Iepirkšanas maniaki un viņu ārstēšana

Slate, 2009. gada 24. jūlijā

“Viņš bija tāds kluss, pieklājīgs cilvēks,” ir frāze, ko kameru priekšā regulāri izsaka kaimiņi, kas dzīvojuši līdzās maniakiem slepkavām, teroristiem un tēviem, kas pēkšņi piebeiguši savas ģimenes. Atziņai, ka ārēji nekaitīgs izskats un uzvedība var slēpt kaut ko bīstamu, droši vien ir sena vēsture. Vienīgi laika gaitā raganām, vilkačiem un elfu mazuļiem pievienojušies bruņoti psihopātiski skolēni un “cūku gripas” vīrusa pārnēsātāji, kas klusītēm viens pēc otra, iesēžoties lidmašīnās, ielavās Latvijā, - slimnieki, kuru slimības nav acīmredzamas, kuri iejūk mūsu, veselo cilvēku, vidū un parāda savu īsto dabu tikai tad, kad ir jau par vēlu.

“Slimība” ir vārds, kas norāda uz kaut ko bīstamu vai nu pašam “slimniekam” vai apkārtējiem. Tāpēc šis termins nav tikai aprakstošs un nav vērtību ziņā neitrāls. Tas droši vien ir iemesls pašreizējām diskusijām par Amerikas Psihiatrijas asociācijas (APA) garīgo traucējumu klasifikatoru Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders. No vienas puses, tā ir rokasgrāmata, kurai vajadzētu palīdzēt precīzi noteikt, tieši par kādu garīgu traucējumu konkrētajā gadījumā ir runa, no tā savukārt droši vien ir atkarīgs ārstēšanas process, veselības apdrošināšanas kompensācijas un atzinumi par darba nespēju. Tā ka šis izdevums savā ziņā ir tikai “darbarīks”, kura uzdevums ir atvieglot psihiatra darbu, un tas, ka kaut kas ir minēts psihiatrijas rokasgrāmatā, nenozīmē acumirklīgu atzinumu: “Traks.” Tomēr viegli saprast, ka, ja šajā rokasgrāmatā parādās jauna slimība, teiksim, šopaholisms vai apātija (pāris no priekšlikumiem APA rokasgrāmatas 5. izdevumam 2012. gadā), tad atbilstoši parādās jauni slimnieki, vecāki ved pie ārstiem savus bērnus, kuriem vēl nav (!) apātijas, bet ir “aizdomīgi” simptomi, tiek izstrādātas zāles un terapiju metodes, rakstītas grāmatas, uzrodas jaunas ārstu asociācijas un anonīmo apātiķu grupas, un cilvēki, kas līdz šim nebija pārliecināti par savu statusu, tagad, visticamāk, domās par sevi kā par slimniekiem, kuru slimībai ir vārds. Atbilstoši palielināsies arī slimnieku daudzums mūsu vidū.

Kurš no mums ir garīgi slims? Garīgu slimību un traucējumu kritēriji nav diez ko skaidri, jo nav jau skaidru kritēriju normālībai (protams, arī “fizisku” slimību gadījumā šī robeža ne vienmēr ir uzskatāma). Patiesībā pats garīgas slimības jēdziens ir problemātisks, jo problemātisks ir gara un ķermeņa nošķīrums. Ja garīgu traucējumu mēs definējam nevis kā ļauna gara iemājošanu ķermenī, bet mentālu disfunkciju, tad rodas jautājums, kas tieši nodrošina tās funkcijas, kuras mēs piedēvējam “garam” vai “psihei”. Teiksim, kad mēs sakām, ka cilvēks nespēj atcerēties, proti, ir traucēta atmiņas funkcija, tad pieņemam, pirmkārt, ka šādai funkcijai ir jābūt, un nav normāli, ka tās nav, un, otrkārt, ka atmiņas spēja kaut kādā ziņā ir gara spēja. Bet ir iespējams konstatēt, apmēram kura smadzeņu daļa atbild par noteikta veida atmiņu, piemēram, tas izpaužas smadzeņu traumu gadījumā, kad tiek bojāta kāda smadzeņu daļa un atbilstoši pazūd arī konkrētā atmiņas spēja. Tas, ka cilvēki domā, ka zivju ēšana un fosfors uzlabo atmiņu, arī liecina, ka atmiņas saistība ar ķermeniskiem procesiem nevienam nav noslēpums, jo pārdabisku dvēseli piebarot ar zivīm nav īpašas jēgas. Garīgas slimības nav viegli nošķirt no ķermeniskām slimībām. Taču nekas neliecina, ka visu, ko dēvējām par garīgiem traucējumiem, varētu izārstēt, lietojot zāles. Paši psihes dziednieki nav vienisprātis, kurš no viņiem ir šarlatāns un kurš “īsts” ārsts, bet skaidrs, ka psihoanalīzes vai, teiksim, kognitīvās terapijas rezultātus nevar tā vienkārši atkārtot, padzerot kādu laiciņu tabletītes. Vārdu sakot, garīgo un ķermenisko traucējumu nošķīrums ir drīzāk nošķīrums starp diviem cilvēka apraksta veidiem, un attiecības starp šiem aprakstiem šobrīd nav vēl skaidras.

Viens no kritērijiem, kā konstatēt garīgus traucējumus, būtu atsaukties uz nespēju funkcionēt. Un nav šaubu, ka ir cilvēki, kuriem pietrūkst noteiktu ķermenisku/psihisku funkciju, kas ļautu viņiem patstāvīgi izdzīvot. Ja mēs pieņemam, ka jebkurš organisms tiecas izdzīvot (pieņēmums, kuram mūsdienu bioloģijā grūti atrast pamatu) un izdzīvot ir labi, tad kļūst arī skaidrs, ko varētu saprast ar tā saucamo garīgo traucējumu. Tomēr liela daļa garīgo traucējumu nav tādi. Viena lieta, ka pie garīgajiem traucējumiem bieži vien pieskaitām nevis nespēju funkcionēt vispār, bet problēmas, kas saistītas ar funkcionēšanu sabiedrībā (uzmanības deficīta sindroms, autisms vieglā formā), otrkārt, garīgi traucējumi ne vienmēr nozīmē pat to - katrā ziņā halucinācijas, maniakālā depresija, dažādas mānijas ne vienmēr nozīmē to, ka cilvēks visādā citādā ziņā nebūtu spējīgs dzīvot un veiksmīgi darboties. Tieši tāpēc jau maniakālos slepkavas ir grūti pazīt. Skaidrs, ka izdzīvošanas spēja nav vienīgā garīgo traucējumu pazīme. Nākamā pakāpe (lai gan es neņemos aizstāvēt kādu pakāpju secību) būtu atsaukšanās uz traucējumiem citā nozīmē - ir domas, darbības, ieradumi, īpašības, kas traucē pašam domātājam, darbības veicējam, ieradumu vergam. Šajā gadījumā cilvēks apzinās traucējumu un vēlas no tā tikt vaļā, bet, teiksim, pats saviem spēkiem nespēj. Piemēri varētu būt alkoholisms, kleptomānija, nervozitāte, dažāda veida neirozes, depresija, dažādas halucinācijas, šopaholisms, apsēstība ar vienu domu, apsēstība ar Maiklu Džeksonu, vēlme kolekcionēt pastmarkas, lai gan to nevar atļauties, vēlme ik pēc brīža mazgāt rokas, vēlme urbināt degunu, pedofilija, homoseksualitāte, aizraušanās ar blondīnēm un nepatika pret brunetēm, spēļu atkarība, saldumu atkarība, nespēja atteikties no gaļas pārtikā, bailes no suņiem, no augstuma, slinkums, gribas vājums, grafomānija, nekontrolējama nepatika pret pārspīlēti darbīgiem cilvēkiem, pārspīlēts darbīgums, apātija, mantkārība, muļķība.

Nu, kura ir slimība?

Kuru uzskatīsim par garīgu traucējumu? Pieņemu, ka lielākā daļa no parādībām, ko pieminēju, nav unikālas, un varētu atrast ne vienu vien cilvēku, kam šādi “netikumi” piemistu. Tas nozīmē, ka, ja gribētu, mēs varētu visas šīs parādības iekļaut kādā psiholoģisku fenomenu katalogā. Tomēr ar to nepietiek, lai tās visas sauktu par traucējumiem. Vai pietiek ar to, ka cilvēks, kam ir šādas dispozīcijas, grib no tām tikt vaļā? Var jau būt, bet minētais uzskaitījums noteikti pārsniedz pašreizējās psihiatrijas konvencionālo izpratni par psihes traucējumiem. Kritērijs nevarētu būt arī tas, ka cilvēks konkrētās tieksmes un paradumus nespēj pats (pilnībā) kontrolēt, jo teiktais attiecas uz vēl plašāku parādību kopumu (garšas izjūta, gaume, domāšanas īpatnības, emocionalitāte), kuru mēs noteikti negribētu pilnībā iekļaut psihes traucējumu kategorijā kaut vai tāpēc, ka praktiski nekas nepaliks pāri, proti, viss kaut kādā kontekstā varētu izrādīties traucējums.

Protams, ir vēl viens variants - noteikta uzvedība var izrādīties kaitējoša apkārtējiem, un mēs varētu mēģināt fiksēt tās psihiskās īpašības, kas šādu uzvedību izraisa, un nepieciešamības gadījumā cilvēkus, kam tās piemīt, piespiest ārstēties vai pat izolēt. Šajā gadījumā bīstamais moments ir - kurš un kādā veidā nosaka, kas apkārtējiem ir kaitīgs. Viena lieta ir pietiekoši acīmredzami gadījumi, kā, piemēram, nesenais uzbrukums sievietēm sporta centrā ASV - slepkava nogalināja vairākas sievietes, kuras viņš nepazina, un pēc tam izdarīja pašnāvību, bet izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka krietni pirms tam viņš Youtube bija paudis savu sašutumu par to, ka neviena sieviete līdz šim nav gribējusi ar viņu draudzēties. Bet arī šeit ir problēma - kā iespējams noteikt, vai cilvēks, kurš nav vēl atklāti uzbrucis citiem un nav arī gājis pie psihiatra, ir pārējiem bīstams. Vienā no Youtube videogabaliņiem “drīzais” slepkava izrādīja savu māju un stāstīja, ka viņam ir diezgan sakopta guļamistaba un tas viņa nākamajai draudzenei patiks, ka viņam viesistabā dīvāns un krēsli ir saskanīgās krāsās, un tas jau nu noteikti uz viņa nākamo, bet vēl neesošo draudzeni atstās lielu iespaidu. Gluži ikdienišķi šādi stāsti nav, bet diez vai gribētos samierināties ar sabiedrību, kurā APA komisija skatītu cauri interneta saraksti un liktu piespiedu kārtā ārstēties katram, kas paziņotu kaut ko dīvainu.

Tomēr vēl bīstamāks variants ir, ka kaitējumu citiem sāk skaidrot kā nepietiekamu produktivitāti, nepietiekamu konformismu, nepietiekamu atbilstību tiem vai citiem “kārtīgas dzīves” standartiem. Šī tēma 20. gadsimta mākslā, zinātnē un filosofijā ir plaši apcerēta. Gribu tikai pieminēt vienu, manuprāt, ļoti interesantu darbu, ko nesen “atklāju”. Runa ir par Lennarda Deivisa grāmatu “Apsēstības vēsture” (Lennard J. Davis. Obsession: A History, 2008). Viņš analizē apsēstības izpratni psihiatrijā un kultūrā kopumā (viņam apsēstība nozīmē ne tikai nekontrolējamu tendenci atkārtot noteiktas darbības, bet arī jau pieminēto grafomāniju, dažādās seksuālās apsēstības, aizraušanos ar vienu ideju). Man īpaši patika tēze, ka 19. gadsimtā, kad būtībā arī izveidojās mūsdienu izpratne par apsēstību, produktīvā un cildināmā apsēstība nodalījusies no neproduktīvās un ārstējamās apsēstības. Viens no viņa piemēriem ir specializācija profesionālajās zinātnēs. Apsēstība ar vienu tēmu, vienu jautājumu, vienu šauru problēmu kopš 19. gadsimta (bet ne ātrāk) intelektuālā darba strādnieku vidū tiek visādi (institucionāli, monetāri) veicināta. Patiesībā, ja tu neesi apsēsts ar kaut ko vienu (dzeju prozā, kāmju vairošanās rituāliem, Polijas ārpolitiku, nanotehnoloģijām, Delēzu vai ko citu), būt par pētnieku ir ļoti grūti, jo jābūt apsēstam, lai, teiksim, daudzas stundas, dienas, mēnešus, gadus veltītu vienai konkrētai problēmai, bet tieši tas pētnieku padara par profesionāli, kas pietiekami dziļi orientējas konkrētajā tēmu lokā. Patiesībā, ja tev apsēstības nav, tā ir jārada (un skaidrs, ka ir psihes tehnoloģijas, kas ļauj to izdarīt, piemēram, Frensiss Bēkons apgalvoja, ka cilvēkiem patīk tās zinātnes, kurās viņi ir ieguldījuši daudz darba, tātad, ja tu kaut kur ieguldi daudz darba, pastāv iespēja, ka konkrētā tēma kļūs par tavu apsēstību).