Robežas šajā pusē
Gatavojot šo RL numuru, kārtējo reizi nācās saskarties ar tehnisku problēmu, ko tā arī neesam vēl iemācījušies atrisināt: kā pārfotografētas grāmatas lappuses (teksts krievu valodā) no attēla datnēm pārvērst dokumentu datnēs. Vienkāršāk sakot, kā jepegu konvertēt vordā. Teorētiski tam it kā vajadzētu būt iespējamam, taču praktiski tas nez kāpēc nekad neizdodas.
Par šo savu līdz šim neatrisināto (kādam citam, iespējams, smieklīgi vienkāršo) problēmu nācās aizdomāties vēlreiz, tikai citā dimensijā, lasot šajā numurā publicēto Tīrona interviju ar krievu mākslinieku Ēriku Bulatovu. Lieta tāda, ka intervijas ar gleznotājiem allaž izraisa tādu kā “un tas ir viss?” sajūtu tajā intervijas daļā, kur intervējamie cenšas paskaidrot savus darbus. “Bet kāpēc jums šajā gleznā ir tā un tā? Bet ko nozīmē tur tas zilais traips apakšējā stūrī?” Izdzirdot šāda veida jautājumus, mākslinieks parasti apjūk, sāk stomīties, runāt banalitātes vai, labākajā gadījumā, atzīstas, ka par to runāt nav iespējams. Gleznas formāts izrādās nekonvertējams vārdu formātā.
Pieļauju, ka ir mākslinieki, kuri vispār nelauza galvu par to, kāpēc viņi kaut ko dara tā un ne citādi, atstājot šo uzdevumu mākslas zinātnieku un kritiķu ziņā, vai, līdzīgi, teiksim, impresionistiem, uzskata, ka katrs gleznas skaidrojums ir atkāpšanās. Ar Ēriku Bulatovu ir citādi. Uz Tīrona “dīvaino” jautājumu, vai viņš pats saprot savas gleznas, Bulatovs atbild: “Pašā darba procesā ļoti daudz kas ir atkarīgs no intuīcijas, kad vienkārši kaut ko daru, nesaprotot, kāpēc. Taču pēc tam es vienmēr cenšos... vienmēr cenšos saprast, kas tas ir.”
Šī cenšanās saprast interesantā kārtā aizved Bulatovu pa takām, kas brīžiem krustojas ar filozofa Anatolija Ahutina domāšanas ceļiem (intervija ar Ahutinu RL šī gada marta numurā). Taču nekur tālu šīs takas neaizved. Ik pēc pāris soļiem tās atduras pret nepārejamu robežu, aiz kuras sākas jau “cita telpa un cita dzīve” un acīmredzot pastāv arī pavisam cita valoda. Augstākais, ko par to var pateikt, – ka mākslinieks tajā vai citā gleznā ir vai nav izteicis savu laiku, ka tā ir vai nav dzīva. Bet kas nosaka šo “dzīva” vai “nedzīva” – tas jau ir jautājums, uz kuru, atrodoties robežas šajā pusē un izmantojot verbālo valodu, atbildēt nav iespējams. Kā saka Bulatovs, “vai nu jūs to redzat, vai neredzat”.
Šim mākslas noslēpumam ir zināma līdzība ar “transcendentālo noslēpumu”, par kuru šajā numurā runā čehu teologs Tomāšs Halīks. Kā vienā, tā otrā gadījumā nosacījums, lai tam tuvotos, ir brīvība, kas kā Bulatovam, tā Halīkam nozīmē brīvību no sociālās telpas vai ikdienas trokšņa. Tikai Bulatovs šo brīvību atrod mākslas telpā, bet Halīks – lūgšanā un meditācijā.
Bulatovs ir pārliecināts, ka robeža starp sociālo un mākslas telpu ir objektīva, proti – tā pastāv neatkarīgi no mūsu apziņas. Bet iztēlosimies uz mirkli, ka pēc simt vai divsimt gadiem kāds jauns datorģēnijs izgudros aparātu, kas spēs objektīvi izanalizēt un novērtēt gleznu pēc tehniskās kvalitātes, estētiskiem, telpiskiem, grafiskiem, kreatīviem, inovatīviem un simt citiem kritērijiem. Citiem vārdiem, tas spēs konvertēt gleznas no attēla formāta vārdu formātā. Šāds aparāts, iespējams, radītu pārsteidzošas pārbīdes klasiskajā glezniecības dievu panteonā un padarītu liekus mākslas zinātniekus. Taču arī tas, par laimi vai nelaimi, nespētu sniegt atbildi uz jautājumu, kuru Bulatovs mākslā uzskata par galveno: kāpēc cilvēks? Kāpēc viņš vispār? Lūk, nākamā nepārvaramā robeža, pie kuras vienīgā iespēja ir sekot Halīka padomam: būsim pacietīgi un nesteigsimies atbildēt.
