Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Fellīni ir galēji pesimistisks. Visas viņa filmas ir stāsti par cilvēka sabrukšanu. Un visu laiku tie eņģeļi.”
Sartrs
Žans Pols Sartrs un Simona de Bovuāra — tā varētu saukt eņģeļus, ja vien eņģeļiem būtu uzvārdi. Ja izrādītos, ka vārdiem ir klāt arī miesa, tas rupji aizskartu manas lingvistiskās jūtas. Tādēļ biju aizvainots kā bērns, kad ar trīsdesmit piecu gadu novēlošanos uzzināju, ka Žans Pols Sartrs un Simona de Bovuāra bijuši tepat Lietuvā, nevis tikai pastaigājušies pa Elizejas laukiem transcendentālajā Parīzē. Un es vēl uzskatīju, ka Simona de Bovuāra ir viena no skaistākajām sievietēm, kādu varu iztēloties!
Šim stāstam ir sava vēsture, un tā atsākās tad, kad manās rokās nonāca izstādes katalogs ar fotogrāfiju, kuru uzskatīju par savai atmiņai nozaudētu. Pirms gadiem piecpadsmit es nejauši kādā franču grāmatā ieraudzīju Sartra fotogrāfiju: vecs vīrs sakumpis gāja pret baltu kalnu, rokas salicis aiz muguras. Iespējams, tādēļ, ka bilde man ļoti patika, man palicis prātā, ka tā ir pēdējā Sartra fotogrāfija. Viņš bija kā ilustrācija savam izteikumam: ja esamība nespiež tevi kā mežonīgs zvērs, tad tas nozīmē, ka tu atrodies ārpus esamības. Katrā ziņā tuksnesī es kādam vecam mongolim palūdzu salikt rokas aiz muguras un doties projām neatskatoties. Un nofotografēju. (Fotogrāfijā redzams, ka vecais blēdis šķielē atpakaļ.) Pēc tam Rīgā es ļoti centos atkal atrast Sartra “pēdējo bildi”, bet tā arī netradu. Gandrīz vai samierinājies ar domu, ka esmu to visu izdomājis, šogad ieraudzīju izstādes katalogu, un uz vāka fotogrāfiju — to pašu. Un melniem burtiem: “Jean-Paul Sartre et Simone de Beauvoir”, un baltiem, mazliet mazākiem — “Antanas Sutkus”.
Antans Sutkus izrādījās labi pazīstams lietuviešu fotogrāfs, bet “baltais kalns” — vienkārši Kuršu kāpas. “Par Nēringas kāpām Sartrs teica, ka tās ir kā šķīstītava. Man šķiet, kara laikā tajās kāpās vācieši bija ierīkojuši nometni franču lidotājiem — tur ir auksts un visur lido smiltis… Jā, un viņš teica — nekur es neesmu redzējis, ka tā zem manām kājām peld debesis,” stāsta Sutkus.
1965. gadā Antans Sutkus strādāja lietuviešu Literatūrā un Mākslā, dokumentēja turienes rakstniekus viņu izbraucienos, un iznāca pavisam dabiski, ka rakstnieku kompānijai, kam bija jāpavada francūži — Ļeņina prēmijas laureātam Eduardam Mieželaitim ar sievu un dēlu un rakstniekam Mīkolam Sluckim — pievienojās arī divdesmitsešgadīgais fotogrāfs ar zenītu. Sutkus stāsta, ka pašās vizītes beigās, pēc vairākkārtējām sarunām par mūsdienu literatūru, Sartrs pajautājis, ko Sutkus rakstot — dzeju vai prozu? Uzzinājis, ka viņš neko neraksta, bet ir profesionāls fotogrāfs, Sartrs saķēris galvu: viņš ļaujot sevi uzņemt tikai vienam fotogrāfam. Anrī Kartjē Bresonam.
Bresona fotogrāfijās Sartrs ir ļoti statisks, viņš acīmredzami pozē. Lietuvas bildes ir pavisam citādas. Sutkus fotogrāfijas ir tik labas, ka Francijā tās reizēm publicētas tieši ar Bresona parakstu. Citreiz zem tām bijis rakstīts — TASS, bet reizēm nebija nekāda paraksta. Tikai pēc 1991. gada Sutkum izdevās pierādīt, ka šo fotogrāfiju autors ir viņš. Tikmēr Parīzē Nacionālajā bibliotēkā uzstādītais Sartra piemineklis ir kā kopija no Sutkus esamību nesošā fotogrāfijas, tikai — bez ēnas.
“Vienīgais, kas mani pārsteidz, skatoties uz šīm fotogrāfijām, ir tas, kā es tajos gados varēju tās uzņemt. Tagad es to nevarētu.” 1965. gadā Antanam Sutkum piedzima dēls. Spriežot pēc Sartra bildēm, Sutkus to jūlija pēdējo nedēļu bijis spēku zenītā. Viņam bija viena niere, pārstādīšanas operācija tika izdarīta gadu pēc Sartra aizbraukšanas. Jaunībā cilvēks ir vistuvāk nāvei: lai izvairītos no izsūtīšanas, Antanu un viņa māti reizē ar sevi gribēja nošaut viņa tēvs, bet tēvabrālis atrunājis — “paslēps, laiki mainās, meži Lietuvā lieli…” Tēvam bijis kādā komunistu mītiņā jāsaka runa, viņš teicis vectēvam — es viņiem tādu runu pateikšu… Un nošāvies. Ar piekto lodi. Bet Antana dēls — ar vienīgo. No tādas kā pildspalvas.
Man nevarēja ienākt prātā, ka Sartrs ar esamības zvēru mugurā fotografēts Lietuvā, varbūt arī tāpēc, ka Sartram, pēc maniem ieskatiem, vispār nebija jābūt bijušam Lietuvā. Pat pa ausu galam dzirdētās baumas par Sartra kreisumu manos priekšstatos nepārvietoja viņu tālāk par Parīzes kafejnīcām vai ielām franču studentu nemiera laikā: galu galā, pēc 1968. gada Čehoslovakijas viņš pie mums tika “aizvērts”, un tas bija labu laiku pirms tam, kad es atvēru viņa lugas un Vārdus, divas reti salūkojamas grāmatas, kas bija izskrējušas klajā viņa padomisko simpātiju laikā. Tagad es varu tikai pabrīnīties par viņa komunistiskajiem maršrutiem — uz Kubu, uz Ķīnu, uz Dienvidslāviju, Poliju, Čehoslovakiju; neskaitāmas reizes uz Padomju Savienību. Sartram patika ceļot. No 1962. līdz 1966. gadam vien Sartrs bijis Padomju Savienībā desmit reizes! Šajos braucienos viņu pavadīja noslēpumainā “m-me Z”, kurai tika veltīti Sartra autobiogrāfiskie Vārdi.
“Z” kā tulks bija kopā Sartru un Bovuāru arī braucienā uz Lietuvu; Mīkols Sluckis, kurš, aizbildinoties ar aizņemtību, atteicās ar mani satikties, kad lūdzu viņam pastāstīt par 1965. gada “vojāžu”, tomēr paspēja pa telefonu izmest:
“Ja nu kāds izskatījās efektīgi, tad tā bija viņa — jauna, melnmataina, brūnām acīm…” Ļeņina Aleksandrovna Zoņina bija Maskavas Rakstnieku savienības Franču sekcijas sekretāre, 1965. gadā viņai bija četrdesmit divi gadi. Sluckim tobrīd bija trīsdesmit septiņi, Sartram — sešdesmit, bet Bovuārai — piecdesmit septiņi. Zoņina bija Sartra ausis un mēle: ar viņas starpniecību francūzis iepazina Savienību, un Dievs vien zina, kā viņa tās rakstniekiem tulkoja intelektuāļa ātrrunu[1].Tā laika Francijas kultūras atašejs Maskavā Zoņinu atceras kā ļoti atraktīvu un inteliģentu sievieti, saskatot viņā kaut kādu opozīciju Rakstnieku savienībai, pie tam viņa arī Sartram esot norādījusi uz sociālistiskās dzīves “trūkumiem”. Taču daudz svarīgāka par inteliģenci Sartram bija viņas seksualitāte.
Ir vīrieši, kurus pastāvīgi pavada sievietes. Es esmu mēģinājis saprast, kādēļ. Fotogrāfijās var pārliecināties, cik skaistas bija Sartra sievietes — Vanda Kozakeviča, Mišela Viāna, Doloresa Vaneti, Evelīna Reja, Arlete el Kaima… Ar grūtībām var iztēloties viņas blakus Sartram: “Viņš bija mazs muciņveidīgs vīrelis un tik pretīgs, cik vien pretīgs kāds cilvēks var būt. Sartra seja bija uzburbusi un rētaina, viņam bija dzelteni zobi un izvalbītas acis.” — Citēdams amerikāņu režisoru Hjūstonu, es gandrīz vai atriebjos Sartram par viņa daiļajām mīļākajām; var jau būt, ka tas ir vienīgais aspekts, kurā Sartrs mani vēl interesē.
Sartra salīdzinājums ar krupi ir kļuvis gandrīz vai par klišeju. Sienāža seja, saka Vozņesenskis. Krupis ar sienāža seju, kam patīk skaistas sievietes: pavedot jeb iekarojot sievieti viņš it kā mēģināja pārvērst savus atbaidošos vaibstus, izkausēt savu nicināmo subjektivitāti viņas skaistumā. “Es varētu skaistumu ēst, un tādējādi tas iemiesotos manī.”
Sartrs atteicās atzīt savu neglītumu, tieši otrādi, citu augstprātīgu vai iedomīgu vīrieti viņš uzskatīja par izaicinājumu, bet savas brilles, šķielējošās acis, uzburbušo seju un niecīgo augumu — par tērpu, ko pats izvēlējies cīniņam. “Vīrieši ir komiski. Sievietes tādas nav. Šodienas sieviešu jūtīgums ir interesantāks nekā vīriešiem. Man patīk sēdēt kafejnīcā ar sievietēm un aprunāt cilvēkus, kas iet garām.”
Sartrs bija īpaši apdāvināts pļāpa — drīzāk parupju, taču melodisku balsi, viņš varēja stundām komiski un aizkustinoši tarkšķēt par visu kaut ko, tai skaitā, par savu atbaidošo ārieni, bez tam viņam patika ikvienā kompānijā būt galvenajam un atstāt iespaidu. Ar Bovuāru un draugiem viņi ilgi varēja apspriest kāda cilvēka žestu vai izteikumu, un, lai gan, iespējams, tā bija pavešanas stratēģija, viņš spēja piešķirt svaru trauslajai sieviešu pasaulei un tajā arī tika atalgots. Evelīna Reja vēl ilgi atcerējās, cik aizkustinoši un pazemīgi Sartrs pateicies viņai pēc fiziskās tuvības.
Kādu laiku Sartrs un Bovuāra regulāri vakariņoja kafejnīcas La Pergola terasē kopā ar šveiciešu tēlnieku Alberto Džakometi un viņa sievu, kā parasti, triecot un smejoties. Sartrs stāstījis par to, kā bordeļos speciāli meklējis sievietes, kas bijušas “mazliet pretīgas un lempīgas”. Un vēl daudz ko Sartrs stāstījis Džakometi, kurš klausījies kā apburts un tad pēkšņi sacījis: “Sartr, tu esi skaists.”
“Tu esi kā Hamlets. Jā. Vienmēr domā, ka Hamlets bija garš slaids puiškāns, un tā. Nekā, es esmu pārliecināts, ka viņš bija mazs mērglis, kas pļumpēja alu. Resns mazs vīrelis ar tādiem matiem un tādām acīm kā tev. Brīnišķīgi skaists.”
Neilgi pirms brauciena uz Lietuvu Sartrs adoptēja savu mīļāko — Arleti el Kaimu, kā īstenodams savas freidiskās incesta idejas un vienlaikus cenšoties apliecināt brīvību no Bovuāras: Arlete kā meita kļūst par Sartra literārā arhīva mantinieci. Arletes romāns ar Sartru bija sācies jau pirms desmit gadiem, tobrīd viņai ir divdesmit deviņi; viņa ir ebrejiete no Alžīrijas, tā ka Sartrs ar šo soli veic arī tādu kā apspiestās radības aizbildniecības aktu. Šis notikums iekrāso arī Sartra un Bovuāras attiecības Lietuvas apmeklējuma laikā: Sutkus bildēs šķiet, ka tie ir divi pavisam sveši cilvēki, par spīti tam, ka jaunais fotogrāfs centās uztaustīt kādu “siltāku, cilvēciskāku attieksmi starp abiem”. Galu galā — Sartrs un Bovuāra prata pavadīt mūžu kopā — ja tā drīkst teikt —, uzrunājot viens otru vienīgi uz “jūs”. Tikai vienā fotogrāfijā Bovuāra pieskaras Sartram, šķiet, kaut ko notīrīdama no viņa žaketes. Kādam tas bija jādara, un tas nekad nebija Sartrs, kurš kopš bērnības, kad sabruka pasaule “es esmu pats skaistākais”, bija savu ķermeni “norakstījis”. Laiku, kas bija jāpavada mazgājoties, tīrot zobus vai rūpējoties par apģērbu, vispār, tā teikt, ārējo sevi, viņš uzskatīja par zaudētu. Viņš necieta sev iegādāties drēbes; kurpes viņam pirka mamma, jo laimīgā kārtā viņas kājas izmērs precīzi sakrita ar filosofa mazo pēdiņu. Jā, Sartra incestā Bovuārai bija iedalīta mātes loma; bez tam Bovuāra bija tikpat maziņa kā Sartrs — “bebrs”, kā viņu bija iesaukuši draugi, iespējams, sakodiena dēļ. Saskaņā ar jaunības dienu draudzības līgumu Sartrs viņai stāstīja par savām jaunajām “pasijām”, patiesībā bez šiem stāstiem viņš īsti nesaskatīja savu afēru vērtību. Tadēļ nereti viņi vasaras brīvdienas pavadīja trijatā. Kā Lietuvā.
“Taču daudz svarīgāka par inteliģenci Sartram bija viņas seksualitāte.” Zoņina ģērbjas tāpat kā tā, pa franču modei, tādēļ mazliet atgādina Bovuāras jaunāka izlaiduma modeli, tiesa, ir tāda kā padomju bezbēdība veidā, kā viņa sēž — atšķirībā no francūzietes —, un poza noslēdzas ar vaļīgā smaidā pavērto muti. Pretstatā Bovuāras gudri sakniebtajām lūpām. (Sartram mute gandrīz vienmēr ir vaļā; šķiet, viņam žēl laika, kas jāpatērē, to aizverot un viņam acīmredzami nerūp vieglā idiotisma grimase atslābinātajā sejā. Savukārt, kad pavērtajā mutē kļūst redzami daži dzelteni zobi, viņš pārvēšas tādā kā červeļainā vampīriņā. Un sēdēšana viņam ir, teiksim tā, bohēmiska, zem dibena pabāztajā kājā ir arī kaut kas no bezkaulu dzīvnieka. Vispār, Sartra āriene ir ķermeņa nodevības, ekshibicionisma akts.) Protams, būtiskākais ir lakatiņa sasējums, kas satur melno matu copi — tādu var redzēt citā fotogrāfijā, kur dzerošajam Sartram garām iet kāds sešdesmito gadu pārītis — jaunajai sievietei ir tādi paši mati, bet viņas partnerī kāds sazīmēja labi pazīstamu augsta ranga lietuviešu stukaču.
Kādam jau vajadzēja Sartru arī pieskatīt. Lietuviešu kompānijā pieskatītājam, protams, vajadzēja būt m-me Z, tas ir, Ļeņinai. “Nu, citam nebija kam būt. Mieželaitis tas nevarēja būt, un no viņa ģimenes arī ne, Sluckis nevarēja būt, un vēl jo vairāk — es. Jo es zinu sevi,” saka Sutkus. Tā ka par politiku neviens nerunāja, toties daudz par literatūru. Tas bija samizdata un inostrankas laiks, lietuvieši lasīja poliski, un Sartrs varēja gan būt pārsteigts, ka kāds jauns lietuviešu fotogrāfs aizrautīgi runā par Džoisu. “Mēs esam draugi, kas grib saprast,” saka Sartrs, un “draugi” liecina, ka Sartrs negribēja saprast neko. Viņš pastāvīgi piesējās padomju rakstniekiem, kāpēc kolhoznieki lauku kultūras namos nespēlē Godo gaidot. “Nē, es vienkārši nespēju atrast nekādu izskaidrojumu tam, ka tāds progresīvs, kreiss rakstnieks, visas apspiestās cilvēces draugs un tās ciešanu paudējs kā Francs Kafka, kurš miris pirms trīsdesmit astoņiem gadiem, ka viņš ir pilnīgi nepazīstams padomju cilvēkiem, miera un cilvēcības aizstāvjiem, cīnītājiem par taisnīgu nākotni, visas pasaules apspiesto brāļiem,”
Sartrs esot teicis 1962. gadā sarunā ar Maskavas inteliģentiem. Lai gan, es nezinu, ko viņš teica. Cilvēki, kuri viņa teikto pārstāsta, to dara pēc atmiņas vai balstās uz tā laika pierakstiem, varbūt tādēļ Sartra izteikumi drīzāk liecina par atstāstītāju valodiskajām klišejām vai politkorektumu nekā par toreiz sacīto. Sartrs šajos atstāstos runā tik primitīvi, it kā visu laiku atbildētu uz jautājumu: “Sakiet, kas jūs visvairāk pārsteidza padomju īstenībā?” Atbilde skan: “Visi lietuvieši, ar kuriem man nācās sastapties, ir īsteni brīvu cilvēku piemērs.” [2]
Savukārt Simona de Bovuāra uz jautājumu: “Ko jūs kā sieviete vēlētos pateikt Lietuvas sievietēm?” atbild: “Es viņām novēlu pēc iespējas labāk sargāt līdztiesību ar vīriešiem, ko viņām devusi padomju iekārta, un tāpat arī daudz laimes dzīvē un darbā.”
Kā teiktu padomju prese ar pieglaimīgu smiekliņu — “un ko gan arī citu var gaidīt no cilvēka, kas nesen atteicies no Nobela prēmijas”?
Lai gan nelabvēļi runāja, ka Sartrs atteicies no prēmijas tādēļ, ka iepriekš tā bija piešķirta nevis viņam, bet Kamī — un, ņemot vērā Sartra milzīgo pašlepnumu, tas nemaz neizklausās neticami —, šajā solī izpaudās arī viņa riebums pret pilsoniskās sabiedrības žestiem un rituāliem; Sartrs baidījās zaudēt savu mūžīgo brīvību. Savā atteikumā viņš paspēja vēl arī “iekost” Pasternakam: “Izsauc nožēlu tas fakts, ka Nobela prēmija tika piešķirta Pasternakam, nevis Šolohovam un ka vienīgais padomju darbs, kas saņēma prēmiju, bija grāmata, kas izdota aiz robežām, bet savā zemē aizliegta.”
Ak Dievs, lūk, šis intelektuāli kreisais teātris gan ir garlaicīgs. No tā birst smiltis. Sartrs, spriedelēdams par atsevišķā “es” izzušanu padomju cilvēka matricē vai par Gulaga upuru skaitu pasaules demogrāfiskā sprādziena kontekstā, savu personisko izmisumu izmaina teatrālā līdzcietībā pret “visas pasaules apspiestajiem”. “Nekas” bija tas, ko viņš meklēja Padomju Savienībā; Rietumu ēnas šeit dzēra vodku, priecājās par Lietuvas ainavu, un ar sajūsmu atsaucās par skilandis (tā ir tāda brīnišķīga lietuviešu kūpinātā desa). Sartram šķita, ka, veltījumā “m-me Z”, kas skan tik noslēpumaini Francijā, padomju cilvēki spēs saskatīt simbolisku solījumu, ka tālais franču draugs viņus tur, tālajā Parīzē, atbalstīs — protestējot un ejot mītiņos.
Varbūt pats svarīgākais Sutkus attēlos ir gluži vai pārdabiskais “franču draugu” attālums gan no Lietuvas ainavām un kafejnīcām, gan no cilvēkiem un padomju vides, kuru es pazīstu kā īstu. Taču, iespējams, ir tieši otrādi: īsts ir vienīgi mans sapnis par Sartru un Bovuāru, kamēr padomju Lietuvai un cilvēkiem nav nekāda sakara ar īstenību.
Atkal šie eņģeļi, kas pasaulei pieskaras vienīgi kā gaisma fotofilmiņai, tikai uz sudraba papīra topot par cilvēkiem.
[1] Zoņina tulkojusi sev veltītos Vārdus, vairākkārt bijusi Francijā. 1984. gadā, gadu pirms viņas nāves, iznāca viņas grāmata Тропы времени: заметки об изканиях французских романистов (60 — 70-е гг.). Grāmata ir tipiska padomju literatūrzinātnei: tajā tiek plaši atstāstīti padomju cilvēkam nepieejamie franču rakstnieku darbi, analizēti autoru uzskati, un, protams, tajā nav ne mazākās norādes uz pašas un Sartra sešdesmito gadu kaislību.
[2] Sovetskaja Ļitva, 1965, 4. augusts. “Es nezinu, kāpēc viņš teica, ka viņš te redzot brīvus cilvēkus. Brīvu te nebija. Visi baidījās runāt,” Antans Sutkus.
Sartrs ceļā no Tomasa Manna mājiņas Nēringā: šķiet, ka viņš ņirgājas par nāvi Venēcijā.