Iesaldētie

Ļoti iespējams, ka Kipra – finanšu Sodoma un Gomora – pārstās pastāvēt kā banku lielvara. Krievija savukārt ir zaudējusi savu lielāko “mazgātavu”.

The New Times, 25. martā

Runājot par Kipru, negribētos pat pieminēt Eiropas monetāro zonu jeb eirozonu, bet stāstīt par salu, kur no jūras putām dzimusi Afrodīte. Taču 1974. gadā, kad, reaģējot uz mēģinājumu ar valsts apvērsuma palīdzību salu pievienot Grieķijai, turku armija pārņēma savā kontrolē salas attīstītāko pusi, apsviedīgie kiprieši otrā salas pusē izstrādāja likumu paketi, kas atšķirībā no citām Vidusjūras salām Kipras grieķu daļu padarīja ne vien par populāru tūrisma galamērķi, bet arī par starptautisku finanšu centru, kas tajā reģistrētajiem uzņēmumiem atļauj maksāt minimālus nodokļus, bet uzņēmumu īpašniekiem sniedz augstu konfidencialitāti, palīdzot izvairīties no iekļūšanas miljonāru topos un padarot viņu īpašumus grūtāk sasniedzamus varas iestādēm, reideriem, kreditoriem vai žurnālistiem. Vārdu sakot, Eiropas Savienības dalībvalsts Kipra, lai gan ir izņemta no oficiālā ofšoru saraksta un skaitās tikai zemu nodokļu zona, joprojām tiek pielīdzināta ofšoriem. Priekšstatu, ka Kipra ir ofšors, veicina īpašā pieķeršanās, kādu Kiprai izrāda Krievijas un bijušo Padomju Savienības republiku uzņēmēji, dibinot tur uzņēmumus un glabājot bankās vairākus desmitus miljardu eiro vai dolāru lielus depozītus un pērkot salā īpašumus. Arī dažu Latvijas banku filiāles atrodas Kiprā. Tikmēr krievu valoda Kiprā kļuvusi par neoficiālu salas otro valodu.

Bet 2008. gadā Kiprā pie varas nāca komunisti, un viņu rokās nonāca valsts ar budžeta pārpalikumu. Sekojošā naudas dāļāšana dažādos pabalstos un subsīdijās apvienojumā ar vispārēju nolaidību noveda pie Vasiliku elektrostacijas eksplozijas (13 mirušie, 700 miljoni eiro atjaunošanas izmaksas, 1,3 miljardus eiro liels elektrības deficīta radīts cenu sadārdzinājums) un pie katastrofāla naudas iztrūkuma valsts budžetā. Tikmēr, nākot gaismā Grieķijas finanšu problēmām, 2011. gada 30. oktobrī slepenā nakts sanāksmē Briselē kipriešus piespieda solidarizēties, piedaloties Eiropas Savienības īstenotajos Grieķijas glābšanas pasākumos un norakstīt teju divus miljardus eiro no aizdevuma, ko trīs Kipras vadošās bankas bija aizdevušas Grieķijai. Šī solidārā rīcība Kipras banku sektorā radīja milzīgu, vairāku miljardu eiro lielu, caurumu, kam sekoja banku kredītreitinga samazinājums. Nepieciešamība caurumu aizpildīt pietuvināja Kipru bankrotam un paātrināja nokļūšanu dažādu sākumā labvēlīgāku aizdevēju (Krievija), vēlāk neiejūtīgas un prasīgas troikas (Eiropas Komisija, Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka) nagos. Savukārt dalība eirozonā neļāva kipriešiem risināt savas budžeta problēmas, devalvējot nacionālo valūtu, jo pēc pievienošanās eiro nekādas nacionālās valūtas viņiem vairs vienkārši nebija. Atlika pakļauties aizdevēju nosacījumiem. Troikas pirmās prasības 10 miljardu eiro aizdevuma iegūšanai bija neticamas: konfiscēt no 6,7 līdz 9,9% no Kipras bankās noguldītajiem 68 miljardus eiro lielajiem depozītiem. Tiesa, Kipras parlaments šo priekšlikumu noraidīja, vienojoties par citu shēmu – uzreiz konfiscēt 4,2 miljardus eiro no visiem depozītiem virs 100 000 eiro divās lielākajās Kipras bankās – Laiki Bank un The Bank of Cyprus, veikt vispārēju naudas iesaldēšanu gan šajās divās, gan pārējās 43 bankās, aizliedzot teju jebkādus darījumus virs iztikas minimuma. Komplektā ar jau ierastajām aizdevēju prasībām pēc taupības pasākumiem nāca arī prasība palielināt nodokļus. Šajā brīdī var sākt runāt par Krievijas mediju piesaukto Sodomu un Gomoru, jo troikas prasības nozīmēja iznīcināt Kipras finanšu centra statusu un lielā mērā arī kipriešu labklājību.

Patiesību sakot, naudas slēpšanai un izvešanai no valsts ir senas tradīcijas. Valstīs ar totalitāru iekārtu un nedrošu tiesu sistēmu tā bieži tiek uzskatīta par cienījamu un saprātu apliecinošu aktivitāti. Jau divtūkstoš gadus pirms mūsu ēras Ķīnas tirgotāji pamanīja, ka valdniekiem reizēm uznāk vēlme konfiscēt pavalstnieku īpašumus. Lai pasargātu īpašumus no šādas konfiskācijas un nodrošinātos ar līdzekļiem pašu izraidīšanas gadījumā, viņi iedibināja praksi laikus izvest bagātību uz tālākām provincēm vai pat ārpus Ķīnas, glabājot naudu un zeltu tur vai pat ieguldot to biznesā. Tiek uzskatīts, ka tas veicināja Ķīnas tirdzniecības attīstību.

Daudzās valstīs arī mūsdienās naudas izvešana no valsts un biznesa reģistrēšana zemu nodokļu vai ofšoru zonās tiek uzskatīta nevis par korupcijas pazīmi, bet par pašsaprotamu lietu. Nerunāsim par Krieviju, arī daudzi cienījami Latvijas uzņēmēji un uzņēmējas savu biznesu ir reģistrējuši Kiprā. Taču notikumi ap Kipru – gan sākotnējā ideja konfiscēt daļu no pilnīgi visiem depozītiem, gan šobrīd divās lielākajās bankās īstenotā lielo noguldījumu konfiscēšana un noguldījumu iesaldēšana visās pārējās Kiprā reģistrētajās bankās – ir šokējoši.

Var jau būt, ka mazajā Kiprā īstenoto pasākumu bardzības blakusmērķis ir pasniegt paraugstundu tiem, kas vēlētos sniegt pakalpojumus nerezidentiem, par spīti tam, ka, šķiet, Kipras nedienās nerezidentu kapitāls pat nav īsti vainojams. Taču pasākumu efekts noteikti pārsniedz cerēto. Daudzu Krievijas un nu jau viņiem piepulcējušos Eiropas Savienības uzņēmēju un pārtikušu cilvēku acīs Eiropas Savienība sāk līdzināties totalitāram un neprognozējamam režīmam. Kiprā īstenotie pasākumi viņiem iezīmē skaidru brīdinājumu neuzticēties Eiropas Savienības pārvaldes iekārtai un tās dalībvalstu finanšu sistēmai.

Iespējams, šādai globālai neuzticībai ir arvien nopietnāks pamats, jo kolektīvais labums arvien biežāk tiek stādīts pāri indivīda brīvībai, un pat liberāli krievu un latviešu intelektuāļi nespēj tikt galā ar tādu samērā vienkāršu rēbusu kā Žerāra Depardjē rīcība, pieņemot Krievijas pasi un uzvelkot krievu tautastērpu un tādējādi protestējot pret Francijas valdības lēmumu uzlikt nesamērīgus nodokļus viņam kā turīgam franču uzņēmējam. Starp citu, Depardjē neizmanto ofšorus un nav izvedis biznesu ārā no Francijas uz kādu labvēlīgāku nodokļu režīmu. Savu nepatiku pret Putina režīmu liberālie intelektuāļi mierīgi izgāž Depardjē nosodījumā, kurš tiešām nav bijis solidārs antiputina idejām.

Kiprā īstenotās kontu apcirpšanas un iesaldēšanas sankcijas neietekmē Kiprā reģistrēto kompāniju saimnieku īpašumtiesību drošību un anonimitāti, vienīgi naudu, kas glabājas tieši Kiprā reģistrētās banku struktūrās (turklāt Kipras uzņēmums mierīgi savu naudu var turēt arī Bankā Citadele, vai kur nu vēlas). Tomēr optimismam nav pamata. Uzticība sarūk arī ofšoru un līdzīgu regulējumu nodrošinātajai īpašnieku anonimitātei – par to parūpējušies tā sauktie whistleblowers – neapmierināti vai principiāli darbinieki Šveices vai ofšoru zonā darbojošās bankās un uzņēmumu reģistros, kuri ik pa laikam nodod žurnālistiem vai varasiestādēm konfidenciālu informāciju. Aprīļa sākumā dažādu pasaules mediju rīcībā tika nodots disks, kas satur klasiskajā ofšorā, Britu Virdžīnās, 166 000 reģistrētu uzņēmumu sarakstu un daudzos gadījumos arī slepeno informāciju par to patiesajiem īpašniekiem, to vidū jau atklāti dažādu valstu politiķi, līdz šim par trūcīgiem uzskatīti slaveni šķirteņi; seko valsts iestāžu uzsākta izmeklēšana, korupcijas skandāli, demisijas utt. Lai arī tiek uzskatīts, ka, uzņēmējiem bēgot no Kipras, iegūs citas valstis, kas piedāvā līdzīgus pakalpojumus, arvien biežāk notiekošā datu noplūde nostāda uzņēmējus situācijā – uzticēties režīmam, kurš tev var konfiscēt biznesu, naudu, vai riskēt ar pārsteigumiem no zemo nodokļu vai ofšoru zonām. Arī whistleblowing var neizrādīties tik principiāla un šķīsta rīcība, kā varētu likties. Šveices bankas UBS darbinieks Bredlijs Birkenfelds, kurš nodeva ASV varas iestāžu rīcībā bankas informāciju par 4500 ASV pilsoņiem ar slepeniem kontiem Šveices bankā, saņēma likumā noteikto prēmiju, tā tika aprēķināta saskaņā ar formulu un izrādījās 106 miljoni dolāru. Piesardzīgiem, tālredzīgiem vai vienkārši nodokļus ekonomējošiem uzņēmējiem dzīve kļūst arvien grūtāka, un, iespējams, labākais, ko var darīt, ir sekot Bībelē aprakstītajam Zālamana Mācītāja ieteikumam – bagātību sadalīt septiņās vai pat astoņās dažādās daļās.

Šajā vietā, iepriekš lūdzot lasītājam piedošanu, es gribētu atļauties nelielu lirisku atkāpi virzienā, kurā mani aizveda pārdomas par naudas slēpšanu vispār.

Vēlmei pasargāt uzkrājumus ir senas kultūrvēsturiskas un varbūt pat bioloģiskas tradīcijas. Vēl izplatītāka tā ir starp cilvēkiem, kuru rīcībā ir mazāk nekā miljons, piemēram, 400 vai 1000, vai 100 000 latu. Slēpt mazākas summas var būt arī interesantāk nekā lielas summas ar dārgu juristu, grāmatvežu, nominālo direktoru un grūti saprotamu ofšoru palīdzību – slēpjot mazas summas, ir iespējams gan pastrādāt ar lāpstu, gan apvienot slēpšanu ar mājas labiekārtošanu vai amatniecību. Naudas vai bagātību slēpšana var izvērsties par īstu piedzīvojumu un intelektuālu spēli, bet reizēm arī par murgu. Atminos, ka reiz steigā noslēpu 380 latus, lai ilgākas prombūtnes laikā pasargātu tos no remontstrādnieka acīm. Atgriežoties naudu neatradu, un aizdomas, protams, krita uz strādnieku, tāpēc remonts turpinājās savstarpējas neuzticēšanās gaisotnē. Nauda atradās pēc pieciem mēnešiem, izrādās, biju to noslēpis nevis, kā šķita, drēbju skapja augšējā plauktā, bet grāmatā “Patiesība un metode”.

Drosmīgākie tur naudu bankā, visbiežāk vienlaikus vairākās bankās, taču, papētot nopietnus naudas un mantas slēpšanas ieteikumus, redzams, ka no naudas glabāšanas bankā vai bankas seifā kategoriski tiek ieteikts izvairīties. Pamatojums – bankas ir pakļautas finanšu sistēmas nedienām un viegli pieejamas varas iestādēm. Tāpat netiek popularizēta naudas slēpšana svešā un sabiedriskā īpašumā vai izteikti funkcionālos priekšmetos. Katrs, kurš lasījis “Divpadsmit krēslus”, zina, pie kādiem piedzīvojumiem un rezultāta tas var novest. Starp pamācībām, kā labi noslēpt naudu vai dārglietas, jāpiemin naudas pielīmēšana paklāja apakšpusē, slēpšana aizkaru vai drēbju skapja stangā, izgrebtās grāmatās, puķu podos, speciāli šim mērķim izveidotā mājokļa elementā, piemēram, griestu balsta viltus kolonnā, lietusūdenim nepieslēgtā caurulē garāžā, kaķa čuru kastei apakšā pielīmētā aploksnē, bērnu rotaļlietās, tamponu kastē, saldētavā, fotogrāfijas vai gleznas rāmī, zem klavierēm, atvilktņu apakšā, netīro drēbju grozā. Viens no populārākajiem ieteikumiem ir naudas vai zelta ierakšana zemē, tiek ieteikts izmantot plastmasas cauruli, hermētiski to noslēgt un ierakt dārzā, vēlams vismaz divu metru dziļumā, tuvu citiem metāla objektiem – sētas stabiem vai vēl labāk zem staba, metāla priekšmetu slēpšanas gadījumā ieteicams, lai zemē atrastos dažādi citi dzelži, tas viss, protams, lai nojauktu pēdas personām ar metāla meklētājiem. Ir ieteikumi, kā nodrošināties gadījumos, ja slēpējs tiek spīdzināts vai ja zaglim ir daudz laika. Lielu summu īpašniekiem, kas vairs nevēlas uzticēties Eiropas Savienības banku vai citām finanšu sistēmām, šādas metodes var arī nepalīdzēt. Vienā 100 dolāru banknošu paciņā ir 10 000 dolāru, miljons dolāru ir 100 šādu paciņu, tās ir 3–4 kurpju kastes, ko nemaz nav tik viegli paslēpt, un jādomā arī par ugunsgrēka briesmām. Turklāt visas šīs metodes nepalīdz slēpējam, ja viņam pēkšņi jābēg un atgriezties nav iespējams. Tāpat tās nepalīdzēs, kad ar naudas meklēšanu sāks nodarboties varas iestādes ar neierobežotu laiku, speciālistiem un naudas saošanā apmācītiem dienesta suņiem.

Kā viena no drošākajām metodēm bagātības saglabāšanai līdz šim tika propagandēts un uzskatīts zelts. Zagļu maldināšanai izmērā nelielu, bet kilogramu smagu zelta stieni 30 000 latu vērtībā tiek ieteikts nokrāsot melnu un nolikt uz grīdas pie durvīm, itin kā tas būtu parasta atdure pret durvju aizvēršanos. Taču dziļu dūrienu mugurā zelta pārdevēju industrijai nesen izdarīja viens no redzamākajiem līdzšinējiem sabiedrotajiem Džordžs Soross. Soross pārdeva savus zelta krājumus. Viņš bija atklājis un nekautrējās to arī pastāstīt, ka zelts ar tā augsto popularitāti vairs nav labs līdzeklis uzkrājumu veikšanai. Nesenā pieredze kārtējās Eiropas finanšu sektora krīzes laikā viņam ierādīja, ka krīzes brīdī cilvēki, lai tiktu pie nepieciešamās naudas, steidzas pārdot daļu uzkrātā zelta, un tas notiek jau tādos apjomos, ka zelta cena tajā brīdī pamatīgi krīt, – tas pierāda, ka zelts ir neuzticams ieguldījums.

Lai arī uz Kipru turpmāk brauksim kā uz Afrodītes salu, nevis kārtot biznesa lietas, acīmredzot cilvēku prāti turpmākajos gados arvien vairāk tiks nodarbināti ar mūžseno jautājumu: kā efektīvi noslēpt lielas naudas summas, kur zagļi, rūsa un valdība to neapdraud, un kā tai pašā laikā padarīt naudu viegli pieejamu ārkārtas situācijās.