Par ainavām jeb par to, ko nevar negleznot

Nupat saņemtais ielūgums, kas vēsta par kādu starptautisku mūsdienu mākslas izstādi Polijā, ne tik daudz pievērsa uzmanību Latvijas pārstāvim Kasparam Podniekam, kurš kopējā pasākumā “Dzīve mežā” piedalīsies ar savu Drustu sēriju “Neparasta vieta”, bet iegūla tādā kā notikumu rindā, kas jau pāris mēnešus manā prātā raisa māksliniecisku nemieru. Un labi, ka man šeit nav jāraksta par savām iedomātajām zināšanām par mākslu, bet katru reizi varu no jauna mēģināt noskaidrot, kas ir tas, ko redzu. Šoreiz nemiera cēlonis ir vairākas gleznu izstādes, kuras vieno piederība ainavas žanram.

Gribēju pārliecināties, vai vizuālajā mākslā var atrast ko noderīgu pārdomām par pēdējā laikā samērā bieži dzirdēto par valsts nemīlēšanu, zemes mīlēšanu un joprojām topošo valstiskumu. Kamēr nekādas valsts tā redzami nav, zeme jeb žanriski – ainava gan ir. Agrāk domas par ainavas nacionālo piederību veicināja diezgan biežā nolaišanās un pacelšanās, kad no augšas dzimtā un visas pārējās zemes šķiet kā Dogvilas shēmiņciems, vai arī garāki pārbraucieni, kad tā arī nav skaidrs, vai tiešām tikko latvisko ainavu nomainījusi igauniskā, un tā tālāk. Nu jau pāris gadu ainavas nemainīgums izrādās tikpat labs iegansts pārdomām kā iepriekš – tās mainīgums.

Alise Mediņa galerijā Pegazs, Aija Zariņa galerijā Daugava, Vija Zariņa galerijā Māksla XO, Andris Eglītis Mūkusalas mākslas salonā, Jānis Dukāts mežā pie Cēsīm, Andris Vītoliņš galerijā Alma un Aleksejs Naumovs galerijā Māksla XO – viņi visi nepilnu pāris mēnešu laikā izstādījuši ainavas.

Atradās arī divi labi sarunu biedri, ar ko apspriest, ko mūsdienās grib mākslinieki, kas glezno ainavas. Pirmā saruna bija tikpat skaista, cik īsa, proti, Mākslas akadēmijas vestibilā satiktais dekāns un gleznotājs Uģis Auziņš par manu mulsumu tikai smīkņāja, teikdams, ka nekā neskaidra tur nav. Gleznotāji gleznojot ainavas tāpēc, ka tas viņiem patīk. Izrādījās, ka arī mākslas zinātniece Kristīne Ogle pirms dažiem gadiem kādā publikācijā domājusi par ko līdzīgu, vienīgi pievēršoties gleznām, kas radītas vairāk nekā pirms simt gadiem, un jau iepriekš zinot, ko tajās ainavās meklēt, proti, latviskumu. Raksta autore raudzījusies, kā tas nācies, ka Vilhelma Purvīša ainavas “sāka veidot ainavas uztveri un izpratni. Līdz pat tam, ka cilvēki, kas nekad mūžā tādu ainavu nav redzējuši, caur Purvīša gleznām to zina kā neapstrīdami mūsējo, un pat otrādi – sāk zināt par Latvijas dabu, pateicoties Purvīša redzējumam.” Kristīne Ogle secina, ka ainavas latviskums Purvīša darbos iezogas caur pareizo motīvu izvēli (staburagi, likteņupes utt.), bet vēl vairāk pavisam dīvainā – tādu kā pareizo noskaņu izvēles ceļā. Purvītis esot Latvijas dabu iepazinis un mīlējis tikpat sīki kā Sezans vēl mazliet agrāk Sentviktuāra kalnu. (Sentviktuāra kalna piesaukšana saistībā ar Purvīti uzvedina uz Helēnas Demakovas rakstu par Sezanu: “Pie mums pavasarī Latvijas dabā vērojam Purvīti.”) Beigās raksta autore rezumē, ka draudzība un mīlestība, ciktāl tās prasa “iepazīšanas un pilnveidošanas smago darbu”, laikam ir Purvīša gleznu panākumu iemesls. “Sen zināmi stāsti, kā viņš garajos zābakos dienu dienā gāja studēt dabu, kā sniegotajos laukos sala ne tikai pirksti, bet arī lūza otas (tāpēc bijis jāglezno ar metāla).” Tā nu iznāk, ka Kristīne Ogle nonāk pie tās pašas Uģa Auziņa “patikšanas”.

Šķiet, no minētajām izstādēm tikai vienā tās autore – samērā jauna māksliniece Alise Mediņa – mēģinājusi savā ziņā turpināt Purvīša nacionālās ainavas meklējumu tradīciju, vienīgi metodi (ja tā drīkst saukt mīlestību) pielietojot attiecībā uz galvaspilsētu, nevis visu valsti vai zemi. Galerijā Pegazs septembrī visas sienas bija nokārtas ar dažāda lieluma eļļas gleznām, kurās redzami vairāk un mazāk populāri Rīgas skati – no skata, kā Daugava pazūd miglā, virzoties uz grīvu, līdz Brīvības piemineklim vakara gaismās un Sv. Pētera baznīcas portālam. Izstādi sauca “Vēlreiz Tevī iemīlēties… Rīga”, un tajā bija vismaz divas labas gleznas – viens bezgala salds skats no kāda interjera uz pilsētu caur ziedoša koka zariem vāzē uz palodzes un cits, tāds ļoti pietuvināts skats uz zemu pirmā stāva logu ķieģeļu mājā. Logam ir vaļā koka slēģi, bet tam priekšā atrodas veci ziedoši mežrozīšu krūmi. Tomēr, Alisei Mediņai pierakstot Purvīša tradīciju, laikam kļūdījos, jo viņas gleznās netiek meklēts nekāds pilsētas kods, vienkārši gleznotas pievilcīgas ainas. Skatu karšu industrija paveikusi pārējo.

Mūsdienu Latvijas ainavas koda meklēšanu drīzāk varētu piedēvēt Arturam Bērziņam, kurš šoruden laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit ietvaros gan bija izstādījis pavisam citādus darbus, bet ainavas no cikla “bez nosaukuma (tautiskais romantisms)” pirms dažiem gadiem attiecās tieši uz Purvīša “kodiem”. Arturs Bērziņš savos monohromajos darbiņos tiešām raudzījies, kas raksturīgs un kas mainījies Latvijas ainavā un kā Purvīša ikoniskie skati izskatītos pēc meliorācijas, aizaugšanas, izciršanas un tamlīdzīgi. Artura Bērziņa prātīgā un askētiskā pieeja, protams, atšķiras no Alises Mediņas kaislīgās un krāsainās, bet kaut kādā ziņā, manuprāt, viņi dara vienu un to pašu. Varbūt no abiem autoriem kopā iznāktu īsts mūsdienu Purvītis, kur kaisle apvienotos ar prātu, un varam tikai iedomāties, kādi tad notiktu brīnumi.

Atmiņas par Artura Bērziņa “tautiskā romantisma” gleznām vedināja ciešāk paraudzīties uz Andri Eglīti, kas septembrī un oktobrī bija redzams Mūkusalas mākslas salonā. Eglīti laikam tādas lietas kā ainavas latviskums īsti nenodarbina, toties viņš aizvien sirsnīgi meklē dažādas iespējas, kā pašam sev un skatītājam un pat, iespējams, pašiem darbiem un pašai ainavai likt noticēt, ka tur ir tieši tā, kā viņš glezno. Pilnīgam autentiskumam tiek izmantoti attiecīgajā vietā un apkārtnē atrodamie “pigmenti” – zeme, dubļi. Jaunākajās gleznās integrēti pat paši augi, kas arī droši vien savākti tieši gleznās attēlotajos brikšņos un klajumos Drustu apkaimē. Materialitāte kā pierādījums “autentiskuma lietā” svarīga arī Arturam Bērziņam, kurš glezno (pats uzskatīdams, ka tā drīzāk ir zīmēšana) ar atbilstošajā vietā atrastu un nodedzinātu oglīti, krītu un vēl kaut ko tamlīdzīgu.

Kamēr abi gleznotāji slīgst īstuma un lietu kārtības meklējumos, ienāca prātā, ka sākumā minētās poļu izstādes nosaukums ļoti atgādina romantiķa un amerikāņu transcendentālista Henrija Deivida Toro vēl diezgan nesen tik ietekmīgo hrestomātisko darbu “Voldena jeb Dzīve mežā”. Nezinu, vai Eglītis, piemēram, to grāmatu ir lasījis, bet viņa galerijas formāta “land­ārts”, kur no zemes izveidoti divi cilvēciņi sēž pie ugunskura tādā kā zemes, kā dubļu un baļķu laukā, izskatās gluži pēc ilustrācijas laikam jau nemaz ne tik tālajām 19. gadsimta vidus problēmām un Toro piedāvātajiem risinājumiem. “Kam man mēbelēta māja? Daudz labprātāk es sēdētu svaigā gaisā, jo zālē putekļi nesakrājas, ja vien cilvēks nav uzplēsis zemi.”  

Citu pieeju īstuma meklēšanai pamēģinājis gleznotājs Jānis Dukāts, kurš šoruden ne vien gleznoja un izstādīja savas gleznas Gaujas Nacionālā parka teritorijā pie Cēsīm, bet atstās tās tur visu gadu, jo ne jau publicitātei (pirmo reizi tāds gājiens esot, pirmo reizi!), bet pašām gleznām esot svarīgi piedzīvot visu gadalaiku maiņu iespaidu. Tā nu nākamruden redzēsim, kā izskatās eļļas gleznas, kas paguvušas gan apsnigt, gan nokust, gan uzplaukt, gan atkal nobirt un varbūt pat sapūt, veidojot kompostu jaunām idejām. Tomēr to, ko tagad taisās paveikt Jāņa Dukāta gleznas, daba dara pati bez kādas māk­slinieku vai citu cilvēku iejaukšanās. Tas, ko viņa nespēj, ir kļūt par kodu, ikonu un ko nu tur vēl, kas būtu piemērots pašidentifikācijas problēmu māktu cilvēku orientācijai. Nejauki droši vien, bet nemaz nesanāca pievērsties tam, ko tad Jānis Dukāts īsti glezno. Taču, par ikonām runājot, šķiet, ir īstais brīdis, lai diezgan izplūdušajā tēmā ieviestu kādu rindkopu par Aiju Zariņu, kura šoruden galerijā Daugava visiem par lielu brīnumu bija sarīkojusi ainavu jeb, precīzāk, marīnu izstādi.

Par jūru ainavisko ikonu veidotāju paaudzes gleznu tematikā raksta arī Kristīne Ogle, konstatējot, ka pārsteidzošā kārtā ar jūru viņi nav aizrāvušies, neraugoties uz to, ka tā “ne vien veido iespaidīga garuma robežas līniju, bet ir ar savu vērā ņemamu lomu saimnieciskās un taču arī garīgās dzīves veidošanā”. Neesmu pētījusi marīnas žanru 20. gadsimta otrajā pusē, tāpat kā daudz ko citu Latvijas mākslā, tomēr man ir priekšstats, ka jūra gleznās kaut kā vienmēr ir vai nu pati (ar visu specifisko atmosfēriskumu, tonalitātes maiņām un viltībām, tā saukto “ņirbu” un tamlīdzīgi), vai kādas iedoloģiskas programmas skatuve, piemēram, skarbo padomju zvejnieku druva vai pēc tam vieta jeb klajs, kur līgoties ironiskām pasāžām (šeit būtu vietā pašķirstīt nesenās LNMM izstādes “Pie dzintara jūras” katalogu).   

Un uz šāda vēsturiska fona Aija Zariņa gluži sirdsšķīsti glezno (pareizāk sakot, raksta anotācijā): “Esmu skaistās Latvijas bērns. Apzinoties to, veidojas mana izpratne par šīs vietas vērtību un unikalitāti, atjaunojas mūsu saites ar pagātnes mantojumu un rodas nākotnes plāni.” Kā pieklājas Aijai Zariņai, viņas gleznas ir kā dzelzceļa brīdinājuma zīmes – smukas, naivas un bīstamas reizē. Jūra Aijas Zariņas gleznās dara visu, ko dzīvē – atspīdina Sauli un Mēnesi ar visiem ņirbīgi zeltainajiem ceļiem, ļauj pie sevis nolaisties, paklaigāt un pastaigāt putniem un cilvēkiem, ļauj justies vienlīdz līksmi gan muskuļotiem un iedegušiem un viļņos, gan bālākiem, ar papīra putniņu saitītē un kapucīti.  

Tomēr, neraugoties uz to, ka gleznas brīnišķīgas, laikam arī pati autore īsti nav noticējusi jūras latviskuma potenciālam un izstādījusi pāris kārtīgas “zemes” ainavas, pat ar visu siena kaudzi. Cik nu pazīstu Aiju Zariņu no kopīgas dalības Bolderājas grupā, tādas eksistenciālas lietas kā jūra un pastaigas viņas daiļradi raksturo jau sen, vienīgi tagad viņa nolēmusi pastaigāt tieši pa Latvijas zemi un gar Latvijas jūru.

Pavisam citiem ūdeņiem un attiecīgi citai glezniecībai pievērsies Aleksejs Naumovs, kurš, tāpat kā kādreiz Purvītis, vada Latvijas Mākslas akadēmiju un kura alla prima gleznoto darbu izstādi galerijā Māksla XO sauc “Tirkīzs”. Aleksejam Naumovam nenāk ne prātā pievērsties nacionāliem nošķīrumiem domās par savu ainavu glezniecību. Tomēr atkal nav pareizi – nošķīrumi ir vismaz lokāli, bet ne saistīti ar Latviju. Toties ļoti autentiski redzēts un parādīts tonis. Ja gadījies redzēt, cik zaļas ir Venēcijas lagūnas, ir skaidrs, par ko fano rektors. Un vietas un laika fiksācija kā tādos ziepjutrauka uzņēmumos piepulcina viņu “īstuma” ķērāju pulkam, kur jau tik dažādi un līdzīgi glezno Andris Eglītis un Arturs Bērziņš.

Sākumā minēju vēl Vijas Zariņas un Andra Vītoliņa izstādes, kurās arī bija redzamas ainavas – jūra, akmenīši, horizonti un pamestas jaunbūves (Andra Vītoliņa izstādē satiku Vinetu Kaulaču, kas vērīgi norādīja uz šo ainavu portretisko raksturu, galīgi sajaucot manu mākslas vēsturnieces žanriski iedalīto uztveri). Tomēr par izpausmēm, kas pašas sevī vēl samērā apmaldījušās, lai cik arī pārliecinātas būtu publiskās uzstāšanās, pavisam grūti ko uzrakstīt.

Līdzsvaru šais haotiskajos ainavu iespaidos neklātienē ievieš Leonīds Āriņš, savulaik novilkdams pa vidu lapai līniju un parakstīdamies apakšā kā zem ainavas. Viņš teicis, ka “vērojot dabu, kļūst lakonisks”. Kad Āriņa iespaidā ainava izritinājusies vienkārši kā līnija, atdalot debesis no zemes, ienāca prātā otra svarīgā ainava – ainava kā Dārzs, kur visi tās elementi (kas vien mēdz būt virs un zem horizonta) iekļauj skatītāju un liek justies kā drošā patvērumā. Ainava bez skatuves sajūtas, bet gan ar “visriņķī visapkārt” sajūtu. Kaut kā uzmācās piemērs pavisam ne no glezniecības, bet gan no Andas Bankovskas fotogrāfiju sērijas ar pareizo nosaukumu “Dārzs”. Diemžēl Latvijas glezniecībā līdzīgus mēģinājumus nevaru atcerēties. Varbūt vienīgi prātā nāk kaut kas no Ilzes Avotiņas.

Bet nu labi, tie taču ir tikai mākslinieki. Visi pārējie – ugunsdzēsēji, aukles utt. – droši vien arī kaut kā tiek galā ar visādām – vairāk un mazāk nacionālām – ainavām. Nezin kāds vēl būtu puslīdz legāls veids, kā nacionālās ainavas vērtības iekļaut ikdienas praksē. Piemēram, mans nekustamā īpašuma iegādes galvenais kritērijs savulaik bija skats pa logu. Kaut kādā ziņā tas ir tikpat labi, kā smaržas izvēlēties pēc flakoniņu dizaina un darbavietas – pēc logo. Tomēr tā ir savdabīga pašterapija – tupēt pie loga un domāt, kas šajā ainavā ir tāds, kas savulaik tā valdzināja. Sajūta ļoti mākslinieciska. Šķiet, īstajiem māksliniekiem ar to tikt galā ir vieglāk un grūtāk reizē, jo viņi to, kas viņiem tā patīk, var “vienkārši” uzgleznot un atsevišķos gadījumos laikam pat nevar neuzgleznot.