Dvēsele ar naudu

“Latvijas žīds”  no Čikāgas

Sols Bukingolts dzimis Rīgā 1962. gada 4. aprīlī, ārstes un augsta līmeņa vadītāja ģimenē: viņa māte Irina Litvaka bija Rīgas galvenā fizioterapeite, kurai piešķirts Latvijas PSR nopelniem bagātās ārstes goda nosaukums (viņas senču vidū ir vairāk nekā 40 ārstu), savukārt tēvs Normens bija Vissavie­nības tresta Balttransstroj Celtniecības daļas vadītājs, kuram padomju laikā par Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas jaunās ēkas būvniecību piešķirts Rīgas goda pilsoņa nosaukums. “Esmu Latvijas žīds. Tā ir mana tautība, un šajos vārdos nav nekā aizvainojoša. Tas ir pavisam kas cits nekā aizvainojošais žid vai židovskaja morda krieviski,” — tā presei vēl salīdzinoši nesen ir izteicies Sols Bukingolts. Tieši tautība Norme­nam Bukingoltam ar ģimeni 1973. gadā ļauj izbraukt no PSRS uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, ASV, kur tobrīd vien­padsmit gadus vecais Sols Amerikā pavadīs nākamos 16 gadus. Šajā laikā viņš pabeidz skolu un Čikāgas universitāti, iegūst rehabilitācijas medicīnas speciālista diplomu, jau 21 gada vecumā nopērk savu pirmo privātmāju, bet 1989. gadā 27 gadu vecumā atbrauc uz Rīgu, lai nopietni nodarbotos ar biznesu. Pēc paša stāstītā, viņš mātes vietā braucis uz Pasaules latviešu ārstu kongresu — un tā arī palicis Latvijā.

Kā kļūt par miljonāru

Pirmie Sola Bukingolta biznesa projekti nav pārāk veiksmīgi un nerada iespaidu, ka, lūk, šis te apaļīgais ūsainis būs tas cilvēks, kurš gadus piecus vēlāk spēs investēt miljonus dolāru Jēkaba kazarmu, Dannenšterna un Ziedu nama celtniecībā. Sols Bukingolts gan izveido vidēji veiksmīgo cepto cāļu tirgošanas tīklu American Fried Chicken un Mazā Jānīša picērijas, taču citādi viņa darbo­šanās plašāk tiek pamanīta tikai ar pa­ga­lam neveiksmīgo restorānu Imperial un vidēji ienesīgo medikamentu tirdz­niecību (ir septiņu aptieku īpašnieks).

Ne savas darbības pirmajos gados, ne arī pašlaik Sols Bukingolts neizrāda vēlēšanos izplūst garākos stāstos par savu nodarbošanos Amerikā, ja, protams, neņem vērā vēstījumus no aizvēsturiskās anekdošu sērijas Kā es kļuvu

par miljonāru: “Studenta gados man bija budžets — divi dolāri lenčam. Par tiem es varēju nopirkt tasīti zupas, hamburgeru un frī kartupeļus. Ja es vēl vēlētos kokakolu, man vajadzētu pievienot 30 centus. Tātad maini trešo dolāru un izdotos 70 centus liec kabatā. Bet centi — tā vairs nav nauda, tāda ir cilvēka psiholoģija. Es apzinājos, ka man vajadzīga nevis kokakola, bet vienkārši uzdzert apēstajam. Es ņēmu ūdeni, bet Amerikā var par velti dabūt citronu, cukuru. Izspiedu citronu, pieliku cukuru, un man sanāca limonāde. Un to trešo dolāru es atliku. Tad ieguldīju. Un nauda pelnīja naudu. Es ļoti mīlu šo studiju gadu stāstu — es viss tajā esmu.”

Uz jautājumu, vai Sols Bukingolts ir pamatoti iekļauts Kluba miljonāru sarakstos, atbildi nezina neviens, izņemto, protams, pašu uzņēmēju. Paša Sola Bukingolta biogrāfijā nekas neliecina par to, kā viņam 37 gadu vecumā būtu izdevies iekrāt — vai varbūt mantot — desmitus miljonu latu. Saskaņā ar Latvijas Uzņēmumu reģistra datiem Sols Bukingolts ir tikai naudas un kompāniju pārvaldītājs, bet īpašnieks ir neziņas tumsā tīts. 50—100 procenti īpašuma daļu visās padsmit firmās, kas tiek  saistītas ar Solu Bukingoltu, pieder Čikāgā reģistrētajai kompānijai Intersource International, Inc. Šo firmu vidū ir ne tikai visiem zināmās Jēkaba arkāde un Intersource Baltic, bet arī Interķekava, Versija Medfarm, Īpašuma menedžments, Interavots, Intersource Ofits, Interveiksme, Intersource Show, Intersource nami, Lauvas farm, Unirest, Investasource, kā arī Intersource International, Inc. pārstāvniecība Latvijā.

Biznesmenis līdz šim nav izrādījis nekādu vēlēšanos likvidēt neskaidrības par finansējuma avotiem, pieminot tikai vārdā nenosauktus ārvalstu investorus, ar kuriem kopā arī tiekot izvēlēti restaurējamie objekti.

Patētisks, komunikabls, romantisks

Neraugoties uz mīklainību un romantiskajiem stāstiņiem, bet pateicoties patētiskumam un neap­šau­bāmajai komunikabilitātei, Sols Bukin­golts desmit gadu laikā ir spējis ieņemt būtiskus amatus ne tikai uzņēmēju struk­tūrās (ASV Tirdzniecības kameras Latvijā viceprezidents un prezidents lielākajā daļā Intersource International kompāniju), bet arī vietējā ebreju kopie­nā — viņš ir Latvijas Ebreju kopienas Uzraudzības padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Itin bieži Solu Bukingoltu var pamanīt visdažādākajos publiskajos pasākumos — te viņš kopā ar Valsts prezidentu aizbrauc uz Grieķiju, te pievieno savu parakstu sakarā ar biznesmeņa Moiseja Gureviča slepkavību, te piedalās kārtējā skaistumkonkursa rīkošanā. Savulaik precējies, bet tagad šķīries un bērnus atstājis Amerikā, Sols Bukingolts ir simpātisks, vientuļš un acīmredzami turīgs vīrietis, kurš, pēc paša vārdiem, mīl tikai sievietes.  Tiesa — “Sievietes ar lielo S burtu”, pie­bilst uzņēmējs. Kas tās tādas? Nu, piemēram, pievilcīgā meitene Atlantā, kura ļoti izbrīnījusies, kad Sols Bukin­golts viņai atvēris durvis, noteikti esot sieviete ar mazo s. Toties sieviete ar lielo S esot, piemēram, ASV prezidenta kundze: “Man ir gadījies tikties ar Hile­riju Klintoni, un viņa man radīja neaizmirstamu iespaidu. Viņa ir pati jēdzīgākā sie­viete no visām, ko es esmu saticis.”

Nelaimīgais deviņdesmit devītā pavasaris

Vēl nesen Sols Bukingolts ieņē­ma divus amatus, kuri uzņēmējam atnesa tikai nepatikšanas un lika par viņu sākt domāt ne tikai kā par reizēm ne­veiks­mīgu, bet arī skandalozu personu. Šie amati bija — pagājušogad pievērtās Rīgas komercbankas padomes priekš­sē­dētājs un nu jau likvidētās valsts akciju sabied­rības Valsts robežbūve vadības loceklis.

Ķibele ar Valsts robežbūvi Solam Bukingolta prestižam lielu postu neno­darīja: tiesa, pagājušajā pavasarī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas tobrīdējais priekš­sēdētājs Jānis Ādamsons gan sacēla brēku par to, kā gan svešas valsts pilsonis var ieņemt amatu struktūrā, kura tieši saistīta ar sevišķi slepeno valsts robežas iekārtošanu, taču, tā kā trauksmes cēlājs bija tieši Jānis Ādamsons, vēstījumu adresāti viņa ierosinājumus īpaši nopietni neuztvēra. Taču šis mikroskandāliņš sekoja krietni nepatīkamākai — it īpaši uzņēmējam ar labu reputāciju — situācijai. Vēl pašlaik nav — un nez vai kādreiz būs — skaidrs, kāpēc gan Solam Bukingoltam pēkšņi savajadzējās iziet uz kara takas ar Parekss banku. Taču tā notika — marta vidū banka vērsās Satversmes aizsardzības birojā ar iesniegumu, kurā norādīja uz personām, kas nekrietnā kārtā izplata baumas par bankas it kā slikto finansu stāvokli.  Nav noliedzams, ka baumu izplatīšanā ne mazums papūlējās arī pati Parekss banka, taču parasti daiļrunīgais uzņē­mējs šoreiz nespēja pateikt neko vairāk kā: “Es negribu spēlēties kā bērns, jo Latvija ir cienījama valsts. Es gribu strādāt. Visiem baņķieriem ir jāiet kopā kā ģimenei, un, ja kādi baņķieri sāk cīņu par savām spēlēm, tas ir nožēlojami...”

Taču, kā jau tas ar baumām parasti notiek, šī lieta izbeidzās pati no sevis, — bankas iesniegumam sekoja Sat­vers­mes aizsardzības biroja mazieinte­re­sēta reakcija un paša S. Bukingolta solīšanās izskatīt iespēju banku par šādiem ļauniem apmelojumiem sūdzēt tiesā (kas, protams, netika īstenots).

Nekustamos īpašumus baumas nespēj izkustināt

Neraugoties uz šīm nepatikšanām un tām sekojušo Rīgas komercbankas slēgšanu (presē parādījās ziņas, ka investīciju fonda New Century Holding pārstāvim Latvijā Kārlim Cerbulim un Solam Bukingoltam kopā piederējuši aptuveni 20% bankas akciju), kad Solam Bukingoltam ar tiesas lēmumu tika uzlikts par pienākumu obligāti piedalīties bankas maksātnespējas procesā, vismaz uzņēmēja lielie nekustamo īpašumu investīciju projekti nekādas šaubas nav izraisījuši.

Pēc pašas sniegtiem datiem, kompānija Investasource pilsētas centra objektu atjaunošanā ir investējusi jau aptuveni 52 miljonus dolāru. Līdz ar to tā lielo nekustamā īpašuma investoru vidū šā gada vidū ieņēma pirmo vietu, norvēģu investorus no Linstow Varner apsteidzot par aptuveni 2 miljoniem dolāru.

Sola Bukingolta kompāniju jau realizēto projektu vidū ir Jēkaba kazarmu restaurācija, Ziedu un Lauvas nama atjaunošana un Krievu drāmas teātra nama Teātra pasāžas izveidošana, dienas kārtībā ir Zaļais nams Dzirnavu ielā..

Taču tas ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar nākotnes projektiem — tiek plānots divu vai trīs gadu laikā par 168 000 latu nopirkto bijušās pirts Varavīksne ēku Mārstaļu ielā pārveidot par daudzfunkcionālu būvi, kas iekļautos Sola Bukingolta iecerētajā Jaunās Vecpilsētas projektā. Šis projekts paredz desmit gadu laikā atjaunot veselu Vecrīgas rajonu starp 11. novembra krastmalu, 13. janvāra ielu, Peitavas ielu un Peldu ielu (Investasource iegādā­ju­sies vismaz 14 ēkas), tajā ieguldot vēl apmēram 57 miljonus dolāru un izveidojot savdabīgu pilsētu pilsētā. Tāpat pāris gadu laikā paredzēts izveidot pazemes autostāvvietu pie Jēkaba kazarmām, rekonstruēt Dannenšterna namu (izmak­sas — 2 miljoni latu) un Mārstaļu torni (tas plānots kā ieeja Jaunajā Vec­pil­sētā). Lai cik daudz nelabvēļu arī būtu uzņēmī­gajam, bet ne vienmēr veik­­smī­gajam Bukingoltam un lai kas arī būtu vi­ņa izmantotās naudas pa­tie­sais īpaš­nieks, viens nav nolie­dzams: Vec­rī­gas namos ieguldītā nauda tajos paliks, arī ja realitāte nesakritīs ar plāniem. Sola Bukingolta biznesa partneri šo veiksmi skaidro viekārši — par dip­lo­mē­tā ārsta cilvēku rehabilitācijas spējām viņiem nekas neesot zināms, taču Solam esot fantastiska oža uz nekustamajiem īpašu­miem, rehabi­litējamas un re­kon­stru­ēja­mas odziņas viņš uzejot tur, kur jebkurš cits saskatot tikai nožēlojamu graustu. Turklāt īpašumu sfērā Sols Bukingolts pēkšņi sākot sekot paša izteikumiem par asumu, ko viņš mīlot ne tikai ēdienā, bet arī biznesā: uzskatāmi to parādījis kaut vai gadījums ar bijušo pirts Varavīksne ēku, kuru Sols burtiski ar zobiem izplēsis no Rīgas domes un ēkas iepriek­šē­jiem (ne)apsaimnieko­tājiem.

Sagatavoja Lato Lapsa

Rīgas Laiks: Ir tāda ticīgu jūdu tradīcija, kad jūds ceļas no rīta un pirmais, ko dara, pateicas Dievam, ka tas ir dāvājis jaunu dienu. Varēja taču arī neuzdāvināt. Sakiet, kā sākas jūsu diena?

Sols Bukingolts: Tas ir brīnišķīgs jautājums. Vai nu jūs patiešām tik daudz par mani ziniet, bet mani ļoti iepriecina mūsu sarunas sākums. Es cilvēkus dalu divās kategorijās atkarībā no tā, kā viņi sāk dienu. Pirmais: oi, cik jauki! Ir septiņi no rīta, sākas jauna darba diena, septiņos četrdesmit piecās man ir tikšanās, astoņos — otra, astoņos piecpadsmit — trešā, man ir tik daudz jāpa­spēj… Un otrā kategorija, kas saka — nu, bļin, velns parāvis, atkal šī ārprātīgā diena, tas idiotiskais darbs, atkal tas neprātīgais temps, visa šitā ņemšanās… Es piederu pirmajai cilvēku kategorijai. Kad man prasa, kāpēc man ir tik daudz enerģijas, kāpēc es esmu optimists un kāpēc es uz šo glāzi skatos kā uz pusi pilnas glāzes, bet nevis kā uz pusi no tukšas, es saku, ka es ceļos no rīta, un sāku savu dienu tādējādi, ka es — pēc tam, kad esmu iztīrījis zobus un nomaz­gājies — izlaižu cauri savai galvai, savai sistēmai, visu savu nākošo dienu un faktiski detalizēti plānoju visas savas tikšanās, visus savus darbus, un vienmēr atstāju mazliet laika pārsteigumiem. Jo katrā dienā — lai kā tu to nebūtu izplānojis, ir kāds pārsteigums.

RL: Tā tomēr nav gluži atbilde uz jautājumu. Kam jūs pateicaties no rītiem: Solam, kurš atkal pamodies bagāts un laimīgs, vai arī Dievam?

Bukingolts: Ziniet, es ļoti ticu Dievam. Un parasti es pateicos Dievam katru vakaru, kad eju gulēt.

RL: Atvainojiet, par ko jūs pateicaties?

Bukingolts: No rītiem pateicos sev par to, ka esmu enerģijas pilns, lai sāktu jaunu dienu.

RL: Un — par ko Dievam?

Bukingolts: Dievam es pateicos par vienu ļoti interesantu lietu: pirmais, par to, ka viņš man ir devis tādus brīnišķīgus vecākus, kuri spēja man dot pašu dārgāko, kas man ir — tas ir, vārdu.

RL: Sols?

Bukingolts: Nē, Sols Bukingolts. Ar visām no šejienes izrietošajām sekām. Es pa­teicos Dievam par to, ka tas deva man iespēju piedzimt un dzīvot tādā ļoti smagā cilvēces brīdī, kad mēs atrodamies uz robežas — nevis kliedzošā vārda Millennium robežas, bet kad mēs esam divu ģeopolitisku sistēmu savienošanās vietā. Vienu no tām vienā zemeslodes pusē daudzi sauca par sociālismu jeb komunismu, bet otrā zemeslodes pusē daudzi sauca par kapitālismu. Es domāju, ka jāsaka paldies par to, ka man bija iespēja piedzimt vienā iekārtā, bet uzaugt — otrā. Un man vakaros jāpateicas Dievam par to, ka varu izmantot tās abas.

RL: Sakiet, vai no pirmajiem 11 gadiem, kurus jūs dzīvojāt Padomju Savienībā, jums nav palikuši kādi padomju cilvēka kompleksi?

Bukingolts: Es teiktu, ka kompleksi ir palikuši, taču ne padomju. Tapšanas kompleksi, nealternatīvu lēmumu kompleksi, jā, šie kompleksi ne vien ir palikuši, bet katru dienu es tos izmantoju saistībā ar Rietumu kompleksiem.

RL: Vai tas, ka Padomju Savienība bija antisemītiska, bija iemesls tam, ka jūs aizbraucāt? Neraugoties uz to, ka jūsu vecāki, kā es saprotu, bija labi nodrošināti cilvēki. Vai antisemītisms nav atstājis pēdas jūsu augšanā?

Bukingolts: Nē, šajā rakursā absolūti nē. Es sevi noteikti uzskatu par Latvijas ebreju. Un es esmu ļoti lepns par to, jo Latvija ir mana dzimtene. Man jautā, kāpēc es dziedu abas himnas. Tādēļ, ka es jūtu, ka gribu tās dziedāt. Ir liela starpība, jo es atceros — kad biju pionieris, man bija roka jāceļ šitā un kaklauts jāsasien noteiktā veidā, taču tas man bija jārāda. Okei? Bet tas nenozīmē, ka es lieku roku uz sirds labajā pusē, un dziedu amerikāņu himnu, es to daru, jo uzskatu, ka Amerika — ar visiem plusiem un mīnusiem ir viena no lojālākajām valstīm, kurā cilvēks var dzīvot. Un es dziedu Latvijas himnu, jo es esmu daļa no Latvijas.

RL: Bet jūs droši vien aizbraucāt ne jau no Latvijas, bet no Padomju Savienības.

Bukingolts: Nē, es jums nepiekrītu. Ja jūs paskatī­sieties manu pasi, tad jūs ieraudzīsiet, ka manā ASV pasē ir rakstīts Place of Birth, dzimšanas vieta — Latvija. Kad mēs brau­cām projām, tas bija tas pats, kas, kad es atgriezos: Centrālā stacija, pulkstenis. Lūk, šī pelēkā kaste ar pulksteni. Un es atgrie­zos arī ar vilcienu, jo toreiz vēl tiešās lid­mašīnas nebija.

RL: Bet to staciju, ja nemaldos, cēla jūsu tēvs?

Bukingolts: Viens no tiem, kas cēla, bija mans tēvs, un man tas bija īpaši iezīmīgi. Vēsture atkārtojas. Un ja mans tēvs tajos laikos varēja darīt to, ko viņš darīja, bet es šodien varu darīt to, ko es varu darīt — būt par procesa dalībnieku, es vienmēr turpināšu to darīt. Būt tā procesa dalīb­niekam, kas ir labs Latvijai.

RL: Paliek iespaids, ka jūs ļoti labi zināt, kas ir labi Latvijai.

Bukingolts: Man jāsaka, ka es zinu, kas ir labi Latvijai. Jūs sākāt sarunu ar Toru, ebreju Bībeli. Es jums atbildēšu ar citātu no kristiešu Bībeles, kur ir teikts: ja tu vari izmainīt kaut vai viena cilvēka dzīvi, tad tu jau esi izdarījis ļoti daudz ko pareizu savā dzīvē. Un pie manis nāk jau gandrīz simt cilvēku, kuri pateicas man par to, kā es esmu izmainījis viņu dzīvi. Bez šaubām, labākā virzienā. Ja kāds to, ko es esmu teicis un ko esmu darījis, var interpretēt, ka es to esmu darījis slikti, es esmu gatavs ar viņu padiskutēt.

Proti, ja pie manis nāk cilvēki un pateicas par to, ko es esmu darījis, es secinu, ka tas, ko es daru, ir pareizi. Un to saka Latvijas pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji.

RL: Vai, turpinot šo jautājumu, nevar pieļaut, ka jūs nodarbojaties ar savu biznesu tā, kā uzskatāt par pareizu, bet, teiksim, Parekss banka publiski uzstāj, ka jūs to apmelojat?

Bukingolts: Ziniet, es jums šajā jautājumā gribu teikt sekojošu informāciju: es domā­ju, ka šodien, kad ir atjaunota Pirmā ban­ka, atbilde visiem ir skaidra. Es, piemē­ram, esmu par to, ka bankas pārtrauc rā­dīt ar pirkstu cita uz citu, bet strādā kopā sadarbojoties. Bet tajā laikā Parekss banka nolēma uz mani parādīt ar pirkstu, kā jūs saprotat, nepamatoti. Jo nekādi, protams, pierādījumi netika atrasti un lietu pār­trauca. Es, protams, neatbildēju, jo es tajā brīdī pateicu, ka es tādas komjauniešu spēlītes nespēlēju, es esmu citas domā­šanas cilvēks. Es ar milzīgu cieņu izturos pret Viktoru Krasovicki, uzskatu viņu par vienu no ļoti gudriem, talantīgiem stratē­ģiem. Es ļoti cienu to, ko darīja Valērijs Kargins, es vienkārši domāju, ka viņš ne­veiksmīgi izvēlējās “mērķi”. Viņš domāja, ka mērķis ir stāvošs, bet tas izrādījās kustīgs. Un kad kāds mēģina trāpīt mērķī, tad trāpīt stāvošam vai kustīgam mērķim — tās ir divas dažādas trajektorijas.

RL: Vai jūs mīlat šaut?

Bukingolts: Es ļoti labi šauju. Taču tikai šautuvē. Dažreiz medībās. Bet biznesā es nekad nešauju.

Es jums gribu teikt, ka man nav absolūti nekā ne pret Parekss banku, ne pret Valēriju Karginu, ne pret citiem bankas dibinātājiem, gluži otrādi, es iestājos par veselīgu konkurenci. Es domāju, ka realitāte ir tāda, ka Latvija ir ļoti maza valsts. Un es vienmēr visiem saku un apstiprinu to ar ikdienas dzīvi, ka man nav nekādas “zvaigžņu slimības”, es esmu ļoti vienkāršs cilvēks. Es esmu vienkāršs cilvēks, jo mani vecāki iemācīja kopš pašas bērnības: visi cilvēki uz tualeti iet vienādi. Tādēļ ik reizi, kad es gribu kādu apvainot, es nodomāju: mēs taču visi ejam uz tualeti vienādi.

RL: Un Kargins vienādi…

Bukingolts: Un Bukingolts vienādi. Un Klintons vienādi. Un pat Einšteins gāja uz tualeti. Tādēļ es domāju, ka viena no ļoti svarīgām lietām, par ko es pastāvīgi runāju, ir tā, ka kapitālisms dalās divās daļās: viena ir tā saucamā kind kapitalism, labais kapitālisms, bet otrs ir dog eat dog kapitalism.¹ Okei? Ja? Jūs saprotat, kas ir dog eat dog? Es saku, ka es esmu kind kapitalism piekritējs, labā kapitālisma piekritējs. Jo vai nu tev ir desmit miljoni dolāru, vai tev ir desmit ar pusi miljona dolāru, vai tev ir simt desmit miljoni dolāru, mēs taču visi esam vienādi. Attiecībā uz to tualeti un attiecībā uz to, cik daudz miljonus mēs varēsim paņemt sev līdzi trīs metru dziļumā. Man ir ļoti svarīgi tas, ka nauda man nav objekts. Nauda man ir subjekts.

RL: Ja par subjektu runā kā par domājošu subjektu, vai būtu jāsaprot, ka nauda domā jūsu vietā?

Bukingolts: Jā. Nu, tajā nozīmē, ka man ir ļoti svarīgi, kas ir cilvēkā, nevis kas ir cilvēkam. Es jums gribu teikt, ka es ar prieku iešu un nopirkšu vienkāršas ķilavas par divdesmit trīs santīmiem, bet vēl labāk, ja tās ir seilā par divdesmit vienu santīmu.

RL: Man šķiet, ka jūs tomēr pārspīlējat, tās ir mazliet dārgākas…

Bukingolts: Nu, es varbūt ķilavas pērku vietējo variantu, nevis eksporta. Jūs varbūt pērkat eksporta. Un es labprāt pats savām rokām tās notīrīšu, uzvārīšu kartupeļus… Jūs droši vien zināt, ja ne, es jums pateikšu: es ļoti mīlu gatavot. Un tā vienkārši — ņemu, noplēšu avīzi, un uz avīzes varu nolikt kartupelīšus. Klase! Ļoti daudzi ārzemnieki pēc tam, kad ir redzējuši, kā es to daru, vēlāk to atkārto. Vienīgais, kas viņiem nepatīk, — sņetkas. Lūk, ķilavas patīk, jo tās viņiem atgādina anšovus. Bet sņetkas vai voblu viņi saprast nevar. Jūs zināt, kāpēc? — Viņiem alus laba nav. Latvijā ir labs alus un kopā ar sņetkām vai voblu…

RL: Mēs apstājāmies pie naudas kā  subjekta.

Bukingolts: Man bagātība nav nauda. Man bagātība — tā ir iespēja aprēķināt un iegūt baudu no tā, ko tu nopērc par to naudu, kāda tev ir.

RL: Un ko jūs varat nopirkt?

Bukingolts: Es varu nopirkt sev, piemēram, Hugo Bosa vai Armani uzvalku. Taču man nav neviena. Jo es zinu, ka man nepiestāv. Es varu melno ikru bundžiņu. Bet ne tirgū. Es dodu priekšroku citiem ikriem.

RL: Eksporta?

Bukingolts: Nē. Kabaču. Aizjūras. Jūs, protams, smiesieties — Bukingolts te zīmējas, bet man ir teicama recepte — kabaču ikri kopā ar melanajiem ikriem. Kādreiz vajadzēs jūs uzaicināt un uzcienāt ar kabaču ikriem, jūs nespēsiet noticēt, ka tie var būt tik garšīgi pagatavoti.

Nu, jūs saprotiet, tik hipotētisks jautājums — ko jūs varat nopirkt, ka… Es vēlreiz saku, cilvēkiem jāsaprot, ka nav jābaidās būt bagātiem. Nevajag baidīties dzīvot labāk, baidīties no tā, ka tev pieder privātīpašums, labs dzīvoklis, mašīna… No tā, ka ir iespēja savai otrai pusei nopirkt labas smaržas, ka ir iespēja gulēt uz labas veļas… Un tā tālāk. Vai es varu to atļauties? Jā, varu…

RL: Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu, bet jūs pieskārāties jautājumam, ko gribēju uz­dot. Sakiet, vai tad, kad jūs vēl bijāt ma­zais Sols… Vai jūs jau Latvijā sauca par Solu?

Bukingolts: Mani sauc Solomons. Mani tā nosauca par godu manam vectēvam.

RL: Jā. Vai jums nekad nav licies, ka nauda ir mazliet netīra?

Bukingolts: Nē. Es piedzimu ļoti nodrošinātā ģi­me­nē. Un man nekad nekas netika liegts. Bet kopš bērnības man tika iepotēta nevis tieksme pēc naudas, bet naudas “garša”. Jūs saprotat starpību? Un tādēļ es līdz pat šim laikam… Es neesmu skops, bet es esmu ļoti ekonomisks. Es nekad neizmetīšu naudu vējā. Kopš bērnības es nekad neesmu bijis saistīts ar “netīro” naudu. Vai ir bijuši piedāvājumi nopelnīt vēl vairāk naudas, nekā es jau savā dzīvē esmu nopelnījis? Jā, ir bijuši. Taču es esmu pieņēmis lēmumu, ka es negribu pelnīt naudu, jo tā nav manas dzīves jēga. Man ir interesantāk būt par Eiropas kustības Latvijā daļu un dot naudu, nevis pelnīt naudu kaut kādā netrasparentā veidā un nevarēt aiziet uz Eiropas kustību Latvijā un iedot viņiem naudu vai strādāt ar viņiem. Šodien es esmu Eiropas kustības Latvijā Finansu departamenta direktors. Okei? Man ir vārds, man ir dzīves jēga, man ir kaut kādas ambīcijas, dzīves plāni, es tos varu īstenot savā līmenī. Okei?

RL: Kā jums šķiet, vai nauda ir saistīta ar dvēseli?

Bukingolts: Man — jā. Es jums teikšu, ka… Es pašreiz dodu naudu, lai tiktu iztulkota Sīmona Vīzentāla grāmata Saulespuķes. Lai šī grāmatiņa būtu ikvienā latviešu skolā. Lai cilvēki saprastu, ka Latvijā nav antisemītisma. Latvijā varbūt ir palicis sovjetisms, un antisemītisma paliekas no sovjetisma. Tā ir dvēsele ar naudu. Jo ar dvēseli vien šo grāmatu pārtulkot nav iespējams. To ir iespējams pārtulkot ar dvēseli un naudu. Es varēju iztērēt šo naudu, teiksim, atvaļinājumam, vai kazino — ja es spēlētu. Vai nopirkt sev Hugo Boss. Vai nopirkt sev vēl vienu grāmatu vai gleznu. Nē.

Atgriežoties pie tā, no kurienes man ir zināms, vai Sols dara Latvijai labu. Nu, pasakiet, ka tas ir slikti! Nu, vai tad ir slikti tas, ka es atdodu savu domu, savu dvēseli un savu naudu, lai pierādītu visiem, ka Latvijā nav antisemītisma valsts līmenī. Man taču neviens neliek to teikt! Vai tā nav dvēsele?

RL: Dostojevskis teica, ka mīlestība glābs pasauli, vai jūs varētu teikt, ka to glābs nauda?

Bukingolts: Es uzskatu, ka nekāda nauda nevar glābt pasauli. Pasauli glābs tikai labais, visdziļākajā šī vārda izpausmē. Kad Latvijā cilvēki pārtrauks lietot izteicienu — Kas ir labākās pusdienas latvietim? — Otrs latvietis. Kad poļi pārtrauks teikt, kas ir labākās brokastis polim. Kad Izraēlā cilvēki pārtrauks teikt — kas ir labākais lenčs ebrejam. Lūk, par ko es runāju.

Nauda ir tikai instruments mūsu rokās, nekas vairāk. Cilvēki, protams, teiks — nu, viņam ir viegli runāt, viņam ir nauda! Bet man ir trīsdesmit lati līdz algai, sieva raud, bērnus nav ar ko barot, bet viņam ir viegli runāt, ka labais glābs pasauli! Ziniet, ko es varu atbildēt? Ir paruna: “Labāk būt bagātam un veselam nekā nabagam un slimam.” Viss ir tavās rokās! Ja tu gribi strādāt un izmantot brīdi būt pareizā vietā pareizajā laikā, tu nopelnīsi un tev būs labi. Bet ja tu turpināsi teikt, ka tev nav pietiekoši naudas, nav sociālo garantiju, nu, neviens tev neko nedos. Neatbrauks bagātais tēvocis no Amerikas vai Etiopijas un nevienam neko nedos. Urbt vajag! Un, kā saka Šķēle, celties no rīta, tīrīt zobus, gludināt bikses un mācīties angļu valodu. Es tam pilnībā piekrītu. Okei? Vajag urbt! “U”, “r”, “b”, “t”! Pa burtiem. Okei? Runājot par to, vai nauda maitā pasauli… Nu, paņemiet to skandālu ar Ņujorkas banku. Nu, kā jūs domājat, vai nauda maitā pasauli, kad desmitiem miljardu dolāru aizplūst no valsts? Protams, ka maitā. Bet man arī ir savs viedoklis šajā jautājumā. Vai jūs neinteresē mans viedoklis šajā jautājumā?

RL: Mani interesē jūsu viedoklis šajā jautājumā.

Bukingolts: Es teiktu, ka mans viedoklis ir tāds: ir sena amerikāņu anekdote. Es sākšu ar to. Sēž vecs amerikānis. Bagāts bagāts — multimultimultimultimiljonārs. Un lūk, viņš sēž savā krēslā ar atzveltni, un viņam jautā: “Džonsona kungs, jūs esat cienījams cilvēks un esat nopelnījis tādu naudu, sakiet, lūdzu, kā jūs to nopelnījāt? Viņš atbild: “Dāmas un kungi! Es patiešām esmu ļoti bagāts cilvēks. Es patiešām esmu nopelnījis ļoti daudz naudas. Un es jums varu izstāstīt, kā es nopelnīju katru miljonu dolāru. Katru, izņemot pirmo.” Vai jūs dzirdējāt beigas?

Pēc PSRS sabrukuma notiek kapitāla uzkrāšana pie privātpersonām un privātkompānijām. Tā bija Rietumos, tā ir šeit. Paldies Dievam, Latvijā šis process notika civilizētāk, bet Krievijā diemžēl nē. Man absolūti neinteresē, cik daudz naudas tika izlaists vai tika nozagts caur šiem rēķiniem. Jo šis jautājums jāizšķir prokuratūrai, Iekšlietu ministrijai, tiesai. Tā nav mūsu ar jums lieta, mums par to nav jādiskutē. Mums ir jādiskutē par to, kā piespiest šo kapitālu atgriezties atpakaļ Krievijā, atgriezties Latvijā, Igaunijā, Baltkrievijā, un tā tālāk. Kā tos trīsdesmit ar kaut ko miljardus piespiest atgriezties atpakaļ. Kā radīt apstākļus, lai tas pirmais miljons atgrieztos. Jo par pārējiem misters Džonsons precīzi zina, kā tie ir nopelnīti. Okei? Lai nauda atgrieztos, un otro un nākošos miljonus sāktu pelnīt vietējie, radot jaunas darba vietas, ceļot ražošanu, banku sektoru, tādējādi pazeminot procentu likmes hipotēkām, un tā tālāk. Ko dara valsts, lai šī nauda atgrieztos? Pagaidām uz šo jautājumu man neviens atbildēt nespēj. Bet es turpinu jautāt.

RL: Jums tas liksies dīvaini, bet mani tomēr interesē, kā savu pirmo miljonu nopelnījāt jūs?

Bukingolts: Hmm… Es jums atbildēšu lakoniski: es nezinu, vai viņš man ir. Bet ja man viņš būtu, tad tieši tāpat kā mani pirmie trīs rubļi, kurus es nopelnīju godīgā darbā. Vai jūs zināt, kā es nopelnīju savus pirmos trīs rubļus?

RL: Jā, es zinu, jūs to esat stāstījis neskaitāmas reizes…²[i]

Bukingolts: Tas ir manas dzīves stāsts, es dievinu Čaikovski! Gadalaiki — tā ir prece! Tā ir prece.

RL: Vai drīkst jums pajautāt, kā tika dibināts jūsu Intersource International?

Bukingolts: Var. Ļoti interesants stāsts. Amerikā ir tāds tīkls Mrs Field's Cookies. Un viņi nolēma paplašināties bijušās PSRS teritorijā. Pilnīga eiforija, jāiet uz Krieviju, jātiecas uz Austrumu tirgu, visi ēdīs cepumus un tā tālāk. Bagāti cilvēki, ļoti bagāta kompānija. Mēs nolēmām viņiem sagatavot TP — tehnisko pamatojumu. Es paņēmu pie sevis darbā pašreizējo kompānijas viceprezidentu — Robertu Rosu. Kurš strādāja vienā no lielākajām konsultāciju kompānijām pārtikas rūpniecībā. Un mēs nolēmām izpētīt, kā tas varētu būt Maskavā, toreiz — Ļeņingradā, Tbilisi, Minskā, Kijevā, Tallinā un Rīgā. Un tā nu mēs gatavojām zinātnisku pamatojumu — ir vērts šeit atklāt Mrs Field's Cookies vai nav vērts. Nu, protams, visi priecīgi gaidīja — Baskin Robins atvēris divas kafejnīcas, McDonalds, visi stāv rindās, tūlīt tirgosim amerikāņu cepumus, visi pirks… Mēs noslēdzām savu ziņojumu ar secinājumu, ka Mrs Field's Cookies bijušās PSRS teritorijās izgāzīsies. Viņi bija šokā! Kā — izgāzīsies? Visi saka, ka būs lieliski, bet jūs — ka izgāzīsies! Pats galvenais nebija finansu analīze — teiksim, cik maksā mīkla, kuru vajadzētu vest no Amerikas sasaldētu, jo šeit ir cits miltu tips. Galvenais bija viens faktors — bijušās PSRS teritorijā cilvēki neēd ejot. Bet cepumus, kurus tirgoja Mrs Field's Cookies, iesaiņo tādā mazā turziņā, un tu ej un ēd. Tā saucamā impuls bying. Impulsa pirkums. Mēs ar to saskārāmies jau vēlāk, kad atvērām American Fried Chicken un Picu: picu cilvēki ēda ar dakšiņu un nazi! Ar salvetīti. Bet amerikāņi picu ēd — nu, jūs zināt, kā amerikāņi ēd! Rokā un… Viņi neēd picu ar nazi un dakšiņu. Lūk, kā sākās mūsu kompānija Intersource. Vispār kompānija Intersource nodarbojas ar trīs veidu darbību: nekustamie īpašumi, sabiedriskā ēdināšana un farmācija. Kompānija dibi­nāta 1988. gadā.

RL: Kopš savas atbraukšanas jūs dzīvojat pietiekami atklāti, jūs bieži redz dažādos pasākumos, teiksim, Misis Latvija. Bet uz šiem pasākumiem, jūs, kā likums, ejat viens. Pēdējā laikā jūs arī vairākkārt esat atzinies, ka jums ir kāds cilvēks, kas jūs saprot. Taču ar “šo cilvēku” jūs neviens nav redzējis kopā.

Bukingolts: Nē. Ir redzējuši. Saprotiet, es jums gribu teikt vienu lietu, ka es, pirmkārt, atradu šo cilvēku ļoti sen.

RL: Vai “šis cilvēks” ir sieviete?

Bukingolts: Šis cilvēks ir sieviete. (Smejas.) Ma­lacis! (Domāts žurnālists.) Es… Nekādā gadījumā es negribu jūs apvainot, ja jums ir citas tieksmes, bet man sieviete — tās ir manas tieksmes. Kaut gan, izau­dzis Rietu­mu pasaulē, es izturos pret homoseksuā­lisma jautājumu pilnīgi atklāti un mierīgi. Man ir daži ļoti labi paziņas, kas atklāti praktizē šo seksuālās orientācijas veidu.

Attiecībā par mani, man patlaban ir mana otra puse, kas mani ne vien saprot, bet kas ir manas dzīves daļa. Par nožēlošanu, mana pirmā laulība nebija pilnvērtīga. Jo tas, kā es saprotu laulības dzīvi, nozīmē, ka viens cilvēks dzied, bet otrs aplaudē. Jūs saskatāt analoģiju?

RL: Jā. Es jau esmu to lasījis.

Bukingolts: Kad cilvēks grib dziedāt, bet nav kam aplaudēt, vai kad cilvēks aplaudē, bet neviens nav dziedājis, tas ir ļoti smagi. Taču neraugoties uz to, man ir divi brīnišķīgi bērni, kas dzīvo Amerikā un kurus es ļoti mīlu, un pret kuriem mana pašreizējā dzīves līdzgaitniece ļoti labi emocionāli izturas. Un es esmu lepns, kur, kā viņi mācās, ko viņi mācās. Kāpēc mācās. Bet tas, ka es nevaru ar viņiem pavadīt daudz laika personiski, nu, ko lai dara, katram jāmaksā ieejas maksa biļetei savā lomā. Lūk, mana cena ir neiespējamība turēt divus bērnus uz diviem ceļgaliem reizē vai divus uz viena. Bet es biju gatavs uz šo maksu, jo es zinu, ka galu galā bērni mani sapratīs un viņiem būs nodrošināta nākotne, un es viņiem rekomendēšu nesteigties precēties, kad tev ir padsmit gadi. Kā es to izdarīju. Es vienmēr atzīstu savas kļūdas. Es negribu teikt, ka šīs pirmās precības, ka viss bija tikai slikti.

RL: Tad tomēr, vai jūs parādāties sabiedrībā ar savu otru pusi?

Bukingolts: Jā. Es ļoti saudzēju savas attiecības, jo negribu otru reizi piedzīvot šo slimīgo šķiršanās procesu. Tādēļ mana privātā dzīve ir mana privātā dzīve, es nevienu tajā nelaižu. Es uzskatu, ka kaut kam jābūt svētam. Man svēta ir mana privātā dzīve.

RL: Kad Veidemane raksta, ka jūs esat “impozants vīrietis”, vai tas jums šķiet kompliments?

Bukingolts: Es nezinu, kāpēc tik daudz cilvēku pret Veidemani izturas ar kaut kādu tādu neizpratni. Es pret viņu attiecos ļoti pozitīvi, es ļoti viņu cienu. Viņa nav vienpusīga sieviete, saprotat? Viņa nav tāda “ha, ha, hāā…”(Deguna balsī.) Es viņu ne­­pazīstu ļoti labi, taču es uzskatu, ka  va­ru “noņemt anamnēzi” no cilvēka. Un kad es noņemu anamnēzi no viņas, ir re­dzams, ka viņa sevī tur kaut kādu tādu uguntiņu. Un es par viņu runāju — es ce­ru, ka lasītāji mani sapratīs — kā par sie­vie­šu dzimuma pārstāvi. Man vispār bries­mīgi patīk Latvijas sievietes. Es sevi esmu pieķēris, ka es… es nesen biju Vašing­to­nā, jūs droši vien esat dzirdējis, un es gāju pa ielu un skatījos apkārt. Un es domāju: “Man kaut kā stipri trūkst. Nu, stipri trūkst.” Un es ilgi domāju, kas. Un pēc tam es sapratu — man trūka sievišķī­gu­ma. Sievišķīguma. Sieviešu vienlīdzība tā no­mā­kusi sievišķīgumu, ka mani tas biedē. Latvijā, paldies Dievam, es vienmēr brī­nos, kā sievietes var — pie tādiem ze­miem ienākumiem un tādiem smagiem dzī­ves apstākļiem — tā izska­tī­ties. Kā jūs saprotat, es nerunāju par sievietēm no Ča­ka ielas, es runāju par sievietēm ar lielu burtu S. Kā es mīlu teikt. Tas taču ir brī­nums, spēt tik prasmīgi pielāgot kosmēti­ku, tik ātri izmainīties un sākt skūt, pie­mē­ram, kājas. Tas ir vareni! Vai arī neskūt un pierādīt citiem, ka viņām tas piestāv.

RL: Bet kā tad paliek ar to komplimentu? “Impozants”. Vai jūs vispār esat apmierināts ar to, kā jūs izskatāties?

Bukingolts: Es? Ļoti apmierināts. Es zinu, ka man nav Švarcenegera muskuļu, taču es uzskatu, ka es to varu kompensēt ar kaut ko citu. Pēc kāda laika es jums došu iespēju pajautāt to manai otrai pusei. Saprotiet, svarīgs ir nevis apkampiena spēks, bet apkampiena moments. Es nezinu, ko Veidemane domāja, teikdama “impozants”, bet it kā es neizskatos pēc bomža. It kā spēju saskaņot kaklasaites krāsu ar krekla aproču pogām, zeķu krāsu ar uzvalka krāsu. Man patīk, kad kādam patīk.

RL: Sakiet, cik bieži jūs ejat uz sinagogu?

Bukingolts: Sinagogu? Visos lielos svētkos, un ik reizi, kad es atrodos kaut kur ārzemēs, es vienmēr eju uz dažādām sinagogām. Uz mani atstāja ļoti lielu ie­spaidu sinagoga Prāgā. Milzīgu iespaidu uz mani atstāja sinagogas apmeklējums Vīnē. Kad Austrijā vispār palika tikai astoņi tūkstoši ebreju. Mani negribēja laist iekšā, jo es nebiju pazīstams, un man nācās rādīt savu pasi. Man ļoti patika būt sinagogā Romā. Rīgā, jūs jau zināt, es ļoti atbalstu sinagogu un galveno rabīnu Barkānu. Vispār, mēs ar viņu atbraucām uz Rīgu vienā dienā. Un ne vienkārši vienā dienā. Vienā vilcienā. Un ne vienkārši vienā vilcienā. Vienā vagonā. Un ne vienkārši vienā vagonā. Vienā kupejā! Viņš neteica man, kas viņš ir, bet es neteicu viņam, kas esmu es. Es redzu, ka viņam ir kipa, viņš redz, ka man ir koferītis. Tomēr mēs ar viņu uzreiz sadraudzējāmies. Liktenis! Ar viņa atnākšanu uz sinagogu ļoti daudz kas ir mainījies. Latvija ieguvusi vecu rabīnu. Viņš ir gudrs cilvēks.

RL: Es iepriekš atvainojos par jautājumu. Kāpēc jūs ejat uz sinagogu?

Bukingolts: Ne tādēļ, ka es gaidu, lai kāds no žurnālistiem man par to paprasītu. Es eju uz sinagogu tāpēc, ka ticu Dievam, tāpēc, ka man ir dvēsele, un tāpēc, ka es esmu savas tautas daļa.

RL: Es gribētu atsaukties uz kādu ebreju rakstnieku, kurš dzīvoja Prāgā un bija nelaimīgs. Taču jautājums nav par viņu. Vai jūs esat kādreiz bijis nelaimīgs?

Bukingolts: Es gribu jums teikt — es nekad neesmu bijis nelaimīgs un nebūšu. Ziniet, kāpēc? Jo es vienmēr apzinos, ka ikvienā nelaimē ir laime. Ja jūs man pajautāsiet, vai es atceros pirmo nakti Amerikā, kad pēc pēļa, uz kura es gulēju Rīgā, es gulēju uz avīzes un matrača kastes, okei? Tranzīta viesnīcā. Vai es biju nelaimīgs? Jebkurš teiktu, kā tu vari teikt, ka tu nebiji nelaimīgs? Bet es jums saku, ka es nebiju nelaimīgs. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka tas man deva vairāk impulsu saprast, cik vēl smagāk man jāstrādā, lai varētu atļauties citu pēli, jo to es nevarēju paņemt līdzi no Rīgas. Vai es biju nelaimīgs, kad es, būdams bērns, redzēju, kā manu māti sēdināja ginekoloģiskajā krēslā, šķērsojot PSRS robežu Brestā, lai pārliecinātos, vai netiek slēptas dārglietas? Atceros! Vai es biju nelaimīgs? Nē! Jo es biju laimīgs, ka es no tā braucu prom! Okei? Vai es biju nelaimīgs, kad nomira mans tēvs? Bet jūs droši vien dzirdējāt, kādas tās man bija bēdas. Jā! Bet es biju laimīgs, ka viņš pieredzēja to, ka viņa dēls ir kļuvis par cilvēku, un viņš varēja redzēt mani, kas atver Jēkaba kazarmas, kas atdāvina Rīgai atpakaļ pirmo tās neatkarīgās pilsētas ģerboni. Mani, jaunu Latvijas ebreju puiku! Tajā dienā es biju laimīgs, jo viņš paguva to redzēt. Lūk, kāpēc es nekad nebūšu nelaimīgs, jo katrā nelaimē es redzu to laimi, ko man šī nelaime dod iespēju ieraudzīt. Tur ir mans spēks. Bet citi teiktu: “Nu, Sol, tu esi vai nu muļķis vai slims! Kā tu vari teikt, ka tad, kad tavs tēvs mirst, tu esi laimīgs?”

RL: Vēl viens jautājums, kas saistīts ar Kafku. Kā es saprotu, jūs nodarbojaties ar jaunradi ne vien biznesā, bet arī tieši mākslas sfērā. Ja es jums lūgtu tagad uzspēlēt, ko jūs spēlētu?

Bukingolts: Es jums tūlīt nospēlēšu. Bet jūs man tagad palīdzējāt atbildēt uz jūsu pirmo jautājumu. Par ko es sev pateicos no rīta? Es pateicos par to, ka es spēju radīt. Ka man ir common sense. Kā to tulkot?

RL: Veselais saprāts.

Bukingolts: Veselais saprāts, un tas man palīdz radīt. Un tagad es jums nospēlēšu pirmo, kas ienāca prātā. (Dzied.)

Kā tu gadījies

Tur, kur es dzīvoju.

Vai tas man rādās sapņos

Vai arī tas ir nomodā?

Noglāstīšu matus,

Paņemšu aiz rokas,

Līdz pat šim laikam noticēt

Laimei nevaru.

Vēl koki

Guļ zem sniega smaguma.

Vēl griežas

Baltie puteņi.

Bet man tik liekas

Bet man tik liekas

Ka tu pēkšņi pateiksi

“Pirmais aprīlis.”

Bet man tik liekas

Bet man tik liekas

Ka tu pēkšņi pateiksi

“Pirmais aprīlis.”

Debesis kļuvušas augstākas,

Lai varētu skaitīt zvaigznes

Kopš šī brīža dienu šo

Man gaidīt kā svētkus.

Atnāk prieks

Un aiziet skumjas

Līdz pat šim laikam

Baidos noticēt laimei.

Vēl koki

Guļ zem sniega smaguma.

Vēl griežas

Baltie puteņi.

Bet man tik liekas

Bet man tik liekas

Ka tu pēkšņi pateiksi

“Pirmais aprīlis.”

RL: Paldies. Kas ir šīs dziesmas autors?

Bukingolts: Tā ir man nezināma autora dziesma. Taču dziesma, kurā tiek ielikta ļoti milzīga jēga. Jēga, ka pieder man, kur es cenšos nevienu nelaist iekšā. Savā privātajā dzīvē. Kā jūs zināt, pirmais aprīlis ir joku diena, izsmiekla diena. Es ļoti nopietni izturos pret savu dzīvi, pret visu, ko es daru. Un man pirmais aprīlis ir tas, ko es negribu, lai tas notiktu ar manu dzīvi. Lai tā nebūtu joks.

RL: Kad jūs bijāt zēns, jūs daudz lasījāt. Bet pēdējos gados jūs arvien pārlasot dzīves grāmatu, tas ir, savas septiņas dienasgrāmatas.

Bukingolts: Jums ir laba atmiņa.

RL: Nu, lūk, Kafkam arī bija ļoti laba dienasgrāmata; varbūt jūs varētu nolasīt kādu fragmentu?

Bukingolts: (Izņem dienasgrāmatu.) Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit septītais gads. (Lasa.) “14. novembrī. Bija ļoti interesanta satikšanās ar rūpnīcas Tolaram Fibers Daugavpilī. Pulksten trijos. Cilvēkiem, kas atnāca pie manis, interesants skatiens. Nedomāju, ka tas ir sasniedzams vietējiem Latgales cilvēkiem. Domāju, ka viņiem diez vai izdosies. Sekošu tam, nāksies parunāt ar pilsētas vadību.”

RL: Esmu gandrīz precīzi iekļāvušies laikā. Jūs šodien droši vien ejat uz koncertu?³

Bukingolts: Es eju — es jums tūlīt parādīšu, uz kurieni. Ja jūs lasījāt presē, viņu patiešām sauc par “saulīti”. (Rāda fotogrāfiju.) Uz tās rakstīts “Turies. Ar mīlestību, Inese.” Mēs esam zaudējuši tēvus — Inese un es, starpība bija mazāk par gadu. Viņas tēvs bija ļoti, ļoti labs cilvēks. Arī mans tēvs bija labs cilvēks. Vai tad tā nav laime — būt blakus nelaimē. Un kad mēs varējām viens otru pabalstīt… Es dievinu Inesi. Lūk, par ko vajag Latvijai kliegt, bet nevis par pedofilu skandālu, nevis tikai par korupciju, nevis tikai par kontrabandu. Par to ir jākliedz. Par to ir jākliedz. Par to ir jākliedz. Tie ir lieli cilvēki! (Rāda Arkādija Raikina un Jesajas Berlina grāmatas.) Lūk, šis cilvēks man iemācīja kādu ļoti interesantu lietu dzīvē. Es studēju viņa mākslu. Ja jūs atcerēsities, viņam bija tāda frāze: “Ir cilvēki, kuri jūtas ļoti slikti, kad citam ir labi.” Tas ir Arkādijs Raikins. Es dodu priekšroku justies labi, kad citam ir labi. Jo no tā ir atkarīga mūsu bērnu nākotne. Nākotne, kuru es reizēm nesaprotu.

——————————————————

³ Intervijas vakarā Operā notika Ineses Galantes koncerts.

Saruna notiek krievu valodā

²  Runa ir par pašu pirmo Sola Bukingolta biznesa pasākumu, kad deviņu gadu vecumā atpūtas bāzē Azovas jūras viņš atskaņojis plates pa skaļruni. No rīta pludmalē Sols sācis ar Čaikovska Janvāri, bet, kad kāds ieinteresēts atpūtnieks lūdzis, vai nav kaut kas jautrāks, mazais Solomons atbildējis, ka ir gan, bet tas maksās 10 kapeikas. Un licis Pjehu vai Magomajevu.