ESEJA

Stīvens Veinbergs

Dzīve bez Dieva

Pazīstamajā Fī Beta Kapa goda brālības uzrunā “Amerikāņu zinātnieks”, kuru Ralfs Valdo Emersons 1837. gadā nolasīja Hārvarda universitātē, viņš pareģoja, ka reiz pienāks brīdis, kad noslēgsies tas, ko viņš nodēvēja par Amerikas “ilgajiem mācekļa gadiem citās zemēs”. 20. gadsimtā viņa pareģojums piepildījās, un vislielākajā mērā tieši zinātnes jomā. Emersons pilnīgi noteikti par to priecātos. Kad viņam bija jānosauc savas autoritātes, viņš līdzās Sokratam, Jēzum un Svēdenborgam parasti minēja Koperniku, Galileju un Ņūtonu. Tomēr viena zinātnes attīstības blakusparādība gan šeit pie mums, ASV, gan citviet pasaulē Emersonu, manuprāt, būtu mulsinājusi – runa ir par plaši izplatītu reliģiskās ticības vājināšanos. 

Emersonu ir grūti uzlūkot par ortodoksālu dogmatiķi. Saskaņā ar Hermana Melvila stāstīto, Emersons uzskatīja, ka, “ja vien dzīvotu laikā, kad tika radīta pasaule, viņš būtu spējis piedāvāt šādus tādus vērā ņemamus padomus”. Taču kādu laiku viņš bija bijis unitāristu mācītājs, un arī cieņpilna attieksme pret Visaugstāko parasti viņam nesagādāja grūtības. Emersons sāpīgi uztvēra jau savā dzīves laikā samanāmo ticības vājināšanos, dievbijības mazināšanos un baznīcu apmeklējuma krišanos gan ASV, gan vēl jo vairāk Anglijā, lai gan es nevaru apgalvot, ka viņš šīs parādības būtu saistījis ar zinātnes attīstību. Idejai par zinātnes un reliģijas konfliktu ir krietni vien senāka vēsture. Saskaņā ar Edvarda Gibona rakstīto, jau Bizantijas baznīcā bija pazīstams uzskats, ka “dabas izpēte ir drošākā neticības pazīme”. Laikam zināmākais šī konflikta iemūžinājums ir grāmata, ko 1896. gadā izdeva Kornela universitātes pirmais prezidents Endrū Diksons Vaits, “Zinātnes kara ar teoloģiju un kristietību vēsture”.

Jaunākos laikos runām par karu starp zinātni un reliģiju ir ticis dots pretspars. Vaita “konflikta teorijai” 1986. gadā publicētā rakstā uzbruka Brūss Lindbergs un Ronalds Namberss – būdami plaši pazīstami zinātnes vēsturnieki, viņi norādīja uz vairākiem Vaita pētījuma trūkumiem. Templtona fonds piešķir ievērojama apjoma prēmijas tiem, kas aizstāv pārliecību, ka starp zinātni un reliģiju nav pretrunu. Daži zinātnieki pie šādiem uzskatiem pieturas, tādējādi cerot zinātnes vēstures mācīšanu pasargāt no reliģisko fundamentālistu uzbrukumiem. Stīvens Džejs Gūlds apgalvoja, ka starp zinātni un reliģiju nevar būt pretrunu, jo zinātne nodarbojas tikai ar faktiem, bet reliģija – tikai ar vērtībām. Reliģijas piekritēju vairākums senākos laikos tā gan pilnīgi noteikti neuzskatīja. Ja mūsdienās daudzi no tiem, kas sevi uzskata par reliģioziem, ir vienisprātis ar Gūldu, tad tā ir nepārprotama zīme, ka ticību pārdabiskajam piemeklē pagrimums.

Pieņemsim, ka zinātne un reliģija nav nesavienojamas, jo, galu galā, ir daži (lai arī ne pārāk daudzi) izcili zinātnieki – tādi kā Čārlzs Taunss un Frānsiss Kolinss –, kam piemīt spēcīga reliģiskā pārliecība. Es uzskatu – pat ja starp zinātni un reliģiju nav tiešas nesavienojamības, tad vismaz tas, ko filozofe Sūzena Hāka nodēvējusi par spriedzi, un tā ir pakāpeniski vājinājusi reliģisko ticību, īpaši Rietumvalstīs, kur zinātnes attīstība ir pavirzījusies vistālāk. Es vēlētos izsekot vairākiem šīs spriedzes cēloņiem un tad piedāvāt dažas piezīmes par kādu ļoti sarežģītu jautājumu, ko mudina uzdot šāds ticības noriets. Tas ir jautājums par to, kā būs iespējams dzīvot bez Dieva.

1.

Nedomāju, ka zinātnes un reliģijas spriedzes pamatā būtu pretruna starp zinātniskiem atklājumiem un specifiskām reliģiskām doktrīnām. Tieši tas pārsvarā nodarbināja Vaitu, taču, manuprāt, viņš meklēja nepareizā virzienā. Galilejs savā slavenajā vēstulē lielhercogienei Kristīnei norādīja, ka “Svētā Gara nodoms ir mācīt mums, kā nonākt debesīs, nevis debesu uzbūvi”, un tā uzskatīja ne tikai Galilejs vien – tas bija Vatikāna bibliotekāra kardināla Baronija (Baronius) citāts. Pretrunas starp Svētajiem Rakstiem un zinātniskiem faktiem nākuši dienasgaismā atkal un atkal, un gaišākie reliģiozi noskaņotie prāti pārsvarā ar tām spējuši samierināties. Piemēram, gan Vecajā, gan Jaunajā derībā ir rindas, kurās šķietami norādīts, ka Zeme ir plakana, un, kā atzīmēja Koperniks (arī uz viņu Galilejs atsaucas vēstulē Kristīnei), tādus agrīnās baznīcas tēvus kā Laktancijs šīs rindas mudināja noliegt grieķu izpratni par Zemi kā sfēru. Taču daudzi izglītoti kristieši vēl pirms Kolumba un Magelāna ekspedīcijām bija pieņēmuši, ka Zemei ir lodveida forma. Dantem sfēriskās Zemes iekšiene šķita itin piemērota vieta, kur novietot grēciniekus.

Tas, kas kādu laiku senajā baznīcā tika uzskatīts par nopietnu problēmu, tagad pārvērties parodijā. Kanzasas universitātes astrofiziķis Adrians Melots, cīnoties ar fanātiķiem, kas Kanzasas publiskajās skolās vēlējās panākt ar dabaszinībām vienādu stundu skaitu arī kreacionisma mācībai, izveidoja organizāciju FLAT (burtiski – “plakans”, lai gan tas ir saīsinājums no “Families for Learning Accurate Theories” – “Ģimenes par precīzu teoriju apguvi”). Viņa biedrība ņirgājās par kreacionistiem, pieprasot arī vienādu stundu skaitu mācībai par Zemes plakanumu un savu prasību pamatojot ar nepieciešamību bērnus iepazīstināt ar Zemes apaļuma vai plakanuma diskusijas abu pušu argumentiem.

Tomēr, pat ja zinātnisko faktu un specifisku reliģisko pārliecību pretrunām pašām par sevi nav tik lielas nozīmes, ir vismaz četri būtiski zinātnes un reliģijas spriedzes avoti.

Pirmā spriedzes avota pamatā ir fakts, ka reliģija sākotnēji lielu tiesu savas ietekmes iemantoja dažādu noslēpumainu fenomenu vērojumos. Tas varēja būt pērkons, zemestrīces, sērgas – it viss, kas šķietami liecināja par kādas augstākas būtnes iejaukšanos. Katrā avotā mājoja pa nimfai, katrā kokā – pa driādai. Taču laika gaitā arvien vairāk šīm parādībām tika atrasts tīri dabisks izskaidrojums. Tās vai citas dabas parādības izskaidrojums, protams, neizslēdz reliģiskas pārliecības iespēju. Tomēr, ja cilvēki tic Dievam tāpēc, ka virknei parādību šķietami nav cita izskaidrojuma, un tad laika gaitā šie noslēpumi cits pakaļ citam dabaszinātniski tiek izskaidroti, ticību tas zināmā mērā var vājināt. Nav nejaušība, ka plaša ateisma un agnosticisma izplatība izglītoto ļaužu vidū 18. gadsimtenī nāca tūliņ pēc modernās zinātnes dzimšanas gadsimtu iepriekš.

Tos, kas turēja cieņā reliģiju, zinātnes spēja rast izskaidrojumus satrauca jau kopš pašiem tās pirmsākumiem. Dēmokrita un Leikipa centieni dabu izskaidrot ar atomu kustību, pat neatsaucoties uz dieviem (pat ja viņi diez cik tālu šajos centienos netika), tik ļoti satrauca Platonu, ka “Likumu” 10. nodaļā viņš tos, kas noliegtu dievu eksistenci vai to, ka dieviem rūp cilvēki, mudināja ieslodzīt vientuļnieka kamerā uz pieciem gadiem, bet ja cietumnieks nelabotos – sodīt ar nāvi. Īzaku Ņūtonu aizskāra Dekarta naturālisms, un viņš atteicās pieņemt domu, ka pasauli varētu mēģināt izskaidrot arī bez Dieva. Vēstulē Ričardam Bentlijam viņš rakstīja, ka neviens cits izskaidrojums kā vienīgi Dievs ļauj izprast nošķīrumu starp gaišo matēriju jeb sauli un zvaigznēm un tumšo – piemēram, zemi. Tas, protams, ir amizanti, jo tieši Ņūtonam un nevis Dekartam izrādījās taisnība, cenšoties izdibināt kustības likumus. Neviens cits kā Ņūtons nav paveicis tik daudz, lai pie debesīm redzamo mēs spētu izskaidrot bez Dieva piesaukšanas, taču Ņūtons pats šajā ziņā nebūt nebija ņūtonists.

Saprotams, ne visu līdz šim ir izdevies izskaidrot, un arī neizdosies. Taču ir svarīgi, ka mēs tā arī neesam novērojuši neko tādu, kā skaidrojums, kā varētu šķist, prasītu pārdabisku spēku klātbūtni. Daži vēl šobaltdien tveras pie mūsu izpratnē sastopamajiem zināšanu robiem (teiksim, nespējas izskaidrot dzīvības izcelšanos), lai tādējādi pierādītu Dieva eksistenci. Taču, tā kā laika gaitā arvien vairāk šo robu tiek aizpildīts, rodas iespaids, ka šie cilvēki izmisīgi cenšas turēties pie novecojušiem uzskatiem.

Reliģiskās pārliecības problēma nebūt nav tikai tas, ka zinātne ir izskaidrojusi visdažādākās pasaules parādības. Otrs spriedzes cēlonis ir fakts, ka šie skaidrojumi ir metuši arvien lielāku šaubu ēnu pār pārliecību, ka cilvēkam kā Dieva radītam aktierim lielajā kosmiskajā grēkā krišanas un pestīšanas drāmā ir atvēlēta īpaša loma. Mums jāsamierinās ar to, ka mūsu mājvieta Zeme ir tikai vēl viena ap Sauli riņķojoša planēta, mūsu Saule ir tikai viena no simtiem miljardiem galaktikas zvaigžņu un mūsu galaktika ir tikai viena no miljardiem redzamo galaktiku, un ka viss šis arvien plašākais un plašākais galaktiku mākonis ir tikai maza daļiņa no ievērojami lielāka multiversa, kura lielākā daļa nekādi nav savienojama ar dzīvību. Kā teica Ričards Fainmans: “Teorija par to, ka tas viss radīts kā skatuve, uz kuras Dievam noskatīties, kā cilvēkā labais cīnās ar ļauno, šķiet īstenībai neatbilstoša.”

Līdz šim nozīmīgākais bijis Čārlza Darvina un Alfrēda Rasela Volesa atklājums, ka cilvēki no senāk dzīvojušām dzīvām būtnēm ir attīstījušies dabiskās izlases ceļā, kuru iezīmēja nejauši pārmantotas variācijas, nevis Dieva iepriekš nosprausts plāns. Dažiem, tajā skaitā arī pašam Darvinam, šis atklājums sagrāva ticību. Nav pārsteigums, ka no visiem zinātnes atklājumiem tieši šis parasti visvairāk satrauc reliģiski konservatīvos. Varu iedomāties, cik viņi būs satraukti nākotnē, kad zinātnieki nonāks pie izpratnes par to, kā mūsu uzvedību nosaka vienīgi smadzenēs notiekoši fiziski un ķīmiski procesi, neatstājot vairs neko nemateriālas dvēseles pārziņā.

Taču pievērsiet uzmanību, es te pieminēju uzvedību, nevis apziņu. Tīri subjektīvas lietas – teiksim, kā mēs jūtamies, ieraugot sarkanu krāsu vai atklājot kādu fizikas teoriju, – ir tik atšķirīgas no zinātnes aprakstītās objektīvās pasaules, ka ir grūti saskatīt pat to saskarsmes punktus. Kā reiz rakstīja Kolins Makginns: “Galvenā problēma ir tajā, kā savietot apziņu un fiziskās smadzenes – kā atklāt to, kas šos pretpolus vieno. Tā ir patiesi sarežģīta problēma, un es nedomāju, ka līdz šim kādam ir bijusi kaut mazākā doma, kā to atrisināt.”

Paraugoties no otras puses, gan smadzeņu aktivitāte, gan uzvedība (tajā skaitā viss, ko mēs stāstām par savām izjūtām) atrodas vienā un tajā pašā objektīvo parādību pasaulē, un es neredzu nepārvaramus šķēršļus, kas varētu liegt tos savienot vienotā zinātniskā teorijā, lai gan tas pilnīgi noteikti nebūs viegli. Tas nebūt nenozīmē, ka mēs varētu vai mums vajadzētu aizmirst par apziņu un līdzīgi B.F. Skineram ar viņa baložiem aizrauties vienīgi ar uzvedības pētīšanu. Cik nu mums vispār zināms, mūsu uzvedību kaut kādā mērā vada mūsu apziņa, un tāpēc arī uzvedības izpētē būs detalizēti jāizprot abu pušu attiecības. Iespējams, tas nepalīdzēs izprast to, kā viena izriet no otras, taču vismaz ļaus atskārst, ka mūsu prātā nav nekā pārdabiska.

Reizēm ar zinātni nesaistīti cilvēki pieķeras atsevišķiem mūsdienu fizikas novirzieniem, kas sniedz mājienus par dabas norišu neprognozējamību. Kvantu mehāniku un haosa teoriju viņi uzlūko par zīmi tam, ka notiek virzība prom no determinisma un pretī dievišķas iejaukšanās un miesā mājojošas dvēseles iespējamībai. Šīs teorijas mūs ir mudinājušas pārskatīt priekšstatus par determinismu, taču es neuzskatu, ka tās varētu nopietni mainīt priekšstatus par cilvēku dzīvi.

Trešais starp zinātni un reliģiju pastāvošās spriedzes avots ir izteiktāks islāmā, nevis kristietībā. Ap 1100. gadu sūfiju filozofs Abū Hamīds Al Gazālī (Abu Hamid al-Ghazali) vērsās pret pašu dabas likumu ideju, jo uzskatīja, ka jebkurš šāds likums sasaistītu Dievam rokas. Saskaņā ar Al Gazālī pārliecību kokvilnas drāniņa liesmā pārogļojas nevis degšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka tāda ir Dieva griba. Dabas likumus ar islāma ticību būtu varēts sastatīt, apkopojot visu, kam Dievs parasti liek notikt, taču Al Gazālī šādu ceļu negāja.

Al Gazālī bieži tiek uzskatīts par pašu ietekmīgāko islāma filozofu. Es ļoti vēlētos, lai man būtu pietiekamas zināšanas izvērtēt, kāds bijis viņa zinātnes nolieguma iespaids uz islāma reliģiju. Lai vai kā, gadsimtu vai divus pēc Al Gazālī nāves zinātne musulmaņu zemēs piedzīvoja norietu, lai gan 9. un 10. gadsimtā daudzās jomās bija visiem citiem pasaulē priekšā. Par šī norieta kulmināciju kļuva 1194. gads, kad Kordovas ulama sadedzināja visas zinātniskās un medicīniskās grāmatas.

Zinātne islāma pasaulē tā arī nav atkopusies. Ir daudz talantīgu zinātnieku, kas no musulmaņu valstīm pārceļas uz dzīvi Rietumos un gūst ievērojamus panākumus, teiksim, pakistāniešu fiziķis Abduss Mohammeds Salams, kas 1979. gadā kļuva par pirmo musulmaņu zinātnieku, kam par Anglijā un Itālijā veiktiem pētījumiem tika piešķirta Nobela prēmija. Taču, kaut arī šīm jomām sekoju, pēdējo 40 gadu laikā es neesmu sastapis nevienu fizikai vai astronomijai veltītu zinātnisku rakstu, kas būtu tapis kādā musulmaņu zemē un kas būt lasīšanas vērts. Protams, šajās zemēs top tūkstošiem zinātnisku pētījumu, un, iespējams, esmu ko palaidis garām. Un tomēr, vēl 2002. gadā žurnāls Nature veica pētījumu par zinātnes stāvokli musulmaņu valstīs un nonāca pie secinājuma, ka izcili sasniegumi tur gūti tikai trīs nozarēs – visas trīs drīzāk uzskatāmas par lietišķām, ne teorētiskām zinātnēm. Tā bija atsāļošana, medību putnu selekcija, dresūra un audzēšana un kamieļkopība.

Kaut kas līdzīgs Al Gazālī rūpēm par Dieva brīvības ierobežošanu uz kādu brīdi parādījās arī kristīgajā Eiropā, taču ar pavisam citu iznākumu. Gan Parīzē, gan Kenterberijā 13. gadsimtā tika pausts nosodījums tām Aristoteļa idejām, kas šķietami ierobežoja Dieva brīvību radīt tādas parādības kā vakuums un vairākas pasaules vai pārvietot padebešus taisnās līnijās. Tomēr Akvīnas Toma un Alberta Lielā ietekme saglabāja Eiropai Aristoteļa filozofiju un līdz ar to arī ideju par dabas likumiem. Pat ja Aristotelis vairs netika nosodīts, viņa autoritāte tika apšaubīta – un labi, ka tā, jo uz viņa fizikas pamata nebija iespējams neko izveidot. Ļoti iespējams, ka tieši reakcionāru baznīcas vīru centieni mazināt Aristoteļa autoritāti pavēra iespēju pirmajiem mazajiem soļiem pretī īsto dabas likumu atklāšanai Parīzē, Lizjē un Oksfordā 14. gadsimtā.

Taču vēl ir ceturtais starp zinātni un reliģiju valdošās spriedzes avots, un tas, iespējams, ir pats svarīgākais. Tradicionālās reliģijas lielākoties ir balstītas kādā autoritātē – vienalga, vai tas būtu neapšaubāms vadītājs, kā pravietis, pāvests vai imams, vai arī svēto tekstu korpuss, kā Bībele vai Korāns. Iespējams, Galilejs nepatikšanās iekūlās ne tik daudz tāpēc, ka pauda uzskatus, kas bija pretrunā ar rakstiem, bet gan tāpēc, ka darīja to neatkarīgi, nevis kā baznīcas paspārnē nodarbināts teologs.

Protams, arī zinātnieki atsaucas uz autoritātēm, taču pavisam citādā veidā. Ja man ir vēlēšanās izprast kādu smalku vispārējās relativitātes finesi, es uzmeklēšu atbilstošu attiecīgās jomas lietpratēja rakstu. Taču es paturēšu prātā, ka ekspertam var nebūt taisnība. Visticamāk, es neuzmeklētu oriģinālos Einšteina rakstus, jo nu jau katrs augstskolas beidzējs relativitātes teoriju pārzina labāk par pašu Einšteinu. Mēs attīstāmies. Taisnību sakot, tā forma, kādā Einšteins aprakstīja savu teoriju, nu jau nozarē pārsvarā tiek uzlūkota vienīgi kā pietuvinājums, kas darbojas ļoti lielos attālumos vai mērogos, pret kādiem tā tika pārbaudīta, bet ne tik pieblīvētos apstākļos, ar kādiem mums varētu būt darīšana Lielā sprādziena sākuma brīdī.

Arī zinātnē mums ir savi varoņi, tādi kā Einšteins, kurš pilnīgi noteikti bija izcilākais aizgājušā gadsimta fiziķis, taču mēs viņu neuztveram kā nekļūdīgu pravieti. Tiem, kas savā dzīvē par vērtību uzskata domas neatkarību un atvērtību pretrunām, jo sevišķi, ja runa ir par reliģiju, – un tās ir īpašības, ko cieņā turēja arī Emersons, – zinātnes piemērs visai nelabvēlīgā gaismā mudina paraudzīties uz tradicionālo reliģiju bijību pret autoritātēm. Pasaulei allaž noder pa kādam varonim, bet praviešu varētu būt mazāk.

Reliģiskās ticības vājināšanās Rietumeiropā ir acīmredzama, taču varētu šķist dīvaini, ka tā notiek arī Amerikā. Neviens, kas būtu apšaubījis Dieva eksistenci, netiktu ievēlēts par ASV prezidentu. Un lai gan man pagaidām tam nav zinātnisku pierādījumu, uz personisku novērojumu pamata varu izteikt aizdomas, ka daudzi amerikāņi dzīvo ar pārliecību, ka reliģija ir laba, un sadusmojas, kad tā tiek kritizēta, un tajā pašā laikā pat tiem, kas tā uzskata, nekādas skaidras reliģiskas pārliecības nav. Laiku pa laikam esmu runājies ar draugiem, kas jūtas piederīgi kādai organizētai reliģiskai kustībai, par to, ko viņi sagaida no dzīves pēc nāves, par Dieva dabu, par grēku. Visbiežāk viņi man atbild, ka nekas skaidri nav zināms un svarīgi ir nevis tas, kam tu tici, bet tas, kā tu dzīvo. To esmu dzirdējis pat no katoļu priestera. Es pieņemu šādu viedokli, taču tas ir visai attāls no reliģiskas pārliecības.

Es nespēju to pierādīt, taču man ir aizdomas, ka tad, kad amerikāņiem aptaujās vaicā, vai viņi tic Dievam, eņģeļiem, debesu valstībai vai ellei, viņi sajūt reliģiozu pienākumu atbildēt apstiprinoši, lai kam viņi ticētu patiesībā. Un, protams, reti kurš mūsdienu Rietumu pasaulē kaut mazākajā mērā ir ieinteresēts lielākajās reliģiskajās domstarpībās. Ariāņi pret atanasiešiem, monofizīti pret monotelētiem, taisnošana no ticības vai labiem darbiem – kādreiz šīs lietas tika uztvertas tik nopietni, ka pat kristietis kristietim bija gatavs klupt pie rīkles.

Protams, es šeit īpaši izcēlu tieši reliģisko pārliecību, pārliecību par Dieva eksistences faktu vai dzīvi pēc nāves, lai arī labi apzinos, ka tas ir tikai viens reliģiskās dzīves aspekts un daudziem cilvēkiem nebūt ne tas nozīmīgākais. Iespējams, tieši reliģisko pārliecību es īpaši izceļu tāpēc, ka savā profesionālajā darbības jomā mani vairāk nodarbina nevis tas, kas mūs padara laimīgus vai labus, bet gan tas, kas ir patiess. Daudziem svarīgākais viņu reliģijā ir nevis viņu ticība jeb pārliecība, bet citi elementi: morālo principu kopums, reglamentēta seksuālā uzvedība, uzturs, svinamo dienu ievērošana, laulības un apbedīšanas rituāli, piederības sajūta ar citiem ticīgajiem, kas ekstrēmos gadījumos ļauj pat ar prieku nogalināt tos, kam ir piederības sajūta atšķirīgiem reliģiskajiem uzskatiem.

Dažiem tas ir tas īpašais garīguma paveids, par kuru rakstīja Emersons, bet ko es īsti neizprotu, – bieži vien tas tiek raksturots kā saikne ar dabu vai visu cilvēci, taču tai nav nekādas saistības ar kādu ticību specifiskiem pārdabiskiem spēkiem. Garīgums ir būtisks budismā, kas ne no viena neprasa ticēt kādam Dievam. Un tomēr vēsturiski budisms balstījies ticībā pārdabiskajam, īpaši – reinkarnācijai. Vēlme izrauties no atdzimšanas rata ir mudinājums tiekties pēc apskaidrības. Budisma varoņi ir bodisatvas, kas, lai arī iemantojuši apskaidrību, atgriežas dzīvē, lai parādītu ceļu arī tumsībā slīkstošajiem. Iespējams, ticība kļūst vājāka arī budismā. Nesen iznākušā Dalailamas grāmatā reinkarnācija ir tik tikko pieminēta, un Japānā – Āzijas valstī, kas piedzīvojusi vislielāko zinātnes progresu, – budisma popularitāte iet mazumā.

Dažādi reliģiju pielietojumi vēl varētu pastāvēt vairākus gadsimtus, pat pēc tam, kad būtu pilnībā izzudusi ticība jebkam pārdabiskam, taču interesanti, cik gan ilgi reliģijas spētu pastāvēt, ja tām tiktu laupīts pats to pamats – ticība kaut kam pārdabiskam un apziņa, ka tās ir par kaut ko, kas ir ārpus cilvēka. Salīdzinot lielas lietas ar mazām – ļaudis varbūt arī iet uz koledžas futbola spēlēm, jo viņiem patīk karsējmeiteņu priekšnesumi un pūtēju orķestris, taču es šaubos, vai viņi turpinātu doties uz stadionu katru sestdienu, ja tur viņus sagaidītu vienīgi karsējmeitenes un orķestris, bet no futbola nekas pāri nebūtu palicis. Tādā gadījumā nozīmi zaudētu arī meitenes un orķestris.

2.

Mans mērķis nav mēģināt pārliecināt, ka reliģiskās ticības vājināšanās ir kaut kas labs (lai arī es tā uzskatu), vai mēģināt kādu piedabūt atteikties no viņa reliģiskās pārliecības tādā garā, kā savās nesenajās grāmatās to mēģinājuši Ričards Dokinss, Sems Hariss un Kristofers Hičenss. Gan cenšoties pārliecināt, ka jātērē vairāk naudas zinātnei un augstākajai izglītībai vai mazāk jātērē pretraķešu aizsardzības sistēmām un cilvēku sūtīšanai uz Marsu, savā līdzšinējā dzīvē, šķiet, esmu pierādījis izcilu nespēju mainīt kāda cilvēka uzskatus. Drīzāk es vēlos piedāvāt dažas faktos nebalstītas pārdomas visiem tiem, kas jau ir zaudējuši savu reliģisko pārliecību, tiem, kas to zaudē, vai tiem, kas dzīvo bailēs to zaudēt vai bailēs no tā, kāda gan varētu būt dzīve bez Dieva. Vispirms – brīdinājums: sargieties no aizvietotājiem. Jau bieži atzīmēts, ka lielākās šausmas 20. gadsimtā izraisījuši režīmi – hitleriskā Vācija, staļiniskā Krievija, maoiskā Ķīna –, kas noliedza kādus vai pilnīgi visus reliģiozitātes aspektus, bet tajā pašā laikā no reliģijām pārņēma visu ļaunāko: nekļūdīgus vadītājus, svētos rakstus, masu ceremonijas, nepakļāvīgo sodīšanu ar nāvi un kopības apziņu, kurā rast attaisnojumu ārpus kopības esošo iznīcināšanai.

Studiju laikā es iepazinos ar rabīnu Vilu Herbergu, kas bija noraizējies par manu neticīgumu. Viņš mani brīdināja, ka būtu jāpielūdz Dievs, jo citādi mēs varam sākt pielūgt cits citu. Viņam bija taisnība par briesmām, taču es piedāvāju citas pretzāles: mums jāatradinās no jelkā pielūgšanas.

Neteiksim, ka ir viegli dzīvot bez Dieva un ka ar zinātni vien ir gana. Fiziķim, protams, patiesu prieku sagādā atskārta, ka ar brīnišķīgu matemātisku darbību palīdzību mēs varam izprast reālo pasauli. Mēs cenšamies izprast dabu un tāpēc būvējam garumgaru virkni pētniecības iestāžu – sākot ar Aleksandrijas muzeju un Bagdādes gudrības namu un beidzot ar mūslaiku CERN un Fermi laboratorijām. Taču mēs apzināmies, ka nekad nenonāksim līdz pašiem pamatiem, jo, pat ja izdosies nonākt pie teorijas, kas apvienos visas novērotās daļiņas un visus novērotos spēkus, mums nekad nebūs drošas pārliecības, vai šī patiesi ir īstā teorija, ar kuru var aprakstīt visu reālo pasauli.

Turklāt zinātniskais pasaules redzējums ir visai salts. Nepietiek ar to, ka mēs nespējam saskatīt nekādu jēgu mūsu eksistencei kopējā dabas ainā, neredzam objektīvu pamatu saviem morāles principiem, neatrodam nekādu saistību starp to, ko uzskatām par morāles likumiem un dabas likumiem – itin neko no tā, ko iztēlojās filozofi, sākot no Anaksimandra un Platona un beidzot ar Emersonu. Mēs atskāršam, ka pat emocijas, kas mums īpaši dārgas, mūsu mīlestība pret sievām, vīriem un bērniem, ir mūsu smadzenēs notiekošu ķīmisko procesu noteiktas, un to pamatā ir dabiskā izlase jeb gadījuma rakstura mutācijas miljonu gadu garumā. Un tomēr nav iemesla ieslīgt nihilismā vai nelikties ne zinis par emocijām. Savos labākajos dzīves mirkļos mēs dzīvojam uz naža asmens starp ilgpilnām domām no vienas puses un izmisumu no otras.

Ko gan mēs varam iesākt? Viena lieta, kas spēj līdzēt, ir humora izjūta – īpašība, kas Emersonam bija pasveša. Labsirdīgi un bez ļaunuma smejoties par to, kā gadu vecs bērns cenšas noturēties kājās un paspert pirmos soļus, mēs spējam just arī savdabīgu prieku paši par savu spēju balansēt uz jau minētā asmens. Dažās no Šekspīra izcilākajām
traģēdijām brīdi pirms tam, kad darbība gandrīz sasniegusi nepanesamu kulminācijas punktu, traģiskie varoņi nonāk aci pret aci ar kādu “rupju amatnieku”, kas sniedz komiskas piezīmes: kapraci, durvju sargu, diviem dārzniekiem, cilvēku ar vīģu kurvi. Traģēdijas gars nekur nepazūd, bet humors tam piešķir perspektīvu.

Tad vēl ir vienkāršie dzīves prieki, uz kuriem reliģiskie fanātiķi allaž ir raudzījušies ar nicinājumu – viss viens, vai tie būtu kristiešu askēti Ēģiptes tuksnesī vai mūslaiku Taliban kaujinieki. Izbraukums uz Jaunangliju jūnija sākumā, rododendru un acāliju ziedēšanas laikā, mums atgādina, cik brīnišķīgs gadalaiks ir pavasaris. Un neaizmirsīsim arī miesas baudas. Mēs, kas neesam fanātiķi, varam priecāties, ka maize un vīns, kad tie vairs nav sakramenti, joprojām ir maize un vīns.

Un tad vēl baudas, ko sniedz augstās mākslas. Šeit gan, jādomā, mēs šo to varētu zaudēt līdz ar reliģisko pārliecību norietu. Lielu tiesu izcilāko pagātnes mākslas darbu radījusi reliģiska iedvesma. Piemēram, es nespēju iztēloties, ka Džordža Herberta, Henrija Vona vai Džerarda Menlija Hopkinsa dzeja varētu tikt sarakstīta bez patiesas reliģiskas ticības. Taču arī tiem no mums, kam reliģiska pārliecība ir sveša, nav liegts izbaudīt reliģisko poēziju – tāpat kā amerikānim, kurš nav anglis, nav liegts baudīt patriotiskās runas lugās “Ričards II” vai “Henrijs V”.

Mēs varam skumt par to, ka nākotnē vairs netiks rakstīta reliģiska dzeja. Mēs jau tagad redzam, ka ārkārtīgi maz no pēdējos pārdesmit gados tapušās angļu dzejas ir kaut kādā saistībā ar ticību Dievam, un dažos gadījumos, kad reliģija tomēr ir klātesoša, kā tas ir Stīvijas Smitas un Filipa Lārkina gadījumos, iedvesmas avots ir bijis tieši reliģijas atraidījums. Un, protams, izcila dzeja var rasties arī vispār bez reliģijas. Šekspīrs šajā ziņā ir piemērs – neviens no viņa darbiem neuzrāda nopietnas reliģiskas iedvesmas klātbūtni. Dzejnieki var iztikt bez eņģeļiem un praviešiem, un gan Ariēls, gan Prospers tam ir apliecinājums.

Tāpat nedomāju, ka būtu iemesls sākt satraukties par reliģijas norieta izraisītu morālu pagrimumu. Ir milzumdaudz cilvēku bez reliģiskas pārliecības, un tomēr viņi dzīvo morāli priekšzīmīgu dzīvi (piemēram, kā es), un, kaut gan reliģija reizēm ir bijusi pamatā apbrīnas cienīgiem ētiskajiem standartiem, tā bieži vien ir mudinājusi uz visšaušalīgākajiem noziegumiem. Lai vai kā, ticībai visvarenam un visuresošam pasaules radītājam nekādi nevar būt kādas morālas sekas – tas, vai pakļauties Viņa norādījumiem, vienalga paliek katra paša ziņā. Piemēram, pat kāds, kas tic Dievam, var uzskatīt, ka Ābrahāms Vecajā derībā rīkojas aplam, būdams gatavs upurēt Īzaku, un ka Ādams “Zaudētajā paradīzē” bija tiesīgs nepakļauties Dievam, paklausīt Ievai un iekost ābolā, lai tikai paliktu ar viņu kopā, kad viņa tiek izraidīta no Ēdenes dārza. Jaunie cilvēki, kas ar lidmašīnām ietriecās ēkās ASV vai uzspridzināja bumbas ļaužu pilnās vietās Londonā, Madridē vai Telavivā, nebija vienkārši muļķi, iztēlodamies, ka rīkojas pēc Dieva prāta, jo, pat ja viņi uzskatīja, ka rīkojas saskaņā ar Dieva gribu, to pildīdami, viņi rīkojās ļauni.

Jo vairāk mēs domājam par dzīves priekiem, jo vairāk mums sāk trūkt lielākā mierinājuma, ko parasti mums sniedza reliģiskā ticība: apsolījuma, ka mūsu dzīve turpināsies arī pēc nāves un ka dzīvē pēc nāves mēs sastapsim visus tos, ko esam mīlējuši. Reliģiskajai ticībai arvien sarūkot, arvien vairāk ir to, kas saprot, ka pēc nāves nekā nebūs. Tas ikvienu no mums spēj padarīt gļēvu.

Cicerons darbā “Par vecumu” centās sniegt mierinājumu, rakstot, ka baidīties no nāves ir muļķīgi. Taču arī 2000 gadu vēlāk viņa vārdi joprojām ne mazākajā mērā nespēj mūs nomierināt. Filips Lārkins par nāves bailēm bija krietni vien pārliecinošāks: Tas ir īpašs baiļu paveids,/ Ko nekādi triki neizgaiņā./ Reliģija pielaikoja/ Šo bezgalīgi plašo, kožu saēsto muzikālo brokātu,/ Kas tika radīts, lai izliktos, ka mēs nekad nemirsim,/ Un māņus, kas apgalvo – Neviena saprātīga būtne/ Nevar bīties no tā, ko nejutīs, – neredzot,/ Ka mēs tieši bīstamies neredzēt, nedzirdēt,/ Nesajust, nesagaršot un nesaost, vairs nekā, ar ko domāt,/ Nekā, ar ko mīlēt vai ar ko saistīties,/ Anestēzija, no kuras itin neviens nav pamodies.

Dzīve bez Dieva nav viegla. Taču pašas šīs grūtības sniedz kādu mierinājumu, proti – ir zināms gods vai varbūt vienkārši drūms gandarījums bez izmisuma un bez ilgpilnām domām apzināties mūsu stāvokli – ar labu humora izjūtu, bet bez Dieva.

Stīvena Veinberga raksts publicēts laikraksta The New York Review of Books 2008. gada 25. septembra numurā.
Esejas pamatā ir viņa paša Fī Beta Kapa goda brālības priekšlasījums, kuru viņš Hārvarda universitātē nolasīja 2008. gada 3. jūnijā.

Raksts no Janvāris, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela