Es pats, es vienīgais, cits neviens

Paskāls, "Domas”

Burvīgais Monteņa projekts - aprakstīt pašam sevi! Un aprakstīt naivi, kā viņš to darīja! Jo tā viņam ir izdevies attēlot cilvēka dabu.

Voltērs, "Filozofiskas vēstules”

Pagājušajā vasarā, kas atkal bija karsta un sutīga, mēs apmeklējām Monteņa pili. Monteņa - “kalns” - ir vietas nosaukums Dordoņā, Francijas rietumos - drīzāk rietumos, nekā centrā, kā kādreiz raksta, jo Atlantijas okeāna vajātājs iesiro arī dziļi iekšzemē -, divu stundu brauciena attālumā no Bordo, ja zirgi ir labi.

Par labiem zirgiem kāds mīļotājs ir uzrakstījis grāmatu “Monteņs zirga mugurā”. Tā mēģina izstāstīt Monteņas pilskunga biogrāfiju, raugoties no šī kustīgā paaugstinājuma - segliem, un parādīt nervozo Renesanses domātāju, esejas žanra radītāju nevis kā cilvēku pie rakstāmgalda, kas iegrimis savu ambīciju grēksūdzē un savas grēksūdzes ambīcijās, bet kā jātnieku pilnos auļos kaut kur starp Monteņu un Tulūzu vai starp Parīzi un Bordo.

Segli, kustīgais paaugstinājums - šķiet, ka tieši tas Monteņam bija nepieciešams, lai dzīve viņam liktos ciešama. Kustīgais tāpēc, ka nierakmeņi, kas viņa miesās sāka veidoties četrdesmit piecu gadu vecumā un pret kuriem tolaik nebija zāļu, sagādāja mazāk ciešanu, ja ķermenis bija kustībā - tādā nomierinošā viļņveida kustībā, ko rada paklausīga zirga mugura. Viņš varēja nosēdēt zirgā desmit stundas no vietas un nokāpt no tā, lai tūlīt aizmigtu, no saspringuma pēkšņi atbrīvoto muskuļu atsāpinošās iedarbības ieaijāts, - aizmigtu savā dziļajā astoņu stundu miegā. Paaugstinājums tāpēc, ka Monteņs, šis vīrs “no kalna”, jutās neērti par savu nelielo augumu. Augumu tikai “mazliet zem vidusmēra”, viņš precizē, bet Monteņa laikos, tas ir, fiziognomijas ziedu laikos būt skaistam nozīmēja būt dižciltīgam un tāpēc saimniekam, bet skaistums, runājot bija par vīrieti, nozīmēja garu augumu. Ja auguma diženums neizcēlās uz pārējo fona, tad nepietika ar to, ka esi kompozīcijas centrā - šī sakarība bija pašsaprotama arī Renesanses gleznotājiem. “Ir ļoti nepatīkami,” viņš raksta, “kad tu atrodies savu ļaužu vidū un viesis pie tevis vēršas ar jautājumu: “Kur ir kungs?” un tev atliek vien samierināties ar pārpalikumu no sveiciena, ko saņem tavs bārddzinis vai sekretārs...”

Un tomēr viņš par to runā tā, ka šķiet - viņš pārspīlē, sabiezina krāsas, paštēla uztverē hipertrofēdams kādu pavisam nelielu ķermeņa īpatnību, savu “kompleksu”, kā šodien mēdz teikt, ko laikabiedri nemaz neievēroja, ievērodami tikai viņa nervozo “reakciju”. Kā to sauc? Par dismorfofobiju? “Slavē kropli par to, cik viņš skaists, - viņš to uztvers kā apvainojumu! Ja tu esi gļēvulis un tevi godina kā drosmīgu vīru, vai tad par tevi ir runa? Tevi notur par kādu citu...”

Monteņa pils sēd uz neliela pakalna - ne tik augsta, lai tās torņi pievilktu skatienu no liela attāluma, tomēr pietiekami augsta, lai no pils terases varētu pārredzēt visus kādreizējos īpašumus un pilskungs vēju izsaldētajos mūros jau agros rudeņos drebinātos un saltu. Saltu tā, kā mēs šodien pat iedomāties nevaram, bet kā daudzus gadsimtus sala Viduseiropas muižnieki savās patriarhālajās pilīs, kurās telpu plašums un griestu augstums bija saldās dzīves rādītājs un pat arhitektu prātos nedrīkstēja tikt samērots ar dekoratīvo kamīnu spējām sildīt. Monteņa tornī - tas ir, pils dalā, kurā iekārtoti viņa apartamenti un kur viņš rakstīja, - uz diviem plašiem stāviem bija tikai viens tāds siltuma stūrītis, kas saprotamu iemeslu dēl atradās viņa gulamistabā un vēl saprotamāku - pašā lielākajā iespējamā attālumā no baldahīna, tas ir, no viņa gultas.

Trīs gadsimtus pēc Monteņa nāves, 1885. gadā, kāda kalpone vieglprātīgi nolika svečturi pārāk tuvu aizkariem un Monteņa dzimtas milzīgā pils, izcils agrīnās Renesanses arhitektūras piemineklis, nodega, tā teikt, līdz kaulam, kūpošo krāsmatu tukšajā žoklī kā brīnumu atstājot vienīgi Monteņa torni. Pils atliekas pārgāja jaunu īpašnieku rokās, kas, ēku atjaunojot, ikreiz to modernizēja. Monteņa tornim viņi klāt neķērās - vai nu svētbijīgos vai arī taupības nolūkos, atkarībā no laikmeta gara -, un tā tas aizvien vairāk sāka atgādināt vecu zobu, kas paglābies no protezēšanas, vai plastilīna kluci no iepriekšējās kastītes, kam lipina klāt no malām un kas nu jau mazliet sašķiebies savā pelēkajā viengabalainībā - tāds kā kalpu gals.

“Robusts” - par to varētu teikt - gan no ārpuses, gan arī iekšpuses, jo sienu gleznojumu un kalto panelu atliekas pazuda nebūtībā tajā pašā zilajām asinīm visnesaudzīgākajā - 19. gadsimtā, kad, kā raksta aculiecinieki, Monteņa gultu, kurā divas reizes bija nakšņojis slepenais viesis Navarras karalis, vietējie fermeri izmantoja par laktu vistām un rakstnieka personīgo kapelu - par kartupelu pagrabu.

“Robusts” - Monteņs gribēja, lai par viņu tā domātu. Proti, lai domātu par viņu kā par cilvēku, kas par spīti savai augsti aristokrātiskajai izcelsmei dzīvo vienkārši kā zemnieks, pacieš grūtības kā karavīrs un spriež taisnos leņķos kā namdaris. “Visu, ko es daru,” viņš raksta, “es parasti daru līdz galam - līdz mielēm. Es esmu viscaur kā no viena bluķa tēsts. Es nekad neķeros pie lietām, kurās ir kaut kas slepens vai ko mans prāts nespēj pilnībā izprast, vai kurām nepiekrītu ar visu savu būtību, bez šķelšanās un iekšējas cīņas. Tikai mana prāta spriedumu var pelt vai slavēt par padarīto.”

Bērnības atmiņās, kas viņam raksturīgajā haotismā izkaisītas pa visiem divdesmit eseju gadiem, sava “robustuma” cēloņus viņš saskata pirmo dzīves mēnešu apstākļos, kad viņu nodeva zīdīšanā pie ciema sievām. Dižciltīgs bērns, kas mācījies rāpot putekļos pie vistām, nemaz nevar izaugt viltīgs un šķībs. Kā ozols viņš paceļas pāri savam viltīgajam un šķībajam laikmetam, kurā - viņš vēlāk sašutis raksta - “pērkamība sacenšas ar muļķību”. Ja Monteņs būtu dzīvojis tuvāk mūsdienām, viņš droši vien būtu teicis kaut ko tādu kā “mana sirds pieder tautai”, teiktajā netieši ietverot arī to, ka ķermenis, lai kā arī gribētos, - ne.

Tomēr, pievaldot romantisko aizrautību un pakavējoties pie šīs premisas “aristokrāts, kas audzināts starp ciema bērniem”, ko viņš pasniedz ar tādu pārliecību, atklājas nevis Monteņa robustums, bet gan viņa smalkums - tāds smalkums, ko kāda amerikāņu vēsturniece, tautas valodā runājot, sauc par blefošanu. Lai ko arī Mišels teiktu par savu “cilmi” un “senčiem”, patiesība ir tāda, ka 16. gadsimta izpratnē viņš nekādā ziņā nepieder pie aristokrātijas un ir grūti ticēt, ka viņam pašam sava piederība nebūtu bijusi skaidra.

Mišela vectēvs bija izveicīgs pārtikas tirgonis, kura iegūtā turība ļāva viņa dēlam - Pjēram Eikemam ieņemt nozīmīgus amatus pilsētas ierēdniecībā un dzīvot vairāk vai mazāk kā džentlmenim - zemes īpašniekam, par spīti laikabiedru dzēlībām, ka, nebūdams nekas vairāk par “siļķu tirgoņa dēlu”, viņš par sevi ir pārāk augstās domās. Pjēra dēls - Pjēra mīļais dēls Mišels pārstāvēja tikai otro pilī dzimušo paaudzi un bija pirmais šajā dzimtā, kas, sekojot aristokrātu parašai, pieņēma pilskalna vārdu - de Montaigne un atteicās no diezgan prastā tirgoņu- ierēdņu uzvārda Eikems.

Atteicās arī, ne bez lepnības, no tā, ko varētu dēvēt par tirgoņu-ierēdņu mentalitāti, vismaz savā literārajā autobiogrāfijā. Izglītotais, spējīgais un apsviedīgais Monteņs, kas pusi dzīves bija nodarbojies ar tieslietām, vienpersoniski pārvaldīja dzimto pili un vēlāk tika iecelts par lielas tirdzniecības pilsētas mēru, “Esejās” sevi stāda priekšā kā cilvēku, kuram nav nekādu praktisku iemaņu. “Es nemāku skaitīt ne ar kauliņiem, ne uz papīra,” viņš raksta sirsnīgā pazemībā, “es nepazīstu vairumu mūslaiku monētu, es nemāku atšķirt vienu graudu no otra ne klētī, ne uz lauka, ja vien šī atšķirība īpaši nekrīt acīs, un es ar grūtībām saskatu atšķirību starp kāpostiem un salātiem manā dārzā. Es pat nezinu, ko apzīmē galveno mājas darbu rīku nosaukumi, es neko nezinu pat par pašiem elementārākajiem laukkopības principiem - tiem, ko jēdz pat bērni. Vēl mazāk es saprotu no amatniecības un tirdzniecības... ”

Nav iespējams, ka pirmajā - pragmatiskajā līmenī, tas, ko viņš šeit raksta, varētu būtu bijis tiesa, taču, nodēvējot to visu par blefu vai meliem, Monteņs tiek pilnīgi pārprasts. Tas, ko viņš par sevi stāsta, ir patiess viņa prātā, atbilst tam, kā viņš sevi redz vai, pareizāk, grib sevi redzēt, - sevi, robusto de Monteņu, kas neatšķir naudas zīmes un vispār dzīvo laikmetā, no kura neko nesaprot. Šīs vieglās, bieži neapzinātās nobīdes no devīzes “patiesību, tikai patiesību”, tikko manāmais mitomānijas plīvuriņš, ir tas, ko varētu saukt par “Monteņa nervu”. Ilgāk viņu lasot un pie viņa atgriežoties no ārējās, biogrāfiskās sfēras, ko glabā arhīvi, šis nervs kļūst aizvien smalkāks un niansētāks. Viņš ir nevis viens vesels, izcirsts no bluķa, bet vismaz divi - Monteņs, kas dzīvo, un Monteņs, kas raksta, mantijas virspuse un odere, viņa ķermenis un viņa sirds.

Uz mūžu šķirti pēc paša izteiktas vēlēšanās! Monteņa sirds ir apbedīta Senmišelas de Monteņas baznīcā pie pils vārtiem - tiešā altāra tuvumā, netālu no viņa tēva Pjēra Eikema, “paša labākā tēva, kāds jebkad dzīvojis”, nu jau izbalējušajiem kauliem. Savukārt viņa ķermenis, no sirds iztukšots, - kādā baznīcā Bordo centrā, ko senāk klāja milzu sarkofāgs ar viņa statuju pilnā kaujas bruņojumā.

Zobens, vairogs, bruņas un ķivere. “Monteņa dzīvespriecīgais, martiālais skepticisms,” tā par viņu vēlāk raksta Nīče. “Martiālais” - tas apzīmē arī viņa zinošo roku, kas nule kā izmaukusies no aizsardzības cimda, lai savu mīļāko varoni Sokratu stādītu priekšā kā karavīru un dzīvelīgi uzburtu kara ainas ar smirdīgām tranšejām, baiļu radītām caurejām un nāvi, kas no šausmīgā ir vismazāk šausmīga. “Karā,” viņš raksta, “nāves seja - vienalga, vai mēs to redzam sevī vai biedrā, mums salīdzinājumā šķiet mazāk baismīga nekā tā, kas mūs sagaidītu pašu mājās.”

Tikai Monteņs nekad nav karojis un nekam no tā nav pieskāries pat ar cimda galu.

Monteņa portrets. Anonīms 16.gs. autors, Versaļa (Foto: H.Josse)

Viņa ienākšana literatūrā bija ceremoniāla. Iespējams, ka kopš rakstīšanas izgudrošanas vēl neviens nav uzsācis rakstnieka karjeru ar tādu žestu kā viņš. Vārdi “literatūra”, “rakstnieks” un “karjera” var izklausīties pārāk pedantiski tai paaudzei, pie kuras piederēja Monteņs, un viņa rakstīšanas veidam, - patiesībā tie ir pārāk liderīgi.

Viņš sāka rakstīt precīzi tajā dienā, kad sasniedza savu akmē - tas ir, “briedumu” pēc antīkajām parašām, un atzīmēja šo svarīgo datumu, liekot izgatavot plāksni ar tekstu savas darbistabas iesvētīšanai: “Tā Kunga 1571. gadā, trīsdesmit astoņu gadu vecumā, marta kalendu priekšvakarā, savā dzimšanas dienā, Mišels de Monteņs, kam jau izsenis apnikusi kalpība Parlamentā un publiskie amata pienākumi, un kas pats, vēl būdams pie labas veselības, alkst patverties Mūzu jaunavu klēpī, lai tur mierā un drošībā pavadītu tos nedaudzos gadus, kas viņam, ja liktens būs žēlīgs, vēl atlikuši no dzīves, velta šo telpu, savu senču saldo patvērumu, paša brīvībai, mieram un vaļai.”

Pils stūra torņa trešajā stāvā viņš bija licis izbrīvēt istabu, kas kādreiz kalpoja par vecu mantu noliktavu, un tajā ierīkot bibliotēku - tā, lai plaukti būtu visapkārt pa perimetru piecos stāvos un vidū ap rakstāmgaldu paliktu pietiekami daudz plašuma. Trešajā stāvā tāpēc, lai būtu uz paaugstinājuma un lai no platajiem logiem trīs pusēs varētu pārlūkot ne vien savas pils pagalmu, bet visu kalna piekāji (ar 20 hektāriem vīnogulāju). “Ar vienu roku es pārvaldu savu saimniecību,” viņš vēlāk rakstīja no bibliotēkas.

Un pietiekami plašuma tāpēc, lai varētu kustēties, jo viņš nespēja palikt uz vietas. Sēdus pie rakstāmgalda viņš nespēja domāt: “Mans prāts ir veikls tikai tad, ja manas kājas to kustina.” Domas iestrēga. Kā nierakmeņi. Varētu likties, ka šī paralēle ir izdomāta vai tiek necienīgi uzsvērta, bet nē - nierakmeņu spiešanos, iestrēgšanu, tad nedaudz pavirzīšanos, tad atkal iestrēgšanu, tad beidzot iznākšanu, ar asinīm vai bez, un to formu, apveidu un krāsu Monteņs ir sīki dokumentējis savā “Ceļojuma uz Itāliju dienasgrāmatā” (1580-1581). Nierakmens - tas viņam ir tikpat svarīgi kā doma vai atziņa - tā nāk, tad atkal iestrēgst, tad pavirzās, tad beidzot izspiežas laukā. Abus šos notikumus viņš vēro vienlīdz uzmanīgi, lai arī pasīvi, it kā no malas, un vienmēr brīnīdamies. Nav lielākas mistērijas par viņu pašu! Viendien, ceļojuma laikā, akmens, kas pēc daudzu stundu mocībām beidzot izspraucies laukā, atgādina mazītiņu vīrieša locekli! “Gadās arī tā,” viņš raksta, “ka es sevi neatrodu tajā vietā, kur meklēju. Un daudz biežāk es sevi atrodu nejaušības dēļ nekā ar sprieduma palīdzību. Pieņemsim, ka rakstot es pametu kādu rozīnīti (pliekanu kāda cita acīs, bet asprātīgu manējās - lai paliek visas šīs oratoriskās definīcijas...). Līdzko esmu šo rozīnīti pametis, es to tūdaļ pazaudēju no redzes loka un vairs nezinu, ko vispār gribēju teikt...”

“Esejas” sastāv no trīs grāmatām. Lasīt tās kā jebkuru citu secīgu tekstu - sākot ar pirmajām rindām pirmajā lappusē, iespējams, ir kļūda, ja vien lasītājs līdz trešajam sējumam netiek pietiekami ātri. Atšķirība starp Monteņu pirmajā grāmatā - cilvēku, kas nekad iepriekš neko nav rakstījis un, kā pats atzīst, ir dzīvē mācīts darīt jebko, izņemot rakstīt, un Monteņu trešās grāmatas beigās pēc divdesmit rakstīšanas gadiem ir milzīga. Ja tas tā nešķiet, tad vienīgi tāpēc, ka pēc trešās grāmatas Monteņs līdz pat savai pēdējai stundai atgriezās pie senāk rakstītā, jau vairākkārt iespiestā teksta, un to papildināja ar lappusēm garām piebildēm, tā izšķīdinādams sākotnējo struktūru un kodolu. Monteņa eseja ir kā mēbele ar daudzām atvilktnēm, kurās iekšā atkal atvilktnes. Viņa esejas prasīt prasās pēc papildināšanas, jo tām nav noslēguma, nav secinošās, kopsavelkošās daļas, bieži nav arī ievada - teksts pieskaras kaut kam, pavelk domas galu, tad atkal to nogremdē, pavelk kādu citu. Monteņs gandrīz neko nesvītro, neko nedzēš un necenšas iztīrīt tekstu no pretrunām un atkārtošanās. “Es baidos,” viņš raksta, “ka, kaut ko mainot, palikšu zaudētājos, jo mans prāts ne vienmēr iet uz priekšu - tas kāpjas arī atpakaļ, un es vienlīdz neuzticīgi skatos uz domām, kas otrās un trešās man ienāk prātā, kā uz tām, kas prātā ienāk pirmās.” Viņš bez minstināšanās atzīst, ka cilvēks, kurš rakstīja toreiz - pirmajā un otrajā “Eseju” grāmatā, un tas, kurš raksta tagad, ir “divas dažādas personas”, taču pati labošana viņam šķiet “bērnišķīga nodarbe”, jo viņš nav spējīgs pateikt, vai tagadējais cilvēks ir prātīgāks par iepriekšējo. Ne vecums, ne pieredze cilvēka gudrību nepadara lielāku, jo tas, kas tiek iegūts vienā vietā, tiek zaudēts kādā citā, un cilvēks pats par savu sapratni nav spējīgs spriest - tā ir viena no Monteņa atziņām. Nepārrakstīt un necenzēt sevi - tas viņam ir arī pašcieņas jautājums, lepnuma jautājums, pienākums nenovērsties ne no vienas no tām “tūkstoš sejām”, kas ir katrā cilvēkā un viņā pašā.

Un tad vēl arī pati dzīve. “Tas nav tikai notikumu vējš,” viņš raksta, “kas mani svaida dažādos virzienos; es pats sevi svaidu un valstu manas situācijas nestabilitātes dēļ.” Viņš varēja gandrīz mierīgi rakstīt astoņus gadus par spīti tam, ka pirmās esejas radās laikā, kad Svētā Bērtuļa nakts slaktiņš atraisīja rokas baram slepkavniecisku Dieva mīlētāju, kas līdz tam bija puslīdz valdījušies, un ka viņam kā katolim hugenotu pārņemtā reģionā un katolim ģimenē, kurā puse brāļu un māsu bija pievērsušies protestantismam, šie notikumi bija ārkārtīgi sāpīgi. Monteņs pabeidza pirmās divas “Eseju” grāmatas un devās ceļojumā uz Itāliju, pa ceļam iebraucot Parīzē, lai personīgi pasniegtu karalim Anrī III grāmatu ar cildeno nosaukumu “Sera Mišela, Monteņas pilskunga, Karaļa Ordeņa bruņinieka un Viņa Augstības Galma dižciltīgā locekļa Esejas”. Ceļojuma laikā viņā saņēma ziņu, ka ir ievēlēts par Bordo mēru un spiests atgriezties politiskajā dzīvē, no kuras bija bēdzis.

Pēkšņā un nedziedināmā akmeņu slimība, Itālijas ceļojums, pilsoņu karš, četri gadi Bordo mērijā, viena nakts Bastīlijā, mēra epidēmija, kuras laikā viņam ar visu ģimeni nācās pamest pili un klaiņot pa līķu nokaisītiem ceļiem, - šie notikumi būtu varējuši iekrāsot trešo “Eseju” grāmatu rūgtos toņos, taču nē - tie viņu atraisīja, atbrīvoja, atmodināja. No otrā izdevuma vāka viņš lika noņemt visus titulus, atstājot tikai “Mišela de Monteņa Esejas”. Kas tas tāds par de Monteņu? Tas ir viņš, Mišels. “Mēs jaucam sev galvu ar jautājumiem par vispārīgo, par pirmcēloņiem un par kosmosa ritējumu, lai gan tas gluži labi iztiek bez mūsu palīdzības. Un pametam novārtā to, kas attiecas uz mums, uz Mišelu - lai gan jautājums par Mišelu mūs skar vēl daudz tiešāk nekā jautājums par Cilvēku vispār.”

Šī trešā grāmata, ja tolaik kādam būtu bijis laiks to rūpīgi izlasīt, Monteņam, visticamāk, būtu maksājusi tikpat dārgi kā Džordāno Bruno viņa filozofiskais visuma bezgalības pierādījums. Esejā “Par Vergilija vārsmām” viņš raksta par erotiku, dalīdamies savās jau novecot sākuša cilvēka nepiepildītajās ilgās un iekārēs, esejā “Par derīgo un taisnīgo” - kā savu izklāsta Makjavelli politisko pragmatismu, ko viņa laika biedri dēvēja par sātanisku, un esejā “Par pieredzi” - sludina epikūriski baudpilnu dzīvi. Monteņs bija katolis līdz pēdējai vīlei un pēdējai stundai, katolis, kas nekad neizlaida nevienu misi un, kad slimības dēļ vairs nespēja nokāpt līdz savai kapelai, klausījās to pa grīdā izveidotu lūku, taču viņš nekad nepiemin Jēzu Kristu, it kā tādu nemaz nebūtu pazinis, netic
dvēseles nemirstībai un pastarai tiesai, un apgalvo, ka ir dažas slimības, piemēram - nierakmeņu slimība, kas cilvēkam ļauj izdarīt pašnāvību. Taču viņš to nedarīs, jo šī ir vienīgā iespējamā dzīve. Turklāt, kopš ar viņu ir šī grāmata, viņa bērns un mantinieks, kas “pieaugot pieņemas spēkā”, viņš vairs nav gluži viens.

Monteņa pils Dordoņā ar veco torni, kur četros stāvos bija iekārtoti viņa apartamenti. Sena gravīra.

Brīdī, kad Monteņs sāka rakstīt, viņa tēvs - jaunības neapstrīdamā autoritāte - bija miris. Radinieki viņam bija sameklējuši pievilcīgu līgavu, ko viņš apprecēja bez īpašām jūtām, sev raksturīgajā fatāliskajā noskaņojumā. Vēlāk esejās, ko viņa sieva Fransuāza, šķiet, negribēja vai nedrīkstēja lasīt, Monteņs atzīst, ka būt precētam izrādījies patīkamāk, nekā viņš sākumā paredzējis un, lai arī uzticību no sevis nav sagaidījis un sev nav solījis, sievu nekad nav krāpis.

Trīspadsmit gadu laikā Fransuāza viņam dzemdēja sešas meitas. Viena nomira divu mēnešu vecumā, otra septiņu nedēļu vecumā, trešā trīs mēnešu vecumā, ceturtā mēneša vecumā, piektā nodzīvoja pāris dienas. Tikai viena - Leonora sasniedza pilngadību, taču arī viņa nomira, neatstājot pēcnācējus, un tādējādi Mišela tiešo pēcteču asins izsīka jau otrajā paaudzē.

Monteņa attieksme pret šo pārtikušās ģimenēs neparasti augsto bērnu mirstību šķiet izklaidīgi vienaldzīga. Mirušo bērnu skaits viņam, jādomā, sajucis jau ļoti agri, jo viņš raksta, ka esot “zaudējis divus vai trīs”, un citā vietā, acīmredzot domādams pirmo meitu, kas nodzīvoja divus mēnešus, pārrakstās, ka viņa nodzīvojusi “divus gadus”. Dzīves pēdējos gados viņš apgalvo, ka esot priecīgs nomirt bez pēcnācējiem (Leonora, būdama meitene, acīmredzami neskaitās), jo tad neviens pēc viņa nesērošot. Tai pašā laikā, kā daudzi citi humānisti, Monteņs bija ļoti ieinteresēts bērnu - tas ir, zēnu - audzināšanas jautājumos un tos dedzīgi iztirzāja vairākās esejās. Viena no šīm esejām veltīta kaimiņos dzīvojošai grāfienei Diānai de Fuā, kas esejas rakstīšanas laikā bija mātes cerībās un, konkrēti, cerībās, ka nēsā dēlu: “Jūs esat pārāk augstdzimusi,” viņai raksta Monteņs, “lai jūsu pirmdzimtais nebūtu zēns.” Jautājumam par paša ģimeni un pieredzi viņš nepieskaras.

Līdzīgi kā vēlāk Emīla audzinātājam Ruso, biogrāfi Monteņam pārmet vienaldzību pret paša meitu un, gadiem ejot, arī pret sievu, kas nav spējusi sagādāt mantinieku. Ja censtos saprast, kā tāda rakstura vīrietis kā Monteņs varēja reaģēt uz piecu bērnu nāvi vai, precīzāk, uz savas sievas izmisumu, cerībām atkal un atkal sabrūkot, tad drīzāk liktos, ka “Eseju” uzceltā vienaldzības un rezignācijas siena viņam pašam bija izmisīgi nepieciešama kā atsvars situācijā, ko visa viņa dzimta pārdzīvoja kā ģimenes traģēdiju. Iespējams, ka šī ir viena no lietām, kas bija pārāk personīga, lai par to rakstītu - rakstītu pat tik demonstratīvi atklātā darbā kā “Esejas”.

Otra tāda lieta bija Mišela attiecības ar māti. Esejas tās ir pārklājušas ar neuzlaužamu klusēšanas vāku. Par šīm attiecībām neviens neko nezinātu, ja Bordo pilsētas arhīvos neglabātos Monteņa vecāku testamenti un daži citi dokumenti. Tie liecina par saspīlētām, pat naidīgām attiecībām starp māti un dēlu un par tēva diezgan neveiksmīgiem starpniecības centieniem. Mišela māte testamentā neko nenovēl ne dēlam, ne mazmeitai Leonorai, pamatojoties uz dēla “nepateicību”. Mišela tēvs testamentā uzskata par nepieciešamu pieprasīt, lai tik ilgi, kamēr māte un dēls dzīvo kopā pilī, dēls pret māti izturētos “godpilni un ar cieņu”, un, palikdams pils saimnieks, ļautu mātei un viņas kalpotājiem brīvi lietot pils ieejas, akas un dārzus - no tā acīmredzami izriet, ka palicēju starpā nebija vienprātības par to, kuras pils daļas ir koplietošanas telpas un kā teritorijas jāsadala. Citā dokumentā redzams, ka Mišels ar māti ikdienā konfliktus risinājuši gandrīz vai juridiskā kārtībā - pierakstot abu pušu apgalvojumus un prasības liecinieku klātbūtnē, un tādā garā. Nav nekādu ziņu par to, kad un kāpēc Monteņa un viņa mātes attiecības tā pasliktinājās.

Tomēr, kad 1580. gadā “Eseju” pirmā izdevuma priekšvārdā Monteņs raksta: “Esmu veltījis šo grāmatu savu radinieku un draugu privātai lietošanai, lai viņi, kad būs mani zaudējuši (tas notiks tuvākajā laikā), spētu tajā sazīmēt mana rakstura iezīmes un garastāvokļus...,” nevajag iedomāties, ka viņš ironizē. Monteņs vispār nekad neironizē un nav cinisks, it sevišķi attiecībā uz sevi un savu dzīvi (tā ir viena no pievilcīgākajām “Eseju” īpašībām). Ironisks šis veltījums var šķist tikai tad, ja ir ieraugāma Monteņa dzīves aizmugure - taču viņš nebija paredzējis, ka to kāds redzēs. Viss, kas lasītājiem par viņu jāzina, atrodams “Esejās”. Novēlot šīs “Esejas” draugu un radu privātai lietošanai, Monteņs seko hellēniskajai un ciceroniskajai tradīcijai, sevi redzēdams kā pilntiesīgu tās mantinieku - tas, kas aiz cilvēka paliek, ir viņa darbi (Monteņa gadījumā - domas), kas turpinās vai ko turpina viņa pēcteči vai radi (arī adoptētie bērni kā romiešu paražās) un draugi, pie kuriem pieskaitāmi arī mācekļi un sekotāji (kā hellēnisma filozofu tradīcijā).

Ja “radinieku” pusi izslēdzam kā neizdevušos, paliek vēl “draugi”. Monteņs par draudzību zina vairāk nekā jebkurš cits - un šeit pat nav vajadzības vilkt paralēles ar Ciceronu. Savos Parlamenta gados viņš bija saticis dzejnieku un humānistu Etjēnu de la Boēsiju; saticis un tūlīt to iemīlējis, pirmās sarunas laikā, piedzīvojot savas dzīves lielāko laimi, “pašu pilnīgāko un nevainojamāko draudzību”, kāda, viņš raksta, sastopama labi ja reizi trīs gadsimtos. “Ja man liek paskaidrot, kāpēc es viņu mīlēju, es jūtu, ka to nevar izteikt savādāk kā vien atbildot: “Tāpēc, ka tas bija viņš; tāpēc, ka tas biju es”.” Pāris gadus vēlāk Boēsijs nomira Monteņa rokās mēra epidēmijas laikā, atstājot mantojumā savu bibliotēku, neizdotos tekstus un melanholiju, no kuras Monteņs vairs neatlaba. Etjēns viņam bija bijis atslēga pašam uz sevi, nepieciešamais starpnieks sevis saprašanā: “Jautājumos par sevi es viņam būtu uzticējies daudz labprātāk nekā pats sev,” viņš raksta. Ja Etjēns būtu dzīvojis, visu, kas viņam sakāms, Monteņs būtu pateicis vēstulēs, nevis rakstījis esejas. Pēc drauga nāves rakstīšana Monteņam kluva vitāli nepieciešama divu iemeslu dēl: lai godinātu Etjēna - arī rakstnieka - piemiņu un lai atkal atrastu sevi. “Viņš vienīgais spēja pieklūt pie mana patiesā tēla un viņš to aiznesa sev līdz. Tieši tāpēc es tagad tik dīvainā veidā cenšos sevi atšifrēt.”

Monteņa darbistaba 2006. gada jūnijā. Viņa laikā gar sienām bija grāmatu plaukti (Foto: Agnese Gaile)

Monteņs neraksta dienasgrāmatu - viņu neinteresē viņa dzīves notikumi, viņa ikdiena. Sākumā viņš rakstīja par cilvēku vispārīgi - par cilvēka uzvedību dažādās situācijās, par savaldību, par morālas dabas problēmām, par pārcilvēcisko un banālo, katru eseju piesātinot ar citātiem no vēsturiskiem un literāriem avotiem un pārstāstot lasītus tekstus. Monteņa citēšanas mānija var likties kā viņa pašuzticēšanās trūkuma pazīme - patiesībā viņš seko sava laika pedagoģiski erudītās rakstīšanas modelim un ar atsauču palīdzību sevi iestiprina tradīcijas, pārmantojamības un domas pēctecības taisnē. Iespējams, ka tieši to arī Monteņam nozīmēja palikt katolim. Viņš dievina kārtību, autoritāti, tradīcijas, “robustumu”. No vienas puses.

No otras puses, viņš kā apmāts visur saskata “sajukumu”, “neskaidrību” un “nenoteiktību” - tie ir vieni no visbiežāk lietotajiem vārdiem. “Cilvēks ir neticami izplūdusi, mainīga un viegli ietekmējama būtne,” viņš raksta. “Mēs svārstāmies starp dažādiem viedokliem. Mēs neko negribam brīvi, neko negribam absolūti, neko negribam pastāvīgi.” Cilvēka domāšana atgādina “dzērāja streipulojošo gaitu”. Absolūts Monteņam ir vienīgi relatīvisms, kas pilnībā apzināts, - sajukuma stāvoklis, kas ir mūsējais.

Trešajā “Eseju” grāmatā citātu ir daudz mazāk un pat romiešu karavadoņi un grieķu filozofi, ko viņš bija gribējis paturēt sev blakus, vairs ir tikai dekorācija, kas, neviena nepamanīta, iespraucas starp viņa domām bieži pašizdomātos citātos. “Nu jau pagājuši vairāki gadi,” viņš raksta, “kopš es esmu vienīgais manu domu priekšmets, kopš vienīgais, ko es pētu un studēju, esmu es pats. Un, pat ja es pievēršos kaut kam citam, es to daru tikai tāpēc, lai to tūlīt attiecinātu uz sevi, lai tam liktu kaut kādā ziņā ienākt manī.” “Es sevi studēju daudz vairāk nekā jebko citu. Tā ir mana metafizika, mana fizika.”

Pieņēmis šo jauno, “ekstravaganto” uzdevumu - rakstīt atklāti par sevi, nebaidoties ne no kā, Monteņs sākumā jūtas spirgts un spēcināts. Lūk, grāmatas tēma, kurā viņam nevarēs pārmest nekompetenci, jo neviens jautājumu par Mišelu nepārzina un nepārzinās labāk par pašu Mišelu; šajā jomā viņš ir nepārspējams “zinātnieks”, absolūta autoritāte, karalis un pāvests. Un kāds temats gan varētu būt piemērotāks rakstītājam, kurš, gadiem ejot, aizvien vairāk zaudē pārliecību par savu spriestspēju un zināšanām?

Taču ar laiku Monteņs pamazām sāk ciest no sava tā dēvētā “projekta” iekšējām grūtībām un blaknēm. Neskaidrs un mokošs pirmām kārtām viņam ir jautājums par lasītāju. Ja viņš rakstītu par sevi tikai savām personīgajām vajadzībām, viņš “Esejas” neizdotu un galu galā varbūt arī nemaz nerakstītu. Zinot, ka “Esejas” tiek un tiks lasītas, Monteņs nespēj apiet problēmu, kāds iedomātajam lasītājam varētu būt labums no kaut kāda Mišela personīgā portreta, kas turklāt - Monteņs saka - rakstīts “nejauši”, neizstrādātā valodā un nevar lepoties ar māksliniecisku vērtību.

Zināmā mērā viņš to atrisina, apgalvojot, ka tas, kas noder viņam pašam, var noderēt arī kādam citam, jo viņa trūkumi un nepilnības (Monteņs izvairās lietot vārdu “grēks”), atklāti izstāstīti, citus varētu mudināt piesargāties vai atbrīvoties no tiem. Par spīti šai koķetērijai, kas visspilgtāk izpaužas viņa priekšvārdā, kur viņš lasītājam iecērt āķi lūpā, argumentēti pamatojot, kāpēc lasītājs, pie šīs grāmatas ķeroties, tikai zaudēs savu dārgo laiku, Monteņs, šķiet, aizvien dziļāk iepiņķerējas paša izmestos tīklos. Jo vairāk viņš atkailinās šo iedomāto “citu” priekšā, jo trauslāks un neapbruņotāks jūtas. Jo vairāk viņš pasaka, jo neskaidrāks sev šķiet. Brīžiem Monteņu burtiski smacē viņam pievērstais anonīmais, tiesājošais skatiens - visu, ko viņš uzraksta, ir iespējams pārprast! Visu, ko viņš pasaka, var izmantot pret viņu! “Es ne tikai ienīstu melot, es arī ienīstu, ka melo par mani! Un es nekādā ziņā negribu šādiem meliem sagādāt vielu un ieganstu.”

Viņš jūt, ka, piepildot savu spēcīgo vēlmi “tikt pazītam”, viņš kļūst atkarīgs no citiem cilvēkiem, un, lai atgūtu spēku līdzsvaru, uzstājīgi demonstrē savu neatkarību un brīvdomību citās jomās, brīžiem pat cenšoties sevi parādīt kā savtīgu, tikai sev dzīvojošu cilvēku. Monteņs nespēj atturēties arī no lasītāja kaunināšanas un pazemošanas. Ja lasītājs sevi pazītu tā, kā Monteņs sevi pazīst, viņam par sevi būtu kauns, ai, kāds kauns! Un nav iedomājams, ka Monteņam šajā pašizziņas ceļā varētu būt daudz sekotāju, jo “cilvēki daudz ērtāk jūtas, nelienot laukā no savas liekulības”. Varbūt viņi iedomājas, ka ir labāki par Monteņu? Bet ko gan viņi par sevi var zināt, ja nekad par sevi nav domājuši? “Kad citi sūdzas, ka es pārāk daudz runāju par sevi, es sūdzos, ka viņi domā par visu, izņemot par sevi,” viņš raksta. “Es labi zinu, ka starp tiem, kas viebjas, lasot manus brīvdomīgos tekstus, ir ļoti maz tādu, kam nevajadzētu viebties savu domu izlaidības priekšā.”

Monteņs pamazām atklāj, ka sevis aprakstīšanas blakusefekts ir apraksta iedarbība uz aprakstītāju: ja autors ir godprātīgs cilvēks, viņš jūt pienākumu nenodot to, ko par sevi ir teicis, nepievilt savas grāmatas balsi. Portretam ir jābūt uzticīgam savam modelim, taču laika gaitā, portretam bagātinoties, tas nozīmē arī modeļa pienākumu būt uzticīgam savam attēlam. Jo, ja beigās izrādītos, ka pašportretam ar viņu pašu ir maz sakara, viss viņa drosmīgās atklātības plāns būtu izgāzies. Monteņs līdz kaulam izjūt aizvien augošo plaisu starp to, ko par sevi ir pateicis, un to, kā pats jūtas, - pretrunu starp sevis rakstīšanu un dzīvošanu. Viņš izsāp visus objektivitātes mīta lēnā sabrukuma etapus. Nav iespējams par sevi uzrakstīt kaut ko, kas būtu pilnībā patiess; jebkurš apraksts, lai cik tas būtu precīzs, galu galā attēlo tikai daļu no cilvēka, un jebkurš apgalvojums paredz iepriekšēju izvēli, aprakstam nepieciešamās kārtības ieviešanu savu domu “dzērāja gaitā”, attieksmes un skatu punkta izvēli. “Nav nekā grūtāka par sevis aprakstīšanu,” viņš sūdzas, “bet nav arī nekā derīgāka. Taču vispirms vajag sevi sataustīt, sevi sagatavot un sevi sakārtot, lai iznāktu priekšā. Es sevi kārtoju bez mitas, jo es sevi aprakstu bez mitas.”

Vai viņš raksta, lai kļūtu labāks? Ja tā būtu, tas būtu lielisks pamatojums šādas grāmatas nepieciešamībai - viss samaitātais laikmets iegūtu no tā, ka viens Mišels kļūst par labāku cilvēku, savukārt viņa lasītājiem tiktu sniegta pamācība un paraugstunda, kā tādiem kļūt. Bet Monteņs tik šausmīgi koncentrējas uz to, lai būtu atklāts, ka labošanās rūpe viņam gandrīz pilnīgi paslīd garām. Tas, kas viņa acīs ir “zemiski un gļēvi”, ir nevis slikti uzvesties vai slikti domāt, bet gan nespēt to atzīt. Melošana viņam ir vislielākais netikums un tāpēc atklātība kļūst par lielāko tikumu: “Es esmu sev stādījis uzdevumu,” viņš raksta, “atļauties pateikt visu, ko es atļaujos izdarīt; un man ir ļoti žēl, ka dažas domas ir tādas, ko nedrīkst publicēt. Pati sliktākā mana darbība man šķiet mazāk nekrietna un gļēva par neuzdrošināšanos to atzīt.” Sevi aprakstīt dabiski, “kailu kā mežoni”, zināmā mērā ietver arī ļaušanu sev dzīvot kailam kā mežonim, sekot savai nepieradinātajai dabai. Monteņs ir tikai soli no tā, lai atzītu, ka viņa morālais un psiholoģiskais ekshibicionisms viņu nevis uzlabo, bet gan samaitā, un ka nekad nebeidzamā ieskatīšanās sevī galu galā lolo paštīksmīgu kaislību uz sevi.

Sakot, ka Monteņs ir “soli no” kaut kā, it kā tiek pateikts, ka pa gabalu Monteņs ir labāk redzams un saprotams, nekā pats sevi redzēja un saprata. Taču tas nav tiesa. Ikviens, kas Monteņam pieies pietiekami tuvu, pacietīgi pastaigās viņam līdzi pa šo līkumaino ceļu, atklās, ka savā pašizziņā Monteņs vienmēr ir soli priekšā - soli priekšā mums, kas domājam, ka tikai mūsu (samaitātais) laikmets ir atvēris un parādījis ceļu uz sevis izzināšanu. Viņš ir soli priekšā kaut vai savā apbrīnojamajā spējā nedramatizēt šo procesu, nenovest savu iekšējo spriedzi, sevis un sava spoguļa attiecības līdz traģēdijai, kas beigtos, piemēram, ar pārtraukšanu rakstīt vai teksta iznīcināšanu. Tieši šo pašcieņu, šo stabilitāti nestabilitātē arī būtu jāsauc par robustumu. Monteņs it kā stāv pilnīgi kails mūsu priekšā un atliek tikai spert soli... Taču, līdzko šis solis ir sperts, izrādās, ka viņa tur vairs nav. Viņš ir prom! Pilnā kaujas bruņojumā traucas kaut kur uz zirga.

P.S. Kad Monteņs jau bija vecs un sirms, viņš saņēma vēstuli no kādas divdesmit divus gadus vecas sievietes Marijas de Gurnē. Viņa rakstīja, ka ir izlasījusi visas “Esejas”, sapratusi, ka viņu mīl, un jautāja, ko viņai tagad darīt. Viņa būtu ļoti laimīga jau no tā vien, ja Monteņs viņai atbildētu uz vēstuli. Viņš atbildēja. 

Fragmentus no Mišela de Monteņa "Esejām". III, 9 (1586. gads) Agneses Gailes tulkojumā lasiet šeit.