[caption id="attachment_6762" align="alignnone" width="1140"] (Foto - Jānis Nīgals)[/caption] 18. oktobris. Cilvēki. Ikstena raksta grāmatu par Ziedoni – puisīti. Svētdien, staigājot pa Liepāju, ienāca prātā tieši viņa sakarā – cik jocīgi tomēr ir dzīvot pie līča, it kā ir jūra, it kā tomēr tikai tāds bezrakstura ūdens, skalojas pa maisu. Es mēģinu iztēloties, kādu Ziedoni viņa iztēlojas – jo, lai ko Ziedonis būtu stāstījis par savu bērnību, uzrakstīt taču var ne jau par viņu – par ko? par to, kurš stāsta par sevi – par to, kura nav? Var par savu “mazo Ziedonīti”. Un par viņa lielajiem radiem, kuriem, lai domātu par viņiem kā reāliem cilvēkiem, ir jāpiedomā klāt viss, ko neviens nevar izstāstīt. Kurš vainīgs, ka cilvēki nesakrīt ar faktiem? Man šķiet, par diskursu, naratīvu un paradigmu es zinu vēl mazāk, nekā Vērdiņa apdzejotā filoloģe Sintija, man tas viss atgādina pēļus, kuros ir guldināta princese – bet apakšā visu laiku kaut kas berž un spiež; zirnis; cilvēciņš. Grāmatas uzvedas kā sievietes – un negribas būt ne sievietei, ne grāmatai, liekas, varētu uzvilkt tikai vienu līniju un neko vairāk, un viss būtu skaidrs – Rainis, Berķis, Vācietis, Benjamiņa... Ziedoņa bērnībā būtu jābūt kaut kādam knifam, kāpēc viņam tik ļoti patīk intelektuāla spēle, izgudrojumi, skaistas un izaicinošas pozas, kāpēc viņam ir tik liels nemiers un tik valdzinošs niķis, un tik tīrs medus vēl pašā poda dibenā. Kaut Norai izdotos to uzminēt, man tas ir savtīgi vajadzīgs, manai “vēlajai” bērnībai, jau pēc pirmās bēgšanas no mājām, Ziedonis pats ir viens no knifiem, dzinulis, iekšējās sarunas biedrs. Kaut kur ir leļļu teātra durtiņas, vajag atrast zelta atslēdziņu, noraust nost zirnekļu tīklus, pasvilpt līdzi pūdeli. Bet, starp citu, cik labi tomēr, ka Tīrons kādreiz, pirms gandrīz vai divdesmit gadiem, man stāstīja par savu draugu Eipuru, bet nekad neiedomājās par viņu rakstīt; Preses namā bija tāda augstās mājas vidū ieslēpta kafejnīca, iekšiņa visām āriņām, īsts inner circle, stāsts ieilga, ritēja stundas, mēs nokavējām uz manu vārdadienu, mājiniekiem nācās sasmērēt maizītes, viesi jau bija sanākuši. To Eipuru es joprojām nemaz nepazīstu, atslēdziņa guļ dīķa dibenā. 31.oktobris. Veļi. Pirms divdesmit gadiem Maskavā pa pastu no Rīgas saņēmu Krišjāņa Barona simtajai dzimšanas dienai veltītu pastkarti ar speciālo marku un Galvenajā pastā kolekcionāru rindā izstāvētu pirmās dienas zīmogu. Šajā laikmeta dokumentā jubilārs – nevis Barons, bet pavisam cits, kuram šajā dienā palika septiņi gadi, ziņoja: “Mamma, rītā uzņems oktobrēnos, līdzi jāņem limonāde.” Savukārt Jelgavā ap to pašu laiku notika saruna starp māti un dzejnieku Kārli Vērdiņu (6), kurš vēl bija par mazu oktobrēniem, bet jau bija dzirdējis par horoskopiem un zināja, ka dzīvo Vērša gadā. Tad pēkšņi viņš ieraudzīja televizorā runājam citu dzejnieku, Jāni Peteru, kurš apgalvoja, ka šis esot Barona gads, un vērsās pie mātes ar pamatotu jautājumu: “Kāds gads šogad ir – Vērša vai Barona?” Veļi rijā, to dzirdēdami, tapa apskaidroti. 10. novembris. Rudens. Jo ilgāk iestiepjas siltais rudens, jo skumjāk kļūst – pietrūkst kaut kādas noteiktības, pliksala, zemes, pa kuru var uzsist ar kāju; neatskrien nekāds balts kumeliņš, cietu zemi kapādams. Teksti un uzskati izplūduši, pupi pa visu ekrānu, Ziemeļmeita izlietnē atlaidusies mīksta un runā par humānisma ideāliem.