Cīņa ar liekulību un ceriņiem

Aleksandrs Zapoļs: Nu, tu kā režisors izvēlies vietu.

Romans Korovins: Ejam tur, lai netraucētu cilvēkiem.

Aleksandrs: Paskaties, ko es tev atnesu. Ēdienkarti.

Romans: Tapas? Es ne pārāk gribu ēst...

Aleksandrs: Vai nu ēst, vai runāt?

Romans: Mums jādzen joki, jātēlo, ka esam atbrīvoti. Varbūt iedzeram?

Aleksandrs: Iedzeram. Ko tu dzersi? Es kaut ko no stiprajiem.

Romans: Labi, piedzeramies no stiprajiem. Šņabi gan es nedzeršu, citādi kļūšu nikns.

Aleksandrs: Nē, tad šņabi nevajag.

Romans: Kaut ko vienkāršāku. Lai mēs varētu paņemt ar kvantitāti, nevis ar estētiku. Puslitru tak neizdzersim?

Aleksandrs: Agrāk viņiem bija visādi brendiji. Bet tad kāds visus izdzēra.

Romans: Varam, protams, sadzerties vīnu.

Aleksandrs: Es kaut ko apēdīšu. Tu arī?

Romans: Es neēdīšu. Aiziet, uzdod pareizu jautājumu.

Aleksandrs: Vai tevi šokē Kuļiks?

Romans: Godīgi sakot, es neesmu bijis nevienā viņa performancē. Man patīk mierīga māksla, kurā neviens nekliedz. Man patīk pieticība. Tas, kas atrodas pie apbružātiem ceļmalas akmeņiem. Kad man bija 17 gadu, es skatījos Klē un gandrīz raudāju. Es sapratu, ka tas ir tas, ko meklēju. Kaut kādā 90. gadā man atsūtīja Klē albumu, un es sapratu, ka tas ir mans. Kuļiks ir rokenrola vecis, saproti? Tas pat ir krutāk nekā rokenrols – kļūt par suni. Tu to saproti, taču tavi iekšējie meklējumi no šī krutuma neiegūst... Man, piemēram, patīk Gojas sunītis, viņam ir tāda glezna. Sunītis uz pelēka fona. Tur ir tādi biezi mākoņi, caur kuriem šis sunītis skatās. Man patīk, kad darbs ir aizkustinošs, kad cilvēks nožēlo grēkus. Cenšas virzīties uz priekšu, nejūsmo pats par sevi, saproti?

Aleksandrs: Tev pašam tā mēdz būt?

Romans: Var vienkārši pateikt: māksla ir brīnišķīga, katrs var radīt mākslu, jo tā ir cilvēka kreatīvā daļa, labākais, kas cilvēkam piemīt. Taču tam visam nav nekādu kritēriju.

Aleksandrs: Es, lūk, arī uzskatu, ka nav kritēriju. Mēs varētu atrast kādu čali, kurš, piemēram, glezno ceriņus, jo viņam tie trāpa tieši dvēselē...

Romans: Bet bez personīgās uztveres ir arī kas cits. Ir tradīcija. Glezniecība.

Aleksandrs: Bet priekš kam šī tradīcija pastāv? Lai to lauztu.

Romans: Nē, nav runa ne par laušanu, ne par radīšanu. Lūk, tēvocis Petja, pieņemsim, uzgleznoja ceriņus. Bet viņa brālis, šos ceriņus ieraudzījis, atmeta dzeršanu, atgriezās pie bērniem, sāka iet baznīcā un kļuva par citu cilvēku. Un ģimene dzīvo laimīgi. Tas ir personiski. Taču cik lielā mērā tas ir noticis, pateicoties ceriņiem, bet cik – pateicoties brāļa gatavībai? Mākslas darbus nevērtē pēc personiskā emocionālā momenta. Tos vērtē speciālisti. Kā viņi tos vērtē? Viņiem ir savi kritēriji. Krēslam jābūt stabilam un ērtam, vāzei nav jātek, impresionistam jāatveido gaisma. Visam ir savas funkcijas. Gan Džoto, gan Rembrantam. Kāda funkcija ir tēvoča Petjas ceriņiem? Mēs visu liekam rāmjos – krēslus pie krēsliem, vāzes pie vāzēm, bet tēvoci Petju pie kā? Pie ceriņiem. Kādu funkciju tie pilda? Mēs redzam, ka vāzei, piemēram, ir osiņa, bet tēvocim Petjam ne sūda nav – ne osiņas, nekā. Nav ne glezniecības, ne glezniecisku risinājumu, tas viss ir pilnīgi briesmīgi.

Aleksandrs: Pagaidi, bet kā ar naivo mākslu? Tu arī nekā no tā visa nav.

Romans: Naivā māksla, tāpat kā bērnu zīmējumi, ir saistīta ar dabu. Kā koka miza, kā priedes zari. Kāpēc bērnu māksla nav sevišķi vērtīga? To nevar kontrolēt. Bērns nav mākslinieks, kurš būtu gatavs to atkārtot. Dabā nekas neatkārtojas. Bērnu uz to nevar piespiest. Jā, var kaut ko iemācīt, bet tas viss ir... Bērns neizmanto tos pašus kritērijus, kurus izmantojam mēs, pieaugušie. Viņš vienkārši smērējas ar krāsām. Tā ir nejaušība. Bet nejaušība neskaitās.

Aleksandrs: Un Ruso? Tev patīk?

Romans: Ļoti patīk. Tāpēc, ka viņš iedvesmo. Tāpēc, ka tur nav...

Aleksandrs: Viltības? Konceptuālisma?

Romans: Viltības un... pat nevis konceptuālisma, bet liekulības. Tie arī ir tie ceriņi.

Aleksandrs: Tā ir vientiesība, vai ne?

Romans: Ceriņus var gleznot dažādi. Naivisma glezniecība arī ir ceriņi. Var censties uzgleznot ceriņus tā kā Pjotrs Končalovskis, mācību grāmatā bija viena viņa glezna. Bet var uzgleznot tā, kā to darīja primitīvisti. Viens grib uzgleznot savu mirušo mammu, jo viņš viņu redz. Bet cits grib atdarināt Končalovski. Saproti? Atšķirīgs skatījums ir vērtīgs. Kas ir māksla? Māksla ir radīta, lai attēlotu neredzamo pasauli.

Aleksandrs: Neredzamo pasauli?

Romans: Jā. Redzamā pasaule – tā ir desa.

Aleksandrs: Vai fotogrāfija attēlo neredzamo pasauli?

Romans: Jā.

Aleksandrs: Pareiza atbilde.

Romans: Ir godīgi ne tikai fotografēt un montēt. Es cenšos parādīt arī to, ka esmu tur kaut ko mainījis, nolicis koka lapiņu... Nevis vienkārši pateikt, ka “pasaule ir skaista”. Tas, lūk, nav godīgi.

Aleksandrs: Bet tu esi nolicis lapiņu.

Romans: Jā. Esmu nolicis lapiņu. Un uzskatu, ka tas ir svarīgi. Tāpēc, ka tu paskatīsies un teiksi: “O, viņš ir nolicis lapiņu!” Vai arī: “O, es arī varētu nolikt tādu pašu lapiņu!”

Aleksandrs: Nu, labi, tu esi nolicis lapiņu. Bet Breners uzgleznoja dolāru uz Maļeviča kvadrāta.

Romans: Mēs nodarbojamies ar vienu un to pašu. Mēs sakām cilvēkiem, ka ir ne tikai desa, bet arī gaismas avots.

Aleksandrs: Beidzot tu pateici, ka jūs nodarbojaties ar vienu un to pašu.

Romans: Jebkurš jaunrades moments tiek pieņemts bez ierunām. Tāpēc Dievs mūs šurp ir atvedis, lai mēs līdzinātos viņam un kaut ko radītu. Viņš ir radījis pasauli, mēs arī radām savas pasaules. Taču ir arī liekulīgi mākslinieki.

Aleksandrs: Vari nosaukt kādu liekulīgu mākslinieku? No zināmajiem.

Romans: Nē.

Aleksandrs: Pikaso?

Romans: Pikaso ir brīnišķīgs savā dzīvīgumā. Ir cilvēki, kuri uzlādējas no gaisa, bet viņš uzlādējas no zemes. Vispār ir labi, ja mākslinieks pieskaras gan pašam augstākajam, gan pašam zemākajam. Tad viņam ir plašāks diapazons. Pikaso pieskārās abiem.

Aleksandrs: Pikaso var būt arī ļoti smalks.

Romans: Viņš ir smalks savā raupjumā. Kad es skatos viņa raupjos darbus, man tie liekas trauslāki par stiklu.

Aleksandrs: Bet viņš ir arī ļoti smieklīgs. Es staigāju pa Teitu, skatījos, skatījos, bet, kad ieraudzīju Pikaso, sāku smieties. Tāpēc, ka viņš tik labi pamana smalkumu robustās lietās un dažādas perspektīvas pārvieto šurpu turpu...

Romans: Tas ir viens no vērtīgākajiem momentiem mākslā. Tas ir tāds humors. Plastiska asprātība. Viņš ir smieklīgs nevis tāpēc, ka viņa humors ir literārs, bet tāpēc, ka viņa darbi apliecina dzīvību. Viņš ir ļoti vitāls.

Aleksandrs: Runa ir nevis par dzīvības apliecināšanu un vitalitāti, bet par to, ka viņš glezno gluži reālas lietas, bet pavērš tās tā, ka tās kļūst smieklīgas. Tāpēc, ka viņš uzsver ierasto lietu nosacītību.

Romans: Zini, man bērnībā bija tāda iezīme – kad man negribējās gleznot, es skatījos Pikaso albumu, un vēlme uzreiz parādījās. Kad viņu paskatās, uzreiz rodas vēlēšanās nopirkt krāsas un iet gleznot. Bet, kad skatās Rembrantu, tad negribas.

Aleksandrs: Kādam jau droši vien gribas.

Romans: Nu, vienmēr kāds atrodas. Zini, dažreiz gadās, ka tu klausies kādu mūziku un tur ir drausmīga dziesma, nu pilnīga nulle. Bet vienmēr atrodas vienīgais cilvēks uz pasaules, kuram tā ir mīļākā dziesma.

Aleksandrs: Vai kurš saka: “Es arī tā varu.”

Romans: Nē, kurš raud. Un skūpsta savu mammu un saka viņai: “Es tevi mīlu.” Bet citādi būtu nositis, saproti?

Aleksandrs: Starp citu, tas, ka Pikaso šādi iedarbojas uz māksliniekiem... Skatoties agrīno kubismu, kļūst skaidrs: tiklīdz viņš kaut ko darīja, visi pārējie to uzreiz atdarināja. Nevis tāpēc, ka “mēs arī tā varam”, bet tāpēc, ka tas visus iedvesmoja darīt ko līdzīgu.

Romans: Viņu arī sasodīti labi pirka. Es domāju, džeki gleznoja kaut ko līdzīgu tāpēc, ka cerēja, ka arī viņus pirks. Lai gan mēs te visu laiku apspriežam cilvēkus, kuru nav klāt.

Aleksandrs: Tu dzersi vīnu?

Romans: Es noreibšu. Un viss būs muļķīgi. Bet nekas, lai ir.

Aleksandrs: Neviens nav teicis, ka mums jābūt nopietniem. (Viesmīlei.) Mēs gribam kaut ko pasūtīt, bet nezinām, ko.

Viesmīle: Ko ieteikt? Kādas vēlmes?

Aleksandrs: Kaut ko vieglu.

Viesmīle: Ir uzkodas, siers un olīvītes. No Spānijas.

Aleksandrs: Dodiet, lūdzu, olīvas.

Romans: Bet es dzeršu. Un, jo vairāk dzeršu, jo uzstājīgāk aicināšu tevi dejot – “Dancing to the end of love.”

Aleksandrs: Bet es sāku runāt par džeku, kurš glezno ceriņus, tāpēc, ka tu pieminēji nepieciešamību un vēlmi radīt mākslu. Vai tāda piemīt katram māksliniekam?

Romans: Nē, ne katram. Tā ir liela svētība – kaut ko tādu gribēt darīt.

Aleksandrs: Un no tā var iznākt jebkas, vai ne? Ceriņi, rozes. Bet var sanākt arī tas, ko dari tu.

Romans: Jā.

Aleksandrs: Es, lūk, gribētu saprast, kas tevi virza, izņemot šo dziņu.

Romans: To ir grūti aprakstīt.

Aleksandrs: Klau, bet, ja es tev palūgtu uzgleznot ceriņus, tu varētu?

Romans: Varētu. Ja tu teiktu: “Romīt, uzglezno man ceriņus,” – es uzgleznotu.

Aleksandrs: Bet vai es saprastu, ka tie ir ceriņi?

Romans: Es tev pateiktu. Patīk ceriņi? Gribi, lai izskatās pēc ceriņiem? Es varu uzgleznot gan ceriņus, gan ievārījuma burku. Vienkārši sen neesmu gleznojis pasūtījumus. Kopš jaunības. Māksla vispār ir brīnišķīga ar to, ka tu ej, skaties apkārt, un tur nekā nav, izņemot... Nu, es, piemēram, eju, skatos un pēkšņi redzu: kaut kas foršs. Un man ir fotoaparāts, lai to piefiksētu.

Aleksandrs: Bet kad nebija fotoaparāta?

Romans: Kad nebija fotoaparāta, tad nefiksēju.

Aleksandrs: Proti, tu esi piesaistīts realitātei?

Romans: Šobrīd mani interesē atgriešanās realitātē, jo esmu sapratis, ka tādā veidā iepazīstu pasauli. Es taču nezinu, ne kas atrodas tajā mājā, ne kas tajā. Ielu nosaukumus knapi spēju iegaumēt. Pasaule, kas atrodas man apkārt, ir priekšmeti ar gaismēnām un kontrastiem.

Aleksandrs: Tas ir tas, ko tu redzi?

Romans: Jā.

Aleksandrs: Bet mani interesē, kā tu to dari. Nu, tu saki: domu nav. Ir izjūtas.

Romans: Tās nav izjūtas, tā ir intuīcija.

Aleksandrs: Intuīcija laikam tomēr pa pusei ir doma.

Romans: Nu labi, kaut kāda loģiska konstrukcija.

Aleksandrs: Un tu esi pret loģiskām konstrukcijām?

Romans: Tas jau ir cits stāsts. Tu nonāc pie kaut kādas koncepcijas, nosacījuma vai secinājuma: “Es darīšu, lūk, šādi.” Un tie kļūst par taviem rāmjiem. Skaidrs, ka arī man ir savi rāmji, es tikai par tiem nerunāju. Es it kā esmu žigulis un nevaru kļūt par volgu. Es vienalga braukšu kā žigulis.

Aleksandrs: Tu šos rāmjus apzinies?

Romans: Patiesībā es vienkārši gleznoju. Dažreiz gadās tā – tu ej pa ielu un pēkšņi iedomājies: “Ārprāts, es tagad labprāt uzgleznotu ābolu.” No visas sirds. Visi jau sen glezno melnbaltas lokomotīves, bet tev pēkšņi savajagas ābolu! Priekš kam? Būtu labāk gleznojis lokomotīves. Tu sāc lasīt, un tur raksta, ka āboli smird, ka tikai idioti no Latvijas glezno ābolus. Ja es būtu spēcīgs cilvēks ar mugurkaulu, es visu darītu citādi. Bet es esmu pakļauts kārdinājumiem, saproti?

Aleksandrs: Paņemam “Araratu”?

Romans: Vienalga, galvenais, lai ir daudz. Tu kā cisterna, es kā vagons.

Aleksandrs: Un varbūt tapas?

Romans: Man vienalga. Man nav nekādu vēlmju.

Aleksandrs: Bail kaut ko pasūtīt! Te alergēnu saraksts ir teju lielāks nekā ēdienkarte.

Romans: Un ja nu kādam tiešām ir alerģija? Viņš kaut ko apēdīs, uzpūtīsies un nomirs. Tad vismaz pats būs atbildīgs.

Aleksandrs: (Viesmīlei.) Mēs gribētu pasūtīt kaut kādas tapas. Ar pastēti un asari. Pa divām.

Viesmīle: Divus asarus un divas pīles pastētes.

Aleksandrs: Vai tu gaidi brīnumu?

Romans: Jā, es turos pie mākslas kā pie pēdējā pavediena.

Aleksandrs: Pēdējā pavediena?

Romans: Jā. Kā pie sava garīgā pūliņa un tādas kā pasaules uztveres. Un es tur visu esmu sakārtojis... Nu, nevis esmu sakārtojis, bet viss pats ir sastājies savās vietās.

Aleksandrs: Iedzeram par mākslu! Nē? Par brīnumu.

Romans: Par mākslu kā brīnumu, nevis kā domu. Māksla kļūst par brīnumu, jo tas ir tavs instruments, tava prakse. Vieni meditē, otri glezno. Trešie dzied, ceturtie lūdz Dievu. Patiesībā, kad es gleznoju, man ir tāda sajūta, it kā es būtu atnācis uz grēksūdzi. Kad mācītājs atlaiž grēkus, sajūta ir tāda, it kā tu nupat būtu pabeidzis gleznu.

Aleksandrs: Bet tie, kuri meditē, no tā neveido izstādes. Bet tu veido.

Romans: Tas ir tāds jautājums, jā. (Abi smejas.) Bet ir šis brīnumainais mirklis, kad tu kaut ko dari un esi maksimāli patiess, un gribi, lai ar tevi kaut kas notiktu tieši šajā brīdī. Tu kaut ko no sevis atdod, un rodas šī spriedze. Turklāt ir ļoti grūti cīnīties ar vēlmi kaut ko no tā visa pārdot. Atnāk cilvēks un saka: “Vai, kādas klusās dabiņas! Cik jaukas. Cik maksā? Varētu dažas tādas?” – Ārprāts, es taču gribēju gaidīt brīnumu. Nu, labi, uzgleznošu viņam dažas. Tas taču arī ir brīnums! Bet tad atnāk viņa draugi: “Varat mums arī tādas pašas uzgleznot? Un labi daudz!”

Aleksandrs: Nu, labi, labi. Nedomā, ka es ar tevi strīdos. Es viennozīmīgi esmu tavā pusē, un šo brīnumu pārdot... Jo tas ir ļoti vērtīgs.

Romans: Labi, varam nesaukt to par brīnumu. Sauksim to par... Nu, mums katram piemīt tieksme pēc kaut kā gaiša. Māksla ir veids, kā tiekties uz augšu. Uz kaut kādu gaišu un vienkāršu telpu. Tas ir instruments. Un atrast tam citu pielietojumu ir pretīgi... Nu, tas nav sevišķi labi.

Aleksandrs: Kurš tad atrod citu pielietojumu?

Romans: Nu, droši vien tie, kuri izdomā visādas viltības, arī es dažreiz.

Aleksandrs: (Smejas.) Tagad, lūdzu, konkrētāk.

Romans: Es neesmu ideāls variants. Skaidrs, ka ar mani viss nav tik labi kā pasakā.

Aleksandrs: Parunājam par neideālo variantu.

Romans: Vienkārši es redzu kaut kādus darbus un saprotu, ka cilvēks ir aizrāvies ar manierismiem un paņēmieniem, lūk, piemēram: “Ja šeit krāsa notecēs, tad sanāks tā, bet es pa virsu uzlikšu pastozi un pēc tam izsmērēšu...”

Aleksandrs: Kā tu zini? Varbūt viņš arī gaida brīnumu.

Romans: Tāpēc, ka esmu mēģinājis tā darīt. Tu taču esi dzejnieks. Tu vari no pāris vārdiem izsecināt, ka esi uzrakstījis kaut ko ne pārāk labu.

Aleksandrs: Klau, nu tad tiekam skaidrībā. Es gribu saprast, pēc kā mēs to varam noteikt.

Romans: Nu, tu ej pa ielu un pēkšņi saproti: ja kaut ko neuzgleznosi, tad viss zaudēs jēgu – ģimene, darbs un tā tālāk. Tu saproti, ja neuzgleznosi gleznu vai neuzņemsi fotogrāfiju, viss zaudēs jēgu. Un tad tu saņemies un dari visu iespējamo, lai šajā brīdī sniegtu labāko, kas tev ir pieejams. Un viss. Cīnoties ar liekulību. Liekulība nozīmē melot sev pašam. Ir jācīnās ar savu prasmi. Jācīnās ar falšumu, ar manierismiem. Ar paštīksmināšanos. Ar darba materiālo pusi – kad viss ir smalkos zelta rāmīšos ar kaut kādu koku, aiz stikla, viss spīdīgs... Tur var ielikt sūda gabalu, vienalga sanāks māksla.

Aleksandrs: Nu, daži liek arī sūdu.

Romans: Ne jau par sūdiem ir runa. Runa ir par patiesumu. Interesanti, ka dzejai nav materialitātes. Bet mākslai ir. Bet man gribētos, lai būtu mazāk materiālās, amatnieciskās vērtības. Zini, var uzlikt krāsu tā, ka tā izskatās tik skaista. Un tik vērtīga. Un varbūt vēl apzeltīt. Un tas ir tik dārgi. Bet nekā laba tur nav. Vienkārši kaut kāds štrunts, kuru var uztaisīt jebkurš. Bet tur ir kaut kas tāds, kas... no kā tu esi šokā. “Bļāviens, kas par krāsu, kas par saskaņu! Viņš glezno ar šokolādi? Viņš glezno ar šokolādi.” Saproti? Protams, ir daudz mākslinieku, kuriem tas nepatīk. Bet man patīk, kad nekā nav, kad ir tukšums. Kad amatniecība netiek uzsvērta. “I bitīt matos, kā viņš māk, es tā nemāku!” Tas, ko tu nemāki, vienmēr ir dārgi. Tāpēc, ka citādi to nevarētu pārdot. Pārdot nulli, tukšumu ir daudz grūtāk. Tas ir liels pārbaudījums māksliniekam, kurš iztiek no savas mākslas, – atņemt saviem darbiem materiālo vērtību. Bet ir arī saturs. Iespējams, ja tu esi kaut kāds barokāls mākslinieks, tad materiālās vērtības atņemšana uz tevi neattiecas, tev tieši vajag, lai katra asara būtu kā vīnoga ķekarā. Bet es esmu par askētismu, man tuvs ir tas. Un interesants. Es pats cenšos tāds būt. Protams, mēs visi grēkojam.

Aleksandrs: Skaidrs. Bet tu saki, ka mākslinieks vēlas izpausties, ka viņš bez tā nevar. Un tagad iedomājies, cilvēks, kurš glezno dolārus uz Maļeviča bildes, – viņš nevar tā nedarīt, viņam liekas, ka tas mainīs... Protams, var pieņemt, ka tā ir tīrākā koncepcija, bet...

Romans: Es to nemaz nenoliedzu, es vienkārši saku, ka ir miljons mākslinieku, katrs atšķirīgs. Mana izpratne par mākslinieku ir šāda. Tāds, lūk, ir mans sausais atlikums četrdesmit gadu vecumā.

Aleksandrs: Nu, jā. Tavā izpratnē par mākslinieku iekļaujas arī cilvēki, kuri glezno ceriņus. Viņi arī vēlas izpaust savu dvēseli visā tās pilnībā, viņi cenšas, bet sanāk tikai ceriņi. Ar ko viņi atšķiras no tevis?

Romans: Tas ir sarežģīts jautājums. Piemēram, cilvēks var no visas sirds uzgleznot ceriņus, ieraudzīt Dievu, sasniegt apskaidrību un kļūt par svēto. Tas ir viens scenārijs.

Aleksandrs: Sasniegt apskaidrību, gleznojot ceriņus?

Romans: Jā. Bet mēs gan Rembrantu, gan tēvoci Petju vērtējam mākslas vēstures kontekstā. Tāpēc, ka emocionālo vērtību, to, cik ļoti jūs uzrunā tēvoča Petjas ceriņi, mēs nevaram izvērtēt. Vienu uzrunā, citu – gluži otrādi. Bet mākslas vēsturē ir kopīgi kritēriji, pēc kuriem var vērtēt mākslas attīstību laika nogrieznī, un tos mēs arī lietojam. Proti, es tomēr atrodos mākslas tradīciju rāmjos.

Aleksandrs: Nu labi. Un vai tu ar šiem tradīciju rāmjiem cīnies? Vai necīnies?

Romans: Nē, ir attīstība, apmācība. Jaunībā tu mācies zīmēt. Man, piemēram, bija akadēmiska skola. Es sāku ar reālistisku tēlotājmākslu. Iemācījos zīmēt kubus-šmubus, ģipšus, partijas biedra kartes piešķiršanu komjaunatnes aktīvistam. Tas bija tāds divmetrīgs akvarelis ar 16 figūrām. Mākslas vēsturi mums mācīja līdz impresionistiem. Un tā tu sēdi un domā: “Bļin, kaut kā trūkst...” Tu sāc iet uz bibliotēku, meklēt kaut kādus māksliniekus. Tu atrodi Sezanu. Sāc kopēt, studēt, izprast. Tevi tas vienkārši interesē. Pēc tam nāk Pikaso. Tu sāc lauzīt formas. Es pats to visu darīju. Man nebija domubiedru. Varbūt tas pat ir labi. Tad es atklāju Kandinska traktātu par krāsu. 16 gados sāku lasīt par abstrakto mākslu. Un sapratu, ka man patīk nevis sieviete portretā, bet triepiens un divu krāsu attiecība.

Aleksandrs: Kā tas mākslinieks, kuru mēs redzējām Venēcijā, atceries?

Romans: Šons Kelijs. Tieši tā. Es skatos, un man tas liekas superīgi. Man vienkārši patīk konkrēts mākslas veids. To sauc par enerģētisko barošanos. Lai gan patiesībā es pēdējā laikā nespēju baroties no mākslas. Govs ēd zāli un dod pienu. Tā nevar ēst pienu un dot pienu. Es nespēju baroties no mākslas. Pašlaik nespēju. Man daudz vairāk patīk mūzika. Vienkārši skaņa. Tu klausies mūziku, tur ir saturs. Kurš atbilst arī krāsai. Klau, pasūtām kaut ko mazu. Tu pasūti. Es vispār esmu ārpus šīs tēmas. Pēdējā laikā ēdiens mani galīgi neinteresē.

Aleksandrs: Kāpēc?

Romans: Man ir kauns.

Aleksandrs: Kauns ēst?

Romans: Kauns ēst, kauns ģērbties, kauns iet uz restorāniem. Uz visādām pieklājīgām iestādēm. Nezinu. Tev nav kauns? Turklāt cilvēki pēdējā laikā pievērš ēdienam pārāk lielu uzmanību.

Aleksandrs: Agrāk tā nebija?

Romans: Kad? 2000. gadu sākumā ēda, lai varētu dejot. Bet šis ēdiena kults... Viss, es sāku burkšķēt. Beigsies ar sarunām par to, kā večiņas saņem 200 eiro pensiju... Piedod manu jaunības maksimālismu.

Aleksandrs: Kā tu iztēlojies atzinību? Skaidrs, ka tu to nemeklē mērķtiecīgi. Bet tu taču noteikti saproti, ka kādu pavelk tas, ko tu dari, kāds par to ir sajūsmā, kādam tas riebjas.

Romans: Es taisu izstādes, tur ir cilvēki, ir reakcija, un mani tas zināmā mērā uzlādē, jā.

Aleksandrs: Uzlādē?

Romans: Jā, jā. Es taču esmu vienkārša konstrukcija. Latvijā nemēdz būt tā, ka kāds kliedz: “Vācies! Kas tas par sūdu! Tava izstāde ir šausmīga! Tādu huiņu mēs vēl nebijām redzējuši!” Zini, kāpēc te ir tik labi? Te visiem viss ir vienalga.

Aleksandrs: Tā visur liekas.

Romans: Nezinu. Kad biju Ņujorkā, 2000. gadā, tur bija tā: ja tev ir izstāde centrā, tātad tu jau esi. Sākas galeriju bizness. Amerikā ir ļoti spēcīgs patiesuma moments. Materiālajā dzīvē tur viss ir pa īstam. Īsti miljonāri, īsti debesskrāpji. Tiešām, tur ir cilvēki, kuri ceļas, domā un kļūst par miljonāriem. Es nezinu, kāpēc no turienes aizbraucu... Bet man piedzima bērns Rīgā, es esmu laimīgs, dzīvoju ļoti dīvainā vietā. Ļoti pozitīvā. Šī ir brīnišķīga vieta. Bet šeit tu, mincīt, nekad nebūsi ne Vorhols, ne Šmorhols, ne de Kūnings, labdien! Bet tev būs iespēja rakstīt, nepelnot naudu, tu paliksi viens, tev nebūs kārdinājumu, varēsi vairāk domāt – priekš kam tas viss? Un, ja tev tas tiešām ir vajadzīgs, tu turpināsi darīt. Latvijā ir divi trīs kolekcionāri, kuri pērk darbus. Smieklīgi.

Aleksandrs: Daudzi vietējie mākslinieki tirgo darbus ārzemju galerijās.

Romans: Jā, droši vien. Bet es filmēju reklāmas, nauda man ir. Es tomēr priecājos, ka to daru.

Aleksandrs: Tāpēc, ka vari taisīt mākslu godīgi, nedomājot par naudu?

Romans: Jā, liktenis visu iekārtojis tā, ka man nav jāuztraucas par darbu pārdošanu. Dzīvojot Latvijā, esmu iemācījies samierināties. Laikam jau labā nozīmē. Varētu teikt – nomīzu un paliku šeit, nemēģināju tur izsisties. Bet priekš kam izsisties? Izdevu divas grāmatas, uztaisīju neskaitāmas izstādes – kur vēl es varētu ko tādu izdarīt?

Aleksandrs: Domā, Ņujorkā neizdotos?

Romans: Var jau būt, ka izdotos, bet tur es neuztaisītu nevienu tādu darbu kā šeit.

Aleksandrs: Un nebūtu izstāžu?

Romans: Es nekad neesmu domājis par to, kā būtu, ja es paliktu Ņujorkā. Tā vide mani izstūma, un es nokļuvu šeit. Un paldies Dievam. 2000. gadā es atbraucu uz šejieni, strādāju ar tādiem cilvēkiem... Čižiks, Vilks, kas tik vēl ne.

Aleksandrs: Vai tad Ņujorkā šādu cilvēku nav?

Romans: Zini, man tur bija iesauka Roma-akmens. Roma the Stone. Es strādāju mākslas galerijā, tur bija daudz jaunu mākslinieku. Apmēram manā vecumā, bet viņi taisīja pilnīgus štruntus. Visi bija ļoti aktīvi. Visi klaigāja, ka ir labākie, ka viņi ir tas, kas vajadzīgs jebkurai mākslai. Mani šāda bravūrība vienkārši šokēja.

Aleksandrs: Bet tur tā ir pieņemts?

Romans: Tagad jau visur tā ir pieņemts. Es varētu teikt: “Aleksandr, labdien, es nupat atbraucu no Venēcijas, pagājušgad pārstāvēju Latviju biennālē, lūk, kopā ar kuratoru uztaisīju lielisku izstādi, izdevu trīs grāmatas, labākais kurators nopirka manu darbu par milzu naudu. Ko vēl jūs gribētu pajautāt? Apdirsieties un ēdiet savus sūdus.” Tur visi apmēram tā runā. Es saku: “Varētu apskatīt jūsu darbus?” Skatos un knapi valdu smieklus, zini. Bet visi ļoti aktīvi.

Aleksandrs: Man ir aizdomas, ka ne visi Ņujorkas mākslinieki ir tādi. Tu taču saproti, ka tur ir arī pilnīgi alternatīva mākslas vide.

Romans: Mincīt, kad es tur biju, es sapratu vienu lietu. Ka mākslā ir viss. Jebkāds novirziens. Ir galerijas reālismam, galerijas konceptuālismam, galerijas tiem, kuri sev pakaļu plēš pušu... “Es tagad pusgadu neiešu uz mājām.” “Bet es desmit gadus netaisīšu mākslu.” “Bet es gadu klusēšu.” Dieviņ tētīt, tur ir pilnīgi viss. Bet šeit ir sajūta, ka nāve ir pavisam tuvu. Un tas ir valdzinoši. Te nav Ņujorkas cenu, nav pārliecināšanas elementu, kuri vēsta: “Dzīve nekad nebeigsies!” Šeit kapos ir apmēram tāpat kā pilsētas centrā.

Aleksandrs: Patiesībā, Romočka, viss, ko tu saki, ir ļoti skumji.

Romans: Jā, rudens ir sācies. Bet es savos darbos tomēr nevaru iztikt bez humora. Es nevaru taisīt černuhu. Ja manos darbos ir černuha, tad tā ir smieklīga. Nevar radīt mākslu, jūtot kādu patiesu emociju. Tu atrodies šajā emocijā un nevari paskatīties uz to no malas.

Aleksandrs: Manuprāt, tieši var. Cilvēkiem taču izdodas, piemēram, fotografēt savus slimos radiniekus, vai ne? Vai ir robeža tam, cik tālu mums jāatkāpjas no savām jūtām, savām sāpēm?

Romans: Tas viss ir saistīts ar tradīciju. Kas tu esi, kā tu esi. Ja kāds no taviem tuviniekiem mirst, bet tu proti tikai fotografēt un nezini, kā viņam palīdzēt, protams, dari, ko sirdsapziņa liek. Nu, ja liek fotografēt, tad fotografē. Laikam jau gadās, ka tas ir godīgi. Bet gadās arī spekulācijas.

Aleksandrs: Un kā atšķirt? Kur ir patiesuma kritēriji?

Romans: Tikai tevī pašā.

Aleksandrs: Varbūt vēl pa konjaciņam?

Romans: Kāpēc ne. Starp citu, kā tu domā, kas tie tādi par jauniešiem, 20, 25 gadus veci, kurus ir pārņēmis pilnīgs miers, svētlaime, gandrīz indisks rāmums, kuri saka: “Chill, relax, cool down now, nevajag uztraukties, kas jums ir?” Es runāju tieši par pilsētas centru, es nerunāju par trūcīgajiem vai par večiņām, kuras saņem 200 eiro pensiju un otro nedēļu no vietas ēd pašas savu kāju. Vai arī tas vecītis zem dīvāna... Saproti, par ko es runāju? Rāmums, miers, tāda kā apmierinātība. Pat kaut kāds filozofiskums. It kā viss būtu brīnišķīgi. Tu tādus cilvēkus esi redzējis, pazīsti? Vai arī tikai man tā liekas?

Aleksandrs: (Smejas.)

Romans: Kas ir? Es slikti uzdevu jautājumu?

Aleksandrs: Nē, lielisks jautājums.

Romans: Kas tas par mieru? Kas ir šie baltzobainie kosmonauti? Mēs 90. gados bijām pilnīgi traki. Bet te rodas iespaids, ka viņi ir sasnieguši kaut kādu nirvānu un dzīvo sasodīti laimīgi. Visi ir apmierināti. “Kas tev kaiš, vecais? Ko tu gribi? Ko tu klaigā kaut kādā nesaprotamā valodā? Ej iedzer kafiju. Mums ir late ar tām pupiņām…” Es arī gribu tā iemācīties.

Aleksandrs: Saproti, jau pavisam drīz, varbūt pat mūsu dzīves laikā, cilvēki būs iemācījušies paildzināt dzīvi līdz nemirstībai. Un ir izaugusi cilvēku paaudze, kuri to gaida. Viņiem ne par ko nav jāuztraucas. Viņiem jābūt mierīgiem. Jāēd pietiekami daudz vitamīnu, jāatturas no alkohola un ceptiem ēdieniem.

Romans: Tu ņirgājies?

Aleksandrs: Nē. Pavisam nopietni. Ir tādi cilvēki.

Romans: Nu, labi, tu joko. Tu vienkārši esi sadzēries.

Aleksandrs: Es nejokoju, ir diezgan daudz cilvēku, kuri ar to rēķinās. Viņi uzskata, ka tā nav fantastika.

Romans: Tiešām? Pastāstīšu sievai.

Aleksandrs: Tiešām. Pastāsti sievai un bērniem.

Romans: Tu tagad vienkārši laid muļķi.

Aleksandrs: Starp citu, tu proti visam uzlikt mīksto?

Romans: Nē. Neprotu. Tieši otrādi, es esmu pilnīgā stresā. Visu laiku. Es jūtos labi tikai tad, kad man rokā ir zīmulis vai kad atrodos ūdenī.

Aleksandrs: Pag, tu gribi teikt, ka esi stresā un šis stress tev ir kā sports?

Romans: Stress ir normāls stāvoklis. Es esmu stresains cilvēks. Tu esi mierīgs. Vilks ir mierīgs. Čižiks ir mierīgs. Es ne.

Aleksandrs: Tu nomierinies, kad zīmē?

Romans: Nē.

Aleksandrs: Un kad peldi?

Romans: Nē, tad ir vēl lielāks stress. Es nomierinos, kad eju pie grēksūdzes. Bet tas tā.

Aleksandrs: Un tu bieži ej pie grēksūdzes?

Romans: Pēdējā laikā ne. Zini, es baznīcā neesmu bijis trīs gadus. Tas ir slikti. Es taisos aiziet, jo zinu, ka kļūs labāk. Taču ir sajūta: “Un ja nu tomēr nekļūs?”

Aleksandrs: Tu vari sūdzēt man.

Romans: Nē, tas nebūs tas. Agrāk visi gāja sūdzēt grēkus, tas ir visās konfesijās. Vienkārši dzīves gaitā esmu novērojis, ka grēksūdze man sniedz to pašu, ko gleznošana. Enerģijas atdeve ir milzīga. Tu centies maksimāli sevi attīrīt, izstāstīt tam, kurš ir tur augšā. Jēzum Kristum, saproti?

Aleksandrs: Bet to stāsti kaut kādam cilvēkam.

Romans: Tur jau arī ir tā samierināšanās.

Aleksandrs: Bet kāpēc tu nevarētu stāstīt pa tiešo?

Romans: Jēzum? Es jau arī stāstu. Bet baznīca... Tur ir rituāls. Mēs visu varam apdirst, būt skeptiski, varam maksimizēt un pamatot jebko, varam visu atrast internetā. Bet rituāls ir rituāls. Brīnums ir brīnums. Un ir jātic nevis vīrakiem, bet tam, ka tu nevari pamatot visu, kas notiek apkārt, ka tas, kas notiek visapkārt, ir brīnums. Citādi mākslu taisīt nevar. Jā, laikam jau es esmu tāds konservatīvs panks.

Aleksandrs: Jā, starp citu, šī ir interesanta lieta. Jaunībā tu dzirksteļo, tver visu pēc kārtas. Bet pēc tam atrodi kaut kādu virzienu, kurā vairāk vai mazāk atbilsti pats sev.

Romans: Tu sastingsti. Kā ģipsis.

Aleksandrs: Var teikt, ka sastingsti, bet var teikt, ka atrodi savu nišu vai savu valodu, savus paņēmienus.

Romans: Es gleznoju tā un tā, man patīk tas un tas. Un viss sanāk vienāds. Bet nevarētu teikt, ka es censtos to pārvarēt. Tas nav mans uzdevums. Džordžo Morandi 50 gadu vecumā sāka gleznot vienas vienīgas pudeles. Mainīja detaļas, bet principā gleznoja vienu un to pašu. Bet pirms tam, ja paskatās, viņa darbi bija pavisam citādi. Varbūt viņš šajās pudelēs redzēja visu pasauli.

Aleksandrs: Jā. Mākslinieka lamatas. Kā tu domā, tu pats tajās atrodies?

Romans: Atrodos.

Aleksandrs: Un sajūti tās kā lamatas?

Romans: Es gribētu būt lamatās, lai censtos tikt no tām ārā. Ja tu gribi rakt dziļāk, ņemsim lāpstiņu un raksim. Jebkurš mūsu stāvoklis ir ideāls. Es esmu lasījis dzenbudistu mūkus. Viņi vienkāršā valodā skaidro, kas ir dzen. Kāds ir mūsu uzdevums? Sasniegt apskaidrību. Viss. Mēs darām visu, lai sasniegtu šo mērķi. Vai esat gatavs, onkulīt? Nu, tad sasniedziet...

Aleksandrs: Romočka, kāpēc tu apskaidrības sasniegšanai dari to, ko dari, nevis, piemēram, slaisties apkārt?

Romans: Es? Kāpēc es to daru? Dievam pajautā, kā lai es zinu? Man ir izvēle? Es varu darīt kaut ko citu?

Aleksandrs: Protams.

Romans: Nē. Es pat līdz baseinam nevaru aiziet. Glezniecība man ir kā dzenbudisma skolotājs. Tas ir kaut kāds pamats.

Viesmīle: Mēs drīz veramies ciet.

Aleksandrs: Mēs arī.

Romans: Protams, viss tikai tāpēc, ka es esmu viens. Laikam jau visi ir vieni. Tāda valsts, katrs savā cellē.

Aleksandrs: Skafandrā.

Romans: Ceļļu valsts, ļoti labi. Paldies Dievam, vēl ir ģimene. Citādi visu laiku viens un tas pats.

Aleksandrs: Vai tu jūties kā laikabiedrs saviem laikabiedriem?

Romans: Man vispār ir bail, ka rīt kāds izslēgs gaismu, un viss. Bet citādi nekas, vienkārši gleznoju. Interesējos par Dievu un lūdzos: “Dievs, dod uzgleznot godīgi.” Sākumā uzgleznoju huiņu. Pilnīgu. Bet pēc tam laužu, laužu, laužu. Pārtaisu, pārtaisu, un tad iestājas eiforija. Tā, lūk. Un apstājos, jo labāk vairs nevaru. Sanāk kaut kāds koncentrāts. Labi.

Aleksandrs: Nu, viss. Iestāde tiek slēgta.

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā