Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Latvieši kā finanšu pārvaldītāji un mūsu dižķibele nav nekas unikāls. Tāpēc varētu būt lietderīgi pastāstīt par vienu no interesantākajām finanšu radītām ekonomikas krīzēm, kas aprakstīta Svīniju pāra publicētā zinātniskā rakstā ar nopietno nosaukumu “Monetārā teorija un Lielā Kapitolija bērnu pieskatīšanas kooperatīva krīze”. Svīniji 70. gados strādāja Vašingtonā, un, kā daudzi jauni amerikāņu vecāki, lai nebūtu jāmaksā par bērnudārzu, viņi iesaistījās pašpalīdzības bērnu pieskatīšanas biedrībā. Katrs pāris pa kārtai uzņēma pie sevis mājās un pieskatīja pulciņu citu kooperatīva biedru bērnu, pretī saņemot iespēju atdot savu bērnu bezmaksas pieskatīšanā citiem, tā izveidojot sabiedriskā bērnudārza sistēmu. Capitol Hill kooperatīvs bija liels -150 biedru, tāpēc panākt, ka visi bērni tiek pieskatīti un vienlaikus vecāki godīgi atsēž savu tiesu, nebija vienkāršs uzdevums. Kā jau daudzas līdzīgas bartera sistēmas, arī šī atrisinājumu rada, ieviešot savu “naudu” - kuponus, kas deva tiesības uz pusstundu atstāt pieskatīšanā bērnu. Kuponus varēja iegūt tikai no citiem vecākiem, pieskatot viņu bērnus. Tā katrs varēja patērēt bērnu pieskatīšanas pakalpojumu tieši tik lielā apmērā, cik pats bija ieguldījis savu laiku, pieskatot citu atvases - skaidra un eleganta sistēma, kurā blēdīšanās nav iespējama.
Tomēr drīz lietas sarežģījās. Pāri, kam bija brīvs vakars un nekādu plānu, centās pieteikties pieskatīšanai vairākas dienas pēc kārtas. Tie vēlējās uzkrāt rezerves, lai paši varētu paņemt garāku atpūtu, vai vienkārši, lai nodrošinātos ar kuponiem neparedzētam tēriņam - ja nu steidzami ievajadzētos brīvu dienu, būtu kur atstāt bērnus. Diemžēl viena pāra rezerve ir otra neiegūts kupons. Vieniem vecākiem veidojot uzkrājumus, citi nesaņēma iespēju pieskatīt viņu bērnus un nopelnīt. Jūtot, ka nopelnīt kuponus kļuvis grūtāk, daudzi sāka vēl rūpīgāk veidot rezerves nebaltai dienai, netērējot kuponus. Tas, protams, tālāk samazināja citu iespējas nopelnīt, pieskatot. Drīz jau kļuva grūti vispār rast iespējas atstāt bērnus. Citiem vārdiem sakot, samazinājās bērnu pieskatīšanas pakalpojumu sniegšanas daudzumā mērāmais kooperatīva Iekšējā kopprodukta (IKP) apjoms. Kooperatīvā iestājās saimnieciskā krīze jeb dižķibele. Cilvēki vēlējās gan strādāt, gan patērēt citu sastrādāto, tomēr saimnieciskā darbība sāka strauji sarukt, jo katrs indivīds arvien vairāk baidījās, ka varētu aptrūkties nauda.
Kooperatīva biedri - juristi centās ieviest kārtību ar likuma palīdzību. Ja reiz esi iestājies biedrībā, tad, lūdzu, nodod bērnus pieskatīšanā, lai dotu iespēju citiem nopelnīt kuponu, viņi uzstāja. Jāizbeidz amorālā neiesaistīšanās un jānosaka stingra kārtība. Ekonomisti ieteica risināt krīzi, nodrukājot vairāk kuponu un izdalot tos vienādi visiem vecākiem. Juristi, protams, uzskatīja šo priekšlikumu par, pirmkārt, pilnīgi netaisnu, īpaši attiecībā pret tiem, kas, jau rūpīgi pieskatot, paši gana daudz iekrājuši un, otrkārt, kupona vērtību devalvējošu, un visbeidzot pilnīgi nejēdzīgu priekšlikumu, kas neatrisina pamatproblēmu - biedru amoralitāti un antisabiedriskumu. Laimīgā kārtā šajā kooperatīvā virsroku guva ekonomisti un katram tika izdalīti desmit papildus kuponi. Un - pārsteidzoši viegli šis vienkāršais solis atdzīvināja ekonomiku.
Nebaidoties, ka rīt varētu pietrūkt kuponu, ļaudis droši atsāka tērēt, nododot savu bērnu pieskatīšanā. Tas deva iespēju nopelnīt citiem. Krīze tika pārvarēta, kooperatīva iekšējais kopprodukts strauji pieauga.
Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans norāda, ka Kapitolija kooperatīva ekonomisti krīzes risināšanai izmantoja Džona Meinarda Keinsa izstrādāto teoriju. Rakstot uzreiz pēc Lielās depresijas, Keinss skaidri saredzēja krīzes absurdumu. Cilvēki vēlas strādāt, ražot un patērēt viens otra saražoto, tomēr firmas, restorāni un rūpnīcas stāv dīkā, visi sēž bez darba un grimst nabadzībā. Vienu ekonomikas dalībnieku patēriņa samazinājums noved pie otras grupas ienākumu krituma. Nobijušies par nākotnes izredzēm krītošā ekonomikā, cilvēki atliek naudu nebaltām dienām, tērējot vēl mazāk - un rodas lejupejoša spirāle. Valsts no mazākās ekonomikas saņem mazāk nodokļu un attiecīgi samazina savu budžetu. Valsts budžets vienlaikus ir privātā sektora ienākums, tāpēc budžeta samazināšana vēl vairāk samazina ekonomikas apmēru. Reaģējot uz samazinātu pieprasījumu, sāk kristies cenas. Saprātīgs saimnieks netērēs šodien, ja rīt cena būs zemāka, tāpēc deflācija vēl vairāk samazina patēriņu. Un tā, jo vairāk tirgus dalībnieki taupa un atliek pirkumus, jo mazākas iespējas nopelnīt citiem, jo mazāks pārdotā daudzums, jo sliktāk visiem - taupība un prātīgums paradoksāli pasliktina, nevis uzlabo ekonomiku.
Valsts uzdevums ir izlabot šādas tirgus ačgārnības. Keinss saredzēja, ka to var veikt ar naudas iepludināšanas palīdzību. Naudai per se nav jēgas, tā ir tikai apdrukāts papīra gabaliņš vai mūsdienās cipari tālā serverī. Nav vērts censties rūpēties par naudas zīmes nomināla vērtību, jācenšas vairot ražošana. Tāpēc Keinss ieteica valdībām rīkoties gluži kā bērnu pieskatīšanas kooperatīva valdei: izsniegt tautiešiem naudu, lai viņi varētu pārvarēt taupības paradoksu un atsāktos ekonomikas izaugsme. Bērnu pieskatīšanas kooperatīva krīzi neradīja nedz pārlieku liels, nedz mazs gultu skaits, ne bērnu skolotāju daudzums, ne biedru korupcija vai sliktā morāle - kaut biedrības juristi tā uzskatīja. Krīzi radīja naudas izsīkums.
Ekonomikai vajag naudu
Neviens, arī Starptautiskais Valūtas fonds neapšauba, ka ekonomikā tās sekmīgai apritei ir vajadzīgs pienācīgs daudzums naudas. Vienādojums, kurš apraksta nepieciešamā naudas daudzuma apmēru ir: iekšzemes kopprodukts jeb IKP = (nxv)/p, kur n ir naudas daudzums, v tās aprites ātrums (cik reižu gadā nauda aprit no viena ekonomikas dalībnieka pie otra) un p ir cenas. No šejienes var ļoti labi redzēt, ka katram IKP jeb bagātības apmēram atbilst zināms daudzums naudas, tātad, ja naudas daudzums vai aprites ātrums strauji sarūk un ja nemainās cenu līmenis, tad ir krasi jāsarūk iekšzemes kopproduktam. Latvijā kopš krīzes sākuma 2008. gada vasarā norēķiniem lietojamās naudas daudzums ir krities par vairāk nekā 20 procentiem. Naudas aprites ātrums droši vien arī ir krities, jo cilvēki, gluži kā bērnu pieskatīšanas kooperatīva piemērā, naudu ir noglabājuši nebaltām dienām. Cenas krīt, bet kopumā ļoti lēni. Tātad, ja apgrozībā esošais naudas daudzums krītas par vairāk nekā 20 %, bet cenas nemainās, tad arī IKP ir strauji jākrīt. Latvijā gluži vienkārši nepietiek naudas, lai notiktu normāls ekonomikas process, tāpat kā bērnu kooperatīva piemērā. Vienādojums saka, ka Latvija varētu saglābt ekonomiku, ja kristos cenas. Diemžēl, lai kopprodukts saglabātos 2008. gada līmenī, cenām būtu jākrītas par 20 %, kas ir pilnīgi nereāli un nenotiek, jo īpaši tāpēc, ka ekonomisti jau izsenis novērojuši - cenas uz augšu kāpj labprāt, bet lejup slīd negribīgi. Pie nemainīgām cenām un krasi mazāka naudas daudzuma ir jākrītas veiktā darba apjomam. Tāpēc Latvijā nostrādāto darba stundu skaits šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir krities par 23 procentiem. Tāpēc ir rekordliels uz Lielbritāniju izbraukušo skaits. Bagātību nerada nauda. To rada darbs. Skaidrs, ja cilvēki strādā mazāk stundu, ja tiek likvidētas darba vietas, tad tiek radīts mazāk derīgu lietu un pakalpojumu, turklāt strādājošo nodokļu nasta pieaug, tiem uzturot arvien lielāku bezdarbnieku armiju. Tas vēl papildus apgrūtina ekonomiku. Tā mēs piedzīvojam lejupslīdošu spirāli, gluži kā ASV 20. gadsimta 30. gados. Latu izzušana no apgrozības Latvijā 2008. gada otrajā pusē notika neiedomājamā ātrumā. Daļa no tiem izgaisa, tiekot ieguldīti Parekss bankā. Otra daļa pazuda, ekonomikas dalībniekiem saredzot, ka pastāv reālas lata devalvācijas briesmas, un tāpēc lati gluži racionāli tika pārvērsti eiro un noglabāti. Trešais lielais iemesls bija Latvijas ekonomikas balstīšanās uz nepārtraukti importētu kapitālu, kura ieplūdei beidzoties, esošā nauda tika iztērēta importa preču iegādei un, jaunai nepienākot, drīz vien izbeidzās. Tā arī radās Lielā Latvijas finanšu dižķibele.
Protams, slikti, ka Latvijā līdz šim nebija veikta slimnīcu reforma un remontēti ceļi. Mums acīmredzot ir pārāk daudz ārstu un sanitāru, un pārāk maz šoseju asfaltētāju.
Risinājums, kas nerada dižķibeli, būtu pārvietot slimnīcu personālu uz ceļu būvi vai uz ražošanas uzņēmumiem, varbūt vislabāk - palīdzēt pārvērst liekās slimnīcas par ASV vai Zviedrijas pilsoņu rehabilitācijas vai operāciju veikšanas vietām. Tomēr vienkārši slēdzot tās, kā tas notiek patlaban, mēs tikai padziļinām krīzi. Protams, slikti, ka mums ir par daudz skolotāju uz vienu pamatskolas skolēnu, tomēr mums noteikti trūkst bērnudārzu, pieaugušo profesionālās mūžizglītības un ziemeļvalstīs iecienīto tautskolu, mūsu augstskolu mācībspēkiem trūkst doktora grādu. Dižķibeli neraisoša strukturālā reforma būtu pārvietot skolotājus uz doktorantūru, tautskolām un bērnudārziem. Pašreizējās slēgšanas un atlaišanas idejas krīzi tikai padziļinās.
Gluži kā bērnu pieskatīšanas kooperatīvā, arī Latvijā krīze ir ne tik daudz morālas neuzvešanās problēma, ne tikai korupcijas vai nepareizas slimnīcu politikas sekas (protams, esošie trūkumi šeit nevienam nepalīdz), bet pirmkārt un galvenokārt ļoti neveiklas naudas pārvaldības sekas.
Latvijā daudz runā par sekmīgo Īrijas piemēru.
Pirms kļūt sekmīgai, Īrija pavadīja daudzus gadus kā ļoti nesekmīga valsts. Līdzīgi Latvijai, 50. gados Īrija pieļāva kreditēšanas bumu un pārāk lielu tekošā konta deficītu. Īru finanšu ministrs Džerards Svītmens iespieda “pedāli grīdā”, uzliekot bankām par pienākumu turēt zemas procentu likmes, kas radīja pārāk daudz kredīta. Kad 1955. gadā sākās krīze, kurā spekulanti apšaubīja īru mārciņas fiksēto kursu pret sterliņu mārciņu, valdība izlēma atjaunot uzticību, krasi samazinot budžeta izdevumus. Valūta netika devalvēta, bet uzticību atgūt neizdevās un, gluži kā šodienas Latvijā, tika radīta ļoti smaga krīze, kuras rezultātā līdz 1961. gadam valsti pameta 400 000 cilvēku. Krīze bija jo sāpīgāka tādēļ, ka tā notika laikā, kad pārējā Eiropa strauji attīstījās.
1956. gada krīzes izmācīta, Īrija vēlāk vairs necentās lieki noturēt valūtas vērtību un devalvēja gan 1967., gan 1983. gada krīžu laikā, gan veica stratēģiskas izaugsmes devalvācijas 1986. un 1993. gadā.
Naudu drukāt bez devalvācijas nav iespējams, jo krīzes laikā cilvēkiem paredzot, ka nauda var būt apdraudēta, viss nodrukātais uzreiz tiks pārvērsts eiro un aizplūdīs no valsts. Turklāt tā nebūs droši segta ar ārvalstu valūtas rezervēm. Lats ir cieti piesaistīts eiro, un katrs lats nodrošināts ar 1,42 eiro lielām valūtas rezervēm. Ja izmainītu lata kursu par 40 procentiem, tad varētu ar vienu rokas vēzienu radīt par 40 % vairāk latu, atliekot ekonomikā atpakaļ iepriekš zaudēto summu un saglabājot cieto segumu. Apgādāta ar naudu, ekonomika atsāktu darboties iepriekšējā līmenī. Lata zemais kurss nu būtu izdevīgs eksportētājiem, importu padarot dārgu, tātad peļņu gūtu ražotāji. Ražotāji varētu ieguldīt gūto peļņu ražošanā, attīstot drošu industriālo pamatu un radot darba vietas. Pieaugošais eksports papildus ienestu naudu, palielinot apgrozībā esošās naudas apjomu, tālāk stimulējot ekonomikas izaugsmi. Sekojot Keinsa padomam par devalvāciju un jaunas naudas drukāšanu, no krīzes izkļuva gan Rūzvelta ASV, gan Ulmaņa Latvija. Devalvācija bija nekavējošs pirmais risinājums arī mūsdienu finanšu krīzē ierautajām valstīm no Īslandes, un Zviedrijas līdz Ungārijai un Krievijai.
Eksportā bāzēta izaugsme vs kredītos bāzēta izaugsme
Eksports ir pārbaudīts ekonomiskās izaugsmes avots. Eksportētāju preces, rūdoties pasaules tirgū, kļūst arvien labākas. Saņemot pasūtījumus no attīstītajām valstīm, tiek iegūtas arī nenovērtējamas pamācības kvalitatīvai ražošanai - zināšanas, kuras nevar iegūt, paņemot kredītu no zviedru bankas. Visas vecās Eiropas valstis kļuva bagātas eksportējot. Tā savu bagātību šobrīd pelna Ķīna un nesen nopelnīja Koreja. Īrijas daudz Latvijā slavētais ekonomiskās izaugsmes modelis arī bija balstīts eksporta vilktā attīstībā.
Lai panāktu strauju un ilgstošu eksporta izaugsmi, valstis bieži nosaka pazeminātu valūtas kursu un vienlaikus bremzē algu un cenu kāpumu, tā padarot pašmāju preces lētākas. Nauda, kas nonāk valstī caur eksporta ieņēmumiem, tiek novirzīta jaunām investīcijām, kas uzlabo eksporta konkurētspēju - zinātnei, izglītībai un infrastruktūrai, augsto tehnoloģiju ražotnēm. Redzot, ka ražošana valstī ir kļuvusi izdevīga un tiek turēta īpaši piemērota ražotājiem, arī ārvalstu firmas novirza turp savas ražošanas investīcijas, tā vēl vairāk palielinot izaugsmi.
Īrijas izaugsme sākās pēc tam, kad valdība veica divas devalvācijas 1986. un 1993. gadā. Lai devalvācijas radītā peļņa ražošanas uzņēmumos neizkūpētu strauji pieaugošās algās un inflācijas spirālē, kas iznīcinātu iegūtās konkurences priekšrocības, Īrijā tika pieņemts Valsts attīstības trīsgadu plāns, kas vēlāk tika vairākkārt pagarināts. Plāns paredzēja sociālo partneru vienošanos: uzņēmēji apsolīja naudu ieguldīt attīstībā, bet strādnieki piekrita, ka algas tiks regulētas un augs ne ātrāk kā 2,5 % gadā. Šāda koordinācija noveda pie ļoti strauja konkurētspējas pieauguma, darba ražīguma pieaugumam apsteidzot algu kāpumu un padarot Īrijas ražotājus neuzveicamus. Īru plāns bija līdzīgs ļoti daudzu eksportā sekmīgu valstu plāniem un faktiski ir Nēderlandes Vasenāras vienošanās kopija. Arī Latvijai pēc devalvācijas ir jāpanāk sociālo partneru vienošanās par algas regulētu un lēnu izaugsmi un dividenžu izmaksu aplikšanu ar nodokli, šādi padarot mūsu eksportētājus spējīgus un piespiestus investēt attīstībā ap 30 % no iekšzemes kopprodukta. Bez šāda plāna devalvācijas labums, lai arī nenoliedzams un tūlītējs, tomēr riskē izplēnēt, gluži kā, piemēram, Francijā, kas 80. gados bija spiesta veikt pat trīs devalvācijas pēc kārtas.
Veikt eksportā bāzētu izaugsmi nozīmē vairāk eksportēt nekā importēt. Tas vienlaikus nozīmē, ka valstij izveidosies tekošā konta pārpalikums. Tā sūtīs preces uz ārvalstīm vairāk, nekā ievedīs no tām. Starpība starp izsūtīto un saņemto preču apjomu būs jauna nauda. Ja šī nauda tiks iztērēta eksportētājvalstī, tad pacelsies vai nu algas vai vietējās cenas un zudīs konkurētspēja - valsts saslims ar holandiešu slimību.
Holandiešu slimība ir ekonomisks termins valstij, kas pēkšņi saņem ļoti daudz naudas un nespēj ar to tikt galā. Holande 70. gados atklāja lielas dabasgāzes krātuves, tomēr eksportā iegūtie milzu līdzekļi nevis stiprināja, bet iztukšoja ekonomiku, īpaši cieta rūpniecība, kas nespēja konkurēt ar brīvās naudas uzpūstajām algām pakalpojumu sektorā. Tāpēc visa dabasgāzes peļņa tika iztērēta importa precēs, neatstājot paliekošu labumu Holandei. Arī Latvijas līdzšinējā ekonomiskā attīstība bija holandiešu slimības saindēta - ienākušo kredītu nestā nauda pacēla algas, tādējādi paceļot reālo valūtas maiņas kursu un apgrūtinot rūpniecības attīstību. Tāpēc eksportā bāzētas izaugsmes stratēģija pieprasa veidot neizmantotas ārvalstu valūtas rezerves. Viena rezerve vienmēr ir otra kredīts, tāpēc var arī teikt, ka valstis, kur dominē eksports, ir valstu, kur dominē imports, kreditori. Tā nu sanāk, ka mūsdienu pasaulē jaunattīstības Āzijas valstis ir kļuvušas par ASV kreditoriem. Tāpēc Singapūrai ir izveidojies milzīgais Temasek ieguldījumu fonds. Tāpēc Ķīna šobrīd ir lielākais ASV kreditors un aktīvi uzpērk uzņēmumus no Zviedrijas līdz Somālilendai.
Latvijas stratēģija ir bijusi pretēja. Mūsu ideja bija nevis ar vienmēr pārāk zemu valūtas kursu nopelnīt naudu eksportējot un kļūt par pasaules kreditoru un tad iegādāties stratēģiskus īpašumus Rietumos un Austrumos, bet ar stabilu un augstu lata kursu panākt, ka kapitāls brīvi ieplūst no ārvalstīm. Ideja bija, ka mēs gan kļūtu par pasaules parādnieku, bet, ja kapitāls tiktu pielietots ekonomikas izaugsmei, ne izšķiests patēriņā, mēs varētu augt ļoti strauji, jo lai nu kā, bet kapitāla pasaulē netrūkst. Diemžēl tā nu sanāca, ka patēriņam tas tika iztērēts, bet investīcijām gandrīz nemaz. Sevi varam mierināt, ka mēs neesam nekāds izņēmums, bet tipiski šādas politikas upuri.
Vašingtonas konsenss
Mūsu stratēģija balstīta uz teoriju, kurai Latvija ir sekojusi jau kopš 90. gadu sākuma, un kuru ekonomistu aprindās sauc par Vašingtonas konsensu. Tā paredz, ka, ja valsts ievēros budžeta disciplīnu, atjaus brīvi pār robežām plūst precēm un kapitālam, apkaros korupciju un izveidos investīcijām drošu vidi, tad ārvalstu privātais kapitāls iepludinās savus naudas resursus un investīcijas, uzsākot izaugsmi. Ja seko šai loģikai, tad ir svarīgi turēt fiksētu valūtas kursu, jo tas maksimāli atvieglo un padara skaidru kapitāla plūšanu pāri robežām no bagātās Eiropas un taupīgās Āzijas uz valstīm, kur izaugsmes potenciāls visaugstākais, piemēram, Latviju.
Vašingtonas konsensa teorētiskais pamats ir neoliberāļu ekonomikas skola. Neoliberāļi uzstāj, ka brīvais tirgus ir vienīgais drošais mehānisms pareizai ekonomikas attīstībai, turklāt tas ir vienmēr pareizs un nekļūdīgs. Ja kapitāls valstī ieplūst, tātad tas redz tur izaugsmes iespējas. Ja kapitāls aizplūst, tā ir pareiza tirgus korekcija. Tirgus cenas neoliberāļu skatījumā ir vienmēr pareizas, gan kustamajam, gan nekustamajam īpašumam. Latvijas Bankas cerība, ka pie samazināta naudas daudzuma ekonomika nesaruks, arī ir balstīta neoliberāļu teorijā, ka cenas kritīsies atbilstoši pieprasījuma rukumam par 40 %, tā automātiski stabilizējot ekonomiku.
Diemžēl Latvija, līdzīgi kā gandrīz visas valstis, kuras ieviesa Vašingtonas konsensu, beidz savu attīstību ar ļoti lielu krīzi. Kādēļ tā? Izskaidrojums meklējams nevis pareizajos un neapstrīdamajos Vašingtonas konsensa pretkorupcijas uzstādījumos, bet skaļi nepateiktajā, taču ekonomikas pamatteorijas būtībā iekļautajā - privātā finanšu sektora veiktās investīcijas ir vienmēr nestabilas pēc savas būtības. Lai arī Vašingtonas konsenss pieprasa sabalansētu valsts budžetu, tas ne vārda nemin par to, ka privātajam sektoram arī būtu jāveido sabalansēti budžeti. Patiesi, Vašingtonas konsensa jēga ir panākt, ka patēriņš un investīcijas ir lielākas par ienākumiem un veidojas privātais budžeta deficīts, ticot, ka ārvalstu kapitāls veiks tikai saprātīgus, izaugsmi nesošus ieguldījumus.
Tā notiktu, ja privātais bizness vienmēr rīkotos racionāli un nekad neveidotu spekulatīvus burbuļus. Diemžēl kapitālisms ļoti viegli veido burbuļus. Ja Latvija būtu aktīvi spēlējusi pret burbuļa izveidošanos, valdībai izveidojot atbilstošu nodokļu politiku un LB bremzējot kredītu pieaugumu, mūsu krīze būtu mazāka arī pie fiksēta lata kursa. Taču notika gluži tāpat kā citās valstīs, kas liberalizēja savas ekonomikas, pateicoties Vašingtonas konsensa uzstādījumiem, - izveidojās burbuļi nekustamajā īpašumā un kredītu buma radītajā patēriņā. Pēc laika, redzot, ka visa valūta ir izšķiesta, starptautiskais kapitāls mainīja viedokli par valsti un sāka strauji aizplūst. Sākās finanšu krīze, kuras gaitā valdības vērsās pie Starptautiskā Valūtas fonda, lūdzot stabilizācijas aizņēmumu, saņēma to, iztērēja valūtas stabilitātes nodrošināšanai un pēc tam tik un tā bija spiesti devalvēt savu valūtu. Gala rezultāts: gan iedzīvotāji, gan valsts ieguva daudz parādu ārvalstu valūtā un nekādu ilgtspējīgu labumu, toties valūtas spekulanti brangi nopelnīja. Nobela prēmijas ekonomikā laureāts, bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Jozefs Štiglics saka, ka Vašingtonas konsenss bieži ir SVF atbalstīta metode parādu jūga uzlikšanai nabadzīgajām valstīm, kam nav nekāda sakara ar patiesu attīstību. Vašingtonas konsensa idejas ir labas, kamēr ekonomika aug, jo tās palīdz pareizi ievirzīt kapitāla plūsmas - ja izdodas to ievirzīt investīcijās. Ekonomikai krītot, sekošana šai teorijai noved tikai pie krīzes padziļinājuma. Latvijā, iestājoties ES, bija ļoti maz parādu gan privātajā, gan valsts sektorā. Piecus gadus vēlāk mūsu attīstības līmenis ir turpat, kur bija iestājoties, bet esam apkrauti ar milzu parādiem gan privātajā gan - neveiklas krīzes risināšanas politikas dēļ - tagad arī valsts sektorā. Štiglics norāda, ka jaunattīstības valstu valūtas krīzes vienmēr tiek risinātas, no sākuma turot stingru kursu, minot dažādus iemeslus - gan budžeta, gan finanšu sektora stabilitāti, gan nepieciešamību pasargāt ārvalstu valūtā ņemtos kredītus. Diemžēl reti kursu izdodas noturēt, un valūtas parasti krīt. Ja Latvija nebūtu saņēmusi starptautiskos aizdevumus, kapitāls, kas ieguldīts Latvijā, nebūtu varējis rast iespēju izbraukt vai tikt repatriēts ārpus valsts, jo mums jau ātrāk būtu beigušās valūtas rezerves.
Tātad mēs varam teikt, ka Latvijas krīzes pārvarēšanas metode vienkārši sniedz atbalstu oligarhiem izvest kapitālu no valsts. Gala rezultāts, neraugoties uz rīcību attaisnojošo retoriku, vienmēr viens: papildus privātajam parādam ir uzgrūsts milzīgs parāds valstij, valūtas rezerves pazaudētas, aizstāvot kursu, un ekonomika krietni sarukusi. Valsts parāds vienmēr nozīmē palielinātus nodokļus, jo citādi nevar. Tātad visiem tiek uzlikts lielāks nodokļu slogs, ar kuru segt nelielas cilvēku grupas pārgalvīgi izsniegtus un saņemtus kredītus. Netaisni ir arī SVF un ES noteikumi, kas neatļauj Latvijai ieguldīt naudu attīstībā, bet tikai pieprasa samazināt budžetu, apcērpot sociālos izdevumus, sagraujot skolas un veselības aprūpes sistēmu. Ļoti slikti, ka mūsu valdībai nepietika spēka līdzīgi Īslandei panākt kredītu atmaksu tikai pēc ekonomikas izaugsmes atsākšanās. Diemžēl Pareksa glābšana tika nevis brīvi diskutēta parlamentā, kā pienāktos brīvu cilvēku brīvā valstī, bet paveikta lielā slepenībā un liekot cilvēkus cietumā par brīvu runāšanu. Policejiskas valsts līgums ar kreditoriem bija par cilvēkiem policejiski nedomājošs. Es uzskatu, ka Latvijā pēdējā laikā vērojamā vārda un sapulču brīvības apspiešana, daudzu žurnālistu pašcenzūra un cilvēku likšana cietumā par parastu ekonomikas teoriju apspriešanu ir gan brīvības ideālu nodevība, gan mūsu ekonomikas problēmu sakne. Ja mēs būtu kā brīvi Īslandes vīri brīvi izdiskutējuši savas problēmas, tad, esmu pārliecināts, arī risinājums būtu atrasts daudz labāks.
Kādēļ Latvija izvēlējās turēt lata kursu, tātad neizlaist jaunus latus?
Tas notika tādēļ, ka aptuveni 15 % Latvijas iedzīvotāju ir paņēmuši hipotekāros kredītus eiro, un devalvācija apgrūtinātu viņu un kreditējošo banku stāvokli. Patlaban ir skaidrs, ka banku ekonomisti krīzes sākumā smagi kļūdījās, un lata turēšanas politikas izsauktā ekonomikas bremzēšana ir apgrūtinājusi visu, arī baņķieru stāvokli vēl vairāk, nekā to būtu izdarījusi ātra devalvācija. Iedzīvotāju parādu slogs relatīvi pret ienākumiem ir izaudzis pārāk liels, jo strauji kritušies ienākumi.
Ekonomikas vēsture un veselais saprāts saka, ka izaugsme ir atkarīga no investīcijām pār robežām tirgojamu preču un pakalpojumu radīšanā. Strauji attīstās tās valstis, kur šādas investīcijas ir 30-35 vai vairāk procenti no IKP. Tas ir iespējams tikai tad, ja ražot ir izdevīgi un ja uzņēmumi ir relatīvi brīvi no parādiem. Tāpēc, ekonomikai nokļūstot krīzē, vienmēr ir svarīgi iziet no krīzes tā, lai mājsaimniecību un cilvēku parādi būtu pēc iespējas zemi. Tas ļauj bankām atsākt aizdot naudu, uzsākot ekonomikas attīstību. Tāpēc krīzē nokļuvusi kapitālistiska ekonomika tālāk sekmīgi var attīstīties, tikai dzēšot daļu no privātajiem parādiem caur devalvāciju un inflāciju.
Kreditēšanas atsākšanai ir ļoti svarīgi arī skaidri zināt, kuri uzņēmumi ir sliktā finanšu stāvoklī, bet kuri labā. Ir pamācoši atcerēties veidus, kā ekonomikas krīzes tika atšķirīgi risinātas Zviedrijā un Japānā. Kad Zviedrijā 90. gadu sākumā izveidojās ekonomikas krīze, zviedri ātri devalvēja valūtu, nacionalizēja un sadalīja bankas, nošķirot “sliktajās” un “labajās”. Sliktās bankas pārņēma visus tos kredītus, kurus aizņēmēji vairs nespēja atdot. Labās bankas tika apvienotas jaunā veidojumā, ko šodien mēs pazīstam arī Latvijā kā Nordea, kura turpināja kreditēt ekonomiku, un no kuras bija nodalīti visi sliktā finanšu stāvoklī nokļuvušie. Sadalot skaidri visus patērētājus, kredītņēmējus un visas bankas divās daļās, tika iegūta situācija, kad bija skaidri zināms, vai aizņēmējs un banka ir labā finanšu situācijā vai nē, līdz ar to bankas zināja, ka tām ir nauda, bet cilvēki, ka var ņemt kredītus.
Japāna 90. gadu sākuma krīzes laikā izvēlējās paglābt visus kredītņēmējus un arī bankas, neko nereformējot. Līdz ar to Japānā radās zombiju bankas un zombiju uzņēmumi, proti, neviens nezināja, vai bankas klients ir maksātspējīgs vai nē. Arī banka nezināja, vai šo kredītu pieskaitīt pie peļņas vai pie zaudējumiem, un tāpēc pati banka arī nezināja, vai tai ir kapitāls vai nav. Līdz ar to nedz cilvēki varēja aizņemties naudu, nedz bankām bija iespējas tos dot. Latvijā nedevalvēšana ir rīkošanās līdzīgi Japānai, radot ekonomiku, kurā visi muļļājas, bet nevienam nav skaidrības, kuri uzņēmumi izdzīvos, bet kuri ies bojā.
Latvijā visvieglāk iedzīvotāju parādu slogu ir samazināt, īsi pirms lata devalvācijas ar likumu pārvēršot visus eiro kredītus latu kredītos un tad devalvējot. Latvijas iedzīvotāji ir aizņēmušies 17 miljardus eiro. Ja kredīti tiktu pārcelti latos un lats devalvēts par 40 procentiem, zviedru banku zaudējumi sasniegtu 7 miljardus eiro. Latvijas valdība varētu segt, piemēram, pusi no šiem zaudējumiem, otru pusi sadalot starp Zviedrijas valsts banku un pašām bankām. Rezultātā tiktu iztērēts mazāk mūsu valsts naudas, nekā tagad plāno aizņemties no ES, cilvēkiem tiktu par 40 % samazināts kredītu slogs, un bankām sniegta iespēja atsākt (pārdomātāku) kreditēšanu, turklāt to zaudējumi un palīdzība no Zviedrijas valsts būtu mazāki, nekā būs tagad.
Eksportētāji par katru iegūtu eiro nopelnītu daudz vairāk, valstī ienāktu nauda, valsts budžets pildītos no pieaugušajiem nodokļu ieņēmumiem, tātad mums nevajadzētu pacelt nodokļus. Ar zemiem nodokļiem un izdevīgu valūtas kursu mēs kļūtu konkurētspējīgi. Protams, pēc šādas ekonomikas attīrīšanas nedrīkstētu pieļaut vēl vienu kredītu burbuli. Tāpēc ir nepieciešams pēc devalvācijas sākt stingri regulēt atalgojuma apmēra pieaugumu gan valsts, gan noteikti arī privātajā sektorā. Līdzīgi Īrijai un Nēderlandei, ir jānosaka, cik procentus no IKP straujas izaugsmes laikā atvēlēt algām, un šis skaitlis jāizmanto par pamata vadlīniju kopējā algu apmēra noteikšanai. Mērķis ir panākt, lai algas augtu lēnāk par darba ražīguma pieaugumu, tā ļaujot pelnīt un uzkrāt spēkus eksportētājiem, kā arī ieguldīt ES naudu zinātnē un inovācijās. Tad mēs patiesi sekotu daudz pieminētajam Īrijas izaugsmes modelim.
Tāpat būtu jāaizliedz ņemt kredītus valūtā, kurā nav ienākumu. Tad neveidotos divvalūtu sistēma, kurā apgrozībā ir lati, bet kredīti tiek izsniegti eiro, viegli radot iespējas izsniegt daudz vairāk kredītu, nekā ekonomika spēj uzturēt. Eiro kredīti būtu pieejami tikai tiem, kuru ienākumi ir eiro, papildus nodrošinot šī izaugsmei vissvarīgākā sektora attīstību relatīvi pret pārējiem. Lata un ekonomikas stabilitāti sagrāva Latvijas Bankas un FKTK pieļautā un atbalstītā kreditēšana paralēlā valūtā, kas izēda latu tukšu ar mežonīgām saistībām pret ārvalstu bankām svešās valūtās un FKTK neparūpēšanās, lai notiktu nevis kredītu pārdošana naiviem latviešiem, bet jaunu rūpnīcu celtniecība. Tagad, pēc pieciem gadiem ES, mūsu IKP ir praktiski tāds pats, kā bija iestājoties, bet stāvoklis ir sliktāks nekā 2004. gadā, jo nu mums ir privātajiem pārdoti un valstij uzspiesti milzīgi kredīti, kas ir izšķiesti un būs mūžam jāatmaksā gluži kā pusgrauds savulaik muižniekam. Uzskatu, ka Latvijai vajadzēja krīzes sākumā ātri pāriet uz eiro vienpusēji. Tomēr tagad, kad naudas vairs nav palicis, to darīt ir par vēlu. Latvijai ir uz laiku jāatsakās no sapņa par eiro. Pat iestājoties eiro zonā, ar milzīgu parādu slogu mēs nespēsim atsākt izaugsmi un būsim lemti mūžīgai stagnācijai, gluži kā Portugāle. Eiro ir jāpievienojas, kad būsim stipri, sekojot Īrijas izaugsmes piemēram.
Laiks saprast, ka kapitālisms ir pieaugušo, nevis pusaudžu iekārta, kas sniedz brīvību, bet arī riskus un atbildību. Latvijai ir laiks pieaugt un domāt patstāvīgi, nevis iet SVF un ārvalstu kreditoru pavadā - mums jāņem labākais no kapitālisma, bet noņemot rozā brilles un izvairoties būt par akliem citu valstu izsniegtu kredītu pircējiem un preču patērētājiem.
Ir pienācis laiks ieņemt savu vietu bagāto valstu saimē, bet tas nozīmē aktīvi spēlēt kapitālisma spēli, nevis būt pasīviem rantjē kalpiem. Mēs esam ES un NATO dalībvalsts. Tās ir milzīgas, nenovērtējamas priekšrocības. Eksportējot uz milzīgo ES tirgu, mēs varam kļūt stāvus bagāti, bet tas nekad nenotiks, ja akli sekosim muļķīgajai ES/SVF/LB programmai.
Kapitolija bērnu pieskatīšanas biedrības krīze skaidri parādīja, ka bez naudas ekonomika nevar pastāvēt. Latvijai ir laiks pieņemt šo ābeces patiesību un sekot Korejai, Īrijai, Vācijai, Zviedrijai, Somijai, Dānijai un daudzām citām prātīgām Eiropas un pasaules valstīm, uzsākot eksporta ienestā naudā bāzētu izaugsmi, atmetot neoliberālismu un atsākot kopīgas sabiedrības celtniecību.
Laiks but profesionāliem
Ar ekonomikas likumiem nespēlējas