Cits ar tavu galvu

Paralizētā pele atkal staigāja – kā mazs, balts, sarkanacains Lācars.

Vēl pirms dažām dienām pele gulēja uz operāciju galda un divi ķīniešu doktorantūras studenti, raugoties mikroskopā, operēja tai mugurkaulu. Ar mazītiņām šķērītēm viņi nošķēla naga biezuma mugurkaula virspusi, atsedzot spīdīgu muguras smadzeņu audu laukumiņu. Tas atgādināja Rotko – tīrs ziloņkaula krāsas taisnstūris, ko šķērso tieva sarkana līnija. Rīkojoties ļoti piesardzīgi – pele palaikam viegli noraustījās –, viņi pārgrieza sarkano līniju (artēriju) un nosēja to. Tad viens no doktorantiem pasniedzās pēc 1000 dolārus vērta skalpeļa ar dimanta asmeni – tik plānu, ka tas bija caurspīdīgs. Ašs griezums muguras smadzenēs, un peles pakaļkājas kļuva uz visiem laikiem pilnīgi nederīgas.

Pareizāk sakot, tā būtu noticis, ja vien otrs students nebūtu nekavējoties apslacījis griezuma vietu ar gaišas dzintarkrāsas šķidrumu, kas atgādināja pēdējo lāsi no atšķaidīta viskija glāzes. Šķidrums saturēja vielu, ko sauc par polietilēnglikolu jeb PEG, un studenti vēl nebija paguvuši aizšūt peles operācijas brūci, kad šis preparāts jau sāka no jauna līmēt kopā dzīvnieka nervu šūnas.

Pēc divām dienām pele jau staigāja. Ne gluži nevainojami – pakaļējās kājas periodiski saļodzījās. Taču salīdzinājumā ar turpat līdzās dzīvojošo kontrolpeli – kurai bija veikta tā pati operācija, tikai bez PEG devas un kuras nedzīvās pakaļkājas tagad ļengani vilkās viņai nopakaļ – var teikt, ka dzīvnieciņš rosījās itin moži, centīgi apostot katru sava krātiņa stūri.

Ja PEG izrādīsies iedarbīgs arī cilvēkiem, tas būs teju vai brīnumlīdzeklis: neraugoties uz to, ka pēdējā gadsimta laikā pētījumiem iztērēti daudzi miljoni dolāru, mediķi vēl joprojām nav atraduši veidu, kā sadziedēt bojātas muguras smadzenes. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc cilvēks, kurš vadīja šo eksperimentālo operāciju, – Ķīnas pilsētā Harbinā dzīvojošais ķirurgs Sjaopins Žeņs – piesaistījis plašu zinātnisko aprindu uzmanību.

Muguras smadzeņu “remonts” ir tikai daļa no lielāka un daudz drosmīgāka projekta, pie kura Žeņs strādā kopā ar kādu itāļu ķirurgu. Par to, kāds ir viņu plāns, var spriest, aplūkojot Žeņa laboratorijas sienas. Ja pele, guļot uz operāciju galda, būtu pacēlusi savas sarkanās acis, tā būtu ieraudzījusi trīs savstarpēji šķietami nesaistītus plakātus. Pirmajā redzamas divas peles: melna ar baltu galvu un balta – ar melnu. Otrajā attēlots pērtiķis, kura kaklu kā cieša kreļļu virtene ieskauj resnu zigzaga dūrienu rinda. Trešajā plakātā ratiņkrēslā sēž sīka auguma vīrietis no Krievijas.

Vienojošais elements šajos attēlos ir galvas. Pusmelnās, pusbaltās peles izskatās pēc “fotošopa” produkta, taču patiesībā Žeņa komanda abu dzīvnieku galvas apmainīja ķirurģiskā ceļā, vispirms peles dekapitējot un pēc tam pārstādot vienas galvu otrai. Pērtiķa plakāts ir “pēc” attēls no primāta galvas transplantācijas operācijas, kas Žeņa laboratorijā notika janvārī. Un tagad Žeņs gatavojas pārstādīt galvu citam primātam, proti, cilvēkam, un ratiņkrēslā sēdošais krievs pieteicies par viņa pirmo pacientu.

Ziemeļaustrumķīnas pilsētas Harbinas Medicīnas universitātes slimnīcas 8. korpuss, kurā atrodas Žeņa kabinets, nav nekāda miera osta. Uz šejieni ārstēties brauc laucinieki no visas Heilundzjanas provinces; viņi nakšņo uz matračiem, gaiteņos smēķē, mazgā drēbes izlietnēs un žāvē uz radiatoriem. Jau pulksten 8 no rīta desmitiem pacientu sastājas garās rindās, tikai lai varētu iekļūt liftā.

Visa šī haosa viducī Žeņs atstāj klusa, pat kautrīga cilvēka iespaidu. Taču viņa pieejā ķirurģijai nav ne miņas no kautrības. Viņš dzimis 1961. gadā Ķīnā un nodzīvojis tur līdz 35 gadu vecumam, kad pārcēlās uz Savienotajām Valstīm. 1999. gadā viņš strādāja zinātnieku komandā, kas Kentuki štata pilsētā Lūivilā veica pirmo veiksmīgo plaukstas pārstādīšanas operāciju pasaulē. Gatavodamies transplantācijai, viņš vingrinājās, operējot cūkas – apmainot vietām vairāku dzīvnieku priekškājas. 2012. gadā viņš atgriezās Ķīnā. Žeņs kabinetā glabā Lūivilas komandas pasniegto trofeju – bronzas cūkas ausi ar uzrakstu “Bez jums mēs to nebūtu paveikuši”.

Žeņa darbs pie galvas transplantācijas pieder pie senas, tiesa gan – oficiāli neatzītas, tradīcijas viņa profesijā. 1908. gadā kāds ķirurgs Sentluisā radīja pasaules pirmo divgalvaino suni, viena dzīvnieka galvu pieaudzējot otra kaklam. Šo sasniegumu 50. gados atkārtoja gan padomju, gan ķīniešu ķirurgi; viens no padomju divgalvainajiem suņiem nodzīvoja 29 dienas un spēja lakt ūdeni ar abām galvām. Ķīniešu operācija notika Žeņa universitātē; tās bibliotēkas sienu tagad grezno gleznojums, kura centrā attēlots šis bicefālais radījums.

70. gados Klīvlendā ķirurgs, vārdā Roberts Vaits, pārstādīja vairāku rēzus makaku galvas uz citu pērtiķu ķermeņiem; viņa darbinieki esot uzgavilējuši, kad pirmais dzīvnieks pamodies un mēģinājis iekost kādam pirkstā. Vaits nepūlējās savienot pērtiķu muguras smadzenes (viņš visu uzmanību veltīja tam, lai paliktu dzīvas smadzenes), tāpēc neviens nezina, vai makaki būtu spējuši staigāt vai kustināt rokas. Taču dzīvnieki ēda un sekoja objektiem ar skatienu; viņu smadzeņu viļņi likās normāli.

Vaits bija ekscentriķis, kurš operāciju laikā reizēm smēķēja pīpi; dažus turpmākos desmitus gadu viņš pavadīja, periodiski piedaloties dažādos sarunu šovos un pūloties savervēt sponsorus cilvēka galvas transplantācijas operācijām. 90. gados viņš pat devās uz Ukrainu, lai tur tiktos ar ieinteresētiem mediķiem, taču šie pūliņi ne ar ko nebeidzās – un Žeņs to ļoti nožēlo.

– Mēs netiekam tālāk par vietu, kur bijām jau pirms 40 gadiem, – viņš teica, proti, nav nekādu iespēju ārstēt slimības, kas saistītas ar muskuļu un nervu atrofiju, paralīzi vai citām visa ķermeņa disfunkcijām. – Ja mēs to tagad neizmēģināsim, tad arī pēc 20, 100 un 200 gadiem nebūsim tikuši tālāk.

Vaita braucienam uz Ukrainu tomēr bija viens rezultāts: tas piesaistīja kāda kropla zēna – Valerija Spiridonova – uzmanību. Tieši viņš ir Žeņa laboratorijas plakātā redzamais krievs. Spiridonovs, kuram tagad ir 31 gads, cieš no Verdniga–Hofmaņa slimības; tie ir ģenētiski traucējumi, kuru rezultātā atrofējas muskuļi un iet bojā motoriskie neironi – galvas un muguras smadzeņu šūnas, kas palīdz ķermenim kustēties. Spiridonovs neatceras, ka jebkad būtu staigājis; viņa kustības tagad aprobežojas ar ēšanu, datora lietošanu, ratiņkrēsla vadīšanu ar pults palīdzību un visai maz ko citu. Viņš sēž ar labo kāju pastāvīgi pārliktu pāri kreisajai, un zemāk par kaklu viņa ķermenis izskatās sarucis – gandrīz tā, it kā no tā būtu izsūknēts gaiss. Spiridonova slimība ir letāla, taču nav iespējams noteikt, cik daudz laika viņam vēl palicis: ja var ticēt mediķiem, viņam jau sen vajadzētu būt mirušam.

Spiridonovs ir tehnoloģiju entuziasts; no savām mājām Vladimirā, nepilnus 200 kilometrus no Maskavas, viņš vada IT kompāniju, kas veido izglītojošas datorprogrammas, un uzmanīgi seko jaunumiem par eksoskeletiem un citiem ķermeņa uzlabošanas līdzekļiem. Februārī, kad mēs sarunājāmies skaipā, viņš pastāstīja par kādu draugu, kurš zaudējis plaukstu rūpnieciskā maisīšanas iekārtā un vietā dabūjis robotroku.

– Viņš ir liecinieks tam, cik ļoti tehnoloģijas var mainīt dzīvi uz labo pusi, – Spiridonovs teica.

Spiridonovs sācis saistīt cerības ar tehnoloģiju – konkrētāk, ar radikālo ķirurģiju –, kad televīzijā noskatījies interviju ar Vaitu. Viņš atceras, ka toreiz nodomājis: “Manā gadījumā lieliski palīdzētu, ja varētu nogriezt visu slimo ķermeņa daļu un atstāt tikai galvu.”

– Es neredzēju citu veidu, kā varētu izārstēties.

Operācija maksātu no 10 līdz 100 miljoniem dolāru atkarībā no tā, kur tā notiktu, un tai būtu nepieciešami 80 ķirurgi. Žeņa itāļu kolēģis izteicies, ka tā varētu notikt jau nākamgad. Nav īpaši jābrīnās, ka daudzi zinātnieki un ētikas eksperti projektu skarbi kritizējuši, pārmetot tajā iesaistītajiem ķirurgiem, ka tie propagandējot viltus zinātni un uzkurinot veltas cerības. Kāds operācijas pretinieks pat norādījis, ka ķirurgiem varētu izvirzīt apsūdzību slepkavībā, ja pacients nomirtu, – un tas, viņaprāt, gandrīz pilnīgi noteikti arī notiktu.

Taču citi pētnieki bijuši spiesti atzīt, ka projektam ir zināms zinātnisks pamats – lai arī cik ļodzīgs. Daži pēdējie gadu desmiti transplantācijas medicīnai bijis īsts zelta laikmets. Jauni ķirurģijas paņēmieni atvieglojuši smalkus pārstādīšanas procesus, un spēcīgi jauni medikamenti var gandrīz pilnībā izslēgt atgrūšanas draudus. Ārsti tagad var pārstādīt ne tikai sirdi, aknas, nieres un plaušas, bet arī dzemdi, balseni, mēli, dzimumlocekli, plaukstas un seju. Divi pēdējie ir sevišķi iespaidīgi sasniegumi, ja ņem vērā, cik daudzi un dažādi audi iesaistīti tādā operācijā: muskuļi, āda, cīpslas, skrimšļi, nervi, asinsvadi. Žeņs uzskata, ka galvas transplantācija ir gluži loģiska nākamā robeža. (Tīri tehniski operācija gan būtu ķermeņa transplantācija, jo pacienta dzīvību glābtu jauna ķermeņa iegūšana. No otras puses, galva veido nepilnus 10% no cilvēka ķermeņa kopējā svara. Vai var “pārstādīt” smagāko, lielāko daļu? Un, ja notiks atgrūšana, tad ķermenis atgrūdīs galvu, nevis otrādi.)

Galvas transplantācija, protams, ķirurgiem sagādās milzumu jaunu problēmu. Atšķirībā no, teiksim, pirkstiem, kas, atdalīti no ķermeņa, spēj “izdzīvot” vairākas dienas, smadzenes iegūst neatgriezeniskus bojājumus jau dažas minūtes pēc asinsrites apstāšanās. Smadzeņu atdzesēšana var tās pasargāt no bojājumiem apmēram stundu; iespējams, ka tas ir pietiekams laiks, lai pārstādītu galvu. Mediķiem jāpārbauda arī, vai imūnsupresanti, kas ķermeņa imūnsistēmai neļauj uzbrukt svešajiem audiem, smadzenes pasargās tikpat labi kā citus orgānus. Taču nav pamata domāt, ka tā nenotiks.

Laikam gan pats grūtākais būs saaudzēt muguras smadzenes, lai pacienta galvas smadzenes varētu kontrolēt jauno ķermeni. Nervi ārpus muguras smadzenēm spēj atjaunoties, un tas paskaidro, kāpēc pacienti pēc plaukstas vai sejas transplantācijas var iemācīties atkal košļāt, smaidīt un virpināt īkšķus. Muguras smadzeņu šūnas nereģenerējas, taču īpaši ķīmiskie preparāti, tādi kā PEG, var tās sakausēt kopā, uzlaužot šūnapvalku un piespiežot tām salipināties vienā lielākā hibrīdšūnā. Uzpilināts uz pārgrieztiem grauzēju un suņu muguras smadzeņu stumbeņiem, šis dzintarkrāsas šķidrums var sakausēt kopā nervu šūnas virs un zem ievainotās vietas, atjaunojot komunikāciju – lai cik nepilnīgu – starp galvas smadzenēm un ķermeņa lejasdaļu. Tieši tā mazais Lācars Žeņa laboratorijā atguva spēju staigāt.

Papildu cerības vieš divi cilvēku izdziedēšanas gadījumi. Vienā paciente bija kāda vāciete, kas cietusi slēpošanas negadījumā, otrā bija iesaistīts ar nazi sadurts polis. Abi bija paralizēti, un ilgstošās rehabilitācijas procedūras nelīdzēja. Taču pēc eksperimentālas ķirurģiskas operācijas viņi atkal iemācījās staigāt, balstoties pret rāmi. Ne vienā, ne otrā operācijā netika izmantots PEG vai transplantāti – lai palīdzētu sadzīt pacientu muguras smadzenēm, ķirurgi izmantoja audus no vācu pacientes vēdera dobuma un poļa ožas nervu –, un atklājās, ka cilvēki ar smagiem muguras smadzeņu bojājumiem zināmos apstākļos var no jauna iemācīties staigāt.