Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kad kārtējo reizi krietni pēc pusnakts ietarkšķējās telefons, es zināju: zvana Juris. Ar gadiem viņa vēlīnā balss zaudēja spodrumu, no klausules sitās pretī nepārprotams krutkas aroms, ievadvārdos skanēja pārlieku daudz liekas atvainošanās, bet tik un tā beigās viņš tika līdz dzejoļiem, un tad viss pārējais vairs neko nenozīmēja — gluži tāpat kā pirms divdesmit gadiem, kad jauno autoru semināra kņadā, kur visi pārņemti paši ar sevi un savas ģenialitātes apziņu, pēkšņi iestājās gluži vai neomulīgs klusums, jo dzeju lasīja Juris Kunnoss — tāds maza auguma, ducīgs čalis, maķenīt tā kā par vecu šim iesācēju saietam (jā, toreiz viņam bija jau 26 gadi un sava biogrāfija, citiem — tikai godkāras ieceres un nojausmas), mati vēl spoži un hipijiski gari plūda pār pleciem, un viņā bija tā brīvība, kuru var dabūt tikai par dārgu maksu. Ai mani tūka svārki un tūxtoš rubuļi!/ Es aizsviežu tos projām, jo nauda — tie ir dubļi./ Uz anglikāņu trepītēm, kur zīmes vēl no hipijiem,/ es sēžu sniegā, dzeru vīnu, niex par tiem, kas pasmīnēs vai nospļausies par manu kļūmo dzīvi...
Vairāk nekā no dažāda labuma dzirām viņš reiba no dzīves. Viņš bija pārsteidzoši gaiša parādība uz dzejnieku piekopto žēlabu fona. Vai varbūt viņš lieliski prata maskēties? Ja sarunu biedrs īpaši neplijās virsū (un es — vai nu par laimi, vai par nelaimi — esmu no tiem, kas neuzplijas), viņš savas privātās lietas atstāja ārpusē. Reizumis tika pieminēts dēls Mikiņš, pārējais palika tikai nojaušams. Neko neuzskaistinot, viņš arī no pagātnes izvēlējās stāstīšanai tikai viskošākās un jautrākās ainas. 1968. gadā viņam bija kritis tas gods krievu tankā iebraukt Prāgā — jo pēc izstāšanās no Politehniskā institūta ceļš loģiski veda uz vispārējo karaklausību — bet no visa Čehijā piedzīvotā viņš vislabprātāk stāstīja par kādā ķinītī redzēto slaveno multeni Yellow Submarine ar bītlu mūziku. (Kad sāka iznākt žurnāls Avots un otrā numura satura rādītājā jau bija iespiests: Juris Kunnoss. Pieci dzejoļi par mazpazīstamu tēmu, par spīti visām redaktora Klāva Elsberga pūlēm šos dzejoļus tomēr “nogrieza”, bija vēl tikai 1986. gads, par agru Čehijai, no pieciem dzejoļiem drīkstēja palikt tikai viens, Prāgas pastkarte — Avīzes ziņo par kariem. Leijerkaste tikai par trejādu sarkanu rozi. Satiksimies ceturtdien pēc lietutiņa. Un gluži tā pati “istorija” atkārtojās arī Jura grāmatā Pieci septiņi, jo bija jau vēl tikai 1987. gads, un, dāvinot šo grāmatu draugiem, viņš pie Prāgas pastkartes zīmēja smukas šķērītes, un vajadzēja gaidīt līdz 1990. gadam, lai beidzot izlasītu: vēl tas laix, kad nosaukt lietas īstos vārdos/ nav pienācis. Bet lodes tā kā lietus slīpi./.../ es uztinu sev smēķi. Ne kazaskāju banālo — cigarku/ avīžstrēmelēs bij anotācija par četrām dzejoļgrāmatām: Frosts/Kvazimodo Aragons un vēl kāds, neatminu/ tā izpīpēju visus četrus līdz pat poētsejai...)
Uzrakstīju citātu un attapos, ka divdesmit divu gadu ilgās pazīšanās laikā neesmu pat pajautājusi, kāpēc Juris izdomājis lietot to x. Nē, vienreiz laikam prasīju gan, bet viņš svinīgi teica: “Man ir savs funktieris.” Vairāk nekas paskaidrots netika. Otrās grāmatas priekšlapā viņš rakstīja: Dievs visur ar lielo burtu, burtkopas “ks” vietā skatīt x. Vēl nācies dzirdēt, kā viņš lasītājiem skaidro, ka x radies aiz taupības — tomēr par vienu burtu mazāk. Rakstot ar roku, tas var izrādīties diezgan būtiski. Un Juris rakstīja tikai ar roku — lieliem, tādiem kā pusdrukātiem burtiem, pārsteidzoši taisnās rindās, ar lepniem iksiem kā slīpi iemietiem krustiem. Varbūt viņam patika spēle ar simboliku, ar nezināmo lielumu... Bet varbūt viņš pats jutās kā lielais ikss. ...un nebūšu ne pravietis ne gans/ tumšs zirdziņš brīvais strēlnieks — man jau patīk... (Pseidonīmu Džonijs Ikss viņš vienai savas personības daļai pielāgoja daudz vēlāk, un šis Ikss sacerējis tikai kādus desmit dzejoļus — un tajos visos ir dzejnieka tiešā runa: Ai, kā manus dzejoļus turpina drukas kļūdas! Pamainot nozīmes un baigu pirxtu norādot uz nepilnībām un neizsviedrētajām nomoda naktīm.) Divdesmit divi gadi vai divdesmit trīs — kas to vairs var tik precīzi sarēķināt. Ilgi — un viss. Bet Rakstnieku Savienībā mūs uzņēma vienā reizē, un trešais šai kompānijā bija Andris Puriņš, kurš laikam gan vēl joprojām nav ielicis to novakari nevienā romānā, kaut arī tā visnotaļ būtu romāna cienīga. Lielā svinīguma laiki toreiz bija jau pāri, kā nekā 1986. gads, nekādu fanfaru un patētiskas sajūsmības. Un kurp mums trijiem toreiz bija doties, kā atzīmēt šo jauno rindiņu biogrāfijā? Juris mūs pārliecināja, ka viņš zina vislabāk. Un mēs sekojām — uz tiem visdīvainākajiem ūķiem, uz kāda fotogrāfa drēgno, pēc žurkām un ķimikālijām smirdošo darbnīcu, kur tukšojām pirmo pudeli, un tālāk uz Bendžo (t.i., gleznotāja Edgara Valdmaņa) darbnīcu, kur atkārtojām iepriekšējo darbību, un tobrīd jau likās, ka kopā ar mums dzer no bildēm izkāpušas puantiliskas ēnas. Notiekošajā bija kaut kas no spītīga rituāla. Un Juris nopilināja uz grīdas pāris šņabja lāses — veļiem, un mēs runājām par visu ko, tikai par literatūru ne. Toreiz tas laikam skaitījās labais tonis: ne vārda par būtisko. Varbūt tāpēc es zinu par Juri tikai to, ko viņš atļāva uzzināt. Viņa Brīvdabas muzejā vienmēr tika stutēta kopā kāda nupat pārvesta klēts vai rija, vai pārmūrēts kāds manteļskurstenis, vai rīkots kārtējais amatnieku gadatirgus — un par visu to viņš stāstīja ar īstu smeķi, pārējās jomās veiksmīgi tēlodams nezinīti. Kāda tur literatūra, ko jūs! Bet dzejolī pēkšņi: Nez kāpēc melnā Voroņežas zeme prātā. Jura paštēls: rāms un labdabīgs, grādīgos regulāri pārlietojies “samorodoks”[1]*, tīri kā tāds Jeseņins, kurš neko daudz vairāk par baznīcas grāmatām nav lasījis — bet no kurienes tad Mandelštama trimdas melnzeme un Veļimira Hļebņikova stepes vēji? Jura sieva bija tulkotājas Maijas Silmales meita, un Maija Silmale bija viena no asīm, ap kuru rotējusi brīvdomīgā kultūra, bet mēs par to nerunājām, vismaz toreiz noteikti ne. Kādreiz vēlāk gan — par kādu Ulda Bērziņa dzejoli, kur pieminēta Naksniniece, un Juris tad teica, ka tā esot saukuši Maiju, bet pagātne, t.i., Jura jaunība tik un tā palika aizšifrēta kā Bērziņa dzejolis, kas visos zemtekstos izlasāms vienīgi adeptiem.
Tai darbnīcā ar ēnu puantēm kaktos Juris aizrāvies stāstīja, kas kurā apvidū tiek ziedots senčiem, kur pieņemts nolikt pie pakša biezpiena plāceņus, kur joprojām uz tuvējo birzi nes karašas un kāpēc vajag noliet zemē tās pāris dzeramā piles. Un kā Pievolgas ciematu nomalēs plivinās krāsainās lentas, ko krūmu zaros iesējušas neprecētās meičas, cerēdamas uz senču — vai varbūt senču dievu — labvēlību. Un Bendžo — kuprainais gleznotājs ar D’Artanjana seju — stāstīja par savām sievām un savām modelēm. Un rakstnieks Andris Puriņš visu laiku gribēja dejot, bet mūziku vajadzēja piedomāt pašiem. Tādas ikdienišķas svinības... Laikam jau nevar rakstīt par Juri, nemēģinot izskaidrot alkohola klātbūtni — kaut arī tobrīd tā šķita tik pašsaprotama. Dzeru, spēku dzesēdams — kā Raiņa Uldis skaidroja Baibiņai? Jā un nē (vācu jain: ja-nein). Varbūt mēs bijām zudusī paaudze — bet ne hemingvejiskā vai remarkiskā nozīmē, mūsu karš nebija beidzies un mēs nejutāmies nevajadzīgi, mums tikai bija sarežģītas attiecības ar pasauli. Nepieciešamais konkretizējums: jauno autoru seminārs, kurā es pirmoreiz sastapu Juri, notika 1977. gadā; RS mūs uzņēma 1986. gadā; stagnācijas laiki — tā dēvē šo periodu; Knuts Skujenieks jau sen bija atgriezies no lēģera un nevienam vairs nopietni nedraudēja iesēšanās par samizdata glabāšanu vai lietošanu; un tomēr: mana radio kolēģe (tobrīd es pelnīju iztiku, pa radio aicinādama pusaudžus iedziļināties kultūras bagātībās) bija smalki izplānojusi, kur noslēpt to pašu samizdatu miliču ierašanās brīdī. Viņas vecmodīgajā īres namā katra dzīvokļa durvīs bija pastkastīte, un, atskanot skarbiem klauvējieniem pie durvīm, viņa tieši šai bronzas apkalumiem rotātajā vēstuļkastītē grasījās noglabāt gan Aksjonova Salu, gan Soduma tulkoto Džoisa Ulisu. Bet man, kaut arī Aksjonovu kopā ar vēl pāris emigrantiem biju aizņēmusies lasīt tieši no šīs piesardzīgās redaktores, nelikās, ka vajadzētu sameklēt drošu slēptuvi. Mēs nesargājāmies — laikam taču mums smadzenēs tikšķēja vēsturiskā laika pulkstenis. Franču grupas tiesāšanas laiki bija tālā (kaut gluži cilvēciskos gadaskaitļos izmērāmā) pagātnē. Neatceros nevienu Jura stāstījumu par čeku (...un es nācu mājās no elles/ sūkdams cigāru eleganti...— par savu stūra mājas apmeklējumu tais pašos astoņdesmitajos gados dzejoja Jānis Kākulis).
Mēs dzīvojām šajā laikā — bez oficiāliem ideāliem, bez konkrētas pretestības programmas (pretoties inertam galertam — tas nav aizraujoši). Un Leonīda Breikša rinda Mēs varam ciest vēl briesmīgāk bija pārfrazēta jau pirms mums: Mēs varam dzert vēl briesmīgāk... Atceros kādas mazpilsētas kultūras namu, kur man nācās traukties projām no skatuvītes, lai turpat blakustelpā ierīkotajā lasītavā meklētu pagājušā mēneša Literatūru un Mākslu ar Jura dzejoļiem, kuru autors tobrīd savā krēslā uz skatuves dusēja saldā dzērāja miegā — un bija skaidrs, ka neizdosies atmodināt viņu tiktāl, lai viņš pildītu savu pienākumu un tiktos ar lasītājiem, kā tas bija apsolīts afišā. Jura klusās šņākuļošanas pavadībā es lasīju klātesošajiem priekšā viņa dzejoļus, un rīkle man žņaudzās ciet tikai un vienīgi tāpēc, ka tā bija sasodīti laba dzeja. Kā kurpes tev pie kājām zeme, kā cepure virs galvas debesis. Daži no mums dzēra tāpēc, ka skaidrā bija grūti samierināties ar dienišķo garlaicību, citi (un tas bijis raksturīgs dzejniekiem jebkuros laikos un zemēs) dzēra tāpēc, lai atkailinātu nervus, lai sajustu dzīves garšu. Deviņdesmitajos gados par garlaicību vairs nevarēja sūdzēties, bet pēc visām cenu brīvlaišanām ar iztikšanu bija kļuvis pavisam knapi — un tad Juris teica: “Redzi, cilvēki ir divējādi. Vieni ēd, otri dzer. Man vajadzēja izvēlēties — un tu jau saproti, ko es izvēlējos. Ēšanu esmu atmetis.”
Pēdējais šīgada šņabis/ saldais dienvidu šeļķins/ tikai zacene tāda sāļa un skāba/ tikai trotuārs dekorēts peļķēm/ tumsa iet mazumā jūtami tas/ tikai telefons nestrādā ilgi/ parunāties! kritiķi kādu! ne asakas...
Mikiņš bija izaudzis liels un apmeties citur, Jura vecāki nomiruši, kopš pēdējās (tikai trešās!) viņa grāmatas iznākšanas pagājis krietni ilgs laiks — un dzejniekiem tagad vajadzēja pašiem meklēt izdevējus. To Juris neprata. Piezvanījis viņš katru reizi klāstīja jaunus — un vienmēr mazliet utopiskus — publicēšanās plānus, pie kuru realizēšanas tā arī nepieķērās. Ar daudz lielāku sajūsmu viņš stāstīja par kafejnīcas kundzīti (t.i., bufetnieci), kura reizēm atvēlot kādu čarku uz krīta un kurai par šo labdarību ticis uzdāvāts dzejolis. “Bet pantiņš foršs, vai ne?”
Protams, ka pantiņš bija foršs — neatkarīgi no kundzes, kurai tas dāvāts vai veltīts. Reizēm Juris telefoniski mānījās. “Tev taču nesen bija dzimšanas diena, vai ne? Un es tev pantiņu uzrakstīju. Drīkst nolasīt?” Drīkstēja, protams. “Nu, piedod, tas pantiņš patiesībā bija bišku citā sakarībā rakstīts, bet tad es padomāju, ka varētu uzdāvināt to tev. Tu tak neesi dusmīga?”
..dīvainas skumjas mēness skumjas kad iekšās kaktusi dzalkst...
Šķiet, viņš bija mazliet pārcenties, radot priekšstatu par sevi kā par tālu no smalkām lietām stāvošu, maz zinošu plenci, kuram Dieviņš netaisnīgā kārtā piešķīris dižu talantu. Rakstnieku Savienībā valdīja uzskats, ka Juris neprot svešvalodas un tālab nav saucams tikties ar ārzemju viesiem. Bet reiz kāda no Vīnes atbraukusi izdevēja gribēja apskatīt Brīvdabas muzeju, Juris piekrita būt par ekskursijas vadītāju, sākumā es centos iztulkot vāciski visu viņa teikto — par guļbūvēm, par pakšu konstrukcijām, par būvniecības stila maiņām — bet drīz ievēroju, ka, tikko esmu neziņā sastomījusies, Juris veiksmīgi pabeidz teikumu manā vietā un viņa vācu valoda nepavisam nav sliktāka par manējo. Sāku stomīties pie katra vārda, un beigās Juris aizrautīgi runāja viens pats — ar gaiši fanātisku mirdzumu acīs. Senajās ēkās iešifrētā vēsture viņam bija kaut kas jutekliski tverams un baudāms....pirtī un kūtī un klētī, rijas mazokņa lūkā: godināt mājas garus/slieksni, kurā sadzītas naglas: cik nelaiķu izvadīti/ aizkrāsni, pacepli. Un krusti uz durvīm, ar melna gaiļa asinīm uzziesti uz margotām durvīm, koka virās uz platgaldu vērtnēm, ar šķērsdzītnēm...
Dzejoļos Juris bieži atceras savu dzīvi (iepriekšējo? nākamo?) Parīzes Latīņu kvartālā, kur viss gandrīz kā Torņakalnā un Āgenskalnā, un Modiljāni kājās žļekst cauras kurpes, un Juris tai pašā savā vienīgajā mētelītī, lietussargu pazaudējis, klejo un melo, un ieelpo sīpolu zupas smaržu, un acīm priecājas par mandarīna daiviņu alvas šķīvī, un badā badā no balta papīra lapām namu es ceļu/ kurā mēs dzīvosim raibi kā tauriņi — un pat vēl maigāk...
Kopā ar vēl dažiem vīriem no Brīvdabas muzeja Juris pērnvasar palīdzēja iekārtot puantilistam Bendžo viņa pirmo lielo personālizstādi — un pēdējo, kā vēlāk izrādījās, jo Bendžo aizgāja pavisam prom tai pašā vasarā, rītā pirms saules aptumsuma. Bet toreiz nekādas ēnas kaktos nedrūzmējās, apgaismojums bija labs, izstādes atklāšanas dienā vīna bija daudz un Juris atkal stāstīja par savām vēl neiznākušajām grāmatām un par to, kā Bendžo viņu nomocījis, piespiezdams katru bildi pārkārt no vienas vietas uz citu vismaz trīs reizes. Viņš izskatījās — nē, nevis izskatījās, bet patiešām jutās laimīgs — kā jau tas piederas Latīņu kvartāla bohēmietim. Kā tas nav raksturīgi latviešu dzejniekam. Todien man kļuva žēl, ka neviens nav Juri uzgleznojis. Tā būtu tik gaiša glezna — un pilnīgi vienalga, pie kuras sienas.
Kad atdzejotājs Sergejs Moreino pirms pāris gadiem Rīgā sarīkotajā Starptautiskajā tulkotāju seminārā piecēlās un teica, ka gribot krieviski nolasīt ģeniāla mūsdienu latviešu dzejnieka dzejoli, cienījamo kolēģu sejās vīdēja neizpratne: kurš tad mums ir tas ģeniālais? Par dzīvajiem tā sacīt nav pieņemts. Kunnoss? Kas tad nu Kunnoss par ģēniju? Nu jā, tie krievi jau paraduši vienmēr šaut pār strīpu. Bet Sergejam Moreino laikam toreiz bija taisnība. Tagad, kad Jura vairs nav, varbūt arī mēs savā latviskajā vēsumā varētu to atzīt.
Neko daudz Jurim nevajadzēja. Tomēr metas šķērmi ap dūšu, apzinoties, ka uz beigām viņam vairs nebija arī tā paša mazumiņa. Nebija sava ūķa. Nebija telefona.
Bet pēdējoreiz viņš piezvanīja pāris dienas pēc savām bērēm. Atšķīru jūlija Karogu: Jura Dzejoļi sveces gaismā — no viņa bezelektrības mitekļa Matīsa ielā. Dzejoļi drūzmējas rindā (kur raut tik daudz sveču?), un to smeķi var noteikt pēc svara. Laba aura ir šeit. Pažobelē turēšu sikspārņus. Pļavu (vai varbūt Lauku) ielā plūkšu jūnija puķes.
Lauku ielā ir manas mājas. Tur, kad naktī ietarkšķas telefons, man joprojām šķiet, ka zvana Kunnoss. Nevar taču tā būt, ka viņš nekad vairs netiks pie telefona.
[1] Tīrradnis (no krievu val.).