Daudz interesantāka nekā, piemēram, Maiami

Pēc atgriešanās Latvijā, pareizāk sakot, Rīgā, mani šokēja un nepārstāj šokēt vēl joprojām, varbūt “šokēt” nav īstais vārds, teiksim, dara nervozu un, šķiet, šī nervozitāte mazāka nekļūst… Kaut gan… Visām manām emocijām ir tīri subjektīvs raksturs.

Agrāk man pat prātā nevarēja ienākt, ka Rīgā valda augstākajā mērā izkopts vīrieša-mačo kults. Tas visur krīt acīs uzreiz, pie tam ir sajūta, ka šeit mačo kultūra ir uzsūkusi visas tās sliktās īpašības: rupjību, bezkaunību, skaudību, nežēlību…

Nevar teikt, ka es no tā ciestu… kaut gan — ciešu, protams! Un es pateikšu, kā tieši: piemēram, pārejot ielu, es nekad nevaru būt pārliecināts, ka kāds muļķis, lielā ātrumā izbraucot no stūra, nenotrieks mani no kājām, vai arī — nenotrieks manu sievu vai meitu. Starp citu, decembrī sievu tieši tāds vadītājs arī notrieca — viņa šķērsoja Merķeļa ielu pie zaļās gaismas. Viņai bija lauzta kāja un smadzeņu satricinājums. Tā ka… nevar teikt, ka mani tas neskar.

Ja salīdzina, piemēram, ar Latīņameriku, no kurienes arī cēlies šis vārds “mačo”, tie cilvēki nav ļauni — aiz viņiem ir silts klimats, okei?… Silts klimats un jautra, dzīvespriecīga mūzika, viņi mīl dzīvi! Šeit tā visa nav, toties ir ārkārtīgi spēcīga Krievijas ietekme. Neapšaubāmi tas ir tipisks slāvu šovinisms visās tā izpausmēs, un aiz tā, savukārt, stāv aukstas un skarbas ziemas, daudz cietsirdības, kamēr Latīņamerikā cilvēki gorās sava prieka pēc un tas izpaužas visur — dejās, ritmos, mūzikā. Šeit… Es nesaku, ka visi ir pēc viena ģīmja un līdzības, bet tas ir pirmais, ko es ievēroju, pie tam — katram sevi cienošam šejienes mačo ir savs miesassargs. Salīdzinot ar to, visas Ķirsona atvērtās virtuves ar tauku un garaiņu smaku ir tīrais sīkums, jo, galvenokārt, jāsastopas taču ir ar cilvēkiem — virtuvi var apiet, tur vismaz pastāv zināmas izvēles iespējas.

Jāsaka, ārpus Rīgas īpaši daudz nekur neesmu bijis, vienīgi Ventspilī un šur tur stundas braucienā no galvaspilsētas, kas neko daudz neskaitās, bet ir skaidrs — jo tālāk no Rīgas, jo mazāk šī šovinisma, jo kā jau teicu — tā ir slāvu kultūras ietekme, piedevām — viszemiskākajā formā. Ir skaidrs, no kurienes tas rodas — tā ir šī zemapziņas konkurence starp krieviem un latviešiem. Kā arī — starp vīriešiem un sievietēm, kā arī sievietēm savā starpā. Jo ar ko var uzvarēt sieviete? Ar savu ārējo izskatu, kas arī ir viens no seksuālās agresijas veidiem.

Bez tam Rīga ir ārkārtīgi heteroseksuāla pilsēta līdz pat šim laikam, un seksuālās izvēles brīvība šeit netiek atbalstīta. Tolerance ir minimāla un pret citādi orientētiem cilvēkiem valda ārkārtīga neiecietība. Varbūt arī tādēļ sieviete jūt, ka viņai ir vajadzīgs vīrietis, lai viņš sievieti aizstāvētu, uzturētu un labi par viņu rūpētos. Tieši Rīgā es dzirdēju frāzi “Ceļš uz sievietes sirdi ved caur viņas maciņu”. Es atgriezos Latvijā pēc 15 gadu prombūtnes apmēram pirms divarpus gadiem, bet, ja es šeit būtu dzīvojis visu laiku, tad… nekad nebūtu apprecējis sievieti no šīs pašas kultūras. Neparko! Neraugoties uz manu asiņu sajaukumu — tēvs armēnis, māte — somiete, un es tomēr biju piedzimis šajā kultūrā, toreizējā Padomju Savienībā, Rīgā.

Pašreiz es mācos latviešu valodu, un restorānos vai veikalos pie apkalpojošā personāla vēršos latviski, taču, lūk, — “fenomens”: viņi man atbild angliski! Neapšaubāmi, arī tas mani dara nervozu, jo es zinu — šajā līmenī es jau varu izskaidroties latviski, un tā man ir vienīgā iespēja apgūt valodu.

Neraugoties uz to visu, es jūtos par sevi diezgan pārliecināts, jo iedomāta kara apstākļos es nekarošu nevienā pusē: ne armēņu, ne somu, ne latviešu, ne krievu un vēl jo mazāk — amerikāņu. Un ārpus tā visa Rīga man ir ļoti interesanta pilsēta un Latvija — ārkārtīgi skaista zeme. Žēl, ka ziemas ir aukstas, toties vasarās — patīkamāku valsti neatrast — daudz interesantāka neka, piemēram, Maiami, kas vienkārši ir garlaicīga. Manis pieminētajai konkurencei ir ne vien negatīvā, bet arī pozitīvā puse — tā dod fenomenālus rezultātus cilvēku pašizpausmē, savukārt visas iepriekšminētās izpausmes man dzīvot netraucē, es vienkārši tās uztveru, kā jau teicu, kā fenomenu.