Eiropai ienaidnieki nav vajadzīgi

Manuprāt, uzbrukumi eiro ir vāji maskēts anglosakšu spekulantu rekets, lai iedzīvotos uz veselīgas un spēcīgas eirozonas ekonomikas rēķina.

Ģirts Rungainis, žurnāls Kapitāls, 2011. gada decembris   

Rīgā 90. gadu vidū strādāja Reuters redaktors žurnālists Eds Stodards, ļoti interesanta un dinamiska personība. Reiz bijām sarunājuši ar viņu doties pamakšķerēt uz Raunas pietekām, un tā nu kādā vasaras rītausmā ar žigulīti gaidīju viņu pie koka mājas Avotu ielas sākumā, kur Eds īrēja dzīvokli. Toreiz Rīgā FM diapazonā jau varēja klausīties BBC World Service retranslāciju (100,5 FM, daudzi to joprojām nav pamanījuši). Pēkšņi ierasti jestrās ziņu programmas “galviņas” vietā atskanēja drūma mūzika un sekoja vēsts par princeses Diānas traģisko galu. Brīdī, kad princeses mersedess avarēja Parīzes tunelī, Eds bija ļāvies Rīgas nakts priekiem laikmeta stilīgākajā bārā Pulkvedim neviens neraksta. Taču, būdams godavīrs, viņš doto vārdu turēja un norunātajā laikā ar viegli apgarotu sejas izteiksmi un makšķerkātu rokā ierausās blakussēdētāja vietā. Uzzinot par notikušo, dažas sekundes viņa sejā atspoguļojās emocionālā līdzsvara zudums, taču Eds ātri atguvās un sāka klāstīt, kādas sazvērestības teorijas tiks radītas saistībā ar šo notikumu, kas visas pēc tam tiešām parādījās un ieguva lielus dedzīgi pārliecinātu piekritēju pulkus. Piemēram – princesi nogalinājusi karaliskā ģimene, lai nepieļautu viņas laulības ar musulmani; nē, viņu nogalinājusi Dodi al Fajeda ģimene, lai nepieļautu viņa laulības ar kristieti; nē, tas ir noorganizēts, lai diskreditētu brīvo presi (Diāna nositās, bēgot no paparaci), un tā tālāk. Šīs savstarpēji izslēdzošās versijas, kuru sludināšanai daži ar patiesu kaisli ir veltījuši dzīves gadus, misters Stodards ar apbrīnojamu vieglumu sacerēja dažu sekunžu laikā. Turklāt viņa uzskaitījums neizlaida nevienu no populārākajām teorijām, kas pēc tam sekoja, un neminēja nevienu tādu, kas vēlāk nebūtu tiešām parādījusies.

Kopš tās reizes kā vienu no heiristiskajiem “īsceļiem”, lai sašķirotu mudžeklīgās pasaules interpretācijas vairāk un mazāk ticamajās, esmu pieņēmis šādu dzelzs likumu – situācijā, kuras parametri ir rosinoši sazvērestības teoriju dzimšanai, šādu teoriju pastāvēšanas informatīvā vērtība ir nulle komats nulle procentu.

Pieredzējušā žurnālista Stodarda sniegtā mācība vēlāk noderēja, pašam strādājot šajā profesijā. Nevaru lepoties, ka būtu spējis šo mācību vienmēr ņemt vērā, jo cilvēciskie instinkti, kas ved neceļos, ir patiešām stipri. Taču ļoti draņķīgā sajūta, ka esi kādu cilvēku, organizāciju vai valsti nepatiesi apsūdzējis un tas ir nodrukāts apmēram 50 tūkstošos eksemplāru (tāda laikam toreiz bija Dienas tirāža), kurus tu nekādi nevarēsi izraut no pastkastītēm, kioskiem un sadedzināt, tikai nostiprināja gūto pārliecību pēc šādiem rokas paslīdēšanas incidentiem. Ir mācības, kas neaizmirstas. Dažu cilvēku vārdu izdzirdēšana man vēl tagad liek atcerēties jaunības kļūdas. Domāju, ka jebkuram cilvēkam, kurš strādā par analītiķi vai vadītāju, vajadzētu pāris gadu pastrādāt par žurnālistu, tā ir izcila dzīves skola.

Neviens šāds princips nedarbosies ar simtprocentīgu precizitāti, un var arī gadīties, ka šādi tiks noraidīta sazvērestības teorija, kas ir patiesa. Taču labākais, ko mūsu haotiskās pasaules izpratnē var panākt, ir augstāks precizitātes procents, nevis nekļūdīgums. Sazvērestības teorijas izmantojot kā pēdējās, nevis pirmās instances skaidrojumu, mēs lieliski trenējam savu kognitīvo vitalitāti. Kategoriska atteikšanās no sazvērestības teorijām situācijās, kad par sazvērestībām neliecina konkrēti fakti, liek piepūlēties – trenēt savu prasmi meklēt informāciju, saskatīt loģiskas kopsakarības, neļauties domu gājieniem, kas nekaunīgi pieglaimo tavai pārliecībai un stereotipiem. To varētu saukt par stāstniecisku askētismu – turēt pirkstus nost no podziņām, kuru spaidīšana palīdz visātrāk un ar vismazāko piepūli kāpināt latviešu ķēķa intelektuāļa filozofisko uzbudinājumu un iegūt sev lielu sekotāju pulku. Es par šādiem nolūkiem nekādi neturu aizdomās savu draugu Ģirtu, kurš ir viens no asredzīgākajiem un tālredzīgākajiem Latvijas un pasaules sabiedrisko procesu skaidrotājiem un kurš drīzāk meklē nevis lētu popularitāti, bet ātru nepopularitāti. Varbūt viņam pēkšņi arī ir taisnība un šī ir viena no reizēm, kad labi strādājošs princips nedarbojas.

Tomēr, runājot par Eirozonas valstu parādu un konkurētspējas krīžu spirāli, tai ir pietiekami daudz acīmredzamu izskaidrojumu caurspīdīgos un precīzi izmērāmos procesos. Tas bija kontinentālās Eiropas politiķu, nevis anglosakšu spekulantu lēmums – pārvērst labu vienoto tirgu par sliktu valūtas savienību. Tās ir taupīgās vācu, somu, nīderlandiešu un, starp citu, arī grieķu un portugāļu ģimenes, kas vairs nevēlas finansēt dažu savienības dalībvalstu budžetus. Tās bija itāļu un spāņu valdības, kas ļāva procentu likmju samazinājumam eiro ieviešanas brīdī izpausties nevis kā attīstības grūdienam, bet kā pārgalvīgai ballītei. Pārmērīga finanšu sektora liberalizācija tiešām ir notikusi, un tā varētu būt veicinājusi atsevišķas krīzes izpausmes, taču tā nav bijusi krīzes galvenais iemesls.