Ceļojums uz Tartu un atpakaļ

Debesu valstība ir līdzīga arī cauram maisam.

Toma evaņģēlijs

1.

Izziņoja to, kas principā jau bija gaidāms: nomiris Jurijs Mihailovičs. Viņš pats nemaz neslēpa, ka pēc Zāras Grigorjevnas nāves atlikušos gadus viņš uztvēra kā epilogu – iespējams, ne pārāk ilgstošu.

Epilogs! Klasiskās drāmas valodā runājot, cilvēka dzīve vēlīnajā sociālismā sastāvēja no divām daļām: no nedaudz ieilgušas ekspozīcijas un neizbēgami sekojoša fināla, ilggadēja daudzpakāpju fināla visas apzinātās dzīves garumā. Kulminācija un atrisinājums nebija paredzēti: šādiem kompozicionāliem samezglojumiem ir nepieciešams varonis, nepieciešama darbība. Kur nu vēl epilogs. Arī noslēgums gadījās reti. “Visa dzīve vēl priekšā!” savā mūžīgajā ekspozīcijā dziedāja tālaika cilvēks, bet klusībā zināja: ak, sen, sen un neatgriezeniski jau pagātnē. Un arī pagātnē – kas tur īsti bija? Vai vispār kaut kas bija, kā minējis šīs literatūras klasiķis?

Ziņa par Jurija Mihailoviča nāvi radīja spilgtu iespaidu, gan optisku, gan skanisku: gaisma nodzēsta, balsu mūzika pajukusi un noklususi, viesi izklīst. Asambleja ir beigusies. Un jau ārā tumsā, kur laiks, kā vienmēr, ir slikts un ceļi dubļaini, atskatoties uz tukšajiem logiem, mēs neticam sev, ka vēl nupat viss bija tik labi.

Gaisma – vai spīdums? Kāds iebildīs: prāta gaisma vai intelekta spīdums? Lai būtu spīdums, es atbildēšu, bet pamēģiniet paspīdēt savā pusē – paskatīsimies, kā jums izdosies. Mūsu jaunības neskaņajās dienās, drūmos un tumsonīgos laikos, caur lauzītu valodu, neveiklību un smagnēju nespēju izteikties – nē, nevis spīdēja: mums mirdzēja tālā galda lampa gandrīz vai ārzemju Tartu. Tas bija Lotmana skolas mirdzums, vēlīnā apgaismības gaisma, brīvās domas grācija un savu cilvēku apciemošanas prieks.

O, septiņdesmito gadu smagnējā ikdiena! Cīņas par mieru priekšgalā, ideoloģiskās frontes pirmajās līnijās (“Ideoloģiskās frontes darbinieki! Stipriniet...” – tā atnācēju sveica Informācijas institūts, uz kuru es nesu savus referātus, slepenus ziņojumus par Dostojevska pētniecību Amerikā, neatceros, kas tieši bija jāstiprina.). Vai jūs vēl neesat aizmirsuši šos pašmāju ražojumus? Katrs ziepjutrauks izskatījās pēc morāli novecojuša tanka, kas izņemts no arsenāla. Visas šīs lietas visbiežāk ne pārāk labi vērās vaļā un ciet, smērēja rokas, iespieda pirkstus, bet kaujas uzdevumu pildīja līdz pat pēdējam elpas vilcienam: tās skatījās jums tieši dvēselē ar Dzimtenes acīm: Rokas augšā! Stāt!

Un lūk, starp visiem šiem neaizmirstamajiem ziepjutraukiem ar dažādajiem nosaukumiem, starp līdzpilsoņiem, kas izgājuši ziepju un citu pirmās nepieciešamības priekšmetu medībās, cits citam uzduroties ar visām ķermeņa un bagāžas daļām un neatvairāmi atsitot jebkuru tiem adresētu jautājumu ar: “Pašam acu pierē nav?” – starp to visu, ierēdnieciskā kabinetā ar genseka portretu, līķautiem un armijas krēsliem – citiem vārdiem sakot,

Padomju uzgaidāmajā telpā,

Kur katrs var tikt sadedzināts,

kā pēdējā Bloka dzejolī...

– Kā varu jums palīdzēt, cienītā? Piedāvāt cepumus? – profesors Lotmans, tas pats Lotmans, ar gudru smaidu sejā stāv manā priekšā un aicina iedzert tēju pēc zinātniskās daļas.

Kurš gan atceras, kā tas viss notika (baidos, reti kurš atceras, un kāds noteikti, gluži kā tolaik, pamanīs, ka es nomelnoju un pārspīlēju, un, gluži kā tolaik, apvainosies: “Un kas tu tāda esi? Vai tad tu pati tepat neuzaugi?”), bet tie, kuri atceras, diez vai iebildīs, ka vienkārša pieklājība tolaik bija pilnībā pašpietiekama. Ka viņiem kaut kā trūka. Siltuma, piemēram. Un cik daudz siltuma ir Puškinā? Smalks aukstums, gaiša vienaldzība.

Neparasts zvārgulītis

Manās ausīs skan.[1. Колокольчик небывалый/У меня звенит в ушах]

Cik jauki, ka tas skan, neuztraucoties, kur mēs to varētu izmantot.

Ak, nevajag plaucēt man sirdi ar vārdu, man nevajag ne jūsu liesmojošās patiesības, ne aitu bara siltuma, un arī neizskaidrojamā dziļuma noslēpumainie līkloči man sen vairs nav vajadzīgi; viss, ko man vajag, ir sajust uz pieres tīrus, vēsus pirkstus, sakoptas dvēseles maigo pieskārienu. Tas nozīmē: kopēja ir blakus, arī ārsts netālu, vēso debesu talāru hospitāļa baltums stērķelēts šķind.

Rītausmā ......... sārta,

Sudrabojas sniega pīšļi.[2. На заре ......... алой/Серебрится снежный прах.]

Lūk, ko es beigu beigās saukšu par brīvību: iespēju visa cita vietā dot priekšroku tīrībai. Neizmantot nevienu epitetu, ja vienīgais īstais prātā nenāk.

Rītausmā, kas salta, sārta,

šo rindu pabeidza komponists Sviridovs. Viņš ietērpa Puškina vārdus skaņu burvībā, kuru ikviens tūlīt arī pazīs kā burvību. Protams, burvība tāda arī parasti ir. Tas ir neapstrīdami, gluži kā tas, ka ziemas rītausma ir salta. Bet Puškins nez kādēļ to nepateica! Un viņa burvību, ja vien tā tiešām ir burvība, uzreiz pazīt nevar: tā ir neparasta. Tā nevis skan un darbojas, bet klusē un gaida.

Strukturālā vārdu krājuma un bezkompromisu racionālisma vēsums mirdzēja kā laboratorijas stikla trauki ūdenī, kā vārds “skalpelis”, kā pats leģendārais, vēsais un gaiši skanošais vārds: Lotmans.

Jurijs Mihailovičs nomiris. Jauno laiku miglainais sākums pletās plašumā. Tartu pilsēta, kādreiz saukta par Tērbatu [Дерпт], vēl kādreiz par Jurjevu, jau ne pirmo gadu atradās ārzemēs.

2.

Ar šo apstākli ir skaidrojams, kāpēc brauciens uz Jurija Mihailoviča bērēm sākās Igaunijas vēstniecībā. Ar pieklājību, kādu esam pieraduši saukt par eiropeisku, un dvēseles plašumu, kādu ir pieņemts uzskatīt par krievisku, Igaunijas valdība bez kavēšanās un bez maksas izsniedza iebraukšanas vīzas pēc saraksta visiem bērēs gaidāmajiem viesiem. Taču grūtības radīja ne tikai iebraukšana svešā valstī: pirms tam vēl bija jāizbrauc no savējās. Lai to izdarītu, arī bija vajadzīga vīza, un to nu gan neviens netaisījās izsniegt bez rindas. Lotmans pat nebija Krievijas akadēmiķis. Līdz ar to izbraukšanas atļauja būtu gatava labi ja uz četrdesmitās dienas atcerēm.

Neaiztaupot detaļas izstāstīšu, ka izbraukšanas vīza bija vajadzīga tikai tiem, kuriem bija noteikta veida ārzemju pase: tāda kā man. Un, nolēmusi, ka gan jau ar dievpalīgu viss izdosies, ka izbraukšana tomēr nav tas pats, kas iebraukšana, turklāt atgriezties paredzēts pavisam drīz, es piebiedrojos cita parauga pases laimīgajiem īpašniekiem. Tādā veidā apliecinot, ka tiesiskās apziņas jomā neesmu aizgājusi diezko tālāk par Čehova zemniekiem. Lai gan iespējams, ka tieši mūsu tiesības spērušas soli uz priekšu: tās nepakļaujas apziņai. Tās saprot ar pavisam citu vietu.

3.

Mūsu bija daudz. Vieglāk nosaukt tos, kuru nebija, kuri no “mūsējiem” nesēdēja šajā vakara vilcienā uz ziemeļrietumiem, uz vēl nesen “savējo”, bet tagad vienkārši Eiropu. Gandrīz vienkārši. Nebrauca galvenokārt tie, kuri šajā laikā strādāja attālāk, citās universitātēs, no kurām skatoties, mūsu Rietumi atrodas austrumos, bet mūsu gandrīz brīvā pasaule – “posttotalitārajā telpā”.

Piemērots brīdis, lai atcerētos vēsturi un ģeogrāfiju. Un, protams, tās tika pieminētas nākamajā dienā atceres mielastā. Tikmēr patlaban bija laiks iet gulēt.

Jau kopš bērnības man patīk dzelzceļa miegs, līdzīgi kā mēdz patikt nevis salds, bet stiprs, kā var patikt sāpes vai atrašanās gūstā, kā Puškinam patika vēls rudens un diloņslimā jaunava. Klejojumi un slimības ir mūsu dzīves labākās dienas, kā minēja melanholiskais Bībeles autors, “jo tās ātri paiet”. Un vēl tāpēc, ka šādās dienās var sevi mierināt ar savu nevainību: neko labāku izdomāt nav iespējams, notikumu gaita ir izņemta tev no rokām. Ja dzīve ir sapnis, tad slimības epizodes rādās uz ļodzīgā augšējā plaukta.

Nu lūk, kāds no ceļabiedriem, kurš patlaban dalījās pārdomās par pēdējo Averinceva referātu un citiem intelektuālajiem jaunumiem, nākamajā dienā, ticis pie vārda, sacīja, ka viņam pirmo reizi mūžā neesot kauns atrasties Igaunijā, pirmo reizi viņš atbraucis uz šejieni kā viesis, nevis kā okupants. Visi bija solidāri un vēlēja veiksmi Igaunijai, kura beidzot ir no mums atbrīvojusies.

Arī agrāk tā bija ievērojami brīvāka no mums nekā mēs paši. Atbraucējus tas šokēja. Kad studiju gados universitātes ēkā atļauto skulptūru vietā es ieraudzīju Eurīpidu – šķiet, es atskatījos: vai kāds neredz, ko tieši es redzu? Tas ir spēcīgāk nekā lasīt aizliegtu grāmatu! Skulptūras, kā rakstīja neprātīgais Hļebņikovs, savā būtībā ir pamatvaloda, kurā vara sarunājas ar tautu. Kāda vara tādā gadījumā izteicās šajā neiedomājamajā Eurīpidā pie ieejas?

Lai gan, kā jau reiz rakstīju cita, nu jau sena ceļojuma hronikā, arī Maskava bija brīvāka no mums pašiem nekā Brjanska vai Čeļabinska. Bet līdz galam mūsējā nebija arī Brjanska. Pilnīgi, radikāli mūsējie, iespējams, bija Vidusāzijas kokvilnas pagrabi, kuros vara runāja ar tautu, ne tikai izmantojot skulptūru valodu: skulptūrām tur bija atvēlēta pieticīgā veida apstākļa loma, turpretī teikuma priekšmets un izteicējs bija krietni stingrāki: rituālo tēlu pakājē kokvilnas vācējus pēra ar stibām, bet viņu sievas savāca partijas vadītāji.

Cik atceros, šis pirmais, tagad jau grūti atmiņā atsaucamais skandāls (“kokvilnas lieta”) izraisīja veselu nomenklatūras ļaunprātīgo noziegumu atmaskošanas lavīnu. Tiesa, atšķirībā no gluži reālās lavīnas Svanetijas kalnos (kura tieši ap to laiku iesāka veselu dabas katastrofu virkni) zem šīs neviens netika aprakts. Tā paskrēja garām – un visus atstāja savās vietās, aiznesot līdzi tikai šādus tādus sarkanus apsējus un propagandas vārdnīcu. Tā atstāja vietā pat iesīkstējušo neaprakto vadoņa līķi pašā tēvzemes centrā. Šis objekts – turpinot Tartu aizsāktās sarunas – uzskatāmi pierāda, ka bez zīmēm un zīmju sistēmām pastāv arī simboli: nevis semantiskas, bet spēka vienības, kas veido nevis sistēmas, bet gan spēka laukus, mītus, kurus zīmēs pārvērst nav iespējams. Tās ir piederīgas nevis otrajai jeb otrreizējai realitātei, bet gan īsteni un patiesi pirmajai. Vai varbūt pat pirms-pirmajai.

Vārdu sakot, uz Igauniju, brīvu no mums un mūsu neapglabātajiem simboliem, brauca humanitārās kultūras elite, vairs ne vajāta, bet pagodināta ar dažādiem tituliem un pietuvināta pie varas. Starp mums bija deputāti un pat prezidenta padomnieks! Pavisam nesen bija apklusuši šāvieni pie Baltā nama Maskavā. Tas tad arī tika apspriests kupejas sarunās.

Laiks nesteidzīgi, kā līdzenumam pārejot zemienē, grima mierpilnā ceļa miegā. Mehāniskajā jūrā, slimas snaudas gaiteņos, tās labirinta atzaros ar zeltainām svecītēm tālajās dzīlēs.

4.

Taču ilgi tajos klaiņot neizdevās. Sešos no rīta vilciens apstājās, strauji un pamatīgi, kā jau apstājas uz valsts robežas. Pleskavas Pečori.

– Ar ko robežojas Krievija? – jautāja paralizētais.

– Krievija robežojas ar Dievu, – es atbildēju.

Tā, ar zināmu jūgendstila piesitienu, rakstīja Rilke. Patlaban Krievija atkal robežojas ar Igauniju, un šī jaunā robeža ir tikpat militāra kā visas pārējās Krievijas robežas un tiek apsargāta tikpat modri. Pamēģiniet to šķērsot un nokļūt jebkurā citā valstī, kura ar Dievu nerobežojas. Šādam mēģinājumam arī ir veltīts mans stāsts. Un tas, kā mēdz gadīties, būs skumjš.

Robežsargu komanda ar niknu vadoni priekšgalā, pāršķirstījusi pases, ātri vien atklāja un neitralizēja pārkāpējus. Izrādījās, ka mēs bijām četri, visi ar vecām pasēm bez izbraukšanas vīzām. Mēs tikām izsēdināti. Vilciens devās tālāk. Uz Baltiju, uz Tartu, uz pēdējo tikšanos.

5.

Jebkurš saprātīgs autors šajā vietā liktu punktu. Sižets ir izsmelts. Mēs būtu atgriezušies Maskavā ar vakara vilcienu. Taču jaunība spriež citādi, bet visi trīs mani ceļabiedri bija jauni JurMiha (tā viņi viņu sauca) pēdējā iesaukuma skolnieki. Viņi ilgi nedomāja. Svaigas robežas šķērsošana kājām viņiem nebija nekas jauns. Viņi zināja, ka pa taisno līdz Igaunijas robežai ir apmēram stunda. Ir arī cits ceļš, slepenā spekulantu taka, taču to tieši uzrauga robežsargi. Izsēdinājuši mūs no vilciena, viņi noteikti devās uz turieni, tāpēc mēs ne ar ko neriskējām.

Un mēs gājām nopakaļ vilcienam pa sliedēm, pa ceļam atklājot kopīgus paziņas un kopīgas atmiņas. Bija skaidrs rīts, pārvietoties ātrā solī bija tīrais prieks. Bērēm bija jāsākas divpadsmitos.

6.

Uz Igaunijas robežas mūs uzņēma laipni (šo frāzi man vēl nāksies atkārtot arī dramatiskākā kontekstā). Robežsargi ieskatījās viesu sarakstā, kas atradās viņiem uz galda: mēs tajā bijām uzskaitīti. Mani ceļabiedri runāja igauniski. Gan tas, gan mūsu, kā man šķita, vieglprātīgā attieksme pret dzimtenes robežu saimniekus manāmi uzjautrināja. Starp vieglajām automašīnām, kuras stāvēja pie robežpunkta barjeras, viņi sameklēja kādu, kas devās uz Tartu, un palūdza mūs aizvest. Uzzinājis par mūsu plāniem, braucējs atteicās ņemt naudu. Mūsu burās pūta labvēlīgs vējš. Mēs ieradāmies krietni pirms sākuma, un jaunās dāmas paspēja savest kārtībā sēru drēbes.

7.

Tika dziedātas universitātes latīņu himnas. Uz ērģelēm spēlēja Bahu. Neviens nerunāja. Jurijs Mihailovičs tā bija vēlējies. Pēdējie atvadu vārdi tika mūzikai.

Klausīsimies pērkona sprediķi

Kā Johanna Baha mazbērni...[3. Давайте слушать грома проповель, как внуки Иоганна Баха.]

Nerunāja pat Igaunijas prezidents, kurš ieradās ar piecu minūšu nokavēšanos.

– Sāksim precīzi divpadsmitos, – sacīja Anna Maltsa, – lai redz, kurš te ir Eiropa!

Anna, dedzīga Profesora līdzgaitniece, gatavojās vēlreiz aizstāvēt Krievijas godu savu tautiešu priekšā.

8.

Annu es nebiju satikusi gandrīz desmit gadus. Viņas skaistums bija kļuvis vēl apbrīnojamāks un sēru cienīgumā skatam likās gandrīz neizturams.

Pasternaks “Aizsardzības vēstulē” minēja, ka viss skaistais mums vienmēr šķiet neparasti liels. Man šāda izmēru aberācija notiek ar citām lietām. Liels man šķiet viss nožēlojamais: precīzāk, tas, kas stāv uz žēluma sliekšņa. Niecīgs un ļauns, tāds, ko visdabiskāk būtu ienīst, neredzēt uz visiem laikiem, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams. Un lūk, tā klātbūtne, tā neatceļamā redzamība, kas iedzen strupceļā, sasniedz neticamus apmērus un nepārvaramu smagumu. Nu izdari kaut ko ar mani! – tas uzstājīgi prasa sirdij, un sirds atrod vienīgo izeju: pažēlot. Un tad šis neizturamais atkal sarūk līdz izmēriem, ar kuriem kaut ko jau var iesākt. Tas tiek atdots zemei un atdusas žēlumā. Requiem aeternam. Dod tiem mūžīgu mieru no manas nelaimes, no manām dusmām. Žēlsirdības zeme tos remdēs un mūs samierinās.

Protams, tas ir trausls miers, un es tā vietā labprāt izvēlētos labu karu. Kā ainava bez debesīm, jo debesīs ir dusmas. Īstas dusmas – lūk, kas to visu patiešām atdzīvinātu! Īstas dusmas, attīrošā pātaga, kāda dota rokā praviešiem un svētajiem. Bet mums vienmēr atliek ierastā darbība, pusdarbība, bezdarbība: vērpt vārdus un vīt ziedu vijas, kas nez kāpēc vienmēr izrādās kapu vainagi.

Turpretī skaistums man neliekas nedz milzīgs, nedz mīlīgi mazs – vienkārši neredzams: atrodoties tavu acu priekšā, tas itin kā skatās tev mugurā, tajā vietā starp lāpstiņām, kas nemirstīgajam varonim izrādās mirstīga. Lūk, viņš ieiet mežā, un meža putni dzied viņam saprotamā valodā: Zīgfrīd! Zīgfrīd! Neaizmirsti par nāves vietu, par šaujammērķi uz muguras... Skaistuma balss?

Visi zināja, ka Anna nav īsti cilvēks un nav arī katedras līdzstrādnieks, nerunājot nemaz par Lotmana nemirstīgo Katedru. Viņa ir Dvēsele un Mūza. Igauņi viņu dievināja gluži kā savas zemes dvēseli: brīvās Igaunijas pēdējā prezidenta meita. Iedaļā “kam” uz aploksnēm mēs rakstījām: Annai Maltsai, lūdzot atsūtīt kārtējo Zinātnisko rakstu sējumu. Man šķiet, ja Jurija Mihailoviča Mūza (un viņam pavisam noteikti bija Mūza) iegūtu redzamu apveidu, sanāktu Anna Maltsa. Nevainojamā Anna ar savu fantastisko frizūru, kas atgādināja gan par Atēnas bruņucepuri, gan Botičelli meistarīgi savērptajām cirtām.

Tagad, atvadu stundā, Anna parādījās tajā īpašajā – pilnīgajā – dailē, svinīgajā, teju triumfējošajā skaistumā, ko sauc: pēdējoreiz. Pēdējoreiz ir viss, kas bijis – un kas nekad nav bijis viss uzreiz. Paskatieties, ja neesat vēl skatījušies diezgan. Tagadnes saule parādās aiz ierastās ikdienas mākoņiem kā Andromeda no jūras ūdeņiem.

9.

Tad nu visi klusēja. Pie zārka mainījās goda sardze, skanēja Bahs, un daudz, daudz cilvēku nāca atvadīties. Igauņu cilvēki skaisti stāvēja un liecās pār zārku, skaisti nolika ziedus. Krievi bozās un nezināja, ko iesākt ar muguru un pleciem. Pozu un mīmikas rituālā heraldika sen izzudusi no mūsu sociālās dzīves; šajā ārzemju valodā, ķermeņa etiķetes valodā, viņi nespētu pateikt ne vārda. Baznīcas cilvēki, protams, varētu, bet tādu gandrīz nebija – vai arī viņi, kā viena no manām jaunajām ceļabiedrēm, centās būt kā visi un kustības, kas pieklājās notiekošajam, veica tikai prātā.

Jurijs Mihailovičs prata runāt šajā valodā. Lai ko viņš darītu – vai paklanītos sveicienam, vai pasniegtu mēteli, vai paņemtu rokā krītu pie tāfeles, vai noliktu malā nazi un dakšiņu, pie galda sākot stāstīt kādu apburošu anekdoti par 18. gadsimta tikumiem –, katru viņa žestu gluži kā kristāla prizmu apvija ziboši gaismas kūlīši. Šīs dejai vai paukošanai raksturīgu žestu aprises – kā arī prasme jokot viegli, it kā pieturot frāzes jēgu, neļaujot tai ar visu savu smagumu gāzties pāri sarunu biedram – visa šī grācija ieguva īpašu nozīmi līdzās viņa skatienam, pārpasaulīgi gudram un skumjam. Viņam nepatika ākstīšanās, un viņš necieta vaļības. Ja kāds to nesaprata uzreiz... Aicinājums uz dueli. Izejam ārā, kungs! Redzot, kā viņš klausās dzeju un mūziku, es ik reizi no jauna pārliecinājos, ka cēlsirdība un talants rodas no vienkāršības un sastāv no vienkāršības un ka ļauna un greizsirdīga mēdz būt tikai viduvējība. Cik viss ir skumji.

Cilvēki nāca un gāja. Civilā ceremonija, senu universitātes tradīciju spēkiem pacelta līdz citādai, ārpusbaznīcas dievbijībai, pietas. Kaut kur – mums svešā tālē – tā sakņojas Eiropas klosteru pamatos, visaptverošajā latīņu izglītotībā, kas izpletusies pār tautu dialektiem kā telts. Klēriķi, pēc tam klerki, pasaules cilvēki, bet ne pavisam: šķiriskās, politiskās, tiesiskās, un nacionālās intereses tiem ir svešas. Tie ir brīvo mākslu kalpi, vienīgā patiesā skaistuma priesteri. Krievijā nekā tamlīdzīga nav bijis: Krievijā visi, ne tikai zinātnieki un dzejnieki, bet arī mūki vientuļnieki, kalpojuši Krievijai. Un lūk, kas ir apbrīnojami: valstij, kurai tik pašaizliedzīgi kalpo visi tās iedzīvotāji, jebko citu atliekot uz vēlāku laiku, rodot šajā kalpošanā savu pirmo un svētāko aicinājumu, būtu bijis jākļūst par vislaimīgāko, vissakoptāko valsti pasaulē! Bet kas sanācis: tur, kur filozofs ir aizņemts ar patiesību, nevis ar Vāciju vai gleznotājs – ar gaismēnu efektiem, nevis ar Franciju un neviens nedod zvērestus, ka gan sevi, gan savus bērneļus – kā pasakā par Lielo prusaku – ziedos Dzimtenei, tur arī valsts sanāk stiprāka un sakārtotāka... Kungi! Draugi! Vai neesat pamanījuši? Kaut kas ar to mūsu kalpošanu ir nogājis greizi...