Dzīves piemeklētā pilsēta

Ņūorleānas pastāvēšanai nav prātīga iemesla. Iespiesta starp Pontšetreina ezeru (patiesībā tas pat nav ezers, bet estuārs, milzīga – 630 kvadrātjūdzes – piltuve, kas mainās ūdeņiem ar Meksikas līci) un Misisipi upi, tā atgādina bļodas dibenā nejauši iekritušu apakštasītes lausku (viena no Ņūorleānas daudzajām iesaukām ir Crescent City – Pusmēness pilsēta). Vidējais pilsētas augstums ir pusmetru zem jūras līmeņa, vietām noslīdot vēl divarpus metrus zemāk. Pastaigājoties, teiksim, pa Urzulīnu avēniju nabadzīgajā Tremē rajonā Ņūorleānas rietumu daļā, reizēm attopies, ka milzīgais okeāna laineris, uz kuru tu patlaban skaties, taču peld kaut kur tur augšā, tev virs galvas...

Tas, ka pilsēta eksistē jau gandrīz 300 gadu, var likties vai nu pārpratums, vai brīnums – viss atkarīgs no temperamenta, no tā, cik racionālas ir tavas patikšanas, vai tu iemīlies apdomīgi un pārbaudot, vai uzreiz, bez atlikuma un par spīti. Daudziem – man tai skaitā – Ņūorleāna ir brīnums jau ar to vien, ka tā šķiet varbūt pat līdz galam neapjaustu, bet sen lolotu ilgu, patiku, baudu un vēl veselas virknes fizisku un garīgu sajūtu iemiesojums – vieta, kur justies tik labi, ka tā vienkārši nemēdz būt. Un tas ir tieši tā – par spīti. Jo Ņūorleānā vasaras ir tveicīgas un garas, gaiss šķiet strebjama zupa (līdzīga tai, kura lipīgi sūcas no porām – nav brīnums, ka dzejnieki – to vidū mans paziņa rumānis Andrejs Kodresku –, kuri savulaik spēlēdamies nodibināja NOSI, Ņūorleānas Iztēles skolu, tās programmā nolēma iekļaut arī kursu ar nosaukumu “Ņūorleānas vasaras sviedru menedžments”), pat gaisma šķiet biezi, dzelteni sviedri. Pat tie, kurus dienvidnieciskais laiskums kaut kur pie tirkīzzilas jūras palmu pavēnī garlaiko un iedzen depresijā, labprāt stundām kluknēs ar aprasojušu dzēriena glāzi rokā kādā no neskaitāmajiem bāriem – teiksim, kaut kur Faubourg Marigny kvartālā, slinki vērojot apkārt notiekošo. Un kaut kas notiek nepārtraukti – spontānas parādes, ielu muzikanti, burvju mākslinieki, vudū priesterienes, tūristi un tūristes, kuras par dažām plastmasas kreļļu virtenēm gatavas atkailināt krūtis. Vai, šķietami necili – atvērtas balkona durvis ielas pretējā pusē, pa kurām redzami grāmatplaukti ar ādas sējumiem, uz galda trauks ar augļiem un vīna pudele, kuru nesteidzīgi tukšo divi pusmūža kungi laba pasteļkrāsas auduma žaketēs – viens ceriņkrāsas, otrs – iedzeltenā, atspiedušies pret balkona margu. Vienkārši interesanti skatīties, kā viņi skatās, un domāt par viņu dzīvi. Es neesmu sabiedriska, taču Ņūorleāna, lai arī nepaģēr tavu tiešu līdzdalību parādēs, katrā ziņā pieprasa atvērtību kontaktam, gatavību sarunai, pacietību stāstam – gan stāstītāja, gan klausītāja lomā. Tad viegli var notikt, ka vēlas brokastis pārvēršas pusdienās, bet pusdienas – vakariņās, jo laukā droši vien ir pēcpusdienai raksturīgā tropiskā lietusgāze. Tenesī Viljamss par šādām pēcpusdienām rakstīja, ka tajās “stunda nav vienkārši stunda, bet gan rokās iekritis mūžības piliens”. Savukārt Roberts Penns Vorens šīs sajūtas salīdzināja ar otro – vislabāko – iemīlēšanās fāzi, kurā pārējā pasaule no tevis un mīļotā cilvēka it kā atdalās, laiks apstājas, vai vismaz nevirzās lineāri, un pret visu, kam ar jums nav nekāda sakara, tu izjūti lielu nicinājumu. Lūk, šādas – tiesa, laimīgā kārtā pārejošas – sajūtas man uznāk ikreiz, kad jābrauc projām no Ņūorleānas. Taksometra šoferis ceļā uz Luī Ārmstronga lidostu – šķiet, pasaulē vienīgo, kas nosaukta mūziķa vārdā: “Citur jau nevar paēst. Jo citur tak’ nelieto garšvielas.”

Pamatīgi savircots, hiperbolizēts te ir viss, ne tikai ēdiens. Pieaugušu vīrieti te ierasti saukās par “baby” vai “cher”, bet sievieti jebkurā vecumā par “darlin’”. Iemīlēties Ņūorleānā – tāpat kā Parīzē vai Venēcijā, protams, ir banāli; ik dienas tas notiek ar neskaitāmiem cilvēkiem, kas šīs pilsētas redz pirmo reizi. Tāpat kā Parīze un Venēcija, arī Ņūorleāna lielā mērā ir literatūras radīts mīts. 1938. gada 28. decembrī, pavadījis tikai trīs stundas pastaigā pa Ņūorleānas Vieux Carré – Veco, jeb, kā tūristi to dēvē, Franču kvartālu –, vēlāk slavenais rakstnieks Tenesī Viljamss dienasgrāmatā rakstīja: “Šī nu reiz ir vieta, kurai esmu radīts – ja vispār tāda šai vecajā, jokainajā pasaulē vispār pastāv.” Luga, ko latviski dēvē par “Ilgu tramvaju” patiesībā ir kaisli nospriegotākais “A Streetcar Named Desire”, turklāt Desire – “iekāre” – pat nav nekāds poētisms. Svētā Čārlza avēnijā patiešām var kāpt tramvajā un braukt līdz līnijas galam, un tur tad arī būs Desire. Turklāt zīmīgi, ka no Piety (Dievbijības) ielas to šķir tikai viens kvartāls... Patiesībā amerikāņu literatūrā diez vai atrodams autors, kuram par Ņūorleānu būtu sakāms kas slikts. Vai varbūt pareizāk – pat sliktais nez kāpēc šķiet pievilcīgs un vilinošs – kā aizliegtie augļi Frānsisa Skota Ficdžeralda, Viljama Berouza, Čārlza Bukovska vai ģeniāli sarkastiskā Džona Kenedija Tūla prozā. Viljamam Folkneram šķita, ka tā ir “vieta, ko juteklība radījusi sev pašai, nekautrībai un neapslāpētām dziņām”. No saviem Misisipi pakalniem 1924. gadā nokļuvis Ņūorleānā, Folkners, kurš līdz šim bija uzskatījis sevi par dzejnieku, tieši tur piepeši pievērsās prozai; pastāv leģenda, ka viņu uz to pierunājis Šērvuds Andersons. Abu rakstnieku saruna notikusi Folknera dzīvoklī dzeltenajā namā Pirātu šķērsieliņā aiz Svētā Luī katedrāles, kur viņš drīz vien sarakstīja savu pirmo romānu. Četrstāvu namā tagad dzīvo tā atjaunotāji un īpašnieki Rozmarija Džeimsa un Džo Desalvo, kuri tā pirmajā stāvā pirms divdesmit gadiem iekārtoja nelielu, bet omulīgu grāmatnīcu ar tik rūpīgi atlasītu sortimentu, ka gribas pirkt visu pēc kārtas, un kur šķirstām grāmatas vienmēr var sastapt kādu no vietējiem vai pat ne tik vietējiem literātiem. Intīmās atmosfēras un dažāda ranga slavenību pieejamības ziņā Ņūorleāna atgādina Rīgu; taču atšķirībā no Rīgas, kuru mīlēt vai nu piedzimst, vai iemācās palēnām, tā ir viena no tām pilsētām (vēl tāda šķiet Prāga, Venēcija, Sanfrancisko), kur nokļuvušie, gluži kā uz grimstoša kuģa, šķiet dalām kādu kopīgu, nenovēršamu likteni. Ņūorleānā tā pavisam noteikti ir sava mirstīguma apziņa. Ne velti viena no pilsētas ikoniskajām (un ironiskajām – tur maz kas notiek bez ironijas klātbūtnes) tradīcijām ir t.s. džeza bēres, kur bēru procesija džezbenda pavadījumā virzās pa maršrutu, kur aizgājējs mīlējis iemest kādu graķīti – un attiecīgajos bāros graķīti arī iemet –, bet muzikanti pārmaiņus spēlē te skumjas, te līksmas melodijas, kas pavadītājus (un nejaušus garāmgājējus) rosina mazliet uzdejot. Jo vai gan mazums, par ko priecāties? Pirmkārt, tu neesi tas tur, zārkā, kuru tūlīt iemūrēs virszemes kapā (laist bedrē nozīmētu jau tā mirušo vēl arī noslīcināt), un, otrkārt, drīz vien tu tur pavisam noteikti būsi – tad kāpēc neļauties mirklim? Daudziem amerikāņiem, kas Ņūorleānu kā viseksotiskāko ASV pilsētu apmeklējuši jaunībā studentu brīvdienās, Laissez les bons temps rouler! (apmēram: “Lai prieka laiki ripo!) tā arī paliek vienīgā frāze, ko viņi iemācījušies franciski. Taču smalkāk stīgoti cilvēki, kā rumāņu (un nu jau arī amerikāņu) dzejnieks un rakstnieks Andrejs Kodresku labprātīgi izraudzījušies Ņūorleānu par savu mītnes vietu, jo, kā Kodresku poētiski izsakās, tā ir pilsēta, “kuras oficiālā valoda ir sapņi” – dzejniekiem tie ir kā dienišķā maize, taču lietišķus cilvēkus un tādus, ko mēdz dēvēt par nobriedušiem, to izpausmes var arī kaitināt. Nabaga tūristiem, kam agri vai vēlu no Ņūorleānas jāatvadās, tas nozīmē atgriešanos reālā laikā un reālā vietā, kur lietus vairs nebūs iegansts lēnai pudelei vīna kādā no pāri par 1500 licencēto bāru vai vienkārši kādā nojumē (alkoholu Ņūorleānā var nopirkt jebkurā sīkpreču tirgotavā un 24 stundas diennaktī, turklāt tā, iespējams, ir vienīgā ASV pilsēta, kur drīkst atklāti dzert arī uz ielas), bet gan nīgri atvāztam lietussargam.

Pirmos Mardi gras svētkus pēc Katrīnas izraisītās traģēdijas ņuorleānieši uzskatīja par pilsētas dzīvības apliecinājumu

(Foto: Getty Images)

Tomēr būtu aplam iedomāties, ka Ņūorleānas “nerealitāte” un popularitāte sapņotāju un rakstnieku vidū kaut mazākajā mērā liecina par ko pasakainu attiecībā uz to, ko sabiedrības liela daļa, bet jo sevišķi sociologi un ekonomisti dēvē par “dzīves kvalitāti”. 1994. gadā Ņūorleāna izpelnījās pasaules “slepkavību galvaspilsētas” titulu, kuru gan pamazām zaudēja, tomēr Amerikas lielo pilsētu vidū tai joprojām ir viens no visaugstākajiem noziedzības līmeņiem (šī gada februāra sākumā Diena šādā kontekstā minēja Ņujorku un tās rajonu Hārlemu, kas ir tikai kārtējais apliecinājums, ka Latvijā par Ameriku valda gadus trīsdesmit veci stereotipi priekšstati. Saskaņā ar žurnāla Newsweek datiem, 2005. gada rudenī dažos Ņūorleānas rajonos noziedzības līmenis pārsniedza Ņujorkas līmeni 15 reižu.). Lielā mērā to veido tieši vardarbīgie noziegumi, kas gan visbiežāk saistīti ar “nopietno” narkotiku tirdzniecību, kas, protams, neskar visus sabiedrības slāņus vai visus pilsētas rajonus (kreku pārdod mašīnpistolēm bruņoti jaunekļi sociālo mājokļu kvartālos, pēc grūti pārbaudāmām ziņām, pelnīdami līdz 50 tūkstošiem dolāru mēnesī, kamēr marihuānas noieta tirgus ir turīgo privātmāju rajoni). Ņūorleānā, salīdzinot ar citām iedzīvotāju skaita ziņā līdzīgām pilsētām, ir proporcionāli liels cilvēku skaits, kuri dzīvo zem oficiālā nabadzības līmeņa – pēc 1999. gada tautas skaitīšanas datiem, tādu Ņūorleānā bija 27, 9 %. Ņūorleānā (un Luiziānas štatā vispār) valsts skolu vajadzībām gadsimta sākumā bija atvēlēta viena no mazākajām summām, bet skolotāju algas bija trešās zemākās ASV. Pēc tā laika datiem, 60 % Ņūorleānas iedzīvotāju bija funkcionāli analfabēti. Visas šīs nelaimes lielā mērā saistās ar korupciju, kam Luiziānā ir senas tradīcijas un kas aptver visus sabiedrības slāņus. Viens no Luiziānas bijušajiem gubernatoriem, Edvins Edvards, kuram, par spīti dažādiem šaubīgiem darījumiem, izdevās ieņemt šo amatu trīs termiņus, savulaik gan lielījās, ka vienīgais, kas varētu samaitāt viņa politisko karjeru, būtu tikt pieķertam “gultā ar dzīvu zēnu vai beigtu sievieti”, tomēr šobrīd federālajā cietumā Oukdeilā Luiziānā izcieš sodu par vēlētāju iebiedēšanu, naudas izspiešanu un atmazgāšanu, krāpšanu pa pastu un vēl citiem noziegumiem. Šogad par līdzīgiem nodarījumiem tika apcietināts bijušais Luiziānas kongresmenis, kurš Pārstāvju palātā bija deviņus termiņus un kuram saldētavā nez kā bija gadījušies 90 tūkstoši FIB iezīmētu dolāru, Viljams Džefersons – viņš notiesāts uz 13 gadiem cietumā. Notiek izmeklēšana kāda Ņūorleānas priekšpilsētas mēra lietā – viņš tiek apsūdzēts par labdarībai saziedotas naudas piesavināšanos, bet nesen apcietināts mazās pilsētiņas Voterprūfas mērs un policijas priekšnieks – mērs izlietojis federālo nodokļu maksātāju naudu, lai iegādātos divas policijas mašīnas, aprīkotas ar jaunāko tehniku, un uzdevis policijai tās izmantot intensīvai ātrumpārkāpēju ķeršanai, izliekot uz valsts nozīmes ātrgaitas šosejas gandrīz nemanāmu, un nepamatotu, zīmi, kas norāda, ka ātrums jāsamazina no 65 jūdzēm (104 km) uz 45 jūdzēm (72 km) stundā, savukārt policists saņēmis prēmijas katrreiz, kad izpildījis normu soda kvīšu izrakstīšanā. Skandāli, kas saistīti ar Ņūorleānas policiju, ir visai ikdienišķa parādība pilsētā, kura bez sevišķiem iebildumiem ļauj sevi dēvēt arī par “grēka pilsētu”.

Amerikāņu “televaņģēlists” Pats Robertsons, kurš nupat Haiti zemestrīci skaidroja ar kreolu savulaik noslēgto līgumu ar sātanu, kas par zināmu cenu ļautu viņiem atbrīvoties no franču kolonizatoriem, bet 11. septembra terora aktus ar pārliecīgo vaļu, kāda ļauta gejiem, feministēm un Amerikas Pilsonisko brīvību līgai, nebrīnījās arī 2005. gada 29. augustā, kad Ņūorleānā un plašā tās apkaimē sākās vieni no postošākajiem plūdiem Amerikas vēsturē – Ņūorleāna tiekot piemeklēta par visatļautību un morālo pagrimumu, bet jo sevišķi par daudzajiem abortiem. Tā kā Robertsons piedzima tikai trīs gadus pēc tam, viņam nav bijis nekas sakāms par mērogu ziņā vispostošākajiem plūdiem 1927. gadā, kad mēnešiem ilgu lietavu rezultātā milzīgu teritoriju – 70 000 km2 – appludināja Misisipi upe, lejpus Memfisas Tenesī upei pārvēršoties 100 km platā ūdenskrātuvē. Septiņos štatos gāja bojā 246 cilvēki. Toreiz cieta arī Ņūorleāna. Kā savā grāmatā “Rising Tide: The Great Mississippi Flood of 1927 and How It Changed America” (Paisums ceļas: 1927. gada lielie Misisipi plūdi un kā tie izmainīja Ameriku) detalizēti aprāda Džons Berijs, Ņūorleānā tā bija atsevišķu cilvēku savtīgu interešu izraisīta katastrofa: par spīti tam (vai būtībā tieši tāpēc), ka Misisipi togad 145 vietās pārrāva dambjus, kam, cilvēkuprāt, būtu jāpasargā no applūšanas pasaulē auglīgākā augsne, ko gadsimtu gaitā, regulāros plūdus nevienam netraucējot, izveidojušas tās sanesas, Ņūorleānai tiešas briesmas nedraudēja – ar katru plaisu augštecē mazinājās ūdens spiediens, kas varēja pārraut dambjus lejtecē. Taču ārējie investori (jā, par tādiem raizējās jau tolaik), kas par Misisipi tikai lasīja avīzēs, bija nobažījušies par sava kapitāla drošību. Galu galā šaurā lokā tika nolemts dambi uzspridzināt pašiem – stratēģiski izraudzītā vietā un tā, lai posts būtu pēc iespējas ierobežots. Lasi: cieta “tikai” St. Bernārda un Plākeminzas pagasti, atstājot bez pajumtes 10 tūkstošus cilvēku.

Lēmēju “šaurais loks” arī ir Ņūorleānas īpatnība, kas vistiešākajā veidā saistās ar Mardi gras – “treknās otrdienas” – tradīciju. Raibais, krāšņais, visus jutekļus tirpinošais karnevāls, kas izrādes iespaidīguma ziņā neatpaliek no Riodežaneiro vai Venēcijas karnevāla, ir šīs sociālās parādības aisberga pats galiņš. Karnevāla tradīcija franču Luiziānā pastāv jau kopš 18. gadsimta, taču sākumā to kopa tikai katoliskā kreolu kopiena. Tad, 1856. gadā, kāda Vieux Carré restorāna slēgtā telpā ievērojamu Ņūorleānas biznesmeņu grupiņa nodibināja slepenu organizāciju, kuras mērķis bija padarīt Mardi gras norises “civilizētākas”. Savu organizāciju viņi nosauca par Mistick Krewe of Comus (Komusa noslēpumainā komanda) – Komusa vārdu aizņemdamies no angļu dzejnieka Džona Miltona, kura lugā tā ir šķīstības maska, nevis taisnā ceļā no senajiem grieķiem, kuriem Komuss kā nakts izpriecu dievība pārstāvēja arī anarhiju un haosu. Kā raksta Mardi gras vēsturnieks Anrī Šindlers: “Tieši Komuss 1857. gadā paglāba un pārveidoja dziestošo senā kreolu karnevāla paražu, likdams lietā savu valdzinātāja kausu; tas bija Komuss, kas Mardi gras ieviesa lāpu procesijas un tematiskos braucamrīkus, un tieši Komuss rituāli noslēdza – un joprojām noslēdz – iemīļotākos Ņūorleānas svētkus, piešķirot tiem krāšņumu un svinīgumu.” Tomēr vienlīdz nozīmīgas kā šis iecienītais publiskums ir arī ekskluzivitāte un slepenība: katru gadu Mardi gras gan ir savs visiem zināms karalis, kurš karnevāla sezonā rīko plašu balli, taču par to, kurš ir Komusa lomā, nezina neviens ārpus Mistick Krewe; ielūgums uz Komusa balli nozīmē, ka esi sasniedzis gandrīz pašas sociālās hierarhijas virsotnes – kāpt augstāk nozīmētu kļūt par Mistick Krewe biedru. Pēc Komusa komandas parauga vēlāk veidojušās arī citas Mardi gras “krewes”(viena no parādēs spilgtākajām, ar viskrāšņākajiem pašdarinātajiem tērpiem, no kuriem katrs izmaksājis vairākus tūkstošus, ir Mardi Gras Indians – kuras sastāvā gan nav neviena indiāņa, bet tikai afroamerikāņu vīrieši), kas arī nepublisko savu dalībnieku sarakstus, taču veido nelielas, ekskluzīvas kliķes ar stingru iekšēju lojalitāti un principiem, nosacītā atklātībā – proti, maskās – parādoties tikai Mardi gras parādēs. Uzticēties var tikai savējiem – apmēram tāda vispārēja nostāja.

Savā ziņā tā ir pretruna, jo Ņūorleāna šķiet tik unikāli brīva un toleranta, tik pasargāta no pārējām Dienvidiem raksturīgajām problēmām – arī no rasu pretišķībām, kuru saknes iestiepjas tai pašā neiedomājami auglīgajā Misisipi palieņu zemē, kuras apstrādāšanai bija nepieciešams liels un lēts, pēc iespējas nemobils darbaspēks. Taču tieši Ņūorleānā, šai bijušā mēra Reja Neigina vārdiem izsakoties, “šokolādes pilsētā” (2000. gadā pilsētā ar turpat 68 % dominēja melnā rase; pēc Katrīnas šī dominance vairs nav tik izteikta, tomēr saglabājas) piederība kādai rases vai etniskajai grupai tiek uztverta ārkārtīgi niansēti – varbūt arī tāpēc, ka atšķirībā no turpat vai jebkuras citas vietas Savienotajās Valstīs, šīs grupas cita citai līdzās dzīvojušas jau vairākus gadsimtus. Tie ir kreoli (mūsdienu Luiziānā ar šo terminu, kurš dažādās pasaules malās tiek lietots atšķirīgi, saprot Luiziānas iedzimtos, kuru asins sastāvā dažādās proporcijās ir franču, afrikāņu un/vai Amerikas pirmiedzīvotāju mantojums no laikiem pirms 1803. gada, kad ASV atpirka Luiziānu no Francijas; sajukumu rada tas, ka sākotnēji par kreoliem sauca Luiziānā dzimušos baltos, franciski runājošos iedzīvotājus), kas daždien tiek uzskatīti par tādu kā melnās rases eliti – viņu senči bija brīvi, izglītoti cilvēki ar franču kā dzimto valodu, 19. gadsimta vidū Ņūorleānā, kaut arī tā bija galvenā vergu tirdzniecības osta, bija ASV vislielākais turīgo melno ļaužu skaits (tolaik tā arī bija visbagātākā ASV pilsēta); vēl šodien daudzi no Ņūorleānas politiķiem lepni sevi pieskaita kreoliem. Savulaik – sevišķi spāņu valdīšanas periodā, kad Ņūorleāna uzplauka saimnieciski un radās lielākā daļa skaisto, vijīgiem mauru stila balkoniem rotāto ēku, ko tūristi apbrīno Burbona ielā un citur Vieux Carré vai Marigny kvartālā – sociāla nozīme bija tam, kāda tieši ir tava melno asiņu proporcija, vai tu esi mulats, sambo (viens vecāks melns, otrs mulats), kvarterons, oktorons, kvintrons, heksadekarons. Melnās rases spektra otrā galā ir ieceļotāji no t.s. Misisipi Deltas (reģions starp Misisipi un Jazū upēm Misisipi štata ziemeļaustrumos – tieši tur koncentrēti sastopama jau pieminētā brīnumaugsne un blūzs, un nabadzība), laucinieki, kuri Ņūorleānā glābās no 1927. gada plūdiem un 1929. gada krīzes, un kuru pēctečiem pa lielākai daļai tā arī nav laimējies izkulties laukā no nabadzības, izglītības trūkuma, nepilno ģimeņu un pārējo sociālo likstu apburtā loka.

Šis demogrāfiskais un sociālais iedalījums būtiski atspoguļojas Ņūorleānas kartē un viesuļvētras Katrīna postījumos. Ņūorleānas turīgie – pārsvarā baltie – ļaudis dzīvo galvenokārt senajās pilsētas daļās – precīzi nosauktajā Dārzu rajonā (Garden District), kur greznās t.s. ante bellum savrupmājas patiešām lepojas ar ēnainām t.s. “dzīvo ozolu” alejām, akāciju, saldo olīvu, hibisku un magnoliju audzēm un baseiniem itāļu un angļu stila dārzos; bohēmiskajā Vieux Carré, Marigny vai Noliktavu rajonā, Mid-City vai Uptown. Šie rajoni pārsvarā būvēti tur, kur reljefs dabiski ir augstāks – šīs vietas kā drošas, pasargātas no plūdiem un orkāniem, Luiziānas gubernatoram Žanam Batistam Lemoinam Bjenvilam ap 1715. gadu esot ierādījuši vietējie indiāņi. Par to, ka Ņūorleāna varēja izplesties arī tur, kur vēl 19. gadsimtā bija malārijas odiem, aligatoriem un čūskām pilns purvs, jāpateicas A. Boldvinam Vudam, kurš, liekot lietā gan pats savus talantus, gan Holandes un dažu ASV pilsētu pieredzi, izprojektēja pilsētai ģeniālu sūkņu sistēmu, kas ļāva šos purvus nosusināt; Vuda sūkņi darbojas vēl tagad, lielai daļai no tiem remonts nav bijis nepieciešams veselus astoņdesmit gadus, un to uzdevums ir izsūknēt no pilsētas katru lietus lāsi, aizraidot to pāri dambjiem un prom uz Meksikas līci. Diemžēl sūkņu pastāvīgā darbība nozīmējusi, ka augsne šais rajonos, galvenokārt Ņūorleānas austrumos, ap Industriālo kanālu, kas, apaudzis ar kuģu remontdarbnīcām, tēraudlietuvēm un noliktavām, Misisipi upi savieno ar Pontšetreina ezeru, pamazām sēžas, un tur celtās mājas grimst zemē – pēc zinātnieku aprēķiniem, aptuveni par 5 cm gadā. Kas attiecas uz Katrīnu, tad nevar tomēr sacīt, ka katastrofa piemeklēja tikai un vienīgi trūcīgos ņūorleāniešus – mantu un dzīvību zaudēja arī daudzi bagāti cilvēki, jo galu galā applūda 80 procenti pilsētas teritorijas: arī turīgie Uptown un Mid-City rajoni, arī vidusšķiras apdzīvotās, rasu ziņā jauktās Gentilly un Metairie. Smalko Lakeview rajonu ūdens vēl ilgi sedza divarpus metru dziļumā gluži tāpat kā pārsvarā trūcīgu melno ļaužu apdzīvoto Lower 9th Ward, par ko visbiežāk šausminājās televīzijas ziņās, tomēr lielākā daļa no oficiāli aptuveni 1500 bojā gājušajiem (vēl krietns skaits joprojām ir pazuduši bez vēsts) bija melnie, nabadzīgie cilvēki. Daļa ignorēja keidženu2 izcelsmes gubernatores Katlīnas Blanko brīdinājumus par tuvojošos orkānu – mērs Neigins vilcinājās, baidīdamies, ka tad, ja Katrīna tomēr ietu Ņūorleānai secen, lielās viesnīcas un citi uzņēmumi varētu iesūdzēt pilsētu tiesā par nepamatotajiem zaudējumiem –, jo viņiem vienkārši nebija ne televizora, ne radio, lai tos dzirdētu; citiem nebija auto, nemaz nerunājot par naudu, kas būtu jāsamaksā par apmešanos motelī. Vēlāk, kad Neigins (kurš, starp citu, pats ir afroamerikānis, taču pretēji Blanko cēlies no turīgas pilsētnieku ģimenes) beidzot saņēmās izsludināt obligāto evakuāciju, viņi atteicās pakļauties, jo nebija raduši uzticēties tam, ko runā dažādu rangu varas pārstāvji vai policisti. Ļoti liela daļa palika uz vietas tāpēc, ka 31. augustā bija gaidāms sociālā pabalsta čeks. Diemžēl 31. augustā – ja vien neatradās zem 3–4 metrus dziļa, smirdīga, ķimikālijām, čūskām, dažādiem atkritumiem, atlūzām un mēsliem pilna ūdens vai 40 grādu karstumā izmisīgi necentās sagaidīt glābējus uz mājas jumta – viņi visdrīzāk bija to 20 tūkstošu cilvēku vidū, kuri bija – daudzi brišus vai peldus – meklējuši glābiņu Kongresu centrā vai starp 26 tūkstošiem Superdome sporta arēnā.

Taču daudzi no tiem, kas palika uz vietas, vēlāk bija sašutuši par preses un televīzijas reportāžām, kur visi Lower 9th Ward un citu melno apdzīvoto un Katrīnas appludināto Ņūorleānas rajonu iedzīvotāji tika tēloti kā nožēlojamas sabiedrības padibenes. Viena no pilsētas pievilcīgākajām īpašībām ir tā, ka, lai arī noteiktā rajonā dominē kāda iedzīvotāju grupa, tie tomēr ir jaukti. Arī Lower 9th Ward paaudžu paaudzēs dzīvojuši ekonomiskā un sociālā ziņā visnotaļ veiksmīgi cilvēki, tai skaitā daudzi mūziķi – piemēram, slavenais džezists Fatss Domino, kurš, notikušās kataklizmas satriekts, apjukumā nosprieda, ka neskaitāmie cilvēki Superdome sapulcējušies, lai noklausītos viņa koncertu, un Šārmeina Nevila no Ņūorleānā ārkārtīgi populārās muzikantu Nevilu ģimenes, kurai pašai bija izveidojies savs plašs džeza un t.s. “pasaules mūzikas” pielūdzēju loks. Fatsa Domino paaudzes cilvēki jau bija pieredzējuši ne vienu vien viesuļvētru un labi zināja, kā rīkojas normāls ņūorleānietis: vispirms nostiprina logus, tiem krusteniski pārlīmējot platu līmlenti (slinko variants, kurš patiesībā nedarbojas) vai aiznaglojot tiem priekšā dēļus; vērtīgākās mantas, kā arī dokumentus un ģimenes fotogrāfijas sanes augšstāvā, kur pa rokai noliek arī kabatas lukturīti un cirvi – gadījumam, ja nu vienīgā iespēja glābties no ūdens vairs būtu tikai uz jumta un šim nolūkam būtu jāizcērt griestos caurums, un, kad šie priekšdarbi veikti, izliek mājas priekšā grilu, uz kura pagatavo ledusskapī paglabātās zivis, garneles, gaļu, jo, ja nāksies iztikt bez elektrības, tik un tā viss aizies bojā. Šārmeina Nevila neizmantoja daudzās viņai pieejamās iespējas aizbraukt no Ņūorleānas tāpēc, ka blakus mājās dzīvoja vecāka gadagājuma kaimiņi – starp citu, baltie, kuri bija pārāk vārgi, lai kaut kur dotos – Šārmeina uzskatīja, ka viņas pienākums ir par tiem parūpēties. Tā kā viņas māja atradās dažas pēdas augstāk nekā kaimiņiem, viņa uzaicināja tos Katrīnas plosīšanos pārlaist pie sevis. Sešdesmitgadīgajam Bilam viņa ierādīja guļvietu uz neliela matrača zemē, kurlmēmajam pārim, kuriem abiem bija pāri septiņdesmit, tika piepūšamais matracis, viņa pati mēģināja gulēt uz dīvāna. Taču izrādījās, ka dažu pēdu starpībai nav nekādas nozīmes. Vispirms viesuļvētra iesūca sevī logus vienā mājas pusē, tad pa vaļējām ailām, durvjapakšu un dēļu šķirbām sāka sūkties ūdens, kas milzīgā ātrumā pārvērta dzīvojamo istabu baseinā. Tā kā izcirsties uz jumta nebija cerību, Šārmeina apsēja sev un kaimiņiem ap vidukli virvi un sāka brist pa ūdeni, kas sniedzās viņai līdz kaklam, virzienā, kur ūdens līmenim, pēc viņas aprēķiniem, vajadzēja būt zemākam. Galu galā visi četri laimīgi nokļuva trīsstāvu skolā, kur līdz dienas beigām patvērumu rada vēl apmēram četrsimt cilvēku. Bēgot no drūzmas un vēloties izbaudīt spirgtāko nakts gaisu – turklāt nakts bija rāma un skaista: tā kā visā Ņūorleānā bija apdzisusi elektrība, zvaigznes bija spožas un šķita pavisam tuvu – Šārmeina nolēma pārgulēt uz skolas jumta. “Un vēlāk šai pašā naktī man uzbruka,” viņa vēlāk stāstīja presei. Viņa pamodusies no mutei uzspiestas plaukstas un naža asmens pie rīkles. Uzbrucējs paziņojis, ka viņa var pretoties vai nepretoties – viņiem abiem būšot sekss neatkarīgi no tā, vai viņa dzīva, vai mirusi. Šis nebūt nebija vienīgais ar Katrīnu saistītais izvarošanas gadījums; neparasts tas bija tikai ar to, ka Šārmeina par to bija gatava runāt publiski, turklāt viņa savu uzbrucēju vairāk nožēloja nekā nosodīja un aicināja sabiedrību saprast, ka vīrieši, kuri tā uzvedās, tāpat bija pilsētā valdošā haosa upuri; “nekas tik zvērīgs nebūtu noticis, ja mēs visi nebūtu pamesti likteņa varā kā nožēlojami dzīvnieki.” Savu uzbrucēju viņa neesot pazinusi, vienīgā raksturīgā pazīme, kas bija iespiedusies apziņā, bija viņa līdzenās mirdzoši balto zobu rindas.

Ņuorleāna svin pirmo Mardi gras - "trekno otrdienu" pēc Katrīnas plosīšanās (Foto: Getty Images)

Šārmeina Nevila presei stāstīja ne tikai par izvarošanu. Viņa vairākkārt publiski atkārtoja to, kam tolaik ticēja un vēl tagad tic krietns skaits ņūorleāniešu – ka būkšķis, kas atskanējis mirkli pirms tam, kad sācis sūkties ūdens, bijis eksplozijas troksnis. Proti, lai glābtu no applūšanas smalkos rajonus, atkal spridzināti dambji “nesmalkajā” pusē, varbūt pat lai atbrīvotos no daļas sociāli problemātisko iedzīvotāju – sazvērestības teorijām Amerikā ir tikpat labs noiets kā pie mums; arī latviešiem raksturīgais upura komplekss vēsturiski apspiesto un diskriminēto iedzīvotāju vidū, protams, nav nekāds retums. Tomēr nav ne mazākā pamata domāt, ka 2005. gadā Ņūorleānā būtu atkārtots 1927. gada precedents. Katrīna vienkārši izrādījās tā viesuļvētra, no kādas ņūorleānieši vienmēr bija baidījušies, bet kurai īsti negribēja ticēt – nevis tāpēc, ka tā būtu visspēcīgākā iespējamā (piedzimusi Meksikas līcī un strauji pieaugusi spēkā – kā vampīri ar siltām asinīm, tā viesuļvētras barojas ar siltu ūdeni, un togad tas bija neparasti silts, ap 30 grādiem pēc Celsija, pie tam neparasti lielā dziļumā – vairāki desmiti metru, Katrīna pamazām zaudēja spēku, piekrastē būdama vairs “tikai” 3. kategorijas orkāns) vai tāpēc, ka tā būtu trāpījusi Ņūorleānai tieši (laimīgā kārtā vētras acs paslīdēja tai nedaudz garām, un vētra piezemējās Burasā, nelielā pilsētiņā 96 km uz dienvidaustrumiem no Ņūorleānas; no Burasas nav palicis pāri it nekas), bet gan tāpēc, ka tās postījumi bija nepieredzēti plaši. Tas, ka apmēram Lielbritānijai pielīdzināmā teritorijā Katrīna kā ar izkapti nopļāva milzīgus simtgadīgus kokus, krustām šķērsām sagāza elektrības stabus, norāva jumtus, izšķaidīja daudzstāvu viesnīcu logus, izraujot pa tiem matračus, izsvaidīja uz visām pusēm automašīnas un kuterus, bija relatīvi neilgā laikā kompensējama un labojama nelaime; tie, kuri nebija no viesuļvētras bēguši, vējam aprimstot, jutās to pārcietuši un atviegloti uzelpoja, ka X stunda Ņūorleānai tomēr gājusi secen arī šoreiz. Kā jau lielā mērā katoliskā pilsētā, liela nozīme tika piešķirta faktam, ka marmora Jēzus pie Sv. Luī katedrāles (tautā saukts par “touchdown” Jēzu – touchdown ir amerikāņu futbola termins, kas attiecas uz situāciju, kad bumba atrodas pāri vārtu līnijai – tiesnesis šo situāciju fiksē, paceļot abas rokas) bija zaudējis tikai kreisās rokas rādītājpirkstu un īkšķi – tā esot Katrīnas atriebība par knipi, ar kuru Jēzus aizraidījis to sāņus no pilsētas. Tomēr knipis, gluži tāpat kā pilsētas dambju sistēma, izrādījās par vāju, lai apturētu ūdens blāķi, ko ņūorleānieši, kam laimējās tajā nenoslīkt, raksturoja kā ūdens “sienu” jeb “valni”. Katrīnas uzputotais astoņus metrus augstais vilnis ar drausmīgu spēku gāzās Luiziānas (kā arī blakus esošā Misisipi un Ārkanzasas štata) upēs, dabas un mākslīgi veidotajos kanālos un novadgrāvjos, uzpludinot tos un pārraujot cilvēku celtos nodrošinājumus – šķietami drošos dambjus, ar ko ASV armijas inženieru korpuss lepojies kopš 20. gadsimta sākuma, bet kuru izturīgumu – un cilvēka inženiertehniskās iespējas vispār – jau 1927. gadā smagi pārbaudīja “vecais vīrs” – Misisipi upe (toreiz starp Illinoisu un Luiziānu dambji tika pārrauti 145 vietās). Ņūorleānā federālie līdzekļi, kas bija paredzēti dambju uzturēšanai un apkopei, bieži vien tika novirzīti citām, it kā spiedīgākām vajadzībām – vietējās dambju valdes cieta no tām pašām problēmām kā citas vēlētās institūcijas Luiziānā: īstermiņa izdevīgums, ātra nauda, draugu būšana tika uzskatīti par prioritāti, tāpēc dambju remontam tika slēgti līgumi ar vietējām firmām, kuru izvēli nereti noteica politiski apsvērumi, gluži tāpat kā politisku apsvērumu dēļ tika apieti noteikumi nebūvēt mājas tuvu dambjiem, jo pāļu dzīšana rada tiem bīstamas vibrācijas. Dambju pakājē (nemaz nerunājot par to virsmu!) nevajadzētu arī augt kokiem, jo to atsevišķās saknes būtu kā ūdensvadi, bet viss sakņu kamols kā korķis – vētrai izgāžot pamatīgu koku, pa caurumu kā no šampanieša pudeles šļācas ūdens. Taču šādus izgāztus kokus pētnieku komandas atrada vairākās vietās, kur dambji nebija izturējuši ūdens spiedienu.

Koku faktors tomēr, kā izrādījās, bija tikai neliela daļa no problēmas. Armijas inženieru korpuss tūlīt pēc vētras apgalvoja, ka plūdus izraisījusi ūdens plūšana pāri dambju aizsargsienām, kuras pašas teicami pildījušas tām paredzēto funkciju; tā kā orkāna rezultātā Ņūorleāna palikusi bez elektrības, pārstājuši darboties Vuda sūkņi, kam ūdens būtu jāizvada laukā no pilsētas un atpakaļ Meksikas līcī. Taču vairāki neatkarīgi pētnieki, to vidū neatlaidīgais un ideālistiskais Luiziānas Štata universitātes mācībspēks Aivors van Herdens, kuru pēckatrīnas periodā labprāt intervēja CNN, BBC un citas televīzijas kompānijas, konstatēja, ka liela daļa atbildības par Ņūorleānas traģēdiju jāuzņemas nevis Dievam, bet gan tieši inženieru korpusam. Arī tajās vietās, kur ūdens patiešām bija šļācies pāri aizsargsienai, dambis nebūtu pārrauts, ja tā pamatni neveidotu nestabila kūdras, augu atlieku un oļu masa, kuru spēcīgā straume izskaloja vienā mirklī, liekot sabrukt pašam valnim. Citur izrādījās, ka metāla plātnes, kam bija jākalpo par dambja mugurkaulu, iedzītas zemē pārāk sekli, ļaujot ūdenim dambi izskalot no apakšas. Būkšķis, kuru dzirdēja Šārmeina Nevila un daudzi citi ņūorleānieši, tiešām arī bija sava veida eksplozija, taču to izraisīja ūdens trieciena ārkārtējais spēks.

Kā atzīst dabas aizsardzības speciālisti un tagad jau arī oficiālās aprindas, šis spēks nebūtu gluži tik destruktīvs, ja dabas savaldīšanas procesi nebūtu bijuši tik tālejoši, ticība tehnoloģiju progresam tik visaptveroša un pārliecība, ka tas, kas izdevīgi biznesam, ir izdevīgi vispār, tik nesatricināma. Luiziānas ekonomika vienmēr bijusi saistīta ar ūdeņiem un īpašo mitrāju ekosistēmu, kas ir ārkārtīgi draudzīga dzīvai radībai. Bezgalīgie lagūnu, purvāju un baijū (dabīgs kanāls) labirinti, kuros orientēties spēj tikai vietējie zvejnieki – keidženi – un traperi – humas cilts indiāņi –, kā arī pēdējos 25–30 gadus imigranti no Vjetnamas, kuri no citiem turas savrup, taču izvērš ļoti sparīgu saimniecisko darbību – ir ne tikai mājvieta eksotiskajiem aligatoriem, vai čūskām, attiecībā uz kurām Kodresku, izmantodams savas dzejnieka tiesības uz pārspīlējumiem (es vismaz ceru, ka tas ir pārspīlējums), apgalvo, ka airēties pa baijū esot apmēram tāpat kā maisīt katlu, kurā vārās spageti, bet arī keidženu ārkārtīgi garšīgi gatavotajiem vēžiem, kuri no Latvijas vēžiem atšķiras ar to, ka jau no dabas ir sarkani un pēc lieluma atgādina pusauga omārus. Turpat ir arī būtiski nozīmīga pagaidu mītne garnelēm, krabjiem un vairāku sugu zivīm – aprēķināts, ka 95 % Luiziānā komerciāli nozvejoto zivju un vēžveidīgo kādā savas dzīves posmā ir atkarīgi no mitrājos rodamās barības vai patvēruma. Meksikas līcī, netālu no Luiziānas piekrastes, pie tā saucamajām “barjersalām” vēl nesen atradās milzīgas 40 un 50 gadus vecas austeru “dobes”, kur izaugušos radījumus par lētu naudu varēja baudīt Ņūorleānas restorānos. 2005. gadā Luiziānas piekrastē tika nozvejoti veseli 30 procenti ASV ievākto “jūras velšu”. Savukārt purvāju cietzemes pussalās un zemes ragos allaž skraidījuši un ložņājuši naudas izteiksmē ļoti vērtīgie kažokzvēri. Viesuļvētra Katrīna lielā mērā iznīcināja austeru atradnes un smagi ievainoja garneļu industriju; tās iesākto tajā pašā orkānu sezonā pabeidza viesuļvētra Rita (kura, starp citu, vēlreiz appludināja Lower 9th Ward). Garneles, kā tagad zinu no Maika Tidvela grāmatas “Bayou Farewell” (Baijū ardievas), ir ārkārtīgi izturīgi un – Luiziānas piekrastē – ārkārtīgi daudzskaitlīgi radījumi, taču vietējo zvejnieku kuteri tādi nav. Braucot no Ņūorleānas gar Lafurša baijū, kas apaudzis maziem keidženu ciematiņiem un vjetnamiešu apmetnēm uz Grand Isle – vienu no Luiziānas barjersalām (būtībā tās ir no ūdens laika gaitā izniruši sēkļi), par to varēja pārliecināties vēl pērn: šur un tur pēc izmēriem samērā iespaidīgie garneļu kuteri ar raksturīgajiem “ragiem”, pie kuriem tiek piestiprināts tīkls, nepavisam neatradās tur, kur ierasts tos redzēt, proti, ūdenī, bet gan šķērsām pāri zemes strēmelei, kas baijū atdala no šosejas, ar pakaļgalu gaisā un priekšgalu bezcerīgi iegrimušu zemē vai vienkārši pārvērsti pamazām rūsējošu atlūzu kaudzē (Tidvels raksta, ka tūlīt pēc Ritas dažs labs no šiem kuteriem atrasts cukurniedru plantācijās 30 kilometrus zemes iekšienē). Otrpus šosejai ir savādi tukši laukumi, kur tikai rūpīgi ieskatoties var ieraudzīt glīti saslaucītas kaudzītes, kas kādreiz bijuši kapu pieminekļi. Un, protams, mājas, no kurām liela daļa redzami cietušas vai nu no Katrīnas vai Ritas. Nonākot Grandailā un paskatoties pa moteļa logu (moteļa viens spārns ir bez jumta – arī Ritas darbs) uz jūru, sākumā grūti saprast, kas tā tāda par veselu flotili kuģu pie apvāršņa. Tikai vēlāk kļūst skaidrs, ka tās ir miljardiem dolāru vērtās Amoco, Texaco, Exxon naftas un dabas gāzes platformas, kuru eksistence lielā mērā atbildīga par orkānu aizvien postošāko iedarbību. Lai nodrošinātu šo platformu iespējami tiešāku saikni ar sauszemi, tiek rakti kanāli, kas atšķirībā no līkloču baijū un lagūnām ir precīzi taisni, kā novilkti ar lineālu. Šie kanāli, kuri nemitīgi paplašinās (ik pa 14 gadiem dubultojot platību), jo kopš 20. gadsimta 30. gadiem dambjos cieši ieslēgtā Misisipi upe vairs neapplūst un “neaudzē zemi”, proti, ar savām sanesām nepapildina purvaino augsni, kalpo par teicamiem skrejceļiem no Meksikas līča izvirpuļojušajiem orkāniem. Kā atzīst orkānu pētnieki un hidrologi, Katrīna būtu bijusi uz pusi mazāk graujoša, ja tās ceļā joprojām būtu pietiekami daudz šķēršļu barjersalu un krāšņu veģetāciju apaugušu zemes mēļu izskatā. Izpētīts, ka Misisipi vajadzējis apmēram septiņus tūkstošus gadu, lai Luiziānā izveidotos apmēram seši tūkstoši kvadrātjūdžu mitrāju, kamēr mazliet vairāk nekā viena gadsimta laikā to teritorija cilvēka darbības rezultātā samazinājusies par vienu trešdaļu. Cilvēku raktu kanālu (daudzos no tiem stiepjas veci naftas un gāzes vadi) Luiziānas piekrastē ir dučiem, taču viens no ekoloģiski viskaitnieciskākajiem ir tā saucamais “Misters Go” (Mississippi River Gulf Outlet – Misisipi upes izeja uz līci), ko armijas inženieri izraka, lai saīsinātu ceļu lielajiem kuģiem no Meksikas līča uz Ņūorleānu. Izrādījās, ka kuģi joprojām labprāt izmanto dabisku Misisipi atzaru un šī mākslīgā kanāla uzturēšanas izdevumi ir grūti attaisnojami. Arī Misters Go, kurš stiepjas cauri prāvai daļai Ņūorleānas, nemitīgi paplašinās gan tāpēc, ka no Līča ieplūstošais sālsūdens nogalina ciprešu audzes un purva zāļu pudurus, gan tāpēc, ka pastāvīgi nepieciešamās padziļināšanas rezultātā nestabilā grunts tiek padarīta vēl nestabilāka.

Tiek novāktas drupas pie parādēs daudz izmantoto mobilo platformu dizaina firmas 2006. gada 17. februārī 
(Foto: Imageforum)

Viesuļvētra Katrīna pirms pieciem gadiem atsedza acīm visu to, kas Ņūorleānas apmeklētājiem un mīlētājiem parasti paliek apslēpts, gluži kā apslēptas ir t.s. “vergu barakas” aiz Vieux Carré spāniski ažūrajām fasādēm. Vairākas nedēļas pasaule ar šausmām varēja vērot milzīgās applūdušās teritorijas pilsētā, ūdenī peldošās atlūzas, atkritumus un dzīvnieku un cilvēku līķus; uzzināt par Ņūorleānas neadekvāto policiju, kuras daudzi darbinieki steigšus atstāja pilsētu, pirmām kārtām rūpēdamies paši par savu drošību, bet daļa no palikušajiem nevis novērsa veikalu izlaupīšanu, bet paši tajā piedalījās (līdzsvaram tomēr jāpiebilst, ka 80 % policistu Katrīnas rezultātā zaudēja savas mājas, daļa ļoti aktīvi piedalījās glābšanas operācijās, un laupītāju skaits viņu vidū tomēr bija neliels), kā arī par pasaules spēcīgākās valsts federālo iestāžu nespēju ātri un koordinēti rīkoties, lai glābtu cilvēku dzīvības. Buša Amerikā, šķiet, valdīja uzskats, ka nabadzību rada slinkums, ka katram jācīnās pašam par sevi, ka visu atrisina tirgus un valdībai jāiejaucas pēc iespējas mazāk. Līdz ar to nemitīgi tika cirpti līdzekļi dažādām Klintona laikā uzsāktām programmām. Mans vīrs un Ņūorleānas ceļojumu partneris, kurš, Amerikā dzīvojot, bija saistīts ar ūdenstilpju izpēti un dažādām vides aizsardzības programmām, atceras, kā pats piedalījies FEMA (Federal Emergency Management Agency – Federālā ārkārtējo situāciju kontroles aģentūra) organizētā treniņā, koordinējot cilvēku evakuāciju no Ņūorleānas uz iepriekš sagatavotām patvertnēm. Viņš apgalvo, ka tolaik (90. gadu beigās) šādi vingrinājumi veikti, balstoties nevis uz iespēju, ka Ņūorleānā varētu būt milzu plūdi, bet gan uz pārliecību, ka agri vai vēlu tādi būs. Taču tad, kad šādi plūdi pilsētu patiešām piemeklēja, FEMA ilgstoši izrādījās rīcībnespējīga un tad, kad beidzot sāka rīkoties, atkal un atkal parādīja vietējo apstākļu nepārzināšanu. Par to ar sašutumu pērnvasar runāja Kristīna Gislesone Palmere, kura Ņūorleānā tolaik vadīja organizāciju Rebuilding Together (kuras nosaukumu varētu tulkot kā “Atjaunojot kopīgiem spēkiem”), bet nule kā ir ievēlēta pilsētas valdē. “Vispirms viņi nevar sadabūt treilerus, tad sadabū, bet konstatē, ka tos nav iespējams novietot Ņūorleānas gruntsgabalos, kuru īpatnība jau kopš Napoleona laikiem ir, ka tie ir šauri un gari,” viņa teica, “tad tiek izveidots treileru parks pie Batonrūžas, bet par tālāko neviens nedomā. It kā cilvēki tā varētu dzīvot vienmēr. Viņi nesaprot, ka ņūorleānietis var dzīvot tikai Ņūorleānā.” Pastaigājot pa Lower 9th Ward, redzamas sašķiebušās mājas, uz kurām blakus Nacionālās gvardes un citu glābēju atzīmēm (vienības apzīmējums, datums, kad māja inspicēta, mājā atrasto mirušo skaits, atzīme, ka noslēgta gāze) lieliem burtiem rakstīts “Do not demolish” – “Nenojaukt”, jo to īpašnieki cer tās atjaunot. “FEMA un daudzi citi uzskata, ka šīs mājas ir grausti,” saka Gislesone Palmere, “ņemt tik talkā buldozerus un šķūrēt visu nost. Viņi nesaprot, ka, lai arī cilvēki, kas tur dzīvojuši, bijuši trūcīgi un māju dažs nosauktu drīzāk par būdu, viņi tai ir pieķērušies, jo dzīvojuši tur vairākās paaudzēs.” Rebuilding Together pastāvēšanas mērķis ir šīs mājas restaurēt un atdot īpašniekiem. Izveidota speciāla noliktava, kur no neglābjamajām mājām savāktas dažādas to arhitektoniskās detaļas – karnīzes, reliņi, rotājumi, kā arī vecie, vēl lietojamie dēļi. Visus darbus veic brīvprātīgie – ne tikai, pats par sevi saprotams, par velti, bet pat piemaksājot (maksa neattiecas uz vietējiem) – lielās firmas par iespēju atjaunot trūcīgu melno ļaužu mitekli maksā 100 dolārus dienā, studenti, baznīcu un labdarības organizāciju pārstāvji – 20. Maksa ieviesta, ņemot vērā milzīgo atsaucību un to, ka strādāt gribētāji tomēr jāapgādā ar darbarīkiem un darba drēbēm – tas sācis izmaksāt par dārgu. Bet vai tas nav ierobežojis brīvprātīgo plūsmu? “Nepavisam, gluži pretēji,” atbild Gislesone Palmere, “iespēju te brīvdienās vai atvaļinājumā pastrādāt viņi uzskata par privilēģiju”.

Teksts uz plakāta "Atceries ciešanas, ko izraisīja Katrīna & Rita". Pirmais Mardi gras pēc viesuļvētras Katrīna, 2006. gada 17. februārī 
(Foto: Imageforum)

Šo pēdējo piecu gadu laikā šādā veidā atjaunotas daudzas mājas. Vienlaikus risinās vēl arī citi projekti – piemēram, aktieri Šons Penns un Breds Pits ziedojuši miljonus, lai Lower 9th Ward izveidotu tādas kā mazas utopijas – mājas, kas celtas no ekoloģiski nevainojamiem materiāliem, projektētas tā, lai patērētu pēc iespējas mazāk enerģijas un, protams, būvētas uz pamatīgiem pāļiem. Beidzot sakustējusies arī mitrāju problēmas risināšana – tiek veidoti vairāki projekti, lai apturētu to bojāeju un pat atsāktu “zemes radīšanu”. Gubernatorei Blanko, kuru pēdējās vēlēšanās nomainīja republikānis Bobijs Džindals, pēdējos gados izdevās panākt zināmas pārmaiņas likumdošanā, kam jāļauj uzlabot dambju pārraudzību. Biznesā šiverīgā, bet katastrofā neizlēmīgā mēra Neigina vietā nākusi Marī Landrū, kuras dzimta jau vairākās paaudzēs saistīta ar Luiziānas politiku. Par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem viņa uzskata panākt to 30 procentu ņūorleāniešu atgriešanos, kuri joprojām izkaisīti pa visu Ameriku.

“Es nesaprotu, kā vispār citur iespējams dzīvot,” saka mūsu taksometra šoferis. “Nekur taču nav tik labi kā Ņūorleānā, vai ne?” Viņš pats plūdos pazaudējis visu iedzīvi, taču palicis dzīvs. Un vai tad cilvēks var vēlēties vēl ko vairāk?