Feldmana vertikāle

Mortona Feldmana (1926–1987) kopoto rakstu krājuma ievadā rakstnieks B. H. Frīdmans stāsta, kā 1955. gadā pirmo reizi apciemojis komponistu viņa Ņujorkas dzīvoklī. Runātīgais, 29 gadus vecais, metru astoņdesmit garais un vairāk nekā 130 kilogramus smagais Mortijs (tā visi viņu sauca) piesēdies pie klavierēm, lai nospēlētu kādu savu miniatūru. Masīvais tēls, lielā galva un platā mugura rēgojusies pāri klavieru krēslam, kas izskatījies kā visai nepiemērots podests lielai skulptūrai. Mortijs nedaudz sarāvies čokurā, kādu brīdi vēries cauri biezām brillēm bruņurupuča kaula ietvaros un tad delikāti, kas sākotnēji šķitis pārsteidzoši, bet vēlāk licies nenošķirami no šī lielā vīra un viņa mūzikas, sācis spēlēt. Tolaik Feldmans jau bija sapazinies ar Ņujorkas avangarda māksliniekiem, strādāja tēvam piederošajā bērnu mētelīšu šūšanas darbnīcā un piepelnījās arī tēvoča ķīmiskajā tīrītavā, bet cerēja, ka kādu dienu spēs nodrošināt sev iztiku ar komponēšanu.

Mana pirmā sastapšanās ar komponistu Feldmanu savulaik notika, kad noklausījos viņa skaņdarbu “Rotko kapela” (1971). Šis, iespējams, ir viņa pats emocionālākais, personiskākais skaņdarbs – komponēts, domājot par savu iepriekšējā gadā pašnāvību izdarījušo draugu Marku Rotko un viņa četrpadsmit lielizmēra gleznām, kas astoņstūra veidā izkārtotas nekonfesionālā lūgšanu namā Hjūstonā. Toreiz mani apbūra veids, kādā alta lirisms apvienojas ar soprāna melodiskajiem fragmentiem un statiskajiem, atonālajiem kora akordiem. Šī skaņdarba simboliski biogrāfisko nozīmību pasvītro nostalģiskā nobeiguma melodija altam, ko Feldmans sarakstījis piecpadsmit gadu vecumā.

Vēlāk izrādījās, ka “Rotko kapelā”, kā arī ap to pašu laiku komponētajā ciklā “Alts manā dzīvē I–IV” (“The Viola in My Life I–IV”, 1970–1971) saklausāmajam lirismam Feldmana mūzikā nav garš mūžs: gan pirms, gan pēc šiem skaņdarbiem viņa intonācija ir abstraktāka. Tieši cerot izprast Feldmana abstrakto skanējumu, sadabūju jau minēto viņa rakstu krājumu: tie ir teksti, kuros komponists skaidro savu estētiku. Daži no šiem rakstiem ir autobiogrāfiski, pat nostalģiski (“Pasveiciniet Astoto ielu” –“Give My Regards to Eighth Street”), savukārt citi (“Mākslas nemiers” – “The Anxiety of Art”) ietver uzbrukumus tādiem Eiropas avangarda komponistiem kā Bulēzs un Štokhauzens (Feldmans bija kritiski noskaņots pret kompozicionālām sistēmām); savukārt rakstā “Kroplīgā simetrija” (“Crippled Symmetry”) Feldmans visai dzejiski apraksta vairākas savas kompozīcijas metodes, kā arī vizuālās mākslas ietekmi uz savu darbu.

Feldmans bija lielisks komponists, bet viņš izcēlās arī ar spēju vienlīdz labi orientēties kā mākslā, tā mūzikā. Feldmans pašmācības ceļā ieguva pamatīgas zināšanas par itāļu renesanses, nīderlandiešu meistaru, franču impresionistu, prerafaelītu un amerikāņu ainavu glezniecību; viņš pētīja Pjēro della Frančeskas, Rembranta un Mondriāna darbus, bet dzīves vēlākajos gados viņu saistīja 19. gadsimta Vidējo Austrumu un turku paklāji. Savus kritiskos rakstus Feldmans publicēja prominentos mākslas izdevumos; viņš pazina nozīmīgāko Ņujorkas muzeju un galeriju vadītājus. Runājot par kompozīciju, Ņujorkas avangarda gleznotāji Feldmanam bija vistiešākais iedvesmas avots – iespējams, tas pat ir viens no labākajiem vēsturiskajiem mākslas un mūzikas saspēles piemēriem.