Elviss ir izgājis

Piecdesmito gadu beigās, kad Elviss Preslijs kļuva par zvaigzni, es tikko biju piedzimusi, turklāt Padomju Savienībā, tāpēc manas pirmās popatmiņas nekādā ziņā nevarētu atbilst Rietumu pasaules vidējiem rādītājiem. Zviedrijā dzimušais, par mani 12 gadus vecākais Juris Kronbergs, piemēram, skaidri atceras, kā ar citu latviešu puiku, Jāni Zālīti, gājuši pa ielu kaut kur Vestertorpā, pa atvērtu logu skanējis Preslija (citēju avotu): “avababalula avababalu tūdifrūdi avarūdi”, un Jānis svinīgi paziņojis: “Zini, kas tas ir? Tas ir rokenrols!” Savukārt man pati pirmā svešādā dziesma, kuras melodiju un piedziedājumu ātri vien zināju no galvas, ir “Ciao, ciao, bambina” itāļa Domeniko Moduņo (mistiskā dziedātāja vārdu, jāatzīstas, noskaidroju tikai pavisam nesen) glaudīgajā interpretācijā. Laikam Asaru stilīgajiem kaimiņiem “tur augšā, kalna mājā” būs piederējis kāds Moduņo singls - toreiz tās bija tādas mīkstas, mazas vinila platītes, kam ieraksts bija tikai vienā pusē - jo caurām pēcpusdienām skanēja tikai šī viena dziesma. Arī sešdesmitajos gados mana ārzemju populārās mūzikas apziņa īpaši nepaplašinājās, aprobežojoties ar to, ko par kaut cik pieņemamu (un Elviss, kura repertuāru, kustības un izpildījuma manieri “jaunatnes maitāšanā” paradoksālā kārtā vainoja tā pati “isteblišmenta” Amerika, kas tagad viņu mitoloģizē, tāds nebija) uzskatīja padomju radio uzraugi: daži dežūrfranči - Aznavūrs, Montāns, Piafa, pusotrs brits - Toms Džonss (ar savu nebeidzamo “vāj-vāj-vāj-Dilaila”) un par Engelbertu Hamperdiku (“it... vaaz... ze... lāstvolcvizjū...”) pārkrustītais un Amerikā dzīvojošais Ārnolds Džordžs Dorsijs, kā arī pāris jo rūpīgi atlasīti “progresīvie” amerikāņi - tādi kā, piemēram, uz VDR aizmukušais Dīns Rīds. Vēlāk, protams, klausījos nez kur sadzenātus bītlu un Rolling Stones ierakstus, Dženisu Džoplinu, Saimonu un Gārfunkelu, Emersonu, Leiku un Palmeru, ELO, Queen, Led Zeppelin, Pink Floyd... Nu, tādā garā. Gaumei radikalizējoties, no Preslija, diez vai pat lāgā dzirdējusi, biju sen jau snobiski novērsusies. Nu, jā, tas atbaidoši uzblīdušais tips tumšās brillēs, bakenēs un ar pompadūra frizūru, kurš, spīguļainajām kļošenēm plīstot, ākstās pa Lasvegasu vai dzied kaut kādas sīrupainas nejēdzības. Tiesa, 1977. gada 16. augustā, Elvisa nāves dienā, kad visā popkultūras pasaulē valdīja sēras, raudāju arī es. Bet atkal jau ne par Elvisu - tās dienas rītā bija nomirusi mana vecmāmiņa. Kad gadu vēlāk sākās mana dzīve Amerikā, izrādījās, ka bez Elvisa gluži labi var iztikt arī tur: tajās putekļainajās, cigarešu un zāles dūmiem piekvēpinātajās dzīvojamās istabās, kur mēs, zemē tupēdami vai uz izļodzītiem, nez cik studentu paaudzēs pārmantotiem īrētiem krēsliem sēdēdami, pļāpājām un klausījāmies mūziku, skanēja - jā, Elviss gan, tikai Kostello, nevis Preslijs, Residents un Sneikfingers, Frenks Zapa un Džo Džeksons, Deivids Bovijs un Lorija Andersone, New York Dolls, Talking Heads, Flying Lizards, Captain Beefheart, Pere Ubu, Clash, Devo, B-52s,... utt., šai muzikāli tik daudzveidīgajā un ražīgajā periodā mums citam citu cenšoties pārsteigt ar vēl ko “alternatīvāku”, “svaigāku” un “nekomerciālāku”. Kādā no šīm dzīvojamām istabām, zem sintētiska auga plastmasas podā, kuru bijām ar dažādu krāsu aerosoliem padarījuši psihedēliski teiksmainu un krāšņu, goda vietā bija (un ir vēl tagad!) milzīgs krūšutēls - Elvisa atveids
(materiālā, kas izskatās pēc apgleznota porcelāna, bet droši vien ir kas daudz prastāks) ar tādās kā ēteriski gaisīgās skumjās pieliektu galvu. Vienmēr uzskatīju to vienkārši par kičīgu akcentu, ironisku rotaļāšanos ar amerikāņu ikonu, un tikai relatīvi nesen uzzināju, ka tā īpašnieks patiesībā par Elvisu - vismaz par agrīno Elvisu - ir gluži augstās domās. Manas domas par Elvisu mainīja - vai, labāk sakot, aizspriedumus pārveidoja - aizvien pieaugošā mīlestība uz amerikāņu tā saucamo roots mūziku - gospeļiem, Luiziānas zaideko, bet it īpaši blūzu, jo “neattīrītāku” un “pāķiskāku”, jo labāk - tādu, kādu vēl var dzirdēt spēlējam septiņdesmitgadīgu vai astoņdesmitgadīgu melno večuku kādā Misisipi deltas krodziņā (vai, varbūt pat biežāk - kaut kur Eiropā). Runājoties ar dažiem no šiem večukiem, izrādījās, ka viņi Elvisu Presliju ne vien nenicina, bet pat lepojas ar viņu kā daždien vienu no savējiem, kurš, re, tika pie lielas slavas, milzu naudas, daudzām skaistām meitenēm (un vai tas nav katra muzikanta sapnis? nē, klausieties, īsta vīra sapnis?); žēl tikai, ka tik pāragri un bēdīgi beidza. Bez tam, lai kā man būtu gribējies viņus “noturēt” Misisipi džūkdžointos (lauku ballīšu krodziņos, kur, pēc aprakstiem spriežot, lielos daudzumos patērē paštecināto “balto zibeni” un pie ģitāras un mutes ermoņiku skaņām kaislīgi dejo līdz pilnīgam spēku izsīkumam, bet kuri patiesībā jau vairs tikpat kā neeksistē), šais sarunās atkal un atkal iezagās urbānā realitāte - Memfisa ar savu slaveno Bīlstrītu - tuvākā vieta, kur iespējams nopelnīt kādu žūksnīti dolāru.

Agrā jaunībā Elviss bija solījis, ka reiz, kad viņam būs daudz naudas, viņš nopirks vecākiem māju. Graceland bija šī sapņa piepildījums, bet reizē arī sākums amerikāņu murgam, par kādu pārvērtās Elvisa dzīve. (Foto: Markss Geibers)

Visam augšminētajam sakārtojoties virknē, ko mēdz saukt par likumsakarībām, es sāku klausīties Elvisa ierakstus, lasīt par viņu grāmatas - vislabākā man zināmā ir Pītera Guralnika uzrakstītā apjomīgā divsējumu biogrāfija (1200 lappuses teksta!):

“I. Pēdējais vilciens uz Memfisu: Elvisa Preslija kāpums (1994)” un “II. Paviršā mīlestība: Elvisa Preslija noriets (1999)”, līdz beidzot nolēmu apmeklēt Memfisu (kuru gan iedomājos bezcerīgi komercializētu) un Elvisa muzejmāju Graceland astoņas jūdzes no pilsētas centra - mājas iegādes laikos tas bija ārpus pilsētas, laukos. ... “Andmy traveling companions/ Are ghosts and empty sockets/ I’m looking at/ghosts and empties/ But I’ve reason to believe/ We all will be received/ In Graceland” - kā savā pēc paša atzinuma labākajā dziesmā dzied Pols Saimons, pievienodamies lielai daļu amerikāņu nācijas, kas šo vietu uzskata par svētnīcu.

Memfisa patīkami pārsteidza ne tikai ar to, ka ir viena no nedaudzajām vietām, kur Misisipi upi var ieraudzīt visā tās varenībā (pa lielākai daļai to skatienam aizsedz un piekļūšanai norobežo augstais pretplūdu valnis), bet ar savu atbruņojoši vaļsirdīgo pilsētniecisko noplukumu un Amerikas lielajām pilsētām pēdējos pāris gadu desmitos jau gluži neierasto industriāli skarbo estētiku. Tai vienkārši trūkst līdzekļu pastāvīgām kosmētiskām operācijām, kādas raksturīgas bagātākajām dienvidu pilsētām, piemēram, Atlantai Džordžijā. Te nav obligāti jāmeklē pilsētas plāna visjaunākais izdevums un gluži viegli var atrast visu, kas interesē - vai tas būtu Loreinas motelis (tagad Pilsoņtiesību muzejs), kur 1968. gadā nogalināja Mārtinu Luteru Kingu, vai 1876. gadā Bīlstrītā atvērtais A. Švāba sīkpreču veikals, kura moto skan apmēram tā: “Ja to nevar atrast pie Švāba, tad diez vai tas vispār vajadzīgs” (var iegādāties ārkārtīgi parocīgu, galvā uzmaucamu lietussargu vai izvēlēties ragainu Brunhildes galvassegu, nopērkami ir arī odu slazdi, kuros tos var sagūstīt dzīvus, vai, teiksim, “varžu džems”), vai slavenā Sun skaņu ierakstu studija. Tās baltais īpašnieks Sems Filipss mīlēja un - 40., 50. gadu Dienvidiem ārkārtīgi drosmīgi, vismaz no finansiālā viedokļa pat pārdroši - arī ierakstīja melno mūziku, cerēdams to “iebarot” saviem rases brāļiem, kā arī atklāja tādus talantus kā Karls Pērkinss, Rojs Orbisons un Džonijs Kešs, nemaz nerunājot par visspožāko no šīm zvaigznēm, Elvisu Presliju. Dažā labā pilsētas ēstuvē saglabāts “Elvisa galdiņš” un, protams, itin visur nopērkami ar viņu saistīti suvenīri - īpaši jau tajā pilsētu šķērsojošās 51.sosejas daļā, kas tagad pārdēvēta par Elvisa Preslija bulvāri. Otrpus pašai muzejmājai atrodas vesels suvenīru veikalu (plakāti, grāmatas, T un citi krekli, cepures, kaklasaites, krūzītes ar Elvisa attēlu, automodeļi, Elvisa iecienītās receptes utt. utjp., taču kičīgākus elvisus, tādus, kā manam paziņam, labāk tomēr meklēt kiča un kantrī mūzikas paradīzē Nešvilā, 200 jūdzes uz ziemeļaustrumiem), restorānu un izpriecu iestāžu labirints. Turpat arī pazīstamā Elvisa hita vārdā nosauktais “Heartbreak” hotelis (Elvisa mūzika un filmas 24 stundas diennaktī, portreti pie sienām, viss iekārtots tā, kā, pēc īpašnieku domām, viņam būtu paticis), muzeja filiāles, kur izstādītas Elvisa automašīnas un abas lidmašīnas.

Tas viss pieder firmai EPE - Elvis Presley Enterprises, kura līdz pat 2005. gadam piederēja Elvisa Preslija trastam un viņa vienīgajai meitai un mantiniecei Lisai Marī Preslijai, bet kuras kontrolpakete (85 % apmērā) šobrīd ir mediju un izklaides firmas CKX, Inc īpašums. Lisai Marī pieder pārējie 15 %, kā arī pati Graceland un lielākā daļa tajā atrodamo mantu. Šobrīd Greislenda nes labu peļņu, jo to apmeklē ap 600 miljoni tūristu gadā. To visu man rāmi paskaidro pusmūža sieviete ar savādo vārdu Lavonna Go, kura firmā strādā par arhivāri. Lavonna esot no Kalifornijas, pēc izglītības bibliotekāre, bet uz Memfisu pārcēlusies tikai tāpēc, lai būtu “tuvāk Elvisam, kurš ir mans elks kopš bērnības”. Viņa ir ļoti sirsnīga un labprāt atbild uz jautājumiem, taču rūpīgi apsver katru vārdu, lai pat sīkumos paustu neatslābstošu lojalitāti firmai (tāda paša kalibra apdomīgumam līdz šim esmu bijusi lieciniece tikai intervējot bijušo ASV vēstnieci Latvijā). Pats būtiskākais, ko viņa man pasaka, ir: “Ziniet, nedomājiet par Greislendu tik daudz kā par muzeju - pirmām kārtām tās ir mājas, Elvisa un viņa ģimenes mājas. Un mēs arī vēlamies, lai apmeklētāji tur justos kā atnākuši viesos pie Elvisa.”

“Viesos pie Elvisa” - un, kā brošūrās teikts, “atklāt savu iekšējo Elvisu” - mūs tos nieka simt metrus aizved ar autobusu. Uz autobusu jāizstāv negara (jo ir februāris - Elvisa 73. dzimšanas diena nosvinēta jau 8. janvārī, bet līdz “Elvisa nedēļai” augusta vidū vēl ilgi jāgaida) rinda, un nonākot līdz līkloču rindas pēdējam pagriezienam, kur pie sienas milzīgs Greislendas ārskata attēls, jānofotografējas. Fotogrāfija (šķiet, par kādiem 10 dolāriem, “ā, un ja vēlaties vēl arī mazās, kabatas portfelī nēsājamās bildītes, tas būs tikai daži dolāri papildus, varat dabūt arī pie ledusskapja piestiprināmos magnētiņus...”) mūs gaidīs pēc atgriešanās - protams, varam to arī nepirkt, taču tā būtu ārkārtīgi savāda rīcība. Tad mums izsniedz nelielu elektronisku daiktu, kur ierakstīts ar Lisas Marī (viņa Greislendā vismaz pa laikam dzīvoja pirmos deviņus mūža gadus) un paša Elvisa iestarpinājumiem papildināts gida stāstījums par Greislendas telpām un objektiem, no kuriem katrs apzīmēts ar ciparu, un austiņas (nospiežot attiecīgo pogu, varam izvēlēties klausīties angļu, spāņu, vācu, itāļu, franču, japāņu, portugāļu vai flāmu valodā) un varam doties ceļā. Pēc Lavonnas Go ieteikuma, esam pieteikušies uz “platīna tūri”, kuras cenā (32 dolāri no personas) ietilpst “pilnīga Greislendas pieredze, kas ietver 1) audiovadīto Graceland īpašuma apskati; 2) abas pēc Elvisa pasūtījuma pielāgotās lidmašīnas; 3) Elvisa automobiļu muzeju; 4) “Sincerely Elvis” - Elvisa kombinezonu izstādi; 5) “Elviss tumsā” - ja nu kaut kas nebūtu pagūts apskatīt Greislendas darba laikā. Pati augstākā kategorija - “VIP tūre” - maksā 68 dolārus, bet no aprakstiem grūti izsecināt, kādas - izņemot aizskatuves caurlaides suvenīru - tad ir VIP priekšrocības. Vēl pilnīgāka Elvisa pieredze? Vēl pilnīgāks iekšējais Elviss? Bet, starp citu, Elvis Presley Enterprises skrupulozi izvairās rādīt Elvisu no laika, kad viņš bija kļuvis pilnīgs šī vārda tiešajā, ķermeniskajā nozīmē - Greislendu un tās suvenīrveikalus apdzīvo mazliet eksotiski glītais, slaidais puisis ar sākumā dabīgi pelēcīgajiem, tad krāsoti ogļmelnajiem matiem, žilbinoši baltajiem zobiem un atklāto, tomēr puiciski pašapzinīgo un varbūt pat viegli sarkastisko smaidu.

Greislendā, kas celta 1940. gadā kā doktora Tomasa D. Mora un viņa kundzes jaunais lauku īpašums, viesojas žurnāliste Aida Klemensa, kura redzēto vēlāk apraksta vietējā laikrakstā Memphis Commercial Appeal: “Krietnu gabalu atstatu no 51. šosejas, milzu ozolu paēnā, tā lepni stāv uz zemes, kas šai dzimtai piederējusi jau gandrīz veselu gadsimtu. [..] Automobilim lēni slīdot pa iebraucamo ceļu, tu pavisam skaidri sajūti šīs vietas izsmalcināto pagātnes mantojumu, kas izpaužas aristokrātiskas laipnības un cēla miera noskaņā.” O, Tišomingo (tas ir apgabals Misisipi štatā) kaļķakmens fasāde! O, portika korintiešu kolonnas! ‘Atturīgi eleganta atbilstoši šodienas skaistuma etalonam, pilij līdzīgā māja ir ievērojams Džordža koloniālā stila paraugs, kur fasādes izsmalcinātās greznības gars it kā cauri sienām iespiežas ikkatrā nama telpā.”

“Visa mūsu māja centrēta ap mūziku,” Aidai Klemensai stāsta misis Mora, kuras tolaik četrpadsmitgadīgā meita vēlāk ar panākumiem spēlēja arfu Memfisas simfoniskajā orķestrī, un ar lepnumu izrāda savu māju ar astoņpadsmit istabām, plašo salonu - “garumā veselas septiņdesmit piecas pēdas!” (aptuveni 23 m) un “skaisti apstādīto 18 1/4 akru (73 ha) gruntsgabalu”. Tas ir tas, kas palicis pāri no misis Moras dzimtai kādreiz piederējušās turpat vai 500 akru plašās Herefordas liellopu fermas, kad viņas vectante Greisa (kuras vārdā māja nosaukta) lielu daļu zemes bija pārdevusi privātmāju rajonam un iepirkšanās centram. Pati misis Mora, iekams īpašumu pārdot, vēl četrarpus akrus atdāvināja Greislendas Kristīgajai baznīcai.

Vismaz 110 Preslija albumi ieguva zelta vai platīna statusu viņa dzīves laikā. Zelta un platīna kolekcija turpina papildināties arī pēc viņa nāves, RCA laižot klajā jaunus ierakstus. Ar Elvisa vārdu visā pasaulē pārdots pāri par miljardu albumu. (Foto: Markss Geibers)

Doma par pārcelšanos uz jaunu dzīves vietu Presliju ģimenei bija jau sen. Viņi bija pārvākušies jau vairākas reizes, pirms Vernona (1916-1979) un Gledisas (1912-1958) dēlam 1955. gadā beidzot bija izdevies pievērst sev Sun īpašnieka Sema Filipsa uzmanību ar gadu iepriekš ierakstīto platīti un pirms Filipsa vadībā un ar fona muzikantiem kopā ierakstītā otrā platīte - vienā pusē “That’s All Right (Mama)”, otrā “Blue Moon (of Kentucky)”- bija guvusi tik pārsteidzošus panākumus. Kad Filipsa draugs un uzvārda brālis, Memfisas dīdžejs Djūijs Filipss to pirmo reizi spēlēja savā ikvakara programmā, studijā atskanēja vai piecdesmit telefona zvani un pienāca padsmit telegrammas ar lūgumu gabalus atkārtot, un Djūijs grieza un grieza mazo platīti, bet Gledisa un Vernons (kurus Sems Filipss bija sazvanījis pa kaimiņu telefonu - Preslijiem šāda luksusa nebija) skrēja uz kinoteātri, kur Elviss skatījās filmu kopā ar draudzeni (viņš zināja, ka ieraksti tovakar skanēs un iestādīja mājas radio uz īsto staciju, taču baidījās, ka “visi par mani smiesies”, tāpēc pats nolēma labāk paslēpties), lai nogādātu viņu pie Djūija uz interviju (“Es, ser, neko nesaprotu no intervijām,” viņš Djūijam teica. “Tas nekas, galvenais, nerunā rupjības,” mierīgi atbildēja Djūijs). Tupelo pilsētiņa Misisipi šatā, kur Elviss piedzima (tur, starp citu, dzimis arī slavenais blūzists Džons Lī Hukers), kur viņi dzīvoja Vernona celtā vienistabas būdiņā, kur Vernons pa laikam kaut ko strādāja, bet tad apzagās vai arī viņam draudēja nepatikšanas par nelegālu kandžas transportēšanu, bet Gledisa, piesējusi mazo Elvisu kukuragā, gluži kā melnās sievas savus zīdaiņus, plūca kokvilnu vai pieteicās kādos citos lauku darbos, laimīgā kārtā bija aiz muguras jau sen. Memfisā viņiem bija klājies jau daudz labāk par spīti Vernona problēmām ar muguru un nespējai ģimeni apgādāt - Gledisa nopelnīja pietiekami, lai Elviss varētu mierīgi pabeigt vidusskolu (pirmais Presliju dzimtā!), un pēc tam jau lieti noderēja tie 35 dolāri nedēļā, ko viņš nopelnīja, būdams kravas auto šoferis. Kad viņš sāka pelnīt ar mūziku, ģimene bija varējusi pamest mazo sociālo dzīvoklīti un noīrēt māju, bet drīz pēc tam naudas bija jau tik daudz, ka māju varēja pat nopirkt. Nelaime tikai tā, ka kaimiņi bija neapmierināti - gar māju allaž lēni slīdēja Elvisa fanu automobiļi, bet mauriņā stundām ilgi pacietīgi dirnēja meiteņu grupiņas, kurām Gledisa šad un tad iznesa pa glāzei ūdens ar ledu, lai saulē galīgi nepārkarst (“Kā nu ne, viņas taču mīl manu zēnu!”). Arī Elviss neko neuzsāka, lai šiem “svētceļojumiem” darītu galu - viņš uzskatīja, ka pret faniem jāizturas ar cieņu, jo bez viņu atbalsta viņš joprojām būtu tikai dīvains, citu ieskatā nestilīgs puisis, kurš dziedāt iedrošinās tikai dažiem sociālās mājas pagalma draugiem un arī tad tikai pēc tumsas iestāšanās - kad neredz viņa seju. “Ja tu saki “nē” vienam cilvēkam, kad esi jau sniedzis simt autogrāfus,” viņš 1956. gadā skaidro kādam intervētājam, “viss, ko tas cilvēks zina, ir - ka esi viņu noraidījis. Tāpēc es nekad neatsaku, lai cik arī būtu noguris.” Vienīgā reize, kad šai pirmajā slavas plaukumā viņš publiski saskaišas, ir Dienvidu štatu turnejas laikā Floridā - žurnālists, kuram materiālu pasūtījis visā Amerikā izplatītais iknedēļas žurnāls TV Guide, viņam lasa priekšā, kas pēc koncerta rakstīts vietējā laikrakstā Miami News: “Elviss neprot dziedāt, neprot spēlēt ģitāru - un neprot arī dejot. Taču katrā koncertā viņam ir pa diviem tūkstošiem idiotu, kas kāri vēro, kā viņš atver muti, parausta ģitāras stīgu vai līdzīgi striptīza meičai pagroza gurnus...” - “Ser, tie bērni, kas nāk uz koncertiem, nāk papriecāties!” Elviss aizvainojumā esot gandrīz vai kliedzis. “Es neko sliktu negribu teikt par Rau kungu (recenzijas autoru - red.), taču iebilstu, ka viņš tos cilvēkus sauc par idiotiem. Viņi taču ir savu vecāku bērni! Un droši vien ir pavisam labi bērni, auguši kārtīgās ģimenēs - ar kādām tiesībām viņš tos sauc par idiotiem? Ja viņi grib maksāt naudu, lai nāktu uz koncertu palēkāt un paklaigāt vai paspiegt, tā ir viņu darīšana. Reiz viņi izaugs un to visu būs pārauguši. Kamēr viņi ir jauni, lai taču priecājas. Ja tu esi tik vecs, ka knapi kusti, tas vēl tev nedod tiesības saukāt citus par idiotiem. Jo viņi ir tādi paši cilvēki kā tu.” Taču tagad, kad Elvisa karjera bija nonākusi RCA ierakstu firmas aprūpē un apsviedīgā “Pulkveža” Toma Pārkera rokās, viņa popularitāte (un jā, arī brīvie līdzekļi!) bija pieaugusi vēl desmitkārtīgi, kas reizēm kļuva pat bīstami - lai kur viņš ietu, ap viņu momentā saskrēja pūlis, cilvēki metās ap kaklu, ķērās pie rokas, rāva aiz drēbēm. Reiz, kad viņi ar draudzeni bija it kā nemanāmi ieslīdējuši kinoteātrī uz pēdējo seansu, jau pēc divdesmit minūtēm viņus uzmeklēja divi policisti, kas palūdza ārā novietotās mašīnas atslēgas - vietējie tīņi bija izsituši tai logus, lai tiktu pie suvenīriem, plēsa gabalos sēdekļu pārvalkus, skrāpēja savus vārdus uz motora pārsega... Īsi sakot, bija laiks parūpēties ne tikai par lielāku dzīves telpu, bet arī par šīs dzīves drošību.

Elvisa turnejas laikā Greislendu sameklēja viņa vecāki. Gala vārds, protams, bija Elvisam, taču viņa gaume, kā parasti, sakrita ar mammas gaumi, un viņa bija noraidījusi vairākas rančo stila mājas, jo gribēja tieši koloniālo. Nedēļas laikā darījums tika noslēgts, un māja nopirkta par 102 500 dolāriem. Vecās mājas vērtība tika noteikta uz 55 tūkstošiem, Presliji iemaksāja 10 tūkstošus un izņēma hipotēku par 37 500 dolāriem. Darījums nebija slikts, kaut gan patiesībā viņi būtu varējuši pat nopelnīt, jo kāds burbuļgumijas ražotājs piedāvāja par “fantastisku” cenu atpirkt koka paneļus, ar kādiem nesen bija izlikta vecā dzīves vieta - tos viņš sadalītu gabaliņos un izmantotu kā pārsteiguma “dāvanas” savas košļājamās gumijas iesaiņojumos. Pulkvedis Pārkers tomēr šo iespēju noraidīja, apgalvojot, ka darījums būtu pretrunā ar jau noslēgtajiem “Preslija brenda” reklāmas līgumiem.

Par Greislendas uzlabojumiem Elviss bija gatavs izdot tikpat, cik par pašu māju, lietu praktisko kārtošanu gan pilnībā atstājot tēva ziņā. Vernonam vienā no Greislendas palīgēkām tika iekārtots mazs, vienkāršs kabinets, kur viņš veica savus grāmatveža pienākumus, šķiet, pirmo reizi mūžā jūtoties īsti svarīgs un noderīgs, un mēģinot piebremzēt dēla dāsnumu pret daudzajiem radiniekiem, draugiem un paziņām, kuru gadu gaitā saradās aizvien vairāk. Šo kabinetu apmeklētāji tagad nez kāpēc drīkst aplūkot tikai caur lielu, starpsienā iebūvētu logu. Mājas dienvidu pusē tika ierīkots baseins ar lielu padziļinātu patio ap to (vēlāk tas tika pārveidots slēgtā telpā, garā gaitenī, kas ved uz t.s. “trofeju telpu” - gan gaiteņa, gan šīs telpas sienas noklātas ar Elvisa zelta un platīna diskiem, goda plāksnēm un diplomiem. 1960. gada maija vidū Elviss un viņa jaunā sieva Priscilla pa otram lāgam te saģērbušies kāzu tērpos, lai svinību garšu izjustu ciemiņi, kuri nebija tikuši uz ceremoniju Lasvegasā mēneša pirmajā datumā. Šie tērpi, protams, aplūkojami vitrīnā), kā arī sešas pēdas augsta sārta akmens siena ar iestrādātām vitrāžām - t.s. Meditācijas dārzs, kurš kopš Elvisa nāves kalpo arī par kapsētu - tur guldīts viņš pats, viņa tēvs un vecmāmiņa, kā arī pārapbedīta māte. Un jā, ir, kā lasīts - arī mūsu apmeklējuma reizē dažas sirmas kundzes šņukstēja vai slaucīja acis, bet kāda pusaudze savai mātei jautāja: “Bet mamm, tiešām viņš tur guļ? Ja mēs tagad raktu un raktu, tad galu galā atrastu tur pašu Elvisu?”

Kaut arī Elviss neesot pazinis notis, pēc daudzu mūziķu atzinuma, viņam bijusi absolūta dzirde un lieliska atmiņa uz jebkuru reiz dzirdētu kompozīciju. Klavieru, tāpat kā ģitāras spēli viņš bija apguvis pašmācības ceļā. Dzīvojamā un mūzikas istabā notika arī Elvisa bēru dievkalpojums. (Foto: Markss Geibers)

Elvisam bija divas kategoriskas prasības attiecībā uz mājas iekārtojumu: lai viņa rīcībā vienmēr būtu “zeltera strūklaka”, - nu, tāda kā 50. gadu drogu veikalos, ar visu mīkstā saldējuma ierīci, lai viņa draugi varētu pasēdēt pie zeltera vai piena kokteiļa (alkoholu Elviss tolaik nelietoja nemaz, arī vēlākos gados - minimāli un viņam nepatika, ka to dara citi) bet, pats galvenais, lai mātei būtu visskaistākā guļamistaba Memfisā. Un jā - vēl viņai vajadzīga arī vistu kūts... (Pēc mātes nāves vistu kūts vairs nebija vajadzīga un to nomainīja zirgu staļļi. Zirgi Greislendas aplokā ganās vēl tagad.)

Elviss stāstīja laikrakstiem, ka saviem otrā stāva guļamapartamentiem viņš vēloties “vistumšāko iespējamo zilo, gandrīz melnu, ar baltas ādas akcentiem, baltu lamas vilnas paklāju un spoguli pa visu sienu”. Guļamistabas priekštelpas griesti būšot kā debesis ar sīkām gaismiņām - zvaigznēm, un uzgleznotiem mākoņiem... Pīters Gurelniks raksta, ka kāda Elvisa tālaika draudzene atceras: “Reiz, kad sēdējām uz [Presliju vecās mājas] lieveņa, viņš man teica: “Mēģini pilnībā atslābināties un nedomāt ne par ko, un tu sajutīsi, kā sāc peldēt izplatījumā pie mēness un zvaigznēm.” - “Cik tad sen tu ar to nodarbojies?” es viņam jautāju. “Kopš biju pavisam maziņš,” viņš atbildēja. “Bet es arī zinu, ka par to nevajag runāt. Visi domā, ka esi jucis, ja runā par lietām, ko viņi nesaprot.” Tikai mātei viņš varot teikt visu, “jo viņa saprot”.

Greislendā Preslija kundze nenodzīvoja ilgi - tikai nepilnu gadu. Kamēr Elviss godīgi pildīja karadienestu Vācijā, viņa smagi saslima un drīz pēc tam nomira. Viens no iespaidīgākajiem fotoattēliem Elvisa arhīvā ir tas, kur viņi ar Vernonu redzami sēžot uz Greislendas lieveņa Gledisas nāves rītā (sakarā ar mātes slimību Elviss bija dabūjis atvaļinājumu no armijas). Divdesmittrīsgadīgais Elviss, tērpies rātna zēna baltajā kreklā ar aizkustinošiem volāniem un rūpīgi gludinātās haki krāsas biksēs, cieši piekļāvies tēvam. Abu sejas savilktas neremdināmu sāpju grimasē. “Viņas vairs nav, viņas vairs nav,” Elviss todien atkārtojis atkal un atkal. “Manas vismīļākās meitenes vairs nav.” Šķirsts ar mirušo māti bijis novietots apakšstāva ēdamistabā zem zvīļojošā kristāla un zelta kroņluktura, un Elviss atkal un atkal gājis turp, lai mātei pieskartos, apkamptu viņu, noskūpstītu, noglāstītu rokas. Radinieki vai kalpotāji visbeidzot pārseguši šķirstu ar stikla vāku. Gluži kā daudzos eksponātus tagadējā muzejā. “Vismīļākās meitenes” gars vajājis tās neskaitāmās meitenes, kurām bija tā laime (vai nelaime) iepazīt Elvisa guļamistabu (atšķirībā no šolaiku apmeklētājiem, kuri otrajā stāvā tomēr netiek laisti - pa daļai it kā tāpēc, lai novērstu neveselīgu interesi par guļamo apartamentu vannas istabu, kurā Elvisu, bez dzīvības gulošu uz grīdas, zelta krāsas pidžamas biksēm ap potītēm, seju vēmekļos, 1977. gada 16. augustā atrada viņa pēdējā draudzene, deviņpadsmitgadīgā Džindžera, kuru viņš padzīvojuša, fiziski gandrīz atbaidoša vīrieša bezcerīgajā izmisumā bija tik ļoti nopūlējies noturēt savā tuvumā, visbeidzot uzdāvinot gredzenu ar milzu briljantu un solot apprecēt). Kā sazvērējušās, viņas gandrīz vienbalsīgi apgalvo, ka sekss Elvisam bijis otršķirīgs. Milzīgajā gultā (esot 2,5x2,5 metri) viņam gan paticis ar meitenēm bučoties (reizēm ar vairākām pēc kārtas), taču pārsvarā viņš gribējis ar tām runāties, skatīties televizoru (Greislendā tādi ir katrā telpā, vietām, pēc Džeralda Forda Baltā nama parauga, veseli trīs rindā - lai varētu uzmest aci visiem trim lielajiem TV kanāliem, guļamistabā tie iebūvēti arī griestos), ēst un tad - rītausmā - ieritināties meitenes līkumā un aizmigt. Priscilla, Preslija nākamā sieva, Greislendā pirms kāzām nodzīvoja piecus gadus, taču nevainību esot zaudējusi tikai kāzu naktī (viņi iepazinās Preslija dienesta laikā Vācijā, kad Priscillai bija tikai 14). Savukārt vēlāk viņa sūdzējās, ka pēc Lisas Marī piedzimšanas Elviss zaudējis par viņu fizisku interesi - ar sievieti, kas esot māte, viņš vienkārši nespējot...

Psiholoģijas fineses pārzinoši ļaudis apgalvo, ka ciešā saikne ar māti, kā arī agrīnā, prātam gluži neaptveramā popularitāte, kas gan precīzāk būtu dēvējama par eksaltētu pielūgsmi (kāds Holivudas režisors, kura kases gabalos Elviss darbojās pēc Pulkveža Pārkera ierosmes, reiz Elvisam piederošā auto braucis cauri pūlim, kas bijis pārliecināts, ka mašīnā sēž Elviss. Režisors nespējis ticēt paša acīm, redzot, kā kāda meitene izņem papīra mutautiņu, nobrauc ar to gar mašīnas sānu, tad mutautiņu rūpīgi saloka un noglabā atpakaļ somiņā), kas lika viņam norobežoties no ārpasaules (“Es nevaru neko - nevaru tā vienkārši aiziet iekost hamburgeru, nevaru pasēdēt kafejnīcā, nevaru aizbraukt iepirkties,” Elviss atkal un atkal sūdzas draugiem), bijusi pamatā Elvisa nespējai kļūt pieaugušam un galu galā viņa traģiskajam sabrukumam un nāvei. Viņam bija vajadzīgi gan draugi, gan uzticības personas, gan miesassargi, un šīs funkcijas uzņēmās paša Elvisa atlasīts “galms” - brālēni, tuvi draugi, reizēm gluži impulsīvi iepatikušies puiši (tieši domājot par šo pastāvīgo kompāniju, Elviss pasūtīja, piemēram, garo, balto dīvānu pagrabstāva atpūtas istabai). Daži saņēma dāsnu algu tikai par to, ka pavadīja laiku ar Elvisu - naktīs viņš, piemēram, mēdza noīrēt izpriecu laukumu vai skrituļslidotavu, viņi rīkoja ūdenspistoļu kaujas un izbraucienus ar motocikliem (motociklus, protams, visiem sagādāja Elviss - ienākot prātā labai idejai, viņš tūlīt dedzīgi metās to īstenot. Bieži vien tas nozīmēja naksnīgus zvanus automašīnu dīleriem, juvelieriem, drēbniekiem un pasakainas dāvanas teju katram, kas ar viņu nonāca tuvākā saskarē).

Reizēm viņi gluži vienkārši muzicēja Greislendas “džungļu istabā” (tur 70. gados tika ierīkota arī provizoriska skaņu ierakstu studija) vai kādā citā telpā (Lisa Marī atceras, ka reiz naktī pamodusies no savāda trokšņa - izrādās, puiši zāģējuši tēva guļamistabas sienu, lai varētu tur iedabūt flīģeli). Parasti šī nakts mūzika - un Elvisa izpriecas allaž notika naktī, jo gulēt, viņš apgalvoja, varot tikai tad, kad ārā gaišs un nav jābaidās no visa, kas var uzbrukt tumsā - bija daudzbalsīgi dziedāti baznīcas korāļi. Reiz sešdesmito gadu sākumā viņš kādas koncertturnejas laikā tos aizkulisēs padziedājis kopā ar citiem koncerta dalībniekiem. “Tā ir mana mīļākā mūzika,” Elviss sacījis. Tas saniknojis kādu no līdzimprovizētājiem, samērā pazīstamu balto muzikantu: “Ak tu baltais niger, ja tā ir tava mīļākā mūzika,” tas, dūres vīstīdams, aurojis, “kāpēc tad tu to nedziedi tur ārā? Kāpēc uz skatuves tu laid to nigeru sūdu?” “Kad esmu uz skatuves, es dziedu to, ko viņi grib dzirdēt - te es varu darīt, ko gribu,” atteicis Preslijs.

Konservatīvie kritiķi allaž ņirgājās arī par viņa “nez kurā džūkdžointā noskatītajām mērkaķa kustībām”, šo “striptīzu drēbēs”, kurš meitenēm, neatkarīgi no ādas krāsas, lika ģībt, bet svētuļiem aizlūgt par viņa sātanam acīmredzami apsolīto dvēseli. “Es nekādas vulgāras kustības neizdaru,” viņš sākumā vēl mēģina taisnoties žurnālistiem. “Es nemēģinu būt seksīgs, manas kustības, kundze, ir tikai kāju kustības. Ar ķermeni es nedaru neko.” Vēlāk skaidrojums ir izvērstāks: “Krāsainie šitā ir dziedājuši un spēlējuši nezin cik sen, un neviens par to nelikās zinis. Tupelo Misisipi es dzirdēju, kā vecais Arturs Kradaps (slavens melnais blūza muzikants - red.) dauza savu kasti, un es daru tāpat, jo jūtu apmēram to pašu, ko viņš. Kad rokenrola vairs nebūs, es pievērsīšos kam citam. Kad ar mammu un papu baznīcā savulaik dziedāju korāļus, es stāvēju mierā un izskatījos, kā jau cilvēks izskatās, kad dzied korāli. Kad dziedu rokenrolu, man grūti turēt acis vaļā un kājas mierā. Man vienalga, ko kurš saka - tas nav nekas nepieklājīgs.” Kad septiņdesmitajos gados, tik tikko vairs spēdams nostāvēt uz Lasvegasas skatuves, viņš vārgi parodēja pats savas “seksīgās” kustības (runā, ka to aizsākums pat neesot bijis apzināts - pirmajā koncertā jaunajam muzikantam vienkārši tā trīcējušas kājas, ka viņš ieliecies ceļos, lai to noslēptu, un tāpat vien pašūpojies šurp turp), neviens vairs neko nejautāja - fani it kā skatījās cauri šim nožēlojamajam, ļumīgajam miesas kalnam, redzot veco - t.i., jauno - svaigo, godīgo un ļoti pievilcīgo Elvisu (“Ir redzams, ka viņš tic tam, ko dara, un, lai cik izsmalcināta būtu tava gaume, liek noticēt arī tev,” viņa karjeras sākumā rakstīja kāds kritiķis), savukārt kādreizējie apsmējēji vai nu klusēja, vai izteica nožēlu par bēdīgo ainu.

Elvisa vēlme tikties ar Niksonu Baltajā namā 1970. gada nogalē izraisīja apjukumu. Prezidenta palīgi tomēr nolēma, ka viņa imidžam šāda publicitāte nenāktu par sliktu. Kad palīgi ieraudzīja, kā Elviss ģērbies, viņi izbijās vēlreiz, bet tad jau bija par vēlu.

Greislendā gan televizorā rāda fragmentu no Elvisa pēdējās uzstāšanās Lasvegasā 1977. gada jūnijā - viņš ir nosvīdis, mati salipuši, grims pil, acis duļķainas, pietūkušās lūpas tikko kustas - taču nekas (nu, izņemot kapu), par mājas īpašnieka skumjo galu neliecina. Kad nelaimīgajā vannas istabā todien ieradies izmeklētājs, tā bijusi pilnībā satīrīta, vienīgi uz paklāja vēl bijis mitrs plankums. Atšķirībā no visām citām mājām, kur izmeklētājam bija nācies būt, šajā viņš neatrada pat nevienu pašu aspirīna tableti, nerunājot nemaz par ko nopietnāku. Elvisa galms, protams, klusēja (tiesa, trīs “atkritēji” gada sākumā bija nopelnījuši krietnu naudiņu ar bestselleru par Elvisa fiziskajām un garīgajām problēmām),lai arī gandrīz visi bija palīdzējuši viņam tā vai citādi tikt pie narkotikām. Elviss gan pret šo vārdu iebilstu; vairākos štatos viņš bija “goda šerifs”, un iegūtās šerifa nozīmes bija starp viņa lielākajiem dārgumiem. Vodeviļas cienīgā epizodē viņam septiņdesmito gadu sākumā pat izdevās izmangot “slepenā aģenta narkotiku apkarošanā” titulu no prezidenta Ričarda Niksona (nepieteikts ieradies Baltajā namā, viņš kā dāvanu bija atnesis pistoli, kuru gan Baltā nama sargi palūdza pagaidām atdot viņiem) un bija apņēmības pilns iefiltrēties “hipiju grupējumos”, lai palīdzētu valdībai cīnīties pret jaunatnes morālo pagrimumu. Runā arī, ka šis bijis vienīgais gadījums (jādomā, vēlākais, līdz Klintonam un Levinskai), kad Ovālajā kabinetā kāds apskāvis ASV prezidentu, un viens no retajiem gadījumiem, kad kādam vispār ienācis prātā apskaut Niksonu. Lai nu kā, tātad narkotikas viņš nelietoja. Viņš lietoja zāles - ļoti stipras zāles, kuras bija jādzer saujām vien, lai beidzot aizmigtu, un citas ļoti stipras zāles, lai noturētos pie kaut cik skaidras apziņas. Zāles viņam sagādāja pazīstami ārsti - ar to pašu “galminieku” starpniecību. Tā kā Elviss bija sev raksturīgajā rūpībā un neatlaidībā izpētījis dažādas profesionāļiem domātas zāļu rokasgrāmatas, daži uzskata, ka viņš izdarīja pašnāvību. Sekcija gan tika veikta, taču to pēc Vernona lūguma izdarīja privāti nolīgti ārsti privātā slimnīcā. Rezultāti ir aizzīmogoti un kļūšot zināmi tikai šī gadsimta 20. gadu vidū.

Līdz tam laikam CKX, Inc. droši vien būs paguvusi īstenot savu nesen izziņoto ieceri pārvērst Greislendu un tās apkārtni par Disnejlendas mēroga izpriecu parku, dubultojot apmeklētāju skaitu, bet Elvisu Presliju vairs atcerēsies tikai daži nelabojami melomāni, kuriem varbūt šad tad sagādās prieku paklausīties, teiksim, “I Forgot to Remember to Forget” ar nevienu citu nesajaucamajā Elvisa balsī.