Romantisko dēku dienasgrāmata

1992. g. 21.febr. Ar lielu pārdzīvojumu lasu savas 1948./49. gadu piezīmes. 1948. g. mani bija pārņēmis erotisku piedzīvojumu kāres neprāts. Gribēju izmēģināt savas savaldzināšanas spējas plašos apmēros, lai vecākos gados nebūtu jāžēlojas, ka par maz esmu baudījis dzīvi. Pie tam tik neslēpti rakstu par intīmām norisēm. Neesmu rakstījis, ka 1948./49. g. ziemā pie manis kādu laiku slepeni dzīvoja L. Viņš slēpās politisku iemeslu dēļ. Tā Rubji savu dēlu, kurš nebija gājis līdz leģionam atkāpjoties, savā skaistajā mājā slēpa vairākus gadus. Viņš legalizējās tikai tad, kad vairs nedraudēja briesmas. Par L. savās piezīmēs nerakstīju, jo tas bija sevišķi bīstami.

Kad Kaspars Aleksandrs Irbe veica šo ierakstu dienasgrāmatā, viņam bija 85 gadi. Irbe dzimis vienā, 1906.gadā ar rakstnieku Anšlavu Eglīti, kurš Otrā pasaules kara beigās devās emigrācijā. Pie Irbes un Eglīša paaudzes pieder arī 1905. gadā dzimusī Melānija Vanaga, kuru kopā ar vīru un dēlu izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā un no kuras autobiogrāfiskā romāna “Veļupes krastā”, kas vēsta par dzīvi nometinājumā Sibīrijā, Viesturs Kairišs izveidojis vēstījumu par izdzīvošanu kā varonību filmā “Melānijas hronika”. “Neiznīcināma. Nesalaužama. Neaizmirstama,” pauž Sabīnes Timoteo askētiskie vaibsti filmas afišā. Šis vēstījums tik labi saskan ar latviešu kolektīvo paštēlu, ka individuālās pieredzes attiecināšana uz visu nāciju notiek gandrīz vai automātiski. “Mēs esam stipri,” filmas ideju rezumē kāds Latvijas Radio žurnālists, lai gan sīksta taču bija tieši Melānija Vanaga.

Kaspars Irbe, Anšlavs Eglītis un Melānija Vanaga ir vienas paaudzes cilvēki ar dažādiem dzīves scenārijiem, kuros dramatisku lūzumu radīja Latvijas okupācija 1940. gadā. Tomēr latviešu kolektīvajā atmiņā, kurā spēcīgāko gravitācijas lauku veido stāsts par 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem, ļauts iekļauties tikai diviem – Eglītim kā cilvēkam, kuram izdevās izbēgt no padomju varas, samaksājot ar trimdu mūža garumā, un Vanagai kā padomju terora moceklei, kura pēc 16 gadiem atgriezās mājās. “Jaunības sapņi, dzīves labākie gadi, veselība, mājas, vīrs, dēls, sava zeme – padomju vara to visu atņēma, taču viņa izdzīvoja. Izdzīvoja, lai piedzīvoto pierakstītu un lai arī nākamās paaudzes neaizmirstu stāstu, kurā ar varu tikām ierauti mēs visi,” – Vanagas izdzīvošanas stāsts uz “mums visiem” attiecināts arī “Melānijas hronikas” anotācijā.

Taču stāsts, kuram būtu daudz lielākas tiesības tikt vispārinātam, ir stāsts par dzīvi, kas turpinājās tepat Latvijā cauri nacistu okupācijai Otrā pasaules kara laikā un atkārtotajai padomju okupācijai un nebeidzās ar deportēto atgriešanos 50. gados, bet ilga vismaz līdz Padomju Savienības sabrukumam 90. gadu sākumā. Šo laiku ar aculiecinieka aizrautību un tiešumu savā dienasgrāmatā aprakstījis Kaspars Irbe. Lūk, piemēram, 1956. gada 4. novembra ierakstā:

Veikalā nopirku kilogr. sviesta un 2 kg eļļas. Esmu šo to sagādājis, jo dzīvojam tādā laikā, kur nevar zināt, ko rītdiena nesīs. Ungāri laikam jau likvidējuši krievu varu. Tas liels trieciens krieviem. Arī Polijā rūgst. Baidās no tamlīdzīgām lietām arī citās pakļautajās zemēs. Ēģiptē iebrūk angļi ar frančiem – okupē Suecas kanāla joslu. Nav patreiz paredzams, kāds būs iznākums. Varbūt jauns vispārējs karš. ANO interesantas lietas. Viss tas tik interesants, ka tirpst locekļi.

Irbes dienasgrāmata ir unikāls laikmeta dokuments tajā ziņā, ka aptver pat vairāk nekā visu padomju periodu: ieraksti tajā saglabāti no 1940. gada 1. jūnija līdz 1996. gada 12. martam (Irbe mira tā paša gada 18. martā). Kopumā tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšanai man vajadzēja pusotru gadu.

Irbe rakstīja dienasgrāmatu kopš 20. gadu beigām, tomēr mūža nogalē jaunības ierakstus sadedzināja (atsevišķi 30. gadu fragmenti gan ir saglabājušies), jo nevēlējās, “ka pēc manas nāves kāds ielūkotos tajā laikā, kad risināju dažādas dzīves problēmas, bija tik daudz ticības sapņiem, ilūzijām un cerībām”. 1975. gadā viņš jau bija iznīcinājis lielāko daļu no savas starpkaru laika sarakstes ar Nacionālā teātra režisoru Aleksi Mierlauku un Dailes teātra aktieri Jāni Veinaldu, piemetinot, ka varbūt atstās vienīgi dienasgrāmatas, kas sākas ar vācu okupācijas laiku. Vēstuļu un jaunības pierakstu iznīcināšana saistāma ar savas atšķirīgās seksualitātes apzināšanos. Irbe bija homoseksuālis. Šī pieredze saglabāta fragmentārajos 1936.–1938. gada ierakstos un bagātīgi fiksēta visā turpmākajā Irbes dzīves gaitā.

“Nekur nemaisos”

1926. gadā Kaspars Irbe absolvēja Jūrmalas pilsētas ģimnāziju, kur apguva angļu, franču un vācu valodu. Vēlāk, 30. gados, noklausījās divus kursus Rīgas pilsētas komercskolas Tirdzniecības nodaļā, apmeklēja baleta nodarbības pie slavenās Aleksandras Fjodorovas, bet 30. gadu beigās mācījās latīņu valodu. Padomju laikā, 50. gados, viņš noklausījās divu mēnešu kursu Minskas juridiskajā skolā, lai, nokārtojis eksāmenu tieslietās, varētu strādāt padomju tautas tiesā.

Otro pasaules karu Irbe pārlaida mājās, viņam izdevās izvairīties no mobilizācijas nacistu un padomju armijā. 1944. gadā, saņēmis pavēsti ierasties Latviešu leģiona iesaukšanas komisijā, viņš izgādāja zīmi no ārsta. Savukārt no iesaukšanas Sarkanajā armijā Irbe izvairījās, piekrītot strādāt par namu pārvaldnieku Majoros (amats, kurā atbrīvoja no mobilizācijas). Viņš bija vienīgais bērns, un tuvu radinieku viņam nebija. Pats ģimeni neizveidoja, bet dzīvoja viens un pat vientuļš privātmājā, brīvs ne vien no tuvinieku disciplinējošās varas, bet arī no daudzdzīvokļu nama vai komunālā dzīvokļa kaimiņu modrās acs. Viņš apzināti izvairījās stāties komunistiskajā partijā vai nokļūt kādā amatā, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos” (1948. g. 11.janv.).

1947. g. 4. dec. Vakar un šodien ar Rasmu bijām pie Blumfeldes Natālijas ēst maizītes. Esmu iecelts par vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju – notiekošajā vēlēš. komēdijā. Vakar bijām uzaicināti raikomā. Biju sabaidījies, ka neiepin politiskās darīšanās, bet sanāksmē redzēju daudzus bezpolitiskos līdzīgos amatos – dažus pat pol. šaubīgus. Esam jau tikai izkārtnes. Visur klāt krievi. Bija skaidri redzams, ka mēs, apolitiskie, neesam par šīm iecelšanām sajūsmināti. Mani esot ievēlējusi itkā sanatorija “Vņešņei torgovļi”, lai gan es par to nekā nezinu – un tā tāpat par mani. Patīkama šī lieta tomēr nav.

Kopš 1948. gada, kad tas kļuva iespējams, demonstrācijās un gājienos Irbe nepiedalījās (“šogad 1. maijā netikām spaidu kārtā dzīti uz demonstrācijām”), arodbiedrības un tamlīdzīgas sapulces neapmeklēja. Tajā pašā laikā notikumiem politikā viņš sekoja uzmanīgi un arī tos komentēja. Piemēram, pieminot avīžu rakstus par hitleriešu nāves nometnēm, viņš uzdod jautājumu – “bet vai tādas bija tikai viņiem vien?” (1984. un 1985. g. ieraksti). Tāpat Irbi interesēja arī nesenās vēstures jautājumi, taču pret šīs vēstures atainojumu padomju kinematogrāfā viņš izturējās ar savam “apolitiskumam” atbilstošu piesardzību un skepsi:

1969. g. 2. janv. Avīzēs bieži veco latv. boļševiku nāves ziņojumi. No to biogrāfijām un avīžu rakstiem redzams, cik liela nozīme tiem bijusi tagadējā režīma nostiprināšanā [oriģinālā izcēlumi pasvītroti ar sarkanu pildspalvu – I. L.]. Visi darbojušies Ārkārt. komitejā – čekā – gan vīrieši, gan sievietes. Izcilākos no tiem gan Staļins 1937. g. likvidēja. Tāpat katru dienu raksti par latv. strēlnieku lomu. Rāda kinoteātros lielu filmu “6. jūlijs” – kreiso eseru dumpja likvidēšanu –, kur liela nozīme bijusi latv. strēlniekiem. Es gan to neskatījos. Labprāt par tā laika notikumiem lasu, bet filmas ar uzbāzīgu politisku propagandu tāpat kā daudzi neskatos.

1984. g. 9. martā. “Cīņā” arī plašs raksts par filmu “Tālais ceļš kāpās”, kura dabūja PSRS Valsts prēmiju. Rakstā par galv. lomas tēlotāju, Dailes t. aktrisi Lilitu Ozoliņu, kura saņem milzums vēstuļu no visām lielvalsts malām. Par filmu bija plašs raksts “Lit. un mākslā”, bet es nolēmu to neiet skatīties, jo nospriedu, ka tā ir pārāk tendencioza.

Pēckara laikā Irbe teātra un operas izrādes ignorēja ideoloģisku iemeslu dēļ: “Krievi – Maskava visādi tos spaidīja, uzspiežot savus noteikumus – kā drīkst un ko drīkst spēlēt.” (1981. 10. janv.) 1947. gada 14. septembrī viņš ieraksta, ka Dailes teātris bijis Maskavā, režisors Eduards Smiļģis raksta dažādus rakstus avīzēs, “laikam kāda vajadzība ir – varbūt nepieciešamība, lai varētu teātris kaut kā veģetēt”. Irbe tobrīd uzskata, “ka nav vērts tērēt laiku, apmeklējot necilas izrādes”, jo labākie mākslinieki ir emigrējuši, un labāk ir “laiku izmantot savās romantiskajās dēkās, sporta gaitās, kamēr vēl esmu pievilcīgs un spēcīgs”. Tikai 50. gadu beigās Hruščova “atkušņa” iespaidā teātris un opera viņa acīs atguva savu kādreizējo pievilkšanas spēku:

1958. g. 28. aug. Vēlos noskatīties brīnišķos ievērojamākos Smiļģa inscenējumus – “Vaideloti” un “Spēlēju, dancoju”, jo tagad atļauts atkal Smiļģim inscenēt pēc saviem ieskatiem, mazākais daļēji. Pilnīga brīvība jau laikam nav, jo jāievēro tāpat patreizējā ideoloģija.

No 1960. gada līdz 80. gadu vidum Irbe apmeklēja teju vai katru operas un baleta izrādi. Viņa izrāžu izrāde bija Riharda Vāgnera “Valkīra”, kuru divarpus gadu laikā viņš noskatījās vismaz 15 reizes. Par piekto apmeklējumu 1964. gada 13.februārī Irbe raksta:

Tāpat kā “Tanheizera” izrādē blakus ložā sēdēja Universitātes pedagogs Pavārs (tagad laikam docents?). To atceros kopš priekškara laikiem, un viņu vienmēr vasarās redzēju jūrmalā. Viņš nāk pie mums pārbaudīt praksē esošos jurid. fak. studentus. Ārkārtēji gāja pie sirds brīnišķā muzīka un viss inscenējums. Šoreiz Zigmunds un Zīglinde Frinbergu precētais pāris. Šoreiz Frinbergam ļoti labi padevās arī līriskais dziedājums pēc vētras norimšanas, iestājoties skaistajai ziedoņa naktij. Arī jaunā Zelmane tagad jau pieradusi pie skatuves un ļoti labi izpildīja grūtos dziedājumus. It sevišķi izcēlās zemā reģistra dziedājumi, – kas nav piemēroti soprānam. Balsij plašs diapazons. Likās, itkā dziedātu alts. Valkīru auļojums šoreiz tik grandiozu iespaidu neatstāja – orķestris itkā bija klusāks. Katrreiz jau viss vienādi nepadodas. Sēdēju iemīļotajā 22.ložā.

Irbe lasīja grāmatas vācu valodā, kuras viņš pirka grāmatnīcā Globuss, bet latviski – pārsvarā pirms kara sarakstīto latviešu literatūru un antīkās literatūras tulkojumus. Grāmatas par mākslu, teātri, operu, vēsturi, antīko literatūru, seksualitāti Irbe uztvēra arī kā konvertējamu vērtību. Viņa mantinieks Ainārs Radovics man stāstīja, ka pēc Irbes nāves viņa mājas bēniņos uzgājis vairākus tūkstošus appelējušu dārgu grāmatu. Mūžīgās bažās par produktu un preču trūkumu bēniņos bija savākti arī milzīgi cukura, ziepju, sērkociņu, veļas pulvera, odekolona, sveču, apģērba, veļas, apavu un medikamentu krājumi.

“Nervus kairinoši notikumi”

Irbes dienasgrāmatā ir daudz interesantu faktu, kas saistās ar padomju vēstures politiku, ar Irbes attieksmi pret notikumiem iekšpolitikā un starptautiskajā politikā, ar ikdienas dzīvi un ar latviešu kultūras vēsturi visplašākajā nozīmē, – piemēram, kā Aspazija no Irbes mātes pirkusi reņģes saviem kaķiem, kā nacistu okupācijas laikā Irbe piepelnījies, pārceļot neredzīgo (Braila) rakstā Džeka Londona romānu “Mārtiņš Īdens”, un tā tālāk. Irbe tā arī rakstītu – “u.t.t.”. Viņa daudzie “u.t.t.” dzina mani izmisumā, jo zināju, ka zem tiem paslēptas veselas pasaules, par kurām es tā arī neuzzināšu.

Tomēr dienasgrāmatas galvenā tēma ir seksualitāte, un kā pierakstu mērķi viņš minēja tieši romantiskos piedzīvojumus, lai vecumā būtu vieglāk tos atcerēties. “Iedomājos pagātnes skaistākos brīžus, izsaucot tos savās spilgtās iztēles skaistajās ainās. Bez atmiņām dzīve ir nedzīvota,” viņš raksta 1974. gada 15. maijā. Ieraksti, kas skar Irbes romantiskos piedzīvojumus un novērojumus, veido apmēram trešo daļu teksta un pierāda, cik vienpusīgs bijis mans līdz tam tikai arhīva dokumentos balstītais priekšstats par to, ko nozīmēja būt homoseksuālim padomju Latvijā. Varas vajāti upuri – tas ir tēls, kas atbilst pašreizējai historiogrāfijai un arī latviešu kolektīvajai atmiņai par padomju pagātni, kur dominē režīma represijas. Dienasgrāmatā turpretim fiksēta krāšņa dzīves svinēšana, radot iespaidu, ka homoseksuāļu subkultūra Rīgā (kā Staļina varas gados, tā arī turpmākajās padomju desmitgadēs) plauka cauru gadu, bet vasarās – arī Rīgas jūrmalā, kad sanatorijās un vasarnīcās apmetās atpūtnieki no Padomju Savienības. Pats Irbe šajos ierakstos nereti atklājas gandrīz vai kā Dostojevska cienīgs personāžs, kura romantiķa daba un “augstākas garīgās intereses” bieži nonāk sāpīgā konfliktā ar reālās dzīves “dubļiem”:

1952. g. 29. aug. Pārcietu daudz sakarā ar neapmierinātību par savām zināmām gaitām. Neizlietoju lietderīgi savu laiku. Vārtos pa dažādiem dubļiem, kas ievērojot manu miesas skaistumu un garīgo attīstību, man galīgi nepiemērots un man pašam pretīgs. Riebīgi! Vairākus vakarus satiku prof. Č. Tas apbrīnoja manas zināšanas un garīgo attīstību. Teica, ka es visiem paceļos pāri. Tas arī ir taisnība. Tiem nav nekādu augstāku garīgu interešu, neko nezin, nav lasījuši. Es varu sarunāties par visiem jautājumiem, visu svarīgāko literatūrā, mākslās, zinātnēs zinu.

Daudzreiz esmu izjutis patiesu izmisumu par savām kaislību gaitām. Tiek izšķiests tik daudz spēka, zaudēts laiks. Aiziet dzīves gadi. Viss taču varētu notikt skaistākā vidē – veidā. Naktīs, pārnākot mājās, esmu galīgi izmisis, ka neprotu iegrožot savas iegribas. Atmiņā skaistās, gaišās mēnesnīcas naktis. Viss laistās zeltainajos mēness staros. Reibinoši smaržo matiolas un puķu tabaka, neļķes. Gaišā mēnesnīca apgaismo balto mājiņu un pie tās ziedošās skaistās neļķes, dālijas un citas puķes. Ciešu, ka nododos šīm zemajām kaislībām. Nebaudu skaisto nakti. Varētu daudz ko atļauties, bet tikai skaistākā veidā. Atmiņā nakts, kad ar kādu slaida auguma ļeņingrad. biju Dzint. mežā. Sagādāja lielu juteklisku baudu, bet tad apgānīja visu skaisto. Mums spīdēja taisni virsū mēness. Mans mīļ. teica: “Прохлятая луна!” Iznākot no meža, nāca taisni vilciens. Zināmā persona runāja – kad atkal tiksimies? Es ar pretīguma jūtām aizskrēju un ielēcu vilcienā.

Kādu svētdienu aizbraucu uz Buļļa ragu. Tur, kā parasti, bija skaisti. Lielais baltais plašums. Klusums. Peldējos ļoti siltajā zaļganajā jūrā. Kails sauļojos baltajās smiltīs. Gulēja smiltīs un staigāja vairākas izvirtušas personas – no Rīgas padibenēm. Bija arī zināmais leišu mākslinieks. No Lielupes aizbraucu uz Dzintariem. Tur mežā ar kolēģi ukrainieti novērojām skaistu skatu. Skaists vīrietis. Sieviete tam vispirms pati gulēja virsū. Otrreiz tas no pakaļas taisīja. Bija ļoti interesants sports.

Līdztekus paša un citu romantisko dēku fiksējumiem Irbe pierakstījis arī atmiņas, kuras viņā ik pa laikam uzjunda pirmskara politikas un kultūras elites personības. Šīs atmiņas kalpo arī par savdabīgiem “ieejas punktiem” viņa seksuālajā pieredzē.

1977. g. 4. janv. Esmu vēl vienmēr izlasītā [Lūcijas Zamaičas – I.L.] “Dir. Kazraga” izjūtu iespaidā. Atmiņā manas jaunības sākuma gadi, kad klausījos sev ļoti labvēlīgi noskaņotās par mani 5 gadus vecākās Cimmermaņa kundzes stāstījumos par “augstāko aprindu” visintīmākajiem notikumiem, skandāliem, aizkulisēm, jo viņai bija lieliska informācija. Viņa arī bija bijusi bārdāma. Bija apmeklējusi ģimnāziju. Bija apprecējis Nacionālā teātra galv. dekorators [Artūrs Cimmermanis – I.L.]. Viņa arī apgrozījās “augstākās aprindās”. Kādos lielākos sarīkojumos pat ar vīru uzlūgta pie lielbagātnieces Benjamiņu Emīlijas, kura arī bija cēlusies no strādniekiem. Tur tika uzlūgts arī ievērojamais režisors Mierlauks [nosvītrojot atstāts uzvārda pirmais burts – I.L.], kurš ņēma sev līdz arī tā sauc. savus “dēlus”. Visi zināja, ka šie jaunekļi, kurus viņš apgādāja, ir viņa mīļākie – uzturēja ar viņu homoseksuālus sakarus. Cimmermaņi pie mums vairākus gadus vasarās dzīvoja un Mierlauks pie viņiem nāca. Mani ieraudzīja kādu vakaru, kad rietēja saule. Bija kopā ar traģiskā nāvē mirušo, jauno aktieri Gusmaļa dēlu. Mani ieraudzījis, palika kā triekas ķerts, jo es pēc izskata atbildu viņa ideālam – zeltainiem, saulē vēl vairāk izbalējušiem matiem, nesamaitāts, elegants. Bez tam mana izglītība – students u.t.t., labais izskats, maigā jaunība. Paldies Dievam, ka ar viņu neaptraipīju savus maigos gadus, lai gan ar viņu diezgan daudz draiskuļojos, kas atgādināja man zināmā mērā Ninetes rīcību ar veco Kazragu. Intīmās pusdienas u.t.t. Runāja ar vecākiem, lai laiž pie viņa Rīgā dzīvot. Viņš segšot visus izdevumus par izglītību. Bij. aktrise Neimaņa kdze brīdināja manu māti. Par viņu bija raksts almanahā “Teātris un dzīve” – Raiņa draudzene. Arī pie mums dzīvoja. Kas gribēja, tie no viņa [Mierlauka – I.L.] izvilka naudu. Majornieka Rafaēļa dēls ar viņa pabalstu izstudēja par ārstu. Rafaēļa dēla lielu portretu redzēju viņa ģērbistabā teātrī un arī Rīgas dzīvoklī guļamistabā pie sienas. Majoru vasarnīcā nebija. Kas gan viss neatainojas atmiņā! Tad Cimmermaņa kdzes stāstījums par lielā skandāla intīmākajiem notikumiem – lielmaņa Benjāmiņa dēla dēku ar teātra skolas kursanti Ilgu Zv. – par viņas pavešanu u.t.t. Vai tad visu var aprakstīt īsajās piezīmēs? Uznira atmiņā arī romantiskā dēka kopā ar mūžībā jau aizgājušo Hari – Ķrzk [draugs homoseksuālis ar segvārdiem Mata Hari un Ķirzaka – I.L.]. Aizgājām ar tā saukto Briežragu vēlā vakarā uz Viesturdārzu... Atmiņā, kā iepazināmies pie tag. mākslas akad., gājām zem rokas ar Hari. Es metu aicinoši ar aci. Vai domājām, ka reiz būsim veci? Cik tomēr jautrs bija viss šis notikums! Cik brīnišķas izjūtas izsauca Lūcijas Zamaičas darbs!