Ieviņš Rīgā

Es īsti neesmu iedziļinājies, kā tas viss ar to Rīgu sākās. Saproti, es eju un redzu. Tas medību prieks. Tas nenozīmē, ka man ir kāda mīlestība ar Rīgu. Tas ir mans mistiskais aicinājums — kaut kur iet, kaut ko darīt. Pa vidu, protams, ir sentiments, jo es reizēm esmu naivs un sentimentāls, nu, velns parāvis, es varu būt sentimentāls! Raudāt… Un es varu atvainoties, ja vajag, un, ja vajag, tādu smaku palaist reizēm!

Akadēmija

Jau Lietišķās mākslas vidusskolā man bija vēlēšanās kaut ko pabildēt. Kursa biedrs Jānis Borgs uzticēja man savu zorkiju — vai zenītu? — un es bildēju Mālpilī baznīcu un savu suni. Bet pa īstam viss sākās armijā, kur mani paņēma klubā un vajadzēja būt ne tikai noformētājam un dekoratoram, bet arī fotogrāfam. Iedeva vecus dzelžus, atbrauc ģenerāļi, jātaisa “molņijas” — jāsafotografē, kamēr viņi dzer šņabi, jānokopē, un, kad viņi iet ārā no pulka, visas bildes jau karājas. Vai viņi redz vai neredz, tā nav mana darīšana. Armijā bija materiāli, es sāku visādus eksperimentus taisīt, kodināt. Kamēr es divus gadus muļļājos armijā, Henriks Vorkals jau izspruka ārā un iestājās akadēmijā. Stājnodaļās visur bija profesori, visur bija akadēmisms. Bet Heimrāta nodaļa, tekstilnodaļa — lietišķā. Protams, akadēmiskajām disciplīnām bija jābūt līmenī, bet — kompozīcija! Izdoma! Šiverēšana! Funktieris! Pekstiņi! Muļķības! Nekāda ideoloģija! Turklāt Heimrāts bija tā nostādījis, ka kursā nevarēja uzņemt vairāk par pieciem sešiem cilvēkiem: viena telpa — piecas stelles. Un katrā kursā jābūt vismaz vienam džekam. Mēs, lielākā daļa no tiem džekiem, esam bijuši tekstilmākslas dezertieri. Man tā lieta faktiski neinteresēja, es stellēs sēžot jutu, ka man pa to laiku jau nāk citi funktieri, citas idejas, es nevaru nosēdēt uz tā ķebļa. Es ātri pārgāju uz auduma apdrukāšanu. Sietspiede, emulsiju klāšana, drukāšana. Citi zīmē, es izmantoju foto — mikro, makro, visādus faktoriņus, veidoju solarizācijas. Mēs sametāmies kopā ar Aldoni Kluci, kuram baigi patīk laboratorijas ķīmiskie procesi, kurš bija labs amatnieks, tehnologs. Viņš bija gados vecāks, ļoti labi juta manu idiotismu — reizēm tas prasīja no viņa milzīgas pūles, jo es nebiju tik precīzi izdomājis, kā atrast īsāko ceļu līdz rezultātam. Rezultāts nekad nebija precīzi nolasāms.

Mežaparks

Vēlāk mēs vairs nedrukājām uz drēbes, bet sākām taisīt fotosietspiedes darbus, un materiāls, uz kura mēs to darījām, nebija noteicošais. Uz hromerzaca, uz mēbeļu kartona. Es griezu un kombinēju — tagad uz kompja uztaisīt to ir elementāri. Ar Māru Zirnīti braucām un vācām novadu daili, piemēram, kaut kādas durvis. Tad atkal hepeningi ar Grinbergiem — plika meitene šāda vai tāda. Un tad es pa naktīm Mežaparkā tās lietas kaut kā kolāžoju. Tad uz sieta bišķi ieretušēt, pārnest, uztaisīt tehnisko filmu — un tālākais bija Aldoņa ziņā: apvilkt audeklu, linu vai kaprona zīdu, uzlikt gaismasjūtīgo emulsiju, uztaisīt tādu materiālu, caur kuru pēc tam kopīgi mēs varam gleznot. Tas bija baigi interesantais laiks — pa naktīm, ar visu to bohēmu, kas tur Mežaparkā jaucās pa vidu. Tajā laikā vēl varēja atļauties visu. Bišķīt arī atlicināt naudu, nopirkt krāsas, pa nakti cept desas un sīpolus — līdz rītam. Sešdesmit devītajā gadā, kad es iestājos akadēmijā, sāku īrēt Mežaparkā Pēterupes ielā bēniņus. Tur it kā bija pieci dzīvokļi, piecas istabas. Apmēram 20 gadu laikā tur izgāja cauri plejāde akadēmijas kolēģu un čomu, kam vajadzēja kādu istabiņu: Larisa Brauna, Vorkals, Preiss, Priedīte, Borgs, beigās Dimiters, Polis, tie bija pēdējie. Sieva dzīvoja Ķengaragā un es dzīvoju Mežaparkā. Foršas izstādes mēs uztaisījām. Rīgā oficiālajās grafikas izstādēs komisijas mums darbus nepieņēma. Pirmais sietspiedi izmantoja Šegelmans, bet viņš netaisīja fotosietspiedi, to, ko Endijs Vorhols, bet vienkārši uz sieta pats ar roku uzmālēja emulsiju. Tas bija tiražējamās grafikas variants, tur nebija ne smakas no fotogrāfijas. Mēs ar Aldoni skaitījāmies pionieri. Planetārijā mums bija izstāde, tad Tukumā, mākslas muzejā — tur bija meitenes foršas, kas saprata, ka mēs taisām lielu — babāh! — bliezienu. Protams, tas bija notikums! Ja mums toreiz būtu bijis dators, mēs varbūt būtu daudz labāk nospīdējuši. Bet tagad dators ienāk kā spēļlietiņa, un vajag baigo veci, lai tās emocijas par iespējām, ko dod dators, savaldītu. Datoram lielākā vērtība ir tad, ja tu proti no kaut kā atteikties. Konceptuāli iztīrīt savu smadzeņpodu un sevi disciplinēt. Vienīgais interjers, kur vēl ir no 70. gadiem saglabājies tas, ko mēs ar Aldoni taisījām, ir bijušajos politpārvaldes pagrabos — kafejnīcā Arhitekts. Man vienmēr ir patikusi spēlēšanās, tāda bilde, kura nav pārāk piesātināta ar kaut kādiem sižetiem, bilde, kas mainās atkarībā no tā, kā gaisma krīt. Plakātiski spicprātīgais periods man nāca vēlāk, kad mēs ar Aldoni nolēmām, ka šajā jomā esam izdarījuši visu, ko tobrīd var.

Planetārijs

Es iegāju žurnālistikā tikai apstākļu spiests. Mācījos akadēmijā, man bija ģimene, piedzima bērni, bija jārūpējas par viņiem, un tad sākās draudzība. Pirmā draudzība — vecā Drauga redakcija: Ati, nāc, pafotografē, kādreiz pabrauksim! — nu, turpat ap stūri, es ātri varēju no akadēmijas pārskriet, aizbraukt, nokopēt. Es tur uztaisīju mazu laboratoriju. Bet man pietrūka, es nevarēju uzturēt ģimeni. Atkal turpat blakus — Planetārijā man bija iespēja: galvenais mākslinieks. Jā, jā, galvenais, es, es. Es taisīju tos kretīniskos — ar plakanu spalvu, trīs eksemplāros… Galvenais, tur bija darbnīca un es pēc akadēmijas varēju fiksi tur ieskriet. Un, galvenais, tur sākās visa tā foršā čomošanās. Piektdienas dienās tur parasti — pēc tirdzniecības palātas — Razums, Cilītis, Šēnbergs, Smelters un tā. Un es saņēmu tur savu mazo mēnešaldziņu, lai varētu uzturēt ģimeni. Ka tā ir baznīca — nē, man pat prātā neiešāvās. Jā, tagad tas ir apceres vērts, un manos arhīvos ir bildes, kā lika krustus. Es vienkārši to nesapratu. Es esmu par dumu. Acīmredzot nenokonstatēju tai brīdī. Es esmu reālists, es esmu praktiķis, es tikai strādāju un daru. Man neinteresēja tai brīdī ne vēsture, nekas. Bet es tev varu izstāstīt tādas epizodes… Piemēram, kad es taisīju diplomdarbu, tad mēs ar Aldoni to darījām tajā pašā Planetārija pagrabā. Un naktī, kad jau pēdējās dienas un pēdējās stundas, kad tev jāizliek diplomdarbs, kad tu esi vienu, trīs, četras planšetes sabojājis un tevi tas viss neapmierina un tu tur ņemies, un tai brīdī, kad tu jūti, ka ir nervs, kad tu jūti, ka ir, ka visam jābūt — pēkšņi vairs nav! Saproti, pēdējais siets ir novilkts, krāsa ir uzvilkta, bet nav tev vairs, ar ko krāsu izmazgāt no sieta! Vēl viens lazējošais mazais klājumiņš! Tai naktī Aldonis sacīja: būs! Viņš iziet uz ielas, uz Ļeņina ielas ar spaini, notur smago mašīnu un dabū etilbenzīnu! Vēl tur man bij kādi palīgi, kas mēģināja kaut ko čubināties, bet viena daļa varbūt jau gulēja kaktos. Bet Aldonis par rubli ietecināja spainī, un ar to varēja izmazgāt. Un mēs mazgājām sietus, tu saproti, ko nozīmē etilbenzīnu elpot iekšā? Viņš arī savelkas rokās, un otrā dienā tu staigā tāds kā tagad tie mazie narkomāni…

Pērses iela

Pēc akadēmijas es sāku strādāt Pērses ielā, Padomju Latvijas Sievietē. Nositās Padomju Latvijas Sievietes fotodāma Alise Iļjina, traģiski gāja bojā. Man jau bija no akadēmijas norīkojums uz 2 gadiem strādāt Planetārijā par mākslinieku — un pēkšņi tāda situācija, man piezvana: ir atbrīvojusies vieta, te tev ir linhofs, te tev tehnika… Tur arī bija tādi foršie gaitenīši — Zvaigzne, Liesma, Sieviete… Nokārtojās tā, ka es tiku vaļā no Planetārija žņaugiem. Man tas izrādījās ļoti būtiski — es domāju, drusku pastrādāšu presē, drusku uzkrāšu naudiņu, uzturēšu savu ģimeni, un pēc tam es atkal sākšu savu škunsti… Tajā laikā es piedalījos plakātu izstādēs, taisīju lietišķo grafiku. Toreiz bija divi žurnāli, no kuriem es mācījos — Szpilki un Projekt, protams, kas gan cits. Zīmēju visādas idejas, kas iešāvās prātā. Sirds ar krampīti — tā ir gājusi cauri visādiem televozijas sižetiem, bet nekur nevienas norādes, ka tā ir mana. Bet presē tāda sakritība: pēkšņi kaut kādā marta numurā — Latvijas PSR pieci žurnāli, visiem pieciem Ieviņa vāki! Izņemot Dadzi. Tas bija septiņdesmito gadu beigās.

Akas iela

Nejauši — man Rolands Zagorskis bija čoms, es viņam kāzas biju nobildējis ar Guntu Virkavu — nejauši mēs ar Rolandu satikāmies, viņš saka: nāc uz Akas ielu. Tur Brenčs uztaisījis tādu klubu. Toreiz viņš filmēja Ralliju. Brenčs bija tāds vecis, viņš pateica: manā filmā?! Es taču nevaru ļaut aktieriem izģērbties, ja viņi ir mīkstie! Tev tur jādod pa purnu, jākrīt, bet tu tur ar tādu punčuku! Rolands man ierādīja šito vietu Akas ielā. Trīsreiz nedēļā es sāku iet, forša kompānija, aktieri. Bet tur bija arī kvalitatīvie veči, kas skatījās uz tādiem mīkstajiem, kuri atnāk un domā, ka nu būs baigie veči — skatījās un gaidīja: viena nedēļa, divas un viss, pazūd. Bet es izturēju. Mēs tur satikāmies ar Kārli Baumani, kurš kādreiz Padomju Jaunatnē rakstīja par kino, gadiem regulāri satikāmies. Atnāk veči. Anekdotes, cilājam štangas, uz pirts lāviņas — saproti, tas bija klubiņš. Es sapratu, ka man tas ir vajadzīgs. Un tad pēkšņi es Kalngalē, kāpu malā ieraudzīju, ka tur veči baltos kimono plīvo… Un tas bija nākošais periods. Mēs bijām pirmie ar Kārli Baumani, kuri iesaistījāmies tai laikā nelegālā Austrumu cīņu mākslas klubā — karatē, teikvondo. Lielā grupā. Tie, kas mūs vadīja, pārsvarā visi ir nelaiķi, jo pēc tam iesaistījās kaut kādos reketos — jerzini, travini — tika nosisti, nu, vispār kriminālisti… Bet tad mēs gājām ar baigo entuziasmu: kārtīgas stājas, kārtīgi bloki, kentosi. To filozofiju mēs ar Kārli vairāk paši attīstījām, jo tur bija tāda krievu mentalitāte. Bet tur arī bija forši džeki, Gatis Vanags bija grupas vadītājs, viņš mani paņēma par sen pai, vadītāja vietnieku, mūsu grupā darbojās tagadējais arhibīskaps un citi spilgti personāži. Man vitāli patīk visādas šitādas izdarības! Mans lielais dēls Toms, kuram tad bija seši septiņi gadi, nāca man līdz uz Akas ielu, tad skrēja man līdzi maratonus, bet tad, kad man bija 50 gadu jubilejas izstāde Čirī, viņš Dānijā dabūja Eiropas vicečempionu kikboksā… Tas aizgāja pats no sevis. Mazie puikas arī nāk man līdzi uz Akas ielu. Es visiem večiem saku: tu vari pīpēt, dzert — galvenais, ko tu liec pretī! Es varu skriet maratonu, es zinu, ko tas nozīmē, kad pēc 35 kilometriem pauti un kājstarpe visa ir samuskuļota — un tad man sākas tas kaifs, tā paššaustīšana. Un, otrkārt, tā skaidrība. Ideju līmenī. Kad tu brauc ar riteni, varbūt noguris — bet visi tie saules stari! Tie rīti un tās smaržas, jūlijs, augusts, rudzi nopļauti — vai auzas, kaut kāda kaka uz šosejas kūp, tie procesi. Un tai brīdī, kad tev grūti… Nu, nevar par to pateikt neko vairāk.

Poligrāfiķu klubs

Mani savā laikā gribēja iepīt par tādu maķenīt tā kā tādu teorētiķi. Bet mans priekšstats ir tāds: ja mēs runājam par foto lietām, tad vispirms rādi un tad runāsim. Es esmu nikns, ja man žurnālisti saka — satiksimies kafejnīcā, parunāsim. Par ko? Nāc pie manis mājās, vienalga, kāda miskaste, vai darbā, vai dzersim šņabi vai vīnu, tās ir citas lietas, bet katrā ziņā, lai man būtu tapete aiz muguras. Lai man ir kaut kāds fons un es varu savu viedokli parādīt. Par konkrētu lietu, par konkrētu fragmentu. Mani uzaicināja Birkmanis lasīt lekciju fotoklubam Rīga, iedomājies. Desmit rubļi par lekciju. Es domāju, nu, labi, varbūt, ka es kaut ko varu pateikt. Zini, ar ko tas beidzās? Es aizbraucu uz Poligrāfiķu kultūras namu, esmu sagatavojies, nedēļām lasījis — bet kam? Kāds adresāts? Kas man jāsaka? Kas man jāpierāda? Es tajā laikā jau taisīju sietspiedi — nevienu tas neinteresēja. Es esmu par stulbu, ko es viņiem varu pateikt? Sēž tādi večuki. Uzgāju, nostājos, paņēmu savu bloku un sāku lasīt. Lasu, lasu — un domāju: idiots, ko es te esmu sarakstījis! Neviens ģīmis nebija uzticības vērts, nu, tādā nozīmē, ka tu runā un uzticies, visi tādi, kas par mani domā — nekas tu neesi. Es pateicu: es atvainojos, man ir nelabi. Un viss. Man palika slikti, es esmu slims — un aizgāju. Man teorija neiet pa priekšu darīšanai, mani dzen darbošanās prieks.

Neformālā Rīga

Manuprāt, tā ir tā, ko ne katrs ierauga, un ne tā, ko mēs piedāvājam kā preci. Es vienkārši esmu gadījies tai brīdī Rīgas teritorijā un redzējis situācijas, kuras man patīk. Veiksmīga sakritība, ka man ir bijis somā vai padusē fotoaparāts. Nekas nav inscenēts. Pat meiteni uz plakāta Skolas ielā pats nesapikoju, to jau puikas bija izdarījuši — lai gan faktiski es nožēloju, varbūt man būtu iznācis labāk. Vai arī krematorija, kur dedzina dzīvnieku līķus, stāv, kaudzē samesti, atvesti no veterinārajām klīnikām. Piramīda no kaķīšiem. Es jau būtu varējis uzlikt, bet gadījās — zilais papagailītis bija uzlikts uz suņa. Ir moments, un vairs nav. Kāpēc man jāglezno, ja es varu nobildēt? Varbūt tas man ir vecais tekstilnieka nervs — meklēt faktūras? Akadēmijā profesori teica — Ieviņš nofotografēs, viņš jau neprot zīmēt. Un tā arī es gāju…