Klusā gaisma
Kaut kā tā dabīgi iznāk, ka ziemā agri gribas gulēt un ātrāk sagaidīt rītu, lai varētu atkal skatīties uz aizsnigušo klajumu aiz loga. Tas ir tas pats logs, kas Paula Bankovska zīmējumā: tajā labi saskatāma putnu barotava pie vecās plūmes, kura, tāpat kā sastingusī aina manā galvā, no rīta gaida, kad ne no kurienes saradīsies īsos pārlidojumos saraustītie putni. Kad “tu esi spiests tā... nu, atvasināties no šī klusuma un nekā,” kā tepat dažas lappuses tālāk saka fotogrāfs Andrejs Grants, manuprāt, stipri pārspīlējot skatītāja lomu nekustīgajā ainavā. Savās fotogrāfijās Grants gan iznes sevi iekavās, līdzīgi tam, kā to dara vecs cilvēks, ar pašu savas novecošanas kustību aprakstot skatu pa logu. Tieši tāpēc, ka tur vairs nav viņa, tur, šajā “nezināmajā, neparedzamajā galaktikā”, kā vecumu savā stāstā nosauc Donalds Hols, pēkšņi varam nonākt mēs paši. Un tad arī nevilšus kļūt par to pašu citplanētieti, par kādu gribētu būt fotogrāfs, jo bilde, ko tu redzi, ir pilnībā “tevis netraucēta”, tīra fizika, kaut kas uz nekā fona. Tiesa gan, šis “kaut kas” stipri vien atgādina to neredzamo, “tumšo” matēriju, par kuru tik eleganti savā Teksasas Universitātes kabinetā runā Nobela prēmijas laureāts fiziķis Stīvens Veinbergs (intervijā ar Arni Rītupu šajā RL numurā). Lieta tāda, ka “mēs to nevaram redzēt”, “tā nerada gaismu, [..] mēs zinām par tās esamību, pateicoties tās radītajam gravitācijas efektam”. Šāda “tumša matērija” man šķiet gandrīz vai nekas, kā “gravitācijas efektu” sajūt vienīgi veci cilvēki, šī “jaunā dzīvības forma”, kas iepretim gaismai radusies kā kaut kas neredzams.
Es atcerējos, ka zinātniekiem, kurus RL intervēja Amerikā, vidēji bija tuvu astoņdesmit gadiem – uz vienu vai otru pusi; arī Stīvenam Veinbergam. Varbūt no turienes arī, citējot Roberta Frosta dzejoli “Zvaigznes”, viņa “Minervas neredzīgās sniegbaltās marmora acis”, ar kurām “vērojot debesis, mēs redzam, ka matērija ir nevis vienmērīgi izkliedēta pa visu Visumu, bet gan kondensēta zvaigznēs, un zvaigznes veido galaktikas, un galaktikas veido galaktiku kopas”. Bet velti, Frosta vārdiem, mūs baidīt ar tukšajiem tālumiem starp zvaigznēm, mums pašiem tādi ir, tepat, šajā pusē logam.
