E-esamība un e-nekas

Interneta anonimitātes sākums un iespējamais gals

Deviņdesmito gadu vidū žurnālā The New Yorker tika publicēta karikatūra, kurā bija attēloti divi suņi pie datora. “Internetā neviens nevar zināt, ka patiesībā tu esi suns,” viens no viņiem teica. Tajā laikā pirmoreiz ar internetu (tolaik arī latviešu valodā to vēl mēdza rakstīt ar lielo burtu) darīšana iznāca arī man. Neizprotamā kārtā ar satelītantenu uztvertu Reuters ziņu lasīšanu MS-DOS sistēmai radītā ziņu lasīšanas programmā pirms tam es nepavisam neuztvēru kā apbrīnojamu tehnoloģisku sasniegumu, taču tad kādudien tika paziņots, ka visiem Dienas redakcijas darbiniekiem tikšot piešķirtas elektroniskā pasta adreses, būšot pieejams arī “īsts” internets – nu, tāds, kurā, kā biju lasījis, itin viss sākas ar trīs burtu kombināciju: “WWW”. Tas nu likās kaut kas ārkārtīgi vilinošs – laikam tāpēc, ka ārzemju žurnālos bija gadījies redzēt interneta adreses, bet nebija īstas skaidrības, ko ar tām iesākt un kas tās vispār ir.

Lai ielauzītos jaunās tehnoloģijas lietošanā, redakcijā tika rīkoti kursi. Īpaši pieaicināta speciāliste, vairāku datora un interneta izmantošanai veltītu brošūru autore, ierādīja, kas un kā, bet mūsu pašu datortīkla administrators jau visiem bija izveidojis elektroniskā pasta adreses. Redakcijas darbiniekus viņš bija ievietojis lietotāju grupā “Visi pimpji un pežas”, un šis uzraksts pavisam īsu brīdi pazibēja uz apmācībai izmantotā datora ekrāna. Administratora seja no pārākuma un visvarenības apziņas krāsojās sārta. Tagad, gandrīz piecpadsmit gadus pēc šiem notikumiem, jāsecina, ka internetā un ar tā lietošanu saistītajā cilvēku uzvedībā nekas daudz nav evolucionējis. Ja neticat, palūkojieties videočata lappusītē Chatroulette.com. Jā, varbūt ir mainījušās satura pasniegšanas metodes, blogos un visur citur dominē tā dēvētais “lietotāju radītais saturs”, viena interneta vietā nu jau tiek runāts par daudziem dažādiem, taču pamatproblēmas vēl arvien ir tās pašas vecās, labi zināmās. Un ir pat nedaudz dīvaini, ka tikai tagad virkne lielāko un nebūt ne tik lielo pasaules masu saziņas līdzekļu savās interneta lappusēs pilnā nopietnībā mēģina ar dažādām metodēm ierobežot kopš pašiem interneta pirmsākumiem pašu svētāko no brīvībām – nē, runa nav par izteiksmes brīvību, bet gan par brīvību palikt anonīmam.

Anonimitātes tradīcija

Kā nesen vēstīja New York Times, vairāki amerikāņu laikraksti apsverot iespēju savās interneta lapās jau tuvākajā laikā ierobežot lasītāju anonimitāti komentāros pie publicētajiem rakstiem. Kamēr Washington Post šādus plānus vēl tikai kaldina, daudzi, piemēram, New York Times, Post vai Ir tepat Latvijā tos jau īstenojuši – pagaidām izplatītākais anonimitātes apkarošanas paņēmiens ir prasība lietotājiem reģistrēties, norādot par sevi kādu privātu informāciju vai ļaujot reģistrācijai izmantot jau esošo reģistrācijas informāciju kādā no populārākajiem sociālajiem portāliem. “Anonimitāte vienkārši ir ieradums. Ir pieņemts, ka tā ir daļa no interneta, taču tāpat skaidrs, ka ļaudis mēdz slēpties aiz anonimitātes, lai vienkārši rakstītu riebīgus vai apšaubāma satura komentārus,” laikrakstā New York Times izteikusies Huffington Post dibinātāja Ariana Hafingtone. “Pēc manām domām, tas ir tāds kā izglītošanas process. Ja satiksmes noteikumi mainās un internets kļūst pieaugušāks, sākas virzība prom no anonimitātes.”

Tomēr šādai virzībai ir daudz pretinieku. Tas gan nenozīmē, ka viņi visi būtu atriebīgi nelieši vai zemiski maitas, kas, slēpdamies aiz neskaitāmiem segvārdiem, pie internetā publicētiem rakstiem ik dienas atstātu kaut kādas cūcības.

Iespējams, daudzi no anonimitātes aizstāvjiem pieder pie interneta lietotāju vecākās un vidējās paaudzes, pie tiem, kuriem interneta pieredze sākās nevis ar Skype un Twitter, bet gan ar lēnīgām diskusijām forumos jeb “ziņojumu dēļos” (bulletin board), gan ar bezmiega naktīm, kas tika pavadītas dažādās tērzētavās jeb čatos – vienalga, vai tās būtu IRC (Internet Relay Chat) programmas, vai Yahoo piedāvātās čatošanas iespējas. Tagad ar pārsteigumu var secināt, ka tādā vai citādā veidā jau tolaik pastāvējušas gandrīz visas patlaban internetā pieejamās aktivitāšu formas, mainījies varbūt vienīgi programmu izskats, ātrdarbība, nosaukumi, jā, arī lietotāju ieradumi.

Iesauku kultūra

Ziņojumu dēļu vai sūri grūti pašrocīgi programmētu personīgo mājaslapu vietā tagad ir blogi un profili sociālās tīklošanās portālos, bet čata vietā ir Skype un Twitter. Anonimitāte tajos senajos laikos bija tradīcija un daļa no spēles. Neviens čatā vai forumā neparakstījās ar savu īsto vārdu, bet sauca sevi kādā segvārdā. Tam bija gan tehniski, gan kulturāli un, ja tā var sacīt, arī psiholoģiski iemesli. Daudzus gadus programmēšanas valodās tehniski nebija iespējams lietot, piemēram, failu nosaukumus vai lietotāju paroles, kurās vārdi tiktu rakstīti ar atstarpēm. Līdz ar to pat vienkāršs vārds un uzvārds pārtapa vai nu par salikumu “vārds_uzvārds” vai ko tamlīdzīgu. Šis šķietami nebūtiskais tehniskais apgrūtinājums apvienojumā ar kopš interneta pirmsākumiem dzīvajām diskusijām par virtuālo un visu pārējo realitāti un to, ka viena persona līdzīgi kinofilmas “Matrikss” varoņiem var darboties vai pat “atrasties” gan šur, gan tur, lika pamatus segvārdu jeb niku (no angļu nickname) kultūrai.

Tā kā sākotnēji interneta vidē rosījās galvenokārt ar programmēšanu, datoriem un citām tehniskām lietām saistīti censoņi, viņu izraudzītie segvārdi bieži vien atspoguļoja vēlmi uzsvērt savu piederību šai “parastajiem lietotājiem” pāri stāvošajai kastai, savukārt parastie lietotāji vienkārši vai nu mērkaķojās pakaļ vai spēlēja pēc noteikumiem. Taču šādai anonīmu segvārdu kārtībai bija vēl kāda priekšrocība – drīz vien izrādījās, ka slēpjoties aiz jocīgām iesaukām, var sarunāties daudz atklātāk nekā tad, ja būtu zināms, ka tavs čata sarunbiedrs nav vientuļa brunete, bet gan blakusmājas kaimiņš vai varbūt pat tas suns no karikatūras. Šāda aizklāta atklātība bija būtiska kaut vai tāpēc, ka liela daļa sarunu jau nebija veltītas programmēšanas jautājumiem vai filozofiskām problēmām, bet gan nepieciešamībai kliedēt vientulību, bieži vien – ar cerību iepazīties arī “reālajā dzīvē”. Sākās dažādas identitāšu spēles un drāmas, daudziem cilvēkiem par neatņemamu dzīves daļu kļuva ne vien uzdošanās par kādu citu, bet arī nokaušanās ar minējumiem, kas gan īsti varētu slēpties aiz tā vai cita nika. Protams, laika gaitā to reizēm izdevās noskaidrot, un šāda zināšana, protams, zinātājus padarīja, ja tā var teikt, par augstvērtīgākiem un bieži vien arī augstprātīgākiem virtuālās pasaules iemītniekiem.

Interesanti, ka šajā attīstības posmā, droši vien paši to nemaz nemanot, šīs pasaules iemītnieki jau bija pietuvujošies robežai, aiz kuras interneta sākotnējā anonimitāte nekad vairs nebija tāda, kādu zinātāji to mēdz atminēties vēl šobaltdien. Par šo pārmaiņu priekšvēstnesi kļuva 1999. gadā tapusī blogu jeb interneta dienasgrāmatu komūna LiveJournal (http://www.livejournal.com). Pēc LiveJorunal līdzības vai, izmantojot to pašu tehnoloģiju, tapušas neskaitāmas līdzīgas komūnas – Latvijā pirmā tāda ir 2002. gadā izveidotā SviestaCiba (http://klab.lv).

Piedraugotie draugi

Arī šajās komūnās lietotāji darbojās segvārdu aizsegā, taču par nozīmīgu atšķirību kļuva “draugu” būšana un iespēja “piedraugot” citus lietotājus. Jā, arī paša darbības vārda “piedraugot” izplatība un pārtapšana tikpat pašsaprotamā jēdzienā kā “profils” ir šā laika iezīme. Nu jau, šķiet, liela daļa pasaules iedzīvotāju, dzirdot vārdu “profils” diez vai iztēlosies, piemēram, noteiktā leņķī skatītu cilvēka seju, bet domās, ka runa ir par tavu vai manu “interneta profilu” – dienasgrāmatu komūnā vai sociālajā portālā izkopto interneta identitāti. Kopš piedraugošanas dzimšanas par neatņemamu profila daļu kļuvusi informācija par to, kas ir tavi draugi, un kam esi draugs tu pats. Tikai nevajag pārprast, ar draudzību tādā pirmsinterneta nozīmē šai parādībai ir vienīgi attāla līdzība. Tādas sarunas, kurās tiek noskaidrots, ka man, piemēram, ir “408 draugi”, bet personai X – tikai 215, nu jau ir ierasta lieta. Taču 408 draugi nozīmē vien to, ka tu par interesantiem esi uzskatījis un savam profilam piedraugojis 408 citus šī paša pasākuma dalībniekus, laiku pa laikam lasi viņu ikdienas dienasgrāmtas ierakstus, un ja draudzība izrādījusies abpusēja, varbūt vari aplūkot arī tos ierakstus, ko viņi rakstījuši ar norādi “vienīgi draugiem”.

Protams, šādas krustu šķērsu izmētātas draudzības saites anonimitāti padarīja vēl grūtāk nosargājamu. Šo situāciju vislabāk laikam varētu raksturot ar klišejisku frāzi – pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Tomēr visi turpināja un vēl arvien turpina spēlēt pēc faktiski nerakstītiem anonimitātes noteikumiem – parasti šādās kopienās vārdos neviens netiek saukts, pat ja īstie vārdi ir labi zināmi. Starp citu, interesanti, ka tie komūnu dalībnieki, kas ir pazīstami arī ārpus interneta, satiekoties savās sarunās dažkārt cits citu mēdz uzrunāt nevis vārdos, bet interneta dienasgrāmatā lietotajos segvārdos.

Nav grūti saprast šīs tradīcijas piekritēju sašutumu, kad 2004. gadā tika ierīkots portāls Draugiem.lv. Viens no portāla izmantošanas pamatnoteikumiem bija aizliegums veidot “viltus slavenību un dzīvnieku” profilus. Būtībā tas bija aizliegums radīt virtuālas un ar savu patieso identitāti varbūt vienīgi fantāziju pasaulē saistītas identitātes. Kaut gan līdz šai baltai dienai nenorimst centieni ik pa laikam šo aizliegumu apiet (un tāpat nenorimst portāla veidotāju centieni šī principa ievērošanu nodrošināt), beigu beigās tomēr izrādījies, ka vairums cilvēku no absolūtas anonimitātes ir gatavi atteikties – citādi diezin vai portālā būtu reģistrējušies un par savām gaitām ar dienasgrāmatu ierakstiem, fotogrāfijām un videoierakstiem ik mīļu brīdi visu pasauli būtu gatavi informēt gandrīz 2, 6 miljoni lietotāju.

Digitālā noslāņošanās

2004. gadā dzima vēl kāds sociālais portāls. Hārvarda universitātes kopmītnē students Marks Cukerbergs ķērās pie programmēšanas un ātri vien radīja interneta lappusi, kuru nodēvēja par Facebook (sākotnēji – TheFacebook) jeb, kā to mēdz dēvēt daži latvieši – “Mūļu grāmatu”. Fecebook ideja nebija nekas ģeniāli jauns – lappusē tika piedāvāts veidot lietotāju profilus, piedraugot citus lietotājus un izsekot citu lietotāju interesei par jūsu profilu. “Facebook agrīno panākumu pamatā bija tas, ka lapa būtiski neatšķīrās no mijiedarbības ieradumiem, kas tās lietotājiem jau bija pazīstami, un tāpēc, ka tā savu darbību sāka pašā sabiedrības hierarhijas virsotnē,” laikrakstā New York Review of Books rakstīja Čārlzs Pītersens. Cukerbergs savu lapu bija veidojis pēc universitātes pirmā kursa studentu albumu parauga – jaunajiem, sākot mācības, tiek izsniegts albums ar visu mācību biedru attēliem un īsiem aprakstiem. Sākotnēji par Facebook lietotāju varēja kļūt vienīgi personas ar derīgu Hārvarda universitātes elektroniskā pasta adresi. Šāds elitārisms izrādījās ārkārtīgi iedarbīgs paņēmiens, lai piesaistītu uzmanību. Un, lai gan jau pēc pāris gadiem Cukerbergs savu lappusi padarīja pieejamu ikvienam, kas vecāks par 13 gadiem, šajā īsajā laika posmā Facebook jau bija kļuvis par sociālās tīklošanās “smalko galu”. Viena no pazīstamākajām šīs jomas pētniecēm Dana Boida 2007. gadā rakstīja: “Teicamnieki, sportisti un visi pārējie “labie” bērni tagad lieto Facebook. Tie ir bērni, kuru ģimenēs ir uzsvērta izglītības nozīme un kuri mācās koledžās... MySpace vēl arvien ir latīņamerikāņu un spāņu pusaudžu, imigrantu pusaudžu, metālistu, alternatīvo, mākslinieku, panku... un tamlīdzīgu bērnu mājvieta. Viņu vecāki nav gājuši koledžā, un pēc vidusskolas viņiem būs jāsāk strādāt.”

Facebook konservatīvais smalkums tika novērtēts arī ASV armijā, 2007. gadā kareivjiem tika aizliegts izmantot portālu MySpace, taču Facebook bija atļauts. Boida pirms tam rakstīja: “Facebook ir ārkārtīgi populārs militāristu vidū, taču tas nav iemīļotākais sociālais tīkls 18 gadus veciem kareivjiem, kas pārsvarā nākuši no nabadzīgām, mazāk izglītotām ģimenēm. Viņi izmanto MySpace. Virsnieki, no kuriem daudzi jau ir mācījušies koledžā, lieto Facebook.”

Šī, tā teikt, šķiriskā atšķirība saskatāma jau abu portālu noformējumā. Facebook dizains ir aptuveni tikpat krāšņs kā buktētas vilnas bikses, tumšas kurpes, neitrālas krāsas džemperis ar V veida kakla izgriezumu, pieskaņota kaklasaite un gaišs krekls. MySpace uz šī fona izskatās kā cilvēks šortos un izstaipītā sporta kreklā ar azotē pasistu krāsainu polietilēna maisiņu. Un kaut gan droši vien tieši šīs “piezemētības” dēļ portālu MySpace 2005. gadā par 580 miljoniem ASV dolāru nopirka Rūperts Mērdoks, visiem par lielu pārsteigumu pērn tieši it kā elitārās lappuses Facebook lietotāju skaits sasniedza 350 miljonus lietotāju visā pasaulē un vairāk nekā 100 miljonus ASV, tādējādi pārspējot MySpace un padarot Facebook par populārāko draudzēšanās portālu pasaulē.

Pēc vienas no versijām šādu panākumu pamatā ir bijusi Facebook spēja iepatikties “lielākajai jaunajai sociālās tīklošanās tirgus daļai,” kā to nodēvējis Čārlzs Pītersens, proti – vecākiem. “Vairums vecāku vairījās no MySpace tā paša iemesla dēļ, kas Mērdoku lappusē pievilka: tā bija informācijas plūsmas kategorija, kas eifēmiski tiek dēvēta par “urbāno kultūru” un kas dominē mūsdienu ASV televīzijā, spītējot faktam, ka vairāk nekā puse amerikāņu nedzīvo pilsētās, bet gan priekšpilsētās. Labākās MySpace lappuses bija gluži kā MTV raidījuma “Cribs” pielikumi – raidījumā tiek izrādītas reperu, filmu zvaigžņu un citu vizuļu un pārmērību mākslinieku mītnes.[..] Lai gan daudzi pusaudži savas istabas mēdz dekorēt ar hiphopam un narkotikām veltītiem suvenīriem, – un vēl arvien plaši izmantot MySpace, – viņu vecāki labprātāk izvēlējušies dzīvi priekšpilsētās, jo tur ir drošāk, klusāk, un arhitektoniskā ziņā iepriekšparedzamāk – tās visas ir īpašības, kas piemīt arī Facebook.”

Pazeminātas prasības

Kaut arī portālā Draugiem.lv ir grūti saskatīt elitārismu (ja nu vienīgi prāta spēles “Brain” rezultātu topā), pati iekļūšana portālā, kas kopš tā pirmsākumiem ir nevis brīva reģistrēšanās, bet iespējama vienīgi atsaucoties uz jau esošo portāla lietotāju ielūgumiem, arī ir interesants robežu novilkšanas piemērs uz kopējā šķietami neierobežotā interneta fona. Cita lieta, ka jau pēc iekļūšanas portālā paveras aina, kas par latviešu sabiedrības kopējo profilu, iespējams, pastāsta krietni vien vairāk nekā vesels lērums socioloģisku pētījumu. Piemēram, varbūt gan bērnu, gan pieaugušu un šķietami saprātīgu cilvēku aizraušanās ar spēli “Ferma” ir izskaidrojums tam, kāpēc 79, 5 % Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka visiem kopā un par katru cenu būtu jānodrošina Latvijas iedzīvotāju dzīve laukos un, jo īpaši, viensētās. Lai gan taisnības labad jāpiebilst, ka arī Facebook ir kas līdzīgs – tur aptuveni 30 miljoni dalībnieku rosās pa spēli “FarmVille”. Ja Latvijas mērogos vispār iespējams runāt par elitārismu, vismaz pagaidām šķiet, ka “šķiru” robeža ir novilkta starp Draugiem.lv (populārs portāla noliedzēju viedoklis: “Tur visa kā ir par daudz”) un Twitter (noliedzēju viedoklis: “Tur jau vispār nekā nav”).

Tikmēr ar Facebook Connect un citiem radniecīgiem paņēmieniem turpinās kaut kas, ko varētu nodēvēt par integrāciju. Nu jau par ierastu praksi kļuvusi iespēja, piemēram, reģistrēties laikraksta, žurnāla vai kāda cita žanra interneta lappusē, izmantojot jau esošo reģistrācijas informāciju kādā no sociālajiem tīkliem. Izdevīgums nav pat abpusējs, bet drīzāk trīspusējs. Vispirms jau laikrakstu un visu pārējo lappušu veidotājiem tā ir kaut neliela garantija, ka lasītāju un komentāru autori vairs nebūs viltus slavenības vai dzīvnieki, bet gan “reāliem profiliem” piesaistītas personas. Protams izdevīgums šādā integrācijā var būt arī laikraksta satura parādīšanās sociālajā portālā un sociālajā portālā publicētās informācijas atspoguļošanās laikraksta interneta lappusē. Ziņu kļūst arvien vairāk, tās var izplatīties ātrāk un nonākt pie vairāk adresātiem. Taču uz šādu integrāciju var paraudzīties arī no lietotāju skatu punkta. Kopš interneta pirmsākumiem reģistrēšanās dažādos portālos allaž bijusi ķēpīga lieta. Ar segvārda izdomāšanu vien nekad nav gana, kaut kā atmiņā jāspēj paturēt arī visas paroles. Ja vien lietotājs diezgan izplatītā vieglprātībā it visur nav lietojis kaut kādu gaužām vienkārši iegaumējamu un tikpat viegli uzminamu paroli, tās ik pa laikam mēdz aizmirsties. Ieviešot kārtību, kad jauna reģistrēšanās iespējama, izmantojot kādu no jau esošajām, šī problēma tiek tīri veiksmīgi atrisināta. Un jūs, visticamāk, pats to nemanot, jau būsiet zaudējis kādu mazu daļiņu no līdz šim internetā baudītās anonimitātes.

“Ap gadsimtu miju digitālajā revolūcijā kaut kas sāka noiet greizi,” nesen iznākušajā grāmatā “Tu neesi ierīce. Manifests” sev raksturīgā pravieša intonācijā paziņo viens no virtuālās realitātes un kibernētiskās kultūras pionieriem, komponists, mākslinieks un datorzinātnieks Džeirons Lanjē. “Vispasaules tīmekli pārpludināja nožēlojami dizainēta straume, dažkārt dēvēta par Otrās paaudzes tīklu. Šī ideoloģija tīkla virspusē sludina radikālu brīvību, taču ironiskā kārtā šī brīvība ir mašīnām, nevis cilvēkiem. Lai nu kā, dažkārt to dēvē arī par “atvērto kultūru”. Anonīmi blogu komentāri, banāli video joki un pliekanas kolāžas var šķist triviālas un nevainīgas izpriecas, taču, kopumā ņemot, šī visaptverošā fragmentāras un bezpersoniskas komunikācijas prakse personīgajai mijiedarbībai ir gremdējoša. Komunikācija tagad bieži vien tiek uztverta kā pārcilvēcisks fenomens, kas stāv pāri atsevišķām cilvēciskām būtnēm. Ir nobriedusi jauna paaudze, kuru raksturo pazeminātas prasības pret to, ko nozīmē būt personībai, un par ko ikviens cilvēks ir spējīgs kļūt.”

Iespējams, Lanjē ir taisnība, un tāpēc gribas cerēt, ka patlaban vērojamās pārmaiņas anonimitātes un atklātības attiecībās ir uz labu. Facebook veiksmes stāsta pamatos esošie stingrie noteikumi tam varētu būt labs pierādījums. Vēsturē ir ne mazums piemēru, kad no pārliecības par to, ka tevi neviens neredz, nepazīst un nekas par izdarīto nebūs, cilvēku galvās var dzimt visai šaubīgas idejas. Es pat nerunāju par tik nopietniem darbiem kā laupīšana, nogalināšana vai izvarošana – var jau arī pārstāt mazgāties, nenovākt netīros traukus vai internetā ierakstīt kādu stulbu anonīmu komentāru.