Zatlers starp Delfiem un Atēnām

Intervijas laikā Radio SWH Valsts prezidents Valdis Zatlers sacīja, ka šobrīd cilvēks, slēpjoties aiz anonimitātes, varot aizvainot kādu citu cilvēku. "Būtiski ir tas, ka anonimitāte nedrīkst kļūt par visatļautības garantu," sacīja valsts vadītājs. Valsts prezidents norādīja, ka "pienācis laiks katram atbildēt par saviem vārdiem" un izvērtēt, kādu ļaunumu uz sabiedrību atstāj interneta vides negatīvisms. [..] Zatlers norādīja, ka anonīmo komentāru pārpublicēšana laikrakstos esot vēl mazāk ētiska.

LETA, 2008. gada 29. februārī

Galvenais iemesls, kādēļ publicēties anonīmi, visos laikos ir bijis diskriminācijas novēršana. Ķeceris, kas pēc gadsimtiem tiek atzīts par svēto, savus darbus teoloģijā publicē zem pseidonīma, lai izvairītos no inkvizīcijas soda. Autors, kas raksta izaicinoši, nevēlas, lai pret viņu vēršas sabiedrības sašutums. “Trauksmes cēlājs”, kas ziņo pretkorupcijas iestādēm par kukuļņēmēju.

Politiskas demonstrācijas dalībnieki, kas savus mērķus panāk vai pauž, sanākot pūlī. Draudu vēstules rakstītājs, kas upurim pieprasa izpirkuma naudu. Situāciju, kurās cilvēkam nepieciešams anonimitātes aizsegs, lai izvairītos no savas izpausmes sekām, var būt daudz, taču interneta gadījums ir īpašs. Lai gan informācijas tehnoloģiju lietpratēji apgalvo, ka anonimitāte internetā ir šķietama, jo ikvienu tīkla lietotāju principā ir iespējams izsekot, pieredze rāda, ka anonimitāte tīklā ir kļuvusi visaptveroša un, šķiet, nenovēršama. Cilvēki parakstās ar iesauku, tās regulāri maina, nav iespējama interneta lapu apmeklētāju uzskaite pēc viņu reālā vārda. Nespēju atsaukt atmiņā nevienu gadījumu, kad delfi.lv portālā kāds cilvēks būtu parakstījies ar savu vārdu un uzvārdu.

1993. gada 5. jūlijā The New Yorker publicēja karikatūru, kurā attēloti divi suņi un dators. Viens suns sēž pie tastatūras ekrāna priekšā, bet otrs viņam kaut ko diktē. Popularitāti iemantoja šīs karikatūras paraksts: “Internetā neviens nezina, ka jūs esat suns.” Ar to, protams, netika domāts, ka interneta lietotāji būtu mājdzīvnieki, nolūks bija uzsvērt tīmekļa īpatnību - socializējoties no draugiem.lv līdz myspace.com vai vienkārši lietojot e-pastu, jūs nevarat būt drošs par to, kas ir “vada (vai bezvada) otrā galā”. Iespējamība, ka tur varētu atrasties viltvārdis, nav tik svarīga kā fakts, ka atklāt savu īsto identitāti internetā nav pieņemts.

Popmūziķis Mārtiņš Freimanis kādā sieviešu žurnālā nesen atzinās, ka mēdz internetā, slēpjoties aiz anonimitātes, rakstīt negatīvus komentārus par sevi, piemēram: “Freimanis ir s***.” Maz ticams, ka šāds paradums piemīt Valdim Zatleram, taču viņa teiktais par interneta anonimitāti kā “visatļautības garantu” ir pareizs.

Vārdu savienojums “visatļautības garants” gan ir visai īpatnējs, jo, ja ar to domāts cenzūras trūkums, drīzāk varētu runāt par visatļautības iespējamību, nevis garantiju. Anonimitātes aizsegā cilvēks tiek reducēts līdz viedokļa izteicējam, kuram ar dažu vārdu vai teikumu palīdzību jāgūst ievērība no komentāru lasītāja puses.

Laiks, kas atvēlēts komentāra izlasīšanai vai drīzāk - ievērošanai, ir neliels, šķiet, runa varētu būt par, augstākais, vienu sekundi. Tas nosaka, kā atzīmējis psihoanalītiķis Jānis Gailis, “pūļa efektu” interneta komentāru tapšanā - lai gūtu ievērību, ir jāuzraksta vēl pamanāmāk, nekā rakstījuši citi - tas ir, vēl asāk, vēl rupjāk, vēl izaicinošāk. Līdzās anonimitātes aizsegam pārējo komentētāju sarakstītais tikai rosina - ja jau visi tā raksta, es arī uzrakstīšu.

Ja vēlaties uzzināt vissliktāko iespējamo, ko vien par jums var pateikt, panāciet, lai ziņu par jums publicē kādā no Latvijas interneta portāliem.

Moderno komunikāciju aizstāvji savulaik prognozēja, ka internets radīs “Atēnas bez vergiem”.

Tika uzskatīts, ka vispārēja “internetizācija” radīs vispārēju “demokratizāciju”. Atēnās, kā zināms, bija brīvie pilsoņi un vergi.

Vienkārši runājot, brīvajiem pilsoņiem bija dota politiska atbildība pašiem lemt savu likteni tiešās demokrātijas ceļā, bet vergi varēja savā lokā komentēt brīvo pilsoņu pieņemtos lēmumus. Man ir aizdomas, ka anonīmie interneta komentāri piedāvā pilsoniskas atbildības aizvietojumu, kas dod iespēju paust viedokli, neuzņemoties nekādu atbildību par izteiktā vārda sekām. Interesantākais, ka cilvēki 21. gadsimtā Latvijā līdz interneta komentētāja politiskajam statusam sevi reducē paši un brīvprātīgi. Tā vietā, lai saņemtu pilsonisko drosmi kaut ko pateikt tieši savā vārdā - kaut vai kā savulaik Zolā: “Es apsūdzu!” - cilvēks izvēlas noņemt atbildību par sevis teikto. Anonīmie komentāri internetā rada tādu kā kolektīvu sūdzību grāmatu, kas ļauj tās autoriem pārliecināties par savu nespēju ietekmēt notiekošo - visdrīzāk ne tikai valsts, bet arī pašiem savā dzīvē. Lamāšanās internetā sakrīt ar atzīšanos savā bezspēcībā.

Aicinot palīgā bibliotekāri, esmu noskaidrojis, ka vienīgā avīze pasaulē, kas lielā skaitā un regulāri pārpublicē anonīmus interneta komentārus, ir laikraksts Diena.

Tādi nav atrodami nevienā citā nopietnā pasaules avīzē.

Šādā nozīmē prezidenta atsauce uz “laikrakstiem” daudzskaitlī nav precīza un ir jāveic tās aptuvens tulkojums no diplomātiskās valodas: “Pārpublicējot anonīmus interneta komentārus, laikraksts Diena pārkāpj politiskās ētikas principus.” Ja prezidents būtu teicis tā, varētu piekrist. Nav saprotams, kādēļ avīze, kuras redaktori ilgus gadus uzsvēruši savu uzticību argumenta spēkam un augstiem satura kvalitātes kritērijiem, kas jāiztur laikrakstā publicētajiem viedokļiem, savu avīzi ir piesārņojuši ar anonīmajiem interneta komentāriem, pie tam tos uzdodot par “Tautas balsi”. Vēsturnieks Gustavs Strenga savā emuārā raksta, ka “laikraksta otrajā lapaspusē publicētie viedokļi no V-dienas dāvā komentāru lapai lielāku dažādību, un nekādā ziņā šo rubriku nedrīkst likvidēt. Šī V-dienas sāktā tradīcija ir solis uz arvien interaktīvāku laikrakstu, jo nav noslēpums, ka papīra avīzes kā medijs lēnām mirst.” Varētu būt, ka Dienas rīcību nosaka tirgus izpēte un sekošana kopējam noskaņojumam par papīra avīžu drīzu galu.

Jājautā gan, vai Diena pati šo galu netuvina.