Džona Meinarda Keinsa daudzās dzīves

1913. gada 3. decembrī Džons Meinards Keinss sniedza priekšlasījumu Politiskās ekonomijas kluba biedriem viesnīcā Cecil Londonas Strandā. Tā nosaukums “Cik lielā mērā baņķieri ir atbildīgi par ekonomiskajām krīzēm un depresijām?” pašlaik skan ne mazāk aktuāli kā toreiz – mēs joprojām pūlamies saprast precīzos mehānismus, kas neseno banku krīzi noveda gandrīz vai pie globāla finanšu sabrukuma. Tiesa, 1913. gadā Keinss uzskatīja, ka skaidras un iekšēji nepretrunīgas finanšu krīzes teorijas nav vispār. Trūka faktu materiāla, un Ērvinga Fišera nesen sniegtais skaidrojums darbā “Naudas pirktspēja” (1911) bija “drīzāk atjautīgs nekā apmierinošs”. Kā Keinssatzīmēja priekšlasījuma klausītājiem, Fišers savos centienos no jauna ieskicēt to, ko viņš dēvēja par kompensētā dolāra plānu (pēc kuradolāra pirktspēja būtu fiksēta un nemainītos arī tad, ja kristos zelta vērtība), bija atstājis bez ievērības kādu nozīmīgu naudas un krīzes attiecību aspektu. Keinss aizstāvēja tēzi, ka “banku kredītresursu izsīkšanu un krīzi paātrina nevis naudas”, bet drīzāk “brīva, neinvestēta kapitāla” trūkums.

Tātad problēma – un Keinsam tā šķita aktuāla ne tikai tajā brīdī, bet visos laikos – bija attiecības starp naudas dīkstāvi, ražīgumu un acīmredzamu faktu. Nauda, kas vienkārši eksistēja kā uzkrājumi un būtībā bija neproduktīva, nekādu reālu labumu valsts ekonomikai nedeva, un kāda gan jēga naudai, ja to nevar izlietot kaut kam noderīgam? Nauda pati par sevi bija tikai līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai, un priekšstats par naudu kā pašmērķi bija kaut kas līdzīgs sabiedrības un kultūras patoloģijai, kurai, kā viņš cerēja, līdz ar sabiedrības attīstību vajadzētu iet mazumā. No šāda viedokļa “sabiedrība no bagātnieku izzušanas tikai iegūtu”, bet tiem, kuri uzkrāj naudu pašas naudas dēļ, vajadzētu griezties pie tādiem “garīgo slimību speciālistiem” kā Zīgmunds Freids. Arī indivīdi līdzinājās naudai – tādā nozīmē, ka sava ražīgā kapitāla (personiskā, intelektuālā vai materiālā) neizmantošana visā pilnībā kaut kādā ziņā nozīmēja nolaidību pret pienākuma izpildi un rakstura stingrību, šīm divām karaļa Edvarda laika liberālisma pamatvērtībām. Un, lai arī Keinss ir vislabāk pazīstams ar savām idejām ekonomikā, viņa privātajai dzīvei un dzīves izjūtai bija ne mazāk svarīga loma viņa kļūšanā par sabiedrisku figūru vai pat “universālu” cilvēku, kā viņu savā kaismīgajā un vietām apburošajā Keinsa biogrāfijā sajūsmināti tēlo Ričards Davenports-Hainss [1. Richard Davenport-Hines. Universal Man : The Seven Lives of John Maynard Keynes. WilliamCollins, 2015.].

Keinsa karstākā cerība, runājot par viņam atvēlēto laiku, bija atstāt aiz sevis pēdas – kaut ko, kas liecinātu, ka viņa dzīve nav bijusi veltīga, ka tā ir devusi cilvēcei kaut ko vērtīgu un paliekošu. Šī doma nobrieda svarīgākajā no daudzajām un dažādajām biedrībām, klubiem un vidēm, kurās viņš mēdza apgrozīties. Tie bija Apustuļi – slēgta, ļoti intelektuāla Kembridžas studentu un doktorantu biedrība, kuras dalībnieki pulcējās sestdienu rītos, lai paklusētu par politiku, bet diskutētu par lielajiem cilvēciskajiem jautājumiem – sevišķi par to, kā vislabāk dzīvot. Viņi to darīja ar nežēlīgu atklātību, intelektuālu stingrību un teju vai 18. gadsimtam raksturīgu skepticismu. Tas, ko Keinss tur iemācījās, palika viņā uz mūžu, un varbūt tas salīdzināms ar iespaidu, kādu aiz sevis atstāja pats Keinss.