Fragmenti no Ludviga Vitgenšteina kara laika dienasgrāmatām

Ludvigs Vitgenšteins “Loģiski filozofisko traktātu” (izdots 1921. gadā) sarakstīja, izmantojot savas Pirmā pasaules kara laika dienasgrāmatas, kuras viņš vēlāk, 1950. gadā, lika iznīcināt. Tomēr - visticamāk, nejauši - trīs no septiņām saglabājās (tā saucamās “Gmundenas piezīmju grāmatiņas”). Ilgus gadus Vitgenšteina izdevēji, cenzdamies radīt bezkaislīga un pozitīvistiska filozofa tēlu, slēpa to, ka Vitgenšteins dienasgrāmatu burtnīcas bija rakstījis paralēli - kreisajā pusē slepenrakstā, labajā - normālā. Tikai 80. gados sāka parādīties pirmās t.s. Vitgenšteina “slepeno dienasgrāmatu” publikācijas, kas kopā ar “neslepenajām” tagad dod mums priekšstatu par kaislīga, reliģiski noskaņota filozofa pārdomām, rakstot savu neparasto Traktātu.

1914. gada ierakstus dienasgrāmatā Vitgenšteins veicis uz patruļkuģa Goplana Veihselē un Krakovā 2. nocietinājuma artilērijas pulka bāzē, bet 1916. gada ierakstus - jau frontē, 5. lauku haubiču pulka 4. baterijas nocietinājumos Sanokā Sanas upes augštecē, Galīcijā.

 2. 9. 14

[Katru nakti, neskaitot vakardienu, esmu pie starmeša. Dienā guļu. Šie pienākumi man patīk vienīgi tādēļ, ka esmu ticis prom no dienesta biedru ļaunuma. Vakar dzirdējām par smagu kauju, kas turpinās jau 5 dienas. Kaut beidzot nāktu risinājums! Vakar onanēju pirmo reizi kopš 3 nedēļām. Gandrīz pilnīgi bez jutekliskuma. Agrāk vienmēr iztēlojos, ka sarunājos ar kādu draugu, tagad gandrīz nemaz. Katru dienu mazliet strādāju, taču esmu pārāk noguris un izklaidīgs. Vakar sāku lasīt Tolstoja “Evaņģēliju komentārus”. Brīnišķīgs darbs. Taču ne tas, ko es gaidīju.]

Kaut kādā mērā mēs loģikā nemaz nevaram kļūdīties. Daļēji tas pateikts jau pasakot, ka loģikai jārūpējas pašai par sevi. Tā ir ārkārtīgi dziļa un svarīga atziņa.

Frēge saka: ikvienam veidotam teikumam jāpiemīt jēgai, un es saku: ikviens iespējamais teikums ir veidots pareizi, un, ja tam nepiemīt jēga, tas atkarīgs tikai no tā, ka mēs dažām tā sastāvdaļām neesam piešķīruši nozīmi. Pat ja domājam, ka esam to darījuši.

5. 9. 14

[Esmu ceļā uz lielu atklājumu. Taču vai pie tā nonākšu?! Esmu jutekliskāks nekā agrāk. Šodien atkal o... Ārā ledains vējš. Guļu salmos uz grīdas, lasu un rakstu uz maza koka koferīša (cena 2, 50 kronas).] φa.φb.aRb=Def φ[aRb]

Atceries, ka loģikā nedrīkst izmantot tādus vārdus kā “funkcija”, “arguments”, “teikums” utt.!

Ja mēs par divām kategorijām sakām, ka tās ir identiskas, tas kaut ko nozīmē. Ja mēs to sakām par divām lietām, tas nenozīmē neko; jau tas vien parāda Rasela definīcijas nepieļaujamību.

29. 9. 14

[Šodien no rīta aizvedu uz hospitāli kaprāli, kurš saslimis ar dizentēriju. Tagad šeit daudz tādu dizentērijas gadījumu. Man paliek dīvaini ap dūšu, kad iedomājos, kas tikai vēl man šajā karā nebūs jāpiedzīvo. Strādāju, taču nesekmīgi. Es joprojām neredzu skaidri, man nav pārskata. Es redzu detaļas, nezinot, kā tās iekļausies [..] veselumā. [..] bez tam es katru jaunu problēmu izjūtu kā slogu. [..] skaidram skatam vajadzētu parādīt, ka ikviena problēma ir galvenā problēma un skats uz to nevis nogurdina, bet stiprina. Vakarā strādāju un ne bez panākumiem. Tikai drosmi! -]

Vispārējs jēdziens par teikumu ietver sevī arī pavisam vispārēju jēdzienu par teikuma un faktiskā pakārtotību: visu manu problēmu atrisinājumam jābūt augstākajā mērā vienkāršam!

Teikumā eksperimentālā kārtā tiek sastatīta pasaule. (Kā Parīzes tiesu zālē satiksmes negadījums tiek attēlots ar lellēm etc.) No tā nekavējoties būtu jāizriet (ja es nebūtu akls) patiesības būtībai. Padomāsim par hieroglifiskajiem rakstiem, kuros katrs vārds attēlo vienu nozīmi! Padomāsim par to, ka arī īstie faktu attēli var atbilst un neatbilst.

: ja šajā attēlā vīrietis labajā puse attēlo cilvēku A, bet kreisais apzīmē cilvēku B, tad abus kopā varbūt varētu izteiktu ar: “A paukojas ar B”. Teikums attēlu rakstā var būt patiess un aplams. Tam ir kāda nozīme neatkarīgi no sava patiesīguma vai aplamības. Tam jādod iespēja demonstrēt visu būtiskāko.

Var sacīt, lai gan mēs neesam par to pārliecināti, ka visu faktisko varam attēlot uz papīra, tacu tas ir pietiekami, lai mēs varētu attēlot visas faktiskā loģiskās īpašības.

Mēs vēl joprojām šeit atrodamies virspusē, lai gan uz labas dzīslas.

3. 10. 14

[Šodien pieņemts lēmums, ka visai vecajai kuģa apkalpei, izņemot cetrus cilvēkus - starp tiem arī mani - jāatstāj kuģis. Tas man nav nepatīkami. Šodien no mājām saņēmu kasti, kurā bija siltā veļa, tēja, sausiņi un šokolāde - tieši tā, it kā to būtu sūtījusi mīļā mamma; taču NEVIENAS zīmītes! Vai mamma būtu mirusi? Un tādēļ man nesūta nekādas vēstis? Gandrīz nestrādāju.]

Teikums ir faktiskā attēls tikai tiktāl, cik tas ir sadalīts loģiskos locekļos! (Vienkārša - nesadalīta - zīme nevar būt ne patiesa, ne aplama.)
Vārds nav nosauktā attēls!
Teikums kaut ko izsaka vienīgi tiktāl, cik tas ir attēls!
Tautoloģijas neko neizsaka, tās nav faktiskā attēli: tās pašas par sevi ir pilnīgi loģiski neitrālas.

19. 10. 14

[No rīta devāmies uz Sandomircu, kur patlaban atrodamies. Naktī atkal onanēju (pa pusei miegā). Tas notiek tādēļ, ka es gandrīz nemaz nekustos. Pēcpusdienā atkal devāmies uz Tarnobžegu. Kopš vakardienas kaut kas nav kārtībā ar gremošanu. - Atrisinājums man ir mēles galā! - Vakarpusē atkal uz Sandomircu. Nejūtos īsti labi, nav īsta dzīves prieka. - ! Loti daudz strādāju.]

Pasaules apraksts teikumos ir iespējams tādējādi, ka apzīmētais nav pats sevis zīme!
Pielietojums -.
Kanta jautājuma “Kā ir iespējama tīrā matemātika?” skaidrojums ar tautoloģiju teorijas palīdzību!
Skaidrs, ka pasaules uzbūvei jābūt aprakstāmai, nenosaucot nevienu vārdu.

13. 11. 14

[Visu priekšpusdienu velti nomocījos strādāt. Neizdodas gūt skaidru skatu. Daudz pārdomāju savu dzīvi, un arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ nespēju strādāt. Bet varbūt tieši pretēji? Tagad es domāju, ka vēl joprojām nepietiekami noslēdzos no pārējiem uz kuģa. Es nevaru būt kopā ar jebkuru cilvēku, jo man trūkst kopības izjūtas, kas tam nepieciešama. Tacu neaptveramā veidā man nenākas viegli noslēgties. Ne jau tādēļ, ka kāds kaut vismazākajā mērā mani pievilktu. Tacu pieradums draudzīgi runāties ar cilvēkiem ir pārāk stiprs! Šonakt dienesta pienākumi. Tagad ik vakaru dodos uz kādu kafejnīcu un izdzeru 2 glāzes kafijas, tīkamā gaisotne man nāk par labu. Mazliet pastrādāju! - - -  ! Lai Dievs dod man prātu un spēku !!! - - - .]

Šajā darbā vairāk nekā citos par atrisinātiem uzskatītus jautājumus nākamajās lappusēs vērts aplūkot kā neatrisinātus.

20. 11. 14

[Nerimstoša kanonāde. Stiprs sals. Bez apstājas dārd rūpnīcas. Diezgan labi pastrādāts. Bet vēl joprojām nespēju izteikt vienu glābjošo vārdu. Es staigāju riņķī un apkārt un pavisam tuvu, bet nevaru to pašu satvert!! Vēl joprojām mazliet uztraukts par savu nākotni, jo vēl ne pilnībā paļaujos uz sevi! - - -]

Šajā vietā es atkal mēģinu kaut ko izteikt, kas neļaujas tikt izteikts.

Patruļkuģis Goplana Veihselē, 1914

28. 11. 14

[Vakar ļoti daudz strādāju. Kopš vakardienas pusdienas līdz šodienas pusdienai sardzes telpā kopā ar 7 cilvēkiem un postenī. Šodien jūtos ļoti nelaimīgs. Par katru cenu cenšos panākt pārcelšanu. Domāju, ka starp šiem rupjajiem un vulgārajiem cilvēkiem, kurus nespēj savaldīt nekādas briesmas, man NĀKSIES iet bojā, ja vien nenotiks brīnums, kas man dos daudz vairāk spēka un gudrības, nekā tagad! Jā, brīnumam būtu jānotiek, lai es to pārdzīvotu! Bailēs par savu nākotni. Maz strādāju. Brīnums! Brīnums.]

Noliegums apvienojas ar teikuma ne-funkcijām. Un vienkārša teikuma loģiskajām funkcijām tāpat kā visām pārējām jāatspoguļo to nozīme.

8. 12. 14

[Priekšpusdienā “brīvsoļa” vizīte ar savu kāju: muskuļa sastiepums. Pastrādāts nedaudz. Nopirku Nīčes 8. sējumu un lasīju. Stipri aizskāra viņa naidīgums pret kristietību. Jo viņa sacerējumos slēpjas arī patiesība. Protams, ka kristietība ir vienīgais drošais ceļš uz laimi. Bet, ja kāds noniecina šo laimi?! Vai tad nav labāk iet bojā nelaimīgam, bezcerīgā cīņā pret ārējo pasauli? Bet tāda dzīve ir bezjēdzīga. Bet kādēļ gan nedzīvot bezjēdzīgu dzīvi? Vai tas būtu necienīgi? Kā tas saistīts ar stingri solipsistisku uzskatu? Un kas man tomēr jādara, lai mana dzīve nebūtu veltīga? Man vienmēr jābūt, apzinoties sevi, apzinoties garu.]

Aiz mūsu domām, patiesajām un nepatiesajām, vienmēr atrodas tumšs pamats, ko mēs tikai vēlāk izgaismojam un varam izteikt kā domu.

21. 1. 15

[Pastrādāts.]

Viss mans uzdevums ir izskaidrot teikuma būtību.
Tas nozīmē, uzrādīt visu faktu būtību, kuru attēls ir teikums.
Uzrādīt visu esamību būtību.
(Un šeit esamība nenozīmē eksistēt - tad tas būtu bezjēdzīgi.)

8. 7. 16

[Diemžēl, diemžēl! Man nav laika strādāt!]
Ticēt Dievam nozīmē saprast jautājumu par dzīves jēgu.
Ticēt Dievam nozīmē saskatīt, ka ar šīs pasaules faktiem vēl nav cauri.
Ticēt Dievam nozīmē saskatīt, ka dzīvei ir jēga. Pasaule man ir dota, proti, mana griba tuvojas pasaulei pavisam no ārpuses kā kaut kam gatavam.
(Es vēl nezinu, kas ir mana griba.)
Tādēļ mums ir sajūta, ka esam atkarīgi no svešas gribas.
Lai kas tas arī būtu, katrā ziņā mēs zināmā mērā esam atkarīgi, un to, no kā esam atkarīgi, mēs varam saukt par Dievu.
Šajā ziņā Dievs vienkārši būtu liktenis vai, kas ir tas pats - no mūsu gribas neatkarīgā -, pasaule.
Taču es varu kļūt neatkarīgs no likteņa.
Ir divas dievības: pasaule un mans neatkarīgais es.
Esmu vai nu laimīgs vai nelaimīgs, tas ir viss.
Var sacīt: laba vai ļauna nav.
Kas ir laimīgs, tam nav baiļu. Arī no nāves ne. Laimīgs ir tikai tas, kurš dzīvo nevis laikā, bet tagadnē.
Dzīvei tagadnē nav nāves.
Nāve nav dzīves notikums. Tā nav pasaules fakts.
Ja ar mūžību saprot nevis nebeidzamu laika ilgstamību, bet gan bezlaicību, tad iespējams sacīt, ka tas, kurš dzīvo tagadnē, dzīvo mūžīgi. Lai dzīvotu laimīgi, jādzīvo saskaņā ar pasauli. Un to sauc “Būt laimīgam.”
Tad es it kā esmu saskaņā ar to svešo gribu, no kuras esmu šķietami atkarīgs. To sauc: “Es uzticos Dieva gribai.”
Bailes no nāves ir drošākā pazīme, ka dzīve ir aplama, proti, nepareiza.
Ja mana sirdsapziņa spēj mani izsist no līdzsvara, tad es ar kaut ko neesmu saskaņā. Bet ar ko? Vai ar pasauli?
Patiešām ir pareizi sacīt: sirdsapziņa ir Dieva balss.
Piemēram: ja es domāju, ka esmu vienu vai otru apvainojis, es kļūstu nelaimīgs. Vai tā ir mana sirdsapziņa?
Vai var sacīt: “Rīkojies saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai kā arī būtu”?
Dzīvo laimīgi!

24. 7. 16

[Mūs apšauda. Pie katra šāviena mana dvēsele saraujas. Es vēl tā gribu dzīvot!]

Pasaule un dzīve ir viens.
Fizioloģiskā dzīve, protams, nav “dzīve”. Un arī ne psiholoģiskā. Dzīve ir pasaule.
Ētikas priekšmets nav pasaule. Ētikai jābūt pasaules nosacījumam, gluži kā loģikai.
Ētika un estētika ir viens.

29. 7. 16

[Vakar apšaudīja. Biju izmisis. Man bija bail no nāves. Tagad es tā gribu dzīvot! Ir tik grūti atteikties no dzīves, ja reiz tā ir patikusi. Tieši tas ir “grēks”, nesaprātīga dzīve, nepareiza dzīves uztvere. Laiku pa laikam es kļūstu par dzīvnieku. Tad spēju domāt tikai par ēšanu, dzeršanu un miegu. Drausmīgi! Un tad es arī ciešu kā dzīvnieks, bez iekšēja glābiņa iespējas. Tad esmu atdevies savai iekārei un tieksmēm. Tad par patiesu dzīvi nav ko domāt.]

Tas, ka vēlme neatrodas loģiskā kopsakarībā ar tās piepildījumu, ir loģisks fakts. Un tāpat skaidrs, ka laimīgajam pasaule šķiet pavisam kas cits nekā nelaimīgajam.

Vai redzēt ir darbība?
Vai var gribēt labu, gribēt ļaunu un negribēt?
Vai laimīgs ir tikai tas, kurš negrib?
“Mīlēt savu tuvāko” - tas nozīmē gribēt!
Vai iespējams gribēt un tomēr nebūt nelaimīgam par to, ka vēlme nav piepildījusies? (Un šāda iespēja taču pastāv vienmēr.)
Vai saskaņā ar vispārējo sapratni ir labi savam tuvākajam nevēlēt neko, ne labu, ne sliktu?
Un tomēr zināmā mērā nekā nevēlēšanās šķiet vienīgais labais.
Šeit es vēl pieļauju rupjas kļūdas! Nav šaubu! Visumā tiek pieņemts, ka ir slikti kādam novēlēt nelaimi. Vai tas ir pareizi? Vai tas varētu būt sliktāk
nekā novēlēt kādam laimi?
Šķiet, ka viss atkarīgs no tā, kā novēl.
Šķiet, ka vairs nav iespējams sacīt: dzīvo laimīgi! Laimīgajam ir cita pasaule nekā nelaimīgajam. Laimīgajam pasaule ir laimīga pasaule.
Vai var pastāvēt tāda pasaule, kas nav ne laimīga, ne nelaimīga?

11. 8. 16

[Turpinu dzīvot grēkā, tātad nelaimīgi. Esmu saīdzis, nav prieka. Dzīvoju neapmierināts ar visu, kas apkārt.]
Objektīvi es atrodos iepretī ikvienam priekšmetam. Taču ne iepretī Es.
Tātad patiešām pastāv veids, kā filozofijā nepsiholoģiskā nozīmē iespējams un nepieciešams runāt par Es.

12. 8. 16

[Tu zini, kas jādara, lai dzīvotu laimīgi; kādēļ tad to nedari? Jo tu esi nesaprātīgs. Slikta dzīve ir nesaprātīga dzīve. Galvenais par to nedusmoties.]
Es filozofijā ienāk tādā veidā, ka pasaule ir mana pasaule.
Proti, redzeslaukam nav šādas formas:

Acs

Tas ir saistīts ar to, ka neviena mūsu pieredzes dala nav a priori.
Viss, ko mēs redzam, varētu būt citāds.
Viss, ko mēs vispār spējam aprakstīt, varētu būt citāds.

13.8.16

[Velti cīnos pret savu slikto dabu. Dievs, dod man spēku! - - -]
Pieņemsim, ka cilvēks nespētu izpaust savu gribu, taču viņam būtu jāpacieš visas šīs pasaules ciešanas - kas gan viņu tad darītu laimīgu?

No vācu valodas tulkojuši Ilmārs Zvirgzds un Uldis Tīrons.

Tulkojums veikts no sekojošiem izdevumiem:
Wittgenstein, Ludwig. Geheime Tagebücher 1914-1916.
Wien, Berlin: Turia&Kant, 1991;
Wittgenstein, Ludwig. Werkausgabe. Bnd. 1.
Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1984.