilvēki nekad nebeidzas, un viņš nekad nebeidzas.

Tagad par pēcnāves dzīvi es domāju līdzīgi, lai gan esmu atmetis viedokli, ka līķi sarunājas ar tārpiem, taču viss ir iespējams. Vispār, it visā, kas attiecas uz pēcnāves dzīvi, iespējams ir viss, ko cilvēks var un pat nevar iedomāties. Ja nemaldos, dzīvnieku tiesību aizstāve un ezotēriskā nacisma idejas virzītāja grieķu rakstniece Savitri Devi bija pirmā, kas iedomājās, ka Hitlers, ko vairākums pazīst kā Vācijā valdījušu diktatoru, kas izraisījis karu visā Eiropā, īstenībā varētu būt Višnu avatārs. Tas nozīmē, ka, domājot par politiķiem, nav obligāti jādomā pēcnāves dzīves kategorijās, bet var pieļaut iespēju, ka tie ir pārdabiskas būtnes (dievi, pusdievi, avatāri, garīgas būtnes, vēstneši no citām planētām), kas attiecīgos laika posmos iejaukušās cilvēces vēsturē.

Negribētos, protams, lai konkrētais piemērs izraisa negatīvas vai vispār jelkādas asociācijas, izņemot domu par politiķu iespējami citādo iedabu. Jo lielāka valsts, jo lielākā mērā politiķis ir attālināts no vairākuma valsts iedzīvotāju ikdienas. Nav iespējama situācija, ka ar valsts bankas prezidentu gadās sērfot vienā Ķīšezera stūrī, bet ministrs G. iereibis skaļi tērgā pie blakus galda sabiedriskās ēdināšanas iestādē. Nevēlos iet iestaigātu skaidrojuma taku, apgalvojot, ka politiķu dievišķību izraisa attālinātība no vienkāršās tautas. Nē, politiķu dievišķība ir metaforisks lielums, kas nācis no seniem tekstiem, iznēsāts dažādās varas tradīcijās, un šis lielums ir taustāms, izmērāms, pārdodams un pārvēršams citās vērtību sistēmās, piešķirot šim lielumam citus nozīmes aspektus un padarot to vēl lielāku un dižāku. Ar to es gribu teikt, ka man kā bērnam ir bijusi taisnība jautājumā, ka valsts vadītājs ar zvaigznēm negāja uz tualeti, kamēr viņa fiziskais avatārs to, iespējams, darīja.

Nezinu, kālab revolucionāriem jānokļūst debesīs dzīves vai nāves laikā, taču Latīņamerikas valstīs laikam valda pieņēmums, ka labi vai vismaz ietekmīgi cilvēki tur nokļūst. Nevis pazemes valstībā, nevis rēnā pilī, kur daudz vēsa ūdens, jaunavas un jaunekļi, kur mielasts un dzīres, kur līksmība un gaišums. Pat ne pie oša koka, kurā sēž kraukļi un cienā jaunpienācēju ar sēnēm. Bet tieši debesu valstībā, kur nekā nav, tikai salmu būda un pulks pazīstamu ļaužu, paša māti un Če Gevaru ieskaitot. Tā vismaz rādīja tajā multfilmā, ko uztvēru kā dokumentālu filmu ar propagandas ievirzi.

Lai nu kā, negribētos aizvainot Ugo Čavesu vai viņa piekritējus. Skaidrs, ka viņš ir debesu valstībā un viss noticis, kā filmā parādīts. Tiesa, mazliet samulsināja mazais sagaidītāju pulks, bet tas varētu būt skaidrojams ar to, ka viņš ierodas sev vai arī latīņamerikāņiem atvēlētajā debesu valstības stūrī, kur cilvēku ir tik, cik ir. Vai arī tikai savu draugu lokā, un tad nevienam, kas viņam gribētu piebiedroties, nav jāsatraucas par šādu iespēju. Liela daļa sabiedrības droši vien vēlētos visus politiķus redzēt degam ellē, taču, kā bija vērojams filmā, šīs cerības neapstiprinājās, bet, nu, varbūt tas notiks ar kādu citu politiķi.

Viena priecīga ziņa multiplikācijas vēstījumā tomēr ir – apkārt Čavesam rosījās īsti darītāji, godavīri, nevis kaut kādi svētie ar zelta cepurēm un sarkanām laķenēm kājās. Viss pareizi.