Karš un atklāsme

Filozofs Anatolijs Ahutins ir regulārs viesis mūsu žurnālā, lai pieminu kaut vai Arņa Rītupa interviju ar viņu, kas publicēta 2015. gada marta numurā. Ahutins joprojām turpina iesaistīties, kā intervijas ievadā rakstīja Arnis, ““gigantu cīņās” – vai nu tā būtu agrīnā antīkā filozofija, Atēnu un Jeruzālemes domu krustpunkti, Kopernika revolūcija vai Heidegera Dasein”. Izmainījies varbūt ir tas, ka Ahutins pa šo laiku ir uzsācis aktīva pilsoņa dzīvi Kijivā, bet Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu ir būtiski iespaidojis viņa domāšanu par klasiskās filozofijas pamatnostādnēm, īpaši jautājumos par esamību un neko, labo un ļaunumu. Šī pareizticīgo Lieldienās attālināti veiktā intervija, iespējams, apliecina, ka filozofa doma, uzņemot sevī notiekošo, var kļūt par radikāli jaunas sapratnes pamatu.

U. T.

Rīgas Laiks: Lieldienas svinat?

Anatolijs Ahutins: Jā.

RL: Ar olām?

Ahutins: Ar ko? Ar olām? Nē, mēs bez olām. Mums nav olu.

RL: Saki, vai jūs tur naktīs vispār spējat gulēt?

Ahutins: Jā, protams. Kijivā pašlaik ir kluss. Bet, ja arī nevaram gulēt, tad tikai ziņu dēļ no austrumiem.

RL: Un kā jūs tiekat galā ar šīm ziņām?

Ahutins: Nu kā? Mēs neko tur nevaram darīt. Tieši tādēļ ciešam – bezpalīdzības dēļ. Šausmas kopā ar bezpalīdzību – neko nevaram padarīt. Irkai meita dzīvo Odesā, burtiski vakar tur trāpīja daudzdzīvokļu mājā, cilvēki aizgāja bojā.

RL: Es lasīju. Arī trīs mēnešus vecs zīdainis. Jā, protams, tas viss jau kopš paša sākuma izraisa niknumu un bezpalīdzības sajūtu. Bet tomēr, tu, Toļa, esi filozofs. Ko filozofs var darīt šajā bezpalīdzības situācijā?

Ahutins: Nu, saproti, pašreiz mums ir Lieldienas. Visi saka: “Kristus augšāmcēlies.” Bet es sevi dēvēju par ateistu, taču pareizticīgo. Tas nozīmē, ka šie svētki man, pirmkārt, ir galvenie baznīcas svētki, kaut arī neesmu baznīcā gājējs. Un, otrkārt, tie ir mani personīgie svētki. Tā ir mana reliģija. Manas reliģijas būtība ir, ka jāslienas kājās. Jāpieceļas kājās, jāstāv un jādzīvo, par spīti visam. Negals, ka es te esmu daudzkārt izslēgts no dzīves. Pirmkārt, vecums tāds, ka neko īpašu vairs nepaveiksi. Otrkārt, manis te nav, skaidra lieta: pensionārs, un nav darba, nav nekā tāda, lai mani ņemtu un izvilktu ārā. Nekur nav jāiet, neko nevajag. Papildus visam, kā tu zini, es vēl pamanījos salauzt kāju. Tāpēc nevaru no rītiem pat suni izvest. Vārdu sakot, esmu daudzkārt bezpalīdzīgs. Un tomēr mani šīs svētdienas svētki izpaužas tā, ka par spīti visam vajag sēdēt un darīt to, ko tu vari. Re, es sēžu un rakstu kaut kādas filozofiskas blēņas. Par karu, saucas “Karš un intelekts”.

RL: Es lasīju, es sekoju taviem ierakstiem feisbukā.

Ahutins: Jā, es tajā redzu jēgu visupirms pats sev: kad atbildi kādam uz kaut kādiem jautājumiem, iebilsti un tā tālāk, tad tu labāk formulē paša izpratni. Proti, it kā vienkārši: atmet sašutumu, kaut kādas emocijas un pārvērt vārdos. Tāpēc ka, tāpēc ka es… nu, manas filozofijas būtība ir tāda, ka tev pieder precīzi tik, cik tu spēj izteikt. Precīzi tik tev pieder, cik tu spēj izteikt, cik tu daudz spēj formulēt, cik daudz tu spēj nodot otram. Bet viss pārējais – tā ir tava iedomība. Uz šo iedomību cilvēki ļoti pavelkas, ļoti mīl runāt un domāt par sevi, ka jā, es saprotu, bet izteikt nevaru. Bet es atbildu: “Ja nevari pateikt, tātad tev tā nav. Ja tev tā nav, tad tikai aiz pašcieņas to dēvē par noslēpumu…” Nu, kā Tjutčevam, “Klusē, slēpies un neizpaud”, un pats par šīm domām izjūti baudu. Nekā tāda nav, tas viss ir fikcija. Kamēr tu pats nespēj to izteikt.

RL: Tu atrodies situācijā, kad nevari aktīvi kaut kur piedalīties, tikai sēdēt pie datora, iegrimis savās domās. Kā cilvēks, kurš ieslēgts Kijivas dzīvoklī, kā tu izproti savu atbildību?

Ahutins: Es tieši to pateicu. Tā kā es nekādi nevaru palīdzēt, man atlicis tikai viens, kam esmu it kā gatavojies visu mūžu un uz ko vēl esmu spējīgs, – saprast. Proti, pamēģināt padomāt ar tādu, nosacīti sakot, kantisku jautājumu: “Kā tas viss ir iespējams?” Kā tas ir iespējams, šis te notikums? Un šis man nav vienkārši kārtējais karš kaut kur pasaulē, tas viss jau ir it kā pierasts. Nē, man šis ir pilnīgi īpašs karš. Man šis karš gandrīz shematiski atsedz tādu pretimstāvēšanu, kuru ir vērts apdomāt. Un precīzāk, lai cik smieklīgi tas liktos, šī shematizācija, kas norisinās mūsu acu priekšā, šajās sevi demonstrējošajās katras stundas ziņās, šī shematizācija gluži vienkārši ir, kā es izsakos kailā bezkaunībā, – ļaunais pret labo. Turklāt šie jēdzieni nav abstrakcijas. Lūk, pašreiz tur krievi šauj un raksta uz lādiņiem: “Kristus augšāmcēlies!” Tas ir vistīrākais ļaunuma fenomens.

Fenomenoloģijā uzskata, ka visām cilvēciskajām abstrakcijām nepieciešams fenomenoloģisks priekšstatījums, citādi tās ir un paliek tikai tukšas abstrakcijas. Ja tu saki “ļaunums”, tad norādi tā fenomenu. Un pašlaik uz to var norādīt ar pirkstu. Tas, ko patlaban dara Krievijas armija Ukrainā, ir ļaunuma fenomens. Bet, no otras puses, tādu pašu fenomenoloģisku izpausmi, redzamību pieprasa arī labais. Kur tas ir? Kā izpaužas? – Mēs visi to redzam. Krievu valodā labums (добро) nozīmē arī īpašumu, mantību, vai ne? Re, man te dators, tur grāmatas – visi mani labumi. Bet, redz, labā fenomens, pret kuru karo ļaunā puse, ir – bēglis, meitene, sieviete vai vecenīte. Bēgle ar mugursomiņu, rokā viņai kaste ar kaķi, mugursomā dokumenti, mazliet naudas un ūdens pudele. Lūk, pret ko karo ļaunums. Tas ir tāds kā cilvēciskas būtnes minimums. Tā nav ideja, kas pārstāv labo, kāds vispārīgs labums, ne par to runa. Es runāju par šo labā fenomenu. Lūk, bēgle, es viņu redzu, varu parādīt reālu foto. Meitene nesa savu slimo suni uz pleca, 17 kilometrus vai 7 kilometrus, precīzi neatceros. Tas, lūk, ir labā fenomens. Un no otras puses – šis dzelzs fenomens: mēs neredzam šo cilvēku sejas, viņi sēž savās bruņotajās mašīnās vai lidmašīnās. Tā ir milzīga dzelzs mašīna, kuras darbības ir pilnīgi bezjēdzīgas. Visi tie skaidrojumi, ka viņiem vajadzīga pieeja Krimai, visa šī taisnošanās – tas viss ir tukši vārdi. Viņiem vajadzīgs tikai viens: lai cilvēki padotos. Ne uzvarēt, ne sagrābt vai okupēt – tas pats par sevi. Galvenais – salauzt. Tu lieliski zini, ka tas ir čekistu pamatpatoss: nav tik svarīgi iegūt atzīšanos kā salauzt cilvēku. To mēs tagad redzam valstiskā mērogā. Krievija grib, lai Ukraina salūst, un ne velna viņai nevajag visas šīs teritorijas un tā tālāk. Pievērs uzmanību: karš norisinās nepavisam ne tā, kā tika paziņots, proti, ka būs tikai precīzi triecieni pa stratēģiskiem objektiem un tā tālāk. Taču tas, kas notiek, ir masu iznīcināšana, dzīvojamo kvartālu sagraušana, pilsētu iznīcināšana. Mariupole gandrīz pilnībā iznīcināta, Volnovaha pilnībā iznīcināta.

Un tātad no vienas puses tas ir dzelzs milzenis, ļaunuma fenomens, bezjēdzīga iznīcināšana vai, kā es izsakos, iznīcinošais nekas. Saproti, kad es šo visu runāju, tas izskatās pēc metaforām. Bet, ja es uzņemos atbildību runāt kā cilvēks, kam ir vismaz kādas attiecības ar filozofiju, tās nav metaforas. Man ir jāparāda, ko šis “nekas” nozīmē. Bet tur nav nekā, izņemot iznīcināšanu. Jēga, uzdevums, mērķis, stratēģija, taktika – visas šīs kara kategorijas savienojas vienā: tā ir iznīcināšana, iznīcināšana tāpēc, lai salauztu.