Debesis interesē visus

Andris Eglītis (1981) tiek saistīts ar nosacītu neoreālisma estētiku, jo savos darbos viņš atsaucas uz mūsdienu vizuālās realitātes uztveres īpatnībām. Pašlaik pasniedz glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Par personālizstādi “Lietu kārtība” (2009) Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls nominēts 2011. gada Purvīša balvai.

Ieva Lejasmeijere: Pēc tavas portfolio skates Laikmetīgās mākslas centrā likās, ka tu varētu būt no tiem cilvēkiem, kam vieglāk domāt rakstot nekā uzreiz runājot.

Andris Eglītis: Ne gluži. Man labāk sokas domāšana, sarunājoties divatā vai trijatā. Nedomājas, kad daudz cilvēku priekšā.

Lejasmeijere: Ir jocīgi izvaicāt tevi, jo tavas gleznas it kā izvaicā mani, nu, vispār skatītājus. Tās viņus aizskar. Iepriekš, kad runājāmies, tu teici, ka gribi skatītājā iedarbināt iztēli un kaut ko tādu.

Eglītis: Jā. Es gribu, lai ar skatītāju kaut kas notiek. Nu, un pirmais skatītājs esmu es pats.

Lejasmeijere: Kā tas ir – būt gan autoram, gan publikai?

Eglītis: Es cenšos distancēties. Parasti gan tam nepieciešams laiks. Lai manas tiešās attiecības ar to gleznu jau būtu beigušās.

Lejasmeijere: Tad iznāk, ka tu arī piedzīvo to “kino”, kas notiek, skatoties tavas gleznas?

Eglītis: Nezinu, vai to vajag saukt par kino. Protams, ka manas attiecības ar gleznu ir citādas nekā cilvēkam, kas to nav gleznojis. Bet vispār gribētos, lai varētu iztikt bez tādas iestāstīšanas. Es neesmu iemācījies runāt par savām gleznām tā, lai tas viņām palīdzētu.

Lejasmeijere: Kā viņām vajag palīdzēt?

Eglītis: Ar runāšanu – paskaidrot, kā uz viņām jāskatās, kas jājūt un jāsaprot.

Lejasmeijere: Vai tad tā jādara?

Eglītis: Nu, ja jau man uzdod jautājumus, es mēģinu uz tiem atbildēt. Kaut kad biju pats sev formulējis, ka drīkst un vajag pēc iespējas precīzāk raksturot, ko tu dari, bet nevajag izskaidrot.

Lejasmeijere: It kā skaidrs, bet ar ko atšķiras raksturošana no izskaidrošanas?

Eglītis: Hm... Nākamo jautājumu!

Lejasmeijere: Kā tu jūties apstākļos, kad ir tāda kā spriedze ap mākslu – kas viņa ir, kas – nav, saistībā arī ar pieprasījumu pēc skaidrojumiem. Nepietiek, ka tu glezno, ir vēl jāveido savas un gleznu publiskās attiecības.

Eglītis: Visu to pīāru tomēr nevar bāzt vienā maisā. Gadās, ka pašam ir vērtīgi un interesanti parunāt par to, ko tu dari.

Lejasmeijere: Parunāsim par tavu laikabiedru portretu sēriju. Ir interesanti mēģināt saprast, kāpēc tie cilvēki tikuši gleznoti. Puslīdz skaidrs, ka interese nav bijusi psiholoģiska, tāpat tevi neinteresē viņi kā tāds dekoratīvs laukums izplatījumā, tātad tā interese nav arī tīri gleznieciska, ja vispār tāda var būt.

Eglītis: Gribējās gleznot tā, lai, skatoties uz visiem tiem portretiem kopā, rastos sajūta, ka katrs no tiem cilvēkiem ir unikāls un atšķirīgs, bet vienlaikus viņi ir arī gluži vienādi, kā koki, kā āboli. Man gribējās panākt sajūtu, ka katrs cilvēks ir tikai viens no pieciem miljardiem tādu pašu. Tiesa gan, viņi visi kopā nav bijuši izstādīti. Ir pareizā atbilde?

Lejasmeijere: Jā, paldies! Tu jau par to vari ķiķināt, bet tavas gleznas nevedina jautāt neko daudz par glezniecību tā puslīdz saprotami, proti, par krāsām, ekspresiju, emocijām varbūt. Piemēram, “Lietu kārtībā” privātu interjeru gabaliņi – vai tiem ir kāda saistība ar tavu dzīvi, vai tai saistībai ir kāda nozīme?

Eglītis: Nav nekādas saistības.

Lejasmeijere: Apmēram tāpat kā, piemēram, Džefa Vola fotogrāfijās? Viņš uzņem kādu kadru ar sarūsējušu izlietni, ziepju gabaliņu un kaut kādu vēl noskretušu virsmu maliņas. Un ir skaidrs, ka ne jau izlietne viņu interesē, un diez vai arī krāsas.

Eglītis: Jā, Vols piedāvā veidu, kā skatīties uz pasauli, ko tajā ieraudzīt. Un es izmantoju to viņa skatīšanās veidu. Tāpat arī ar visiem gleznotājiem, kuri man tuvi, – Hokniju, Tijmanu. Mani saista tas veids, kā viņi pārdzīvo pasauli.

Lejasmeijere: Manuprāt, tavas glezniecības sakarā jājautā – kāpēc nepietiek to izdarīt ar fotokameru, kāpēc ir jāglezno? Kāpēc, lai tā paskatītos uz pasauli, tev vēl vajag arī gleznot?

Eglītis: Tāpat varētu jautāt, kāpēc Džefs Vols neizstāda pašu izlietni, bet to nofotografē. Tieši tobrīd, kad viņš fotografē, jau arī rodas tas īpašais skatījums. Bet vispār fotogrāfijas un glezniecības attiecības man vairs nav svarīgas. Tad, kad gleznoju pēc Bīta Streuli fotogrāfijām, tad gan, bet tagad vairs ne. Tāpēc jau arī to darīju – gribēju pārbaudīt, kur tad ir tā interese un atšķirība. Tikai laikam nevaru to pietiekami precīzi formulēt. Cilvēki atšķirīgi skatās uz gleznu un fotogrāfiju. Turklāt manas gleznas ir ļoti tālu no fotoreālisma tā klasiskā izpratnē. Gleznoju diezgan brīvi un ļurīgi. Un mani interesē, ka tāds brīvs, ar pareizo sajūtu un inteliģenci uzklāts krāsas pleķis iedarbojas uz skatītāja iztēli kā precīzs realitātes attēlojums. Vienlaicīgi tās ir krāsu švīkas uz audekla, un vienlaicīgi skatītāja iztēle to pārvērš par kaut ko realitātei atbilstošu.

Lejasmeijere: “Zem debess juma”ainavās tomēr ir arī intriga par motīvu – ne tik daudz, kā tu glezno, bet gan – ko?

Eglītis: Jā, tur bija svarīgs arī “stāstiņš”. Katrā gleznā bija risināta tēma par kaut kādām cilvēku kaislībām vai eksistenciāliem stāvokļiem – mīlu, nāvi, nabadzību un tamlīdzīgi. Sižets gan nebija svarīgākais, tomēr tas bija nepieciešams, lai parādītu atkal kaut ko līdzīgu par to, cik cilvēks ir liels un maziņš vienlaikus.

Lejasmeijere: Tur bija arī kaut kas baiss.

Eglītis: Baisums bija tikai vienā gleznā, kur bija runa par nāvi. Galveno noskaņu biju iecerējis apmēram tādu, ka debesīm jau ir vienalga, vai mums ir labi vai slikti, saule tāpat spīdēs.

Lejasmeijere: Uzreiz pēc tavām “debesīm” tai pašā vietā bija Ērika Boža izstāde, kur viņam bija brīnišķīgs darbs “Sargājošās debesis” – tie zemi iekārtie piekaramie griesti. Vai tas, tavuprāt, liecina par kaut ko kopīgu?

Eglītis: Debesis ir plašas un interesē visus.

Lejasmeijere: Kas notiek, kad tu strādā par glezniecības pasniedzēju akadēmijā? Tu māci gleznot? Kā tas izpaužas?

Eglītis: No vienas puses, viss ir skaidrs, viņiem jāapgūst amats – vispārzināmie noteikumi, dažādi pagleznojumi, dažādu vēsturisko skolu paņēmieni, kā veidot gaismu un ēnu, kas ir silts un vēss, kas ir tukšs un pilns, kas ir kompozīcija un tamlīdzīgi. Otra lieta ir mēģināt iekurbulēt viņus, sakustināt, lai radītu interesi par to, kas ir aiz visa tā.

Lejasmeijere: Un kas aiz visa tā ir?

Eglītis: To neviens īsti nezina. Vai arī to katrs noskaidro pats sev.

Lejasmeijere: Ar ko atšķiras saruna, kur gleznotājs runā ar gleznotāju, no sarunas, kur gleznotājs runā ar tādu, kas nav gleznotājs.

Eglītis: Tas attiecas uz tā saukto profesionālo kretīnismu, tikpat labi tas tā ir ar visiem – ar automehāniķiem, piemēram. Divi mehāniķi var ļoti labi saprasties, apspriežot karburatorus, piemēram.

Lejasmeijere: Kas ir karburators?

Eglītis: Nezinu. Bet man aizvien skaidrāks kļūst, ko es gribu izdarīt glezniecībā, bet aizvien mazāk, ko par to varu pateikt.

Lejasmeijere: Tomēr mēģināsim kaut ko parunāt par pēdējo tavu gleznu “Pēc dzimšanas dienas” – kas tur īsti ir? Izskatījās pat ne tik daudz pēc Karavadžo kā pēc Džārmena filmas par Karavadžo.

Eglītis: Nu, tur ir viss kaut kas. Jebkuru attēlu skatoties, mūsdienu cilvēkam rodas asociācijas ar citu redzētu attēlu. Tas ir teju neizbēgami. Bet man liekas, beigās izdevās panākt to pareizo sazobi starp tiešām un netiešām asociācijām un konkrēto attēlu pašu par sevi. Ar šo gleznu bija tā, ka gleznošanas procesā negaidīti man pašam pārāk daudz vedināja uz visādām tām attēlu asociācijām. Faktiski tā glezna bija cīņa, lai tiktu vaļā no tā neskaidrā citāta vai atsauces.

Lejasmeijere: Pirmās asociācijas droši vien jebkuram skatītājam būtu ar noņemšanas no krusta ainu.

Eglītis: Tieši tā arī tā bija iecerēta, vienīgi pārējās asociācijas man negaidot izrādījās ļoti aktīvas. Tik pat labi tā ir vienkārši dzimšanas diena ar paģībušu meiteni, un, ja tu gribi, tā ir pietà. Brīva izvēle.

Lejasmeijere: Cik ilgi tā glezna tapa?

Eglītis: Kādu nedēļu, tādās kā sesijās, ar pārtraukumiem. Tomēr šī konkrētā glezna bija pārāk brīvs inscenējums. Laikam labāk būtu vienu brīdi visiem likt sastingt, un viss. Konkrēta situācija plus doma par pietà – tā apmēram tā iecere uzkonstruējās.

Lejasmeijere: Pirms septiņiem gadiem tu kādā intervijā teici, ka tu visu laiku glezno laimi.

Eglītis: Laikam tagad nekas būtiski nav mainījies, tikai kautrējos būt tik naivs.

Lejasmeijere: Tātad drusku nepiedienīgi tas tomēr liekas?

Eglītis: Jā. Teikt liekas nepiedienīgi, bet ne darīt. Taču tā ir tāda valodas specifika – gleznot laimi izklausās stulbi.

Lejasmeijere: Vai gleznot puķupodu izklausās mazāk stulbi?

Eglītis: Tikpat. Tiklīdz kaut ko mēģina ar vārdiem pateikt par gleznām, ļoti reti tas neizklausās stulbi. Mani tas vienlaikus interesē un atbaida. Valoda ir tāda, ka ar to nevar vienlaikus pateikt, piemēram, silts un auksts, bet gleznojot es varu ar vienu konkrētu rokas vēzienu, ar vienu kaut kādu pleķi pateikt gan silts, gan auksts.

Lejasmeijere: Ko dara gleznotājs ikdienā? Bez kā viņš nevar dzīvot, lai gleznotu?

Eglītis: Sajūtu, ka tas ir svarīgi. Pārējais sakārtojas un pakārtojas. Drīzāk vajag sajūtu, ka tas nav bezjēdzīgi.

Lejasmeijere: Vai tev ir tāda sajūta?

Eglītis: Jā, pat samērā bieži.

Lejasmeijere: Gleznotājs ir arī tētis, vīrs un kas viss...

Eglītis: Bet gleznotājs viņš kaut kādā mērā ir visu laiku, un brīžiem tas gleznotājs pakļauj vai izstumj visu citu. Un viņam tie profesionālie meklējumi turpinās visu laiku, tos nevar izslēgt. Tā laikam ir jebkura mākslinieka dzīves specifika, bet tas nav nekas īpašs, cilvēki vienkārši ir dažādu modeļu.

Lejasmeijere: Vai jūties arī kā pilsonis, un vai tas kaut kā ietekmē to, ko un kā tu glezno?

Eglītis: Jūtos kā šīs valsts pilsonis, noteikti, bet diez vai var teikt, ka tieši Latvijas ainava, piemēram, ir būtiska.

Lejasmeijere: Tu nereti dodies strādāt uz ārzemēm. Vai ainavai, kas nomainās, ir kāda nozīme?

Eglītis: Laikam jau nav, arī nekāda eksotika nav vajadzīga. Drīzāk tas, ar ko strādāju, ir tāda kā ideja par ainavu, ja tā var teikt. Un tam noder jebkas no reālās ainavas. Tie braucieni drīzāk nepieciešami, vienkārši lai iegūtu brīvu laiku darbam. Manuprāt, puse no gleznotāja talanta ir spēja saorganizēt savu dzīvi tā, lai vispār būtu iespēja kaut ko uzgleznot. Ir pilna pasaule ārkārtīgi talantīgu cilvēku, bet viņi maz ko izdara, lai sev to iespēju sarūpētu.

Lejasmeijere: Es tomēr piesiešos tai ainavai. Vai tev ir kādas tādas ainaviskas bērnības atmiņas?

Eglītis: Ir gan. Tas ir ceļa posms no Cēsīm uz Rīgu, nogriežoties no Pleskavas šosejas. Tur ir tāds priežu mežs. Gravas, kalni, lejas. Tie ir tādi fragmenti, kas paliek atmiņā, nejauši un individuāli. Kaut kas, kur ir atmosfēra iekšā.

Lejasmeijere: Vai tev ir vēlēšanās to vietu redzēt vēl? Kas ir tas, kur tu veldzējies vēl bez tā, ka tev vajag daudz debesu pa logu un visur.

Eglītis: Tagad laikam es veldzējos, izbraucot ārpus Rīgas uz Drustiem. Šovasar tur diezgan daudz dzīvoju. Tuvākais veikals ir Jaunpiebalgā, nākamais – jau Vecpiebalgā. Padzīvoju tur kādu mēnesi un sajutu, kā mainās pasaules izjūta. Iebraucot pēc tam Rīgā, bija tā dīvainā sajūta, kā atgriežoties no ārzemēm, uz visu skatos it kā no jauna. Mani briesmīgi kaitināja luksofori. Domāju, kas tas par stulbumu – sāc braukt, apstājies, sāc braukt, apstājies... Tur, Drustos, min grīdā un apstājies galapunktā... Vidzemes augstienes reljefs... Un vispār tie apstākļi iedarbojas nemanāmi, bet ļoti spēcīgi.

Lejasmeijere: Vai tāpēc, ka tie apstākļi tev patīk, vai vienkārši tev ir saistība ar tiem?

Eglītis: Drīzāk domāju, ka tas ir neizbēgami ar jebkuru vidi. Tu domā savas domas un dari darbus, un vide to visu nemanāmi ietekmē.

Lejasmeijere: Manuprāt, tieši tas ir iemesls intrigai tavās gleznās, hm, tas, ka var redzēt, ka tevi tā ainava, ko esi gleznojis, gandrīz nemaz neinteresē. Tā interese ir par kaut ko citu, it kā garām tam, kas redzams. Līdzīgi kā ar portretiem.

Eglītis: Jā. Tā ir.

Lejasmeijere: Un ko tad lai skatītājs ar to iesāk?

Eglītis: Tā ir interese vienlaikus par kaut ko konkrētu un vispārinātu. Par skatīšanos.

Lejasmeijere: Mani īpaši ieinteresēja viena glezna no “Es gribu būt tur” sērijas, tā, kur redzamas sliedes ar eglītēm priekšplānā. Skatījos uz to gleznu un domāju, cik dīvains tas skatupunkts. Ko tur tās eglītes dara?

Eglītis: Tā ir reāla ainava ar eglītēm sliedēs.

Lejasmeijere: Bet skatupunkts? “Normālā” gleznā taču tām eglītēm tur nebūtu jābūt!

Eglītis: Te laikam iznāk kaut ko stāstīt par metodi, kā darbojos. Es kaut ko nekonkrēti ieceru... Ar tādu kā iekšējo aci redzu, ko gribētu uzgleznot, un tad meklēju, kur tas dabā ir. Un gadās, ka pēkšņi ieraugu to kaut kur apkārtnē. Vai arī, ja nevaru ieraudzīt visu uzreiz, tad ieraugu pa detaļām un salieku kopā. Tā ir arī ar to gleznu ar sliedēm. Tā ir konkrēta vieta pie Dzērbenes stacijas. Bet, nu, tā ainava, protams, ir mazliet uzkonstruēta...

Lejasmeijere: Ieraudzīji, ko vajag, un uzgleznoji, ko vajag?

Eglītis: Jā, un tā ir diezgan skaidra sajūta, kas ir tas, ko vajag gleznot. Tavam mētelītim, piemēram, ir ģeniāls audums. Tu taču arī ieraugi to un saproti, ka tas ir tas, ko vajag.

Lejasmeijere: Ir jau ģeniāls, bet tu taču neteiksi, ka tik pat labi mēs varētu runāt nevis par glezniecību, bet galantēriju! Tad jau iznāktu, ka katrs cilvēks ar gana asu uztveri un iztēli ir mākslinieks.

Eglītis: Par to, kas ir mākslinieks, man vispār ir tikai ļoti neskaidra nojausma. Tas ir kultūras darbinieks, kas rada kultūras izstrādājumus – taustāmus un netaustāmus. Arī dzejolis ir tāds pats mētelītis.

Lejasmeijere: Tomēr jābūt taču atšķirībai – vai es nopērku mēteli, nofotografēju kādu sienas faktūru, lai dabūtu sev, pievāktu to, kas man sazin kāpēc ir jāredz, vai arī uzgleznoju gleznu...

Eglītis: Man ar tiem gleznu motīviem ir ļoti līdzīgi. Tad, kad ir atrasts kaut kas atbilstošs, mēģinu atrisināt, kā to uzgleznot.

Lejasmeijere: Bet gleznotājs taču atšķirībā no fotogrāfa var uzgleznot arī to, ko nekur citur vēl redzēt nevar, kaut ko, kas ir tikai gleznotāja iztēlē. Kāpēc tas tev neder? Kaut kādā ziņā tā tava metode ir ļoti ekonomiska, tu iztiec ar to, kas ir.

Eglītis: Esmu mēģinājis gleznot arī kaut ko “no sevis”, bet viss jau ir kaut kāda refleksija par kaut ko citu. Nekā pilnīgi oriģināla, manuprāt, nav. Izdomājot kaut ko, rezultāts būtu tāds kā plakans un didaktisks. Man laikam ir interesanti, ka uz to darbu var skatīties gan vienkārši kā uz apstādinātu ikdienas mirkli, gan iedziļināties tajā, kas, kā tu teici, intriģē.

Lejasmeijere: Tas jau arī ir tas, kas saista tavu glezniecību ar fotogrāfiju, ja arī saki, ka tās attiecības tevi vairs neinteresē. Tāpat kā fotogrāfs, tu neradi neko jaunu, neredzētu. Vai līdzīgas “ekonomijas” nolūkos Cēsu izstādes gleznās gleznoji ar mālu un smiltīm?

Eglītis: Tas bija domāts kā tāda paralēla norāde uz to neviennozīmīgo uztveri, ka māli un smiltis var vienlaikus būt arī krāsa. Tām gleznām neizmantoju nekādus rūpnieciski ražotus pigmentus, tikai akrila laku kā saistvielu visiem tiem dubļiem.

Lejasmeijere: Jūsu sarakstē ar Ingu Melderi piesaistīja frāze “pelēcīgas, gandrīz sakrālās stacijas telpas”. Man liekas, ka arī tur ir kas būtisks, lai saprastu to tavu metodi, ka glezno to, ko kāds jau ir radījis. Kā tev šķiet?

Eglītis: Varbūt var teikt arī, ka mūsdienās tā sakralitāte ir... nevis iemiesojusies, nevis izkususi, bet drīzāk tā kā ienākusi ikdienas telpā. Un es mēģinu tur to noķert.

Lejasmeijere: Tātad nav nekādas hierarhijas – uz ko ir vairāk vai mazāk vērts skatīties un ko – gleznot?

Eglītis: Nav.

Lejasmeijere: Arī “Lietu kārtībā” varēja just, ka tu izjūti cieņu pret katru kaktiņu un to, kas tur notiek. Piemēram, lampa uz sienas met ēnu, un, kad to ieslēdz, tā uz tās pašas sienas raida gaismas kūli. To motīvu gleznojot, tu tam it kā paklanies. Vai tas aptuveni atbilst tam, kas tais gleznās notiek starp tevi un pasauli?

Eglītis: Jā, apmēram. Vēl varētu teikt, ka es to izbaudu, priecājos, jūtos piepildīts. Un tam vairs ar mākslu nav īsti sakara, bet ar to, kā tu dzīvo šai pasaulē. Vēl par manām gleznām varētu teikt, ka tie ir tādi skatītāja transformatori, lai ietekmētu veidu, kā viņš jūtas pasaulē un skatās uz to. Lai viņš redzētu, ka pasaule ir interesanta, jēdzīga, piepildīta. Aizraujoša. Dzīva. Protams, nesaprotama un neizskaidrojama, bet fascinējoša. Pievilcīga.

Lejasmeijere: Un lai to redzētu, tev jāglezno?

Eglītis: Man jāglezno, jo man tā pietrūkst! Iespējams, arī tu pazīsti to sajūtu, ka esi tāds izmisis vai garlaikots, tukšs. Un tad ir kaut kas jāizdara – jāizlasa vai jāpaklausās, hm, vai jāpaglezno, lai justos atkal piepildīts, gandarīts vai... dzīvotspējīgs. Jā, es gribētu, lai tās gleznas ir tādi kā atgādinātāji vai... audzinātāji... Tā varētu būt?

Lejasmeijere: Kā lai es to zinu!

Eglītis: Tev tā nav?

Lejasmeijere: Ar ko man kā ir?

Eglītis: Nu, dažkārt ar kādiem mākslas darbiem, ar dzejoļiem, piemēram? Man, piemēram, ir ļoti svarīgi laiku pa laikam ieraudzīt kaut kādu labu glezniecību, kas uzrunā, pārņem, it kā sasilda... Ja es ilgāku laiku neko tādu neredzētu, nemaz nemēģinātu kaut ko tādu radīt, jo nospriestu, ka tas nav iespējams. Tie apliecinājumi iedrošina.

Lejasmeijere: Viena mana kolēģe pārsteidzošā kārtā tavās gleznās bija sajutusi ko pavisam citu – vēsumu, atsvešinātību, vientulību.

Eglītis: Jā, vientulība un atsvešinātība man bieži karināta klāt. Varbūt tāpēc, ka arī man ir sajūta, ka runāju par to, par ko runāju gleznās, no absolūtas vienatnes pozīcijas. Tomēr tā nav vientulība, bet parasta vienatne, kā tu skaties uz pasauli.

Lejasmeijere: Tavā gleznošanā ļoti svarīgs ir process, vai liecības par to, tavuprāt, nepalīdzētu skatītājam saprast un izjust tavas gleznas?

Eglītis: Process ir ļoti svarīgs, bet tas ir kā tāds privāts ceļš, kas svarīgs tikai man. Es negribētu to skatīt kā kaut ko pašvērtīgu, ko vajadzētu izstādīt vai pievienot gleznām. Atcerējos to Tarkovska filmu – lai izlietu zvanu, tiek rakta milzīga bedre, būvēta liela konstrukcija, bet tas ir tikai process, lai nonāktu līdz tam zvanam. Tas, protams, nav nekas slēpjams, bet tas ir tikai man svarīgi, lai darītu visu pareizi, ko vajag, lai nonāktu līdz rezultātam. Par to manu gleznu procesu, piemēram, ieinteresējās režisors Dainis Kļava, kurš tieši uzņēma filmu par dubļiem.

Lejasmeijere: Kādā intervijā tu teici, ka ideālais tavu gleznu skatītājs ir iepriekš nesagatavots, tāds, kurš nemeklē tur nekādas atsauces un norādes. Tiesa gan, tu uzreiz piebilsti, ka tie nesagatavotie skatītāji parasti negrib piepūlēties un pastrādāt. Kas tas par darbu?

Eglītis: Manuprāt, ir svarīgi strādāt skatoties, tas prasa darbu, pūliņus kaut kādus. Arī pats jūtu, ka varu dabūt gleznās iekšā enerģiju, ja attiecos pret tām kā pret jautājumiem, nevis atbildēm, kā pret darbu.

Lejasmeijere: Kā tad iznāk – ka tā enerģija tur tai gleznā kaut kur ir iekšā? Vai mēs nepietuvojamies kam līdzvērtīgam kā sarunai, kur, kurā vietā vai orgānā cilvēkā ir dvēsele?

Eglītis: It kā jau smieklīgi, bet jā, mani interesē tādi jautājumi, un ir svarīga tā dvēseles klātbūtne. Ne gluži – kur viņa varētu būt. Manuprāt, ir svarīgi sajust viņas klātbūtni. Viņu var izdzīvot, izbaudīt, pārdzīvot, bet ne paskaidrot.

Lejasmeijere: Un līdzi paņemt arī nevar, jo tiklīdz tieši to neklausās vai tieši uz to neskatās, tā sajūta, par ko tu stāsti, pazūd?

Eglītis: Jā, un tas man ir viens no puslīdz drošiem kritērijiem, kā pazīt labos mākslas darbus no sliktajiem, proti, tos labos gribas skatīties atkal un atkal. Viņus nekad nevar līdz galam apskatīt. Un ik pa brīdim atkal vajag viņus apskatīties. Un, iedomājies, no visa, ko ikdienā saražo, ir tikai kāds niecīgs procents, ko gribēsies vēl skatīties.

Lejasmeijere: Vai tas nosacītais labo mākslas darbu komplekts ir kaut kas puslīdz universāls vai katram pavisam cits?

Eglītis: Droši vien ir lietas, ko var novērtēt kā labas, bet man tomēr īsti nederīgas vai pašlaik nevajadzīgas. Droši vien tur var būt daudz atšķirību, tais komplektos. Pārsvarā jau iztieku no reprodukcijām, bet ik pa brīdim var redzēt arī kaut ko oriģinālos un tepat Rīgā. Piemēram, biju aizgājis uz Zelta izstādi Arsenālā, lai apskatītos, kā tur Vasiļevskis uzvedas, Pauļuks un Bērziņš arī. Es biju pārsteigts, ka gribējās zināt, kā Fišers uzvedas.

Lejasmeijere: Un kā viņi uzvedas?

Eglītis: Labi uzvedas.

Lejasmeijere: Un ko tu gribētu vēl pateikt?

Eglītis: Tautai?

Lejasmeijere: Man liekas, ka tāpēc jau tās sarunas žurnālos publicē, lai kaut ko pateiktu tautai. Es pazīstu cilvēkus, kuri vispār nekādu mākslu nepatērē, nevajag viņiem nekam tur pieslēgties un tamlīdzīgi. Un mani droši vien gluži naivi interesē viņus ieinteresēt. Kā tu uz to raugies?

Eglītis: Tas nu gan ir absurdi un dumji. Manuprāt, nav iestāstāms – šitas ir labi un vērtīgi, atcerieties to! Interesei jābūt dabīgai. Tomēr rakstīt un runāt vajag. Muļķīgi ir veicināt publikas interesi par laikmetīgo mākslu ar akcijām kaut kādos tirgus laukumos, mēģinot viņus tādējādi pievērst vai integrēt. Tāda uzbāzīga ņemšanās drīzāk veicina niknumu pret to mākslu. Manuprāt, cilvēkus vajag cienīt tādus, kādi viņi ir. Tas, ka viņi neko nesaprot no mūsdienu mākslas un nevēlas ar to kontaktēties, nenozīmē, ka viņi ar kaut ko ir sliktāki, zemāki... par tiem, kurus tā māksla interesē. Visi mēs Dieva priekšā esam vienādi.

Lejasmeijere: Ak, jā, ticot, ka mēs visi esam viņa bērni, iznāk jau diezgan šaušalīgs tas ģimenes foto.

Eglītis: Tas dažādībai. Ir cilvēki, kas smok bez mākslas, un ir cilvēki, kas bez tās nesmok.

Lejasmeijere: Toties viņi zina, kas ir karburators.

Eglītis: Gan jau katrs kaut ko zina. Viņi vienkārši nesmok, un viņiem to nevar pārmest. Man liekas, ka, piemēram, 80. gados cilvēki daudz vairāk bija ieinteresēti visādos mākslas procesos. Kaut kur deviņdesmito sākumā ir notikusi kāda kļūda, kas radījusi to atsvešināto un pat naidīgo attieksmi, kāda pret mākslu nereti ir. Varbūt tas, kā tolaik tā sauktā Rietumu laikmetīgā māksla, tās kritēriji nonāca līdz sabiedrībai, nebija organiski mūsu sabiedrībai, un rezultātā tā ieinteresētība nav pārāk liela.