Ideālists

Trešdien 104 gadu vecumā mūžībā aizgājis slavenais brazīliešu arhitekts Oskars Nīmeiers.

LETA, 2012. gada 6. decembrī

Sen zudusi ticība tam, ka modernis-ma arhitektūra spētu padarīt pasauli laimīgāku. Arhitektūra atmetusi cerību mazināt kapitālisma izraisītās sociālās netaisnības sekas. Tomēr, par spīti modernisma ideoloģijas sakāvei, pasaulē ir saglabājušās vietas, kurām izdevies pierādīt, ka ideālisma idejas ir īstenojamas.

Modernisma pamatlicēja Lekorbizjē 1946.  gadā projektētā Unité d’Habi-tation Marseļā, pretēji dažādu kritiķu prognozēm, ir ieņēmusi rimtu un stabilu vietu pilsētas dzīvē. 337  dzīvokļu ēka ar gariem koplieto-šanas gaiteņiem (kas pārvērtušies par nelielām ielām), koplietošanas tel-pām augšējā stāvā un jumta terasi ar spēļu laukumu, baseinu bērniem un tirgus laukuma mērogam atbilstošu labiekārtojumu ieguvusi Vidusjūras reģiona ciematam raksturīgās sajū-tas. Iemītnieki sevi saprot kā vietai piederīgus, uzsver kopības sajūtu, atbildību un – kā jau ciematā – baumo un apspriež notikumus dzīvoklī nr. 76, svin kopīgus svētkus vai garajos vasaras vakaros spēlē kārtis, malkojot ar ūdeni atšķaidītu absintu uz augšējā stāva terases.

Savukārt Brazīlijas galvaspilsētas Braziljas centra iedzīvotāji sevi lepni dēvē par brasilienses, atšķirībā no “tiem pārējiem” candangos, kuri nav piederīgi 1960. gadā būvētās pilsētas daļai. Mūsdienu izsmalcinātajam un izglītotajam apmeklētājam šī vieta varētu likties īpatna: būvēta tālu no tradicionālajiem valsts centriem, pilsēta sadalīta taisnstūrveida sektoros ap centrālo federālās varas funkciju grupu  – Triju varu laukumu. Ap bezgalīgi plašām maģistrālēm izvietotajos taisnstūrveida gruntsgabalos, parku ieskautas, atrodas daudzstāvu dzīvojamās vienības  – katra nelielas mazpilsētas mērogā. “Ilha da fantasia” (“fantāzijas sala”) – jums pārliecinoši teiks pat vistālākā valsts nostūra iedzīvotājs. Iespējams, pasaulē tieši šis ir visspilgtākais piemērs utopijai, kas ieguvusi formu īstenībā. Sākotnējā iecere, saskaņā ar kuru iedzīvotājus bija paredzēts izvietot dzīvokļos, nedalot tos valsts ierēdņos, inteliģencē un strādniecībā, gan ir krietni mainījusies, tomēr, tāpat kā Marseļas Unité, šeit ir izdevies radīt vidi, kuru tās iemītnieki spēj atzīt par sev tuvu un saprotamu, tādu kā atsevišķu “apkaimi” pilsētas ietvaros.

Marseļas piemērs ir radies modernisma domāšanas apogejā pagājušā gadsimta 40.  gadu vidū un spilgti atspoguļo gan ēkas autora Lekor bizjē, gan modernisma kopumā ideju par masu produkciju kā sociālās nevienlīdzības apkarošanas ieroci, bet Braziljas centrs tās autora Oskara Nīmeiera izpildījumā jau liecina par postmodernās izpratnes pārliecinošu tuvošanos. Nīmeiers spējis atteikties no laikam raksturīgās, strikti hierarhiskās dzīves izpratnes un ieviest līnijas, kompozīcijas elementus un noskaņas, kas ļauj vaļu skatītāja iztēlei. Nīmeiers intervijās spēlējas ar vīrišķi falliskās modernisma arhitektūras pretnostatījumu “sievišķo” formu arhitektūrai, uzsverot arī Brazīlijas kalnainās ainavas ietekmi savā daiļradē. Tieši ainavas jeb “vietas” izpratne bija pilnīgi jauns jēdziens modernisma pasaules izpratnē, izmantojot ne vien tādus paņēmienus kā skatpunktu kompozīcija vai konteksta ievērošana, bet arī šī konteksta izmantošanu formu valodā. Šī atļaušanās izraisīja ne mazums kritikas no pārliecinātajiem modernisma pīlāriem; tostarp Valters Gropiuss uzskatīja, ka Nīmeiera arhitektūra nav piemērota masām (“It kā es būtu domājis ko tādu! Kas par idiotu!” atbildēs Nīmeiers). Kalnainās Brazīlijas ainavas ietekmi uz domāšanu un daiļradi vēlāk atzīs arī Lekorbizjē, kurš piedalījās jau pieminētajā Braziljas projektēšanā un kuram bija iespēja Aeroposta Argentina pilota Antuāna de Sent-Ekziperī pilotētajā lidmašīnā veikt lidojumus pār Latīņamerikas kalniem.

Tieši ar Nīmeieru arhitektūra sāka atbrīvoties no pārspīlētās atbildības par pozitīvām izmaiņām sabiedrībā; Nīmeiers nebeidza vien atkārtot, ka par politisko un ekonomisko situāciju ir atbildīgi sabiedriski aktīvi indivīdi: “Daži domā, ka mēs varam glābt pasauli ar arhitektūru vai literatūru, taču patiesībā mums ir vajadzīga solidaritāte.” Tas arī izskaidro Nīmeiera nemainīgo komunistisko pārliecību, un viņš bija aktīvs Brazīlijas kompartijas biedrs kopš 1946.  gada. Tieši viņa komunistiskā piederība radīja neskaitāmus sarežģījumus viņa profesionālajā karjerā. Vienu no Nīmeiera izcilākajiem darbiem, Sv. Franciska baznīcu Belu Orizonti pilsētā, Brazīlijas arhibīska-pija atteicās iesvētīt 16 gadus. Šī paša iemesla dēļ ASV, neskatoties uz to, ka Nīmeiers bija Apvienoto Nāciju ēkas autors, atteica viņam iebraukšanas vīzu pat tad, kad Jeila un vēlāk arī Hārvarda universitāte aicināja viņu kļūt par šo prestižo mācību iestāžu profesoru. Varai Brazīlijā pārejot militārās huntas rokās, Nīmeiers bija spiests doties gandrīz 20  gadus ilgā trimdā. Un par Nīmeieru kā politiski aktīvu personību Latīņamerikā liecina arī Fidela Kastro neformālā atzinība, kurš pēc PSRS sabrukuma un Gorbačova atkāpšanās no komunistiskajiem ideāliem izteicās: “Ir tikai divi komunisti, Oskars un es.” Būdams pārliecināts carioca, Nīmeiers bija viens no pirmajiem, kas atgriezās dzimtajā Riodežaneiro, atjaunoja biroju jaunības drauga Roberto Marksa savulaik projektētajā Copacabana promenādē un aktīvi iesaistījās arhitektūras un sabiedriskajos procesos. Pārsteidzoši, bet Nīmeiers, atšķirībā no sabiedrībā valdošā viedokļa par stila noteicēju praktiskās un literārās darbības nesaraujamību, nekad nav rakstījis teorētiskus traktātus. Iespējams, viņa darbu skaidrība un viegli saprotamais asociāciju līmenis ir bijis tieši tas iemesls, kāpēc viņš nekad nav uzskatījis par nepieciešamu skaidrot savus darbus: “Kad man jautā, vai manī izraisa prieku tas, ka kāds skatīsies uz manām celtnēm kādreiz nākotnē, es saku, ka arī šis kāds izzudīs. Jebkam ir sākums, un jebkam ir gals. Jums. Man. Arhitektūrai. Mums jāmēģina darīt labāko, ko mēs varam, taču mums jābūt pazemīgiem. Nekas neturpinās mūžīgi.”
Cerēsim, Oskars Hibeiru Džaumeida Nīmeiers Soariss Fiļu tā domāja arī 2012. gada 5. decembrī.