Nāve un iznīcība

Pēc atgriešanās man ir jautājuši: “Kā piedzīvotais tiek pārstrādāts? Kā ar to tiek galā?”
Atbilde skan: “Nekā.”

Daži iespaidi neļaujas pārstrādāties.

Prizrenas slimnīcā redzētā septiņgadīgā Kosovas albāņu meitenīte, kuru dienu pirms Kosovas ieņemšanas bija aizķērusi snaipera lode. Viņai bija ievainotas smadzenes un viņu būtu vajadzējis nogādāt Prištinas slimnīcā. No tās nakts viņa gulēja vienā istabā ar pieciem smagi ievainotiem vīriešiem: serbiem, UāK kaujiniekiem un albāņiem, kara ienaidnieki bija savākti vienā kopējā pārkurinātā telpā.

Viņu varēja dzirdēt elpojam.

Tuvāko piecu stundu laikā viņai droši vien būs jāmirst. Slimnīca nevarēja viņu transportēt uz Prištinu – serbu militārie spēki vienīgo slimnīcas mašīnu bija nozaguši, lai, karam beidzoties, varētu aizbēgt.

Miruša Kosovas katoļu albāņa pārogļotā mugura, redzēta starp simtiem grāmatu viņa mājā Koronicā. Sarāvušās miesas muskuļus varēja vēl pazīt – viņš izskatījās kā viens no tiem bioloģijas stundas uzskates līdzekļu attēliem, kurā shematiski tiek atveidoti visi ķermeņa muskuļi. Tikai vīrietis Koronicā bija melni brūns, viņa sadegusī miesa, poraina un matiem apaugusi, izskatījās kā durstīgs kažoks. Roku un kāju nebija, varbūt tās viņam bija nogrieztas, varbūt tās bija pilnīgi sadegušas, varbūt arī bija vainīgi suņi.

Iliādā Homēra varoņi baidījās ne tik daudz nāves, cik iespējas, ka viņu miesas paliks svešumā, ārpus viņu pilsētas mūriem neapglabātas un atdotas klejojošiem suņiem. Lasot man vienmēr bija neskaidras šīs dzīvajo bailes, kuri negribēja zināt, ka viņu līķus apgānīs suņi. Es nevarēju iedomāties pasauli, kurā varētu pa ielām skraidelēt suņi ar cilvēku ķermeņu locekļiem zobos.

Pie sažuvušās gaļas saiņa mūs atveda mirušā brālis. Viņš staigāja kopā ar mums no telpas uz telpu, cauri gruvešos gulošajai mājai un runāja tā, it kā māja vēl joprojām stāvētu, un it kā uz grīdas gulošajam sainim vēl būtu kas kopīgs ar cilvēku, ar kuru kopā viņš bija uzaudzis.

Un arī tas neļaujas pārstrādāties: līķi bez galvām, ar nogrieztām ķermeņa daļām, izgrieztiem locekļiem, bijuši piesieti smagās mašīnas aizmugurē un vilkti pa zemi (arī tas – kā Homēra citāts); skats uz uzpūstiem vai sadegušiem līķiem, divus mēnešus, nedēļu, dienu veciem.

Runas par masu kapiem ir maldinošas. Visbiežāk var atrast vienkārši līķus, kas jau nedēļām ir gulējuši saulē... “Labākajā” gadījumā serbu vienības mirušos ir sadedzinājušas viņu mājās. Aculiecinieku vēl saudzējošs skats.

Un arī šo skatu es nevaru aizmirst: vīrieša līķa kāju, kas gulēja krūmos laukā pie Mejas. Es vēl labi atminos piecus centimetrus starp labās kājas melno ādas kurpi un zilām kokvilnām biksēm, kas piederēja ķermenim bez galvas un rokām. Tas, kurš agrāk bija cilvēks, valkāja zilu jaku un zilas bikses, tādu zemnieku apģērbu, kuru man nākamo abu nedēļu laikā būs jāredz mugurā tik daudziem nogalinātiem Kosovas albāņu civilistiem. Līķis gulēja tur, acīmredzot nepamanīts, kopš 27. aprīļa.

Pa šo laiku, domājams, bija lijis un bijis tik karsts, kā tas mēdz būt vien Dienvidslāvijas vasarās. Čūska aizslīdēja pa nogāzes zariem un visur metājās atkritumi, nevērīgi aizsviesti laikam vēl pirms slepkavošanas.

Galvenokārt tas ir attēla fragments, kas mani nelaiž vaļā, sīka detaļa: pieci centimetri starp aizšņorēto kurpi un bikšu staru. Bez drēbēm, kas uzrādītu, ka tas kādreiz ir bijis cilvēks, tur bija tikai pieci centimetri mirušas miesas. Vairāk nekas.

Un tad bija šī skaņa, pavisam klusa, vispirms nemanāma un pēcāk tik uzmācīga savā pretīgumā, ka neviens vēl atlikušais tabu, nekāds dziļi sēdošais kauns nebūtu bijis spējīgs apspiest sajūtas: parazīti netraucēti rija cilvēku paliekas.

Un es nevaru arī aizmirst desmitgadīgo meitenīti Ģakovā, kas stāvēja savas bijušās mājas izdegušo drupu priekšā un nespēja izteikt divus sakarīgus teikumus. Viņa runāja bez pārtraukuma, it kā viņas sacītais veidotu kādu jēgu, viņa neapstājās, viņa rindoja vienu nesakarīgu teikumu aiz otra.

Beidzot mēs tomēr spējām viņas teikto uztvert – to, ka šajā mājā ir nogalināti viņas tēvs, viņas brālis, viņas tante un divi brālēni. Viņas onkuli un divus citus viņas brāļus bija saņēmušas ciet serbu vienības un, kā noprotams, dienu pirms NATO karaspēka ienākšanas bija aizvilkuši viņus sev līdzi.

Viņa mums stāstīja, apstājoties, pinoties, ka viņas tēvs esot salauzis kāju, kad viņi līksmojuši par tik ilgi gaidīto NATO iebrukumu. Priekā par kaujas lidmašīnu parādīšanos viņš esot lēkājis pa jumtu un no tā nogāzies. Viņš tikpat kā neesot spējis kustēties, kad ieradušies serbu karavīri. Viņi teikuši meitenei un viņas mātei, ka viņām ir jāatstāj māja. Pēc tam viņi ievilkuši palikušos vīriešus viņu pašu mītnē un māju Ģakovas pilsētas centrā aizdedzinājuši.

Es nevaru aizmirst, kā viņa tur stāvēja savā rozā krekliņā kādreizējās dzīvojamās istabas sienu drupu priekšā, uz dažiem mūra ķieģeļiem, mazliet šķībi, jo nebija vairs nekādas taisnas grīdas; es nevaru aizmirst, ka viņa nevarēja kārtīgi runāt, ka viņa mūs dažreiz tikai mēmi uzlūkoja, tad runāja tālāk, un ka viņa nelikās nemaz naida un dusmu pārņemta.

Viņa bija klusa un mierīga, tikai laiku pa laikam šķita apjukusi, pamanot, ka vairs nepārvalda šo mākslu – mākslu, kas viņai pavisam citā laikā bija iemācīta: kā tiek veidoti teikumi un kā citiem tiek pārraidīta jēga. Tad viņa apstājās un vēroja sevi kā svešiniece un šķita, ka viņa sev no ārpuses gribētu teikt, ka vārdi, kas nāk no viņas mutes, ir nesaprotami.

Par žurnālistu maldīgajiem spriedumiem jeb kā rodas iegansti karam

Džefrijs Goldbergs 2002. gada pavasarī Suleimānijas drošības cietumā intervēja kādu vīrieti žurnālam The New Yorker. Dažas nedēļas vēlāk Goldbergs pārsteigtajai pasaules sabiedrībai un, jādomā, ļoti iepriecinātajai amerikāņu administrācijai atklāja sensāciju: Ziemeļirākas cietumnieks esot galvenais liecinieks tam, ka starp Sadamu Huseinu un Osamu bin Lādenu pastāv saikne.

Neviens pasaules slepenais dienests nebija līdz šim varējis sagādāt pārliecinošus pierādījumus, ka Sadams Huseins būtu bijis reģiona islāmisko grupu vai pat Al Qaida sabiedrotais, neviens nebija varējis atrast neapstrīdamus pierādījumus Bagdādes sunnītu despota un vahābistu fundamentālista bin Lādena aliansei.

Jau kādu laiku amerikāņu administrācijā bija vērojamas pieaugošas pazīmes militāras iejaukšanās gatavībai, taču trūka pierādījumu, kas spētu pārliecināt sabiedrību par tās neatliekamību. Irāka neļāvās saistīties ar 11. septembra uzbrukumu, bin Lādens joprojām nebija atrasts un smējās par karu pret terorismu.

Šajā situācijā Džefrijs Goldbergs 2002. gada 25. martā publicē žurnālā The New Yorker reportāžu, kas izraisa sensāciju. Reakciju amplitūda sniedzās no pārmērīgām uzslavām par šo pētnieciskās žurnālistikas meistardarbu līdz slepeno dienestu bargai kritizēšanai: viņiem bija jāņem piemērs no šī autora, kas, likās, tikai ar vienu pašu braucienu bija atklājis norādes uz teroristu asi, norādes, kuras bija meklējuši visi.

Lappusi pa lappusei Goldbergs cēla mums priekšā lieliski izpētītu, argumentētu rakstu par Sadama Huseina vajātajiem kurdiem, neskaitāmi liecinieki un citāti kalpoja par pierādījumiem viņa plašajās Ziemeļirākas intervijās, iejūtīgi un izprotoši viņš ļāva tikt pie vārda nežēlīgā Bagdādes valdnieka kurdu upuriem un visbeidzot viņš aprakstīja, kā reti kurš pirms viņa, kurdu cīņas pret Answar al Islam, smagi bruņotu un radikālu fundamentālistu grupu, kas Ziemeļirākas dienvidos pie Bijāras pārņēma savā kontrolē reģionu un regulāri rīkoja brutālas sadursmes ar kurdu kareivjiem.

Viss bija iespaidīgi. No pirmā acu uzmetiena nekas šajā reportāžā nedeva iemeslu šaubīties vai neuzticēties.

Tiesa, Goldberga rakstā ir šīs divas teksta daļas zem apakšvirsrakstiem Ieslodzītie un Saikne ar Al Qaida.

Pirmajā daļā Goldbergs stāsta par Suleimānijas cietuma apmeklējumu. Viņš esot gribējis intervēt teroristiskā Answar al Islam piederīgos. Rakstā ņudz no vārdiem un šaubīgām figūrām, tiek nosauktas dažādu partiju frakcijas un Answar al Islam nodaļas, parādās irākiešu slepeno dienestu informatori un pēkšņi visu šo politisko ieslodzīto vidū ir kāds Mohammed Mansour Shabab (ko vēlāk sauc Jawad). Cilvēks, uz kuru attiecas virsraksts Saikne ar Al Qaida.

Un tad Goldbergs stāsta, ko viņam ir stāstījis Šababs: kā Šababs 1996. gadā esot saticis kādu cilvēku vārdā Otmāns, kā viņš Otmānam esot pārdevis ieročus un kā Otmāns viņu esot ielūdzis uz Afganistānu; viņš stāsta par savu otro braucienu uz Afganistānu, savu Kandahāras apciemojumu.

Jau drīz Šababa stāsti kļūst dēkaini: kādu vakaru viņš esot apdullināts ar miega zālēm un ar mašīnu nogādāts kalnos bin Lādena teltī.

Goldbergs raksta par Šababa tikšanos ar Al Qaida vadoni, par to, kā viņš slepkavojis irāņus, visbeidzot par viņa braucienu uz Irāku, uz Sadamam Huseinam uzticamo štābu Tikrītā, par ieročiem un noslēpumainiem ledusskapju motoriem, ko Šababs kontrabandas ceļā pārgādājis irākiešu diktatoram un afgāņu kaujiniekiem. Izskatās, ka Goldbergam šaubu par Šababa sacītā ticamību nav. Pretrunas viņš nesaskata.

Gluži otrādi, Šababa stāsta ticamībai tiek izmantoti vēl citi avoti, un tā Goldbergs norāda uz informantiem, kas arī apgalvo, ka irākiešu režīms esot regulāri Al Qaida pārgādājis kontrabandas ceļā ieročus pa gaisu pāri Dubajai uz Pakistānu un tālāk jau pa zemes ceļiem uz Afganistānu. Kas tieši to saka, lasītājs no Goldberga raksta neuzzina, to sauc “Irākas opozīcijas avoti”. Goldberga raksta sensacionālā tēze tiek veidota galvenokārt no Šababa izteikumiem. Un Goldbergs ir pārliecināts par savu informatoru.

Dažas nedēļas vēlāk, 2002. gada aprīlī, mēs ar Sebastjanu Bolešu sēžam Sadama Huseina un Osama bin Lādena terora ass galvenā liecinieka priekšā.

Vai “Mohameds Mansūrs Šababs” tiešām ir šī cilvēka vārds, kā viņš to apgalvo, es nezinu. Vai viņš ir dzimis 1973. gadā, kā viņš saka, to es nevaru pārbaudīt, tāpat kā citas ziņas attiecībā uz viņa identitāti.

No Irānas viņš esot, tā viņš saka; kā narkotiku kurjers strādājis esot, tā viņš saka. 420 cilvēkus esot nogalinājis, tā viņš saka, pašrocīgi.

Viņš sēž mūsu priekšā uz maza dīvāniņa un ar patiku stāsta par slepkavošanu.

Cietuma direktors mūs bija brīdinājis. Saruna ar ieslodzīto bez uzrauga klātbūtnes neesot iespējama. Viņš esot neaprēķināms slepkava, bezceremoniāls un nežēlīgs, mūsu drošību nevarētu garantēt, “Šababs” apdraudot katru un jebkurā brīdī.

Direktors izņēma krāsainu attēlu sēriju no cietumnieka lietas, pierādījumam, ka ar šo cilvēku neesot iespējama saruna bez uzrauga klātbūtnes. Tur bija redzams kā “Šababs” veic savu slepkavnieka darbu un ar milzīgu nazi griež nost kādam vīrietim ausi, un tad jau otrajā fotogrāfijā viņš šo nazi ietriec sava upura galvā. Šīs bildes esot bijušas filmiņā, ko kurdu policija atradusi viņa mantās.

Mēs skaidrojam, ka intervija cietuma direktora klātbūtnē ir žurnālistiski nevērtīga, jo mūsu sarunas biedrs nevar šādos apstākļos brīvi runāt, un uzstājam uz atsevišķu telpu bez apsardzes.

Mēs tad riskēšot ar savām dzīvībām, neviens līdz šim nav runājis ar šo ieslodzīto bez policijas vai uzrauga klātbūtnes. Arī Džefrijs Goldbergs ne, draudzīgais amerikānis, kurš šeit bija pirms mums.

Saruna starp ieslodzīto un žurnālistu bez cietuma darbinieka uzraudzības tātad nekad nav notikusi.

Kad piedraudējām nejēdzīgo cietumu pamest, jo mums netiek dota korektas intervēšanas iespēja, beidzot direktors panācās mums pretī. Mums tika sagatavota telpa, taču durvju priekšā dežurēšot bruņots uzraugs, kas uzbrukuma gadījumā varētu mums steigties palīgā.

Uz mazā dīvāniņa tagad nu mūsu priekšā, samiedzis acis, sēdēja “Šababs”. Vai viņš būtu ar mieru ar mums runāt?

Viņš smīnēja.

Izskatījās, ka viņam patika šī interese par viņa personu, pat ja viņš nevēlējās ticēt, ka mēs patiešām esam preses pārstāvji. Slepeno dienestu aģenti viņam šķita ticamāk.

Un viņš sāka stāstīt, kā viņš esot kontrabandas ceļā pārvadājis heroīnu no Afganistānas uz Irānu un ieročus no Irānas uz Afganistānu, viņš pinās savā stāstā, lēkāja laikos un vārdos uz priekšu un atpakaļ, lielījās ar saviem noziegumiem un ar trijām sievietēm, ar kurām viņš esot precējies, un to visu pavadīja viegli ārprātīgs skatiens uz mums, durvīm, un grīdu zem kājām.

Mūsu sarunu biedra rēgainais izskats un viņa noziegumi man neiziet no prāta. Visu laiku es rēķinos ar bēgšanas mēģinājumu, ar uzbrukumu. Mēs sēžam ļoti aukstā telpā uz metāla krēsliem, visu laiku būdami lēciena gatavībā.

Pēc trim minūtēm Sebastjans pārtrauc mūsu sarunu. Tas esot bezjēdzīgi, šis cilvēks ir acīmredzami ne tikai sajucis, bet arī slims. “Psihopāts. Tu ne tikai nevari viņu citēt, viņu taču nevar pat intervēt,” saka fotogrāfs, kurš jau vairāk nekā desmit gadus strādā krīzes reģionos visā pasaulē, un kura spriedumiem es uzticos vairāk nekā jebkuriem citiem. “Ejam.”

Es negribu pārtraukt.

Viņa teiktais ir pārāk svarīgs pa šo laiku jau izplatītās tēzes – par Sadama Huseina un Al Qaida saistību ticamībai.

Mēs turpinām.

Viņš stāsta par “Osmanu”, kas Goldbergam ir “Otmans”, cilvēku, kas sapazīstinājis viņu ar Al Qaida. Viņš esot nāvējis irākiešu slepeno dienestu uzdevumā, Šababs tagad stāsta.

Goldbergam Šababs nogalināja galvenokārt Otmana un Al Qaida uzdevumā.

420 cilvēkus viņš esot nogalinājis savām rokām. “Es nogalinu ar baudu,” viņš saka un vēro mūs ar zemisku prieku, iedzenot bailes.

Viņš esot ticies ar bin Lādenu, viņš mums stāsta.

Kur?

Kandahārā.

Kur tieši?

Viņam esot bijušas aizsietas acis, kad viņu turp veduši.

Goldberga versijā viņš bija saņēmis vēl miega zāles. Un bin Lādenu viņš arī nesastapa, bet bija tikai bijis viņa teltī.

Pēkšņi viņš brūk virsū mūsu tulkam un sāk draudēt. Šis esot nodevējs, tāpēc, ka sadarbojoties ar ārvalstu spēkiem. Viņš vēl saņemšot savu sodu.

Vēlreiz Sebastjans aicina mani pārtraukt sarunu. Nav vajadzīgi tālāki pierādījumi, ka šis ieslodzītais ir jucis pasaku stāstītājs un krāpnieks. Slepkava – noteikti, un varmācīgs psihopāts – bet ne ticams avots jelkādam rakstam.

Tulks mūs steidzināja.

Mēs mēģinājām vēl divdesmit minūtes, kuru laikā “Šababs” cēla priekšā aizvien dēkainākas anekdotes, kļūdams aizvien niknāks, jo mēs viņa stāstus nerijām nost kā citi žurnālisti, kas iepriekš te bija bijuši un viņam nekādus neticīgus jautājumus nebija uzdevuši.

Vienā brīdī es padevos. Mēs pasaucām apsargu, kurš ar šauteni aizvadīja “Šababu” pa gaiteni atpakaļ uz viņa kameru.

Mēs nevarējām to aptvert.TAS bija galvenais liecinieks?

Kā Goldbergs varēja uzķerties uz šī ārprātīgā? Kā viņš varēja šī psihopātiskā viltvārža sajukušos stāstus pasniegt kā ticamus pasaules sabiedrībai? Mēs centāmies kolēģi attaisnot: varbūt Šababs tajā dienā bija mierīgāks un koncentrētāks? Varbūt viņa stāsti tajā dienā bija sakarīgāki? Varbūt viņa tulks šos stāstus bija izskaistinājis?

Varbūt Goldbergam subjektīvi bija citāds iespaids nekā mums?

Par taisno un netaisno karu

Gada garumā mēs esam sekojuši pieteiktā kara hronikai, esam vērojuši pasaules drošības padomes izrādi, kurā Kolins Pauels uzstājās tā, it kā nebūtu jau sen bijis izlemts, ka ASV dosies karā pret Sadamu Huseinu. Ar vai bez irākiešu masu iznīcināšanas ieročiem. Ar vai bez pierādījumiem. Ar vai bez Apvienoto Nāciju rezolūcijas. Ar vai bez starptautiskās kopienas atbalsta.

Tā bija savdabīga izrāde.

15 gadus pēc tam, kad Sadams Huseins bija bombardējis kurdu ciematus ap Halabdžu ar indīgo gāzi, 15 gadus pēc tam, kad tūkstošiem civilistu bija nosmakuši mokās un miruši no atvērtām brūcēm un apdegumiem, divpadsmit gadus pēc tam, kad Sadams Huseins bija brutāli sakāvis amerikāņu iniciēto skitu un kurdu sacelšanos, nogalinot 50 000 cilvēku un vienu miljonu izdzenot no zemes, reiz nu pasaules drošības padome bija sasaukta izskatīt Sadama Huseina lietu.

Kad amerikāņu ārlietu ministrs rādīja neskaidrus videouzņēmumus ar iespējamajiem masu iznīcināšanas ieročiem, es sev jautāju, kāpēc šī sēde notiek tieši patlaban? Savā fantāzijā es šo pašu ainu pārcēlu 15 gadus atpakaļ, iedomājos debates Apvienoto Nāciju centrālajā mītnē, iztēlojos, kā noziegumi pret kurdiem tiek atzīti par argumentu humanitāras intervences nepieciešamībai, taisnajam karam, kas izbeigtu Sadama arabizēšanas kampaņu un kurdu, šīs tautas bez zemes, genocīdu.

Vai Krievijas, Francijas un Vācijas valdības būtu nostājušās pret šādu militāru iejaukšanos? Vai būtu notikušas demonstrācijas visā pasaulē pret šādu karu?

Bet šī sēde nebija notikusi, neviens nesasauca starptautisko kopienu, lai šos noziegumus pret cilvēci sodītu vai arī tikai aizkavētu.

No vācu valodas tulkojusi Margarita Zieda

RL mājaslapā lasāma intervija ar Karolīnu Emki.