Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rakstu par Gazu no Jeruzālemes, 78 km līdz Gazas robežai. Tieši tāds pats skaitlis, 78 % izraēliešu, uzskata, ka šis karš bijis veiksmīgs. No manis nepilnas pusstundas gājienā American Colony smalkajā viesnīcā sēž slavenākā CNN Tuvo Austrumu reportiere Kristiāna Amanpura, un vismaz vienai no mums būtu bijis jābūt Gazā, lai aprakstītu tur notiekošo. Viņa ir ziņu karaliene, es olekti garš vīriņš vai tuvu tam. Izraēlas valdība savas neveiksmīgās Otrā Libānas kara pieredzes mācīta, šoreiz izlēma žurnālistus kaujas laukā neielaist. Tie kā gājputni pulcējās Sderotas pilsētā valsts dienvidos un varēja, sēdēdami bumbu patversmēs, skaitīt Kassam raķetes un publicēt intervijas ar cilvēkiem no šīs robežpuses, gaidot, kamēr notiks lielā žurnālistu izloze. Uz to Izraēlas armijas vadību piespieda Augstākā tiesa, taču lielākai daļai nācās iztikt ar telefona intervijām ar gaziešiem, kuri bija daudzviet nepieejami, mēģinot palikt dzīvi neskaitāmajās apšaudēs. Izlozētas tika astoņas vietas - divas Izraēlas žurnālistiem, sešas visiem citiem. Izklausās pēc absurdas bērnu spēles - uzmetīsi sešinieku, redzēsi nāvi sejā. Skaidrs, ka armijas kājnieki, kas pārvietojas tanku un dūmu aizsegā pat skaidrā dienas laikā, nenošķirs arābu sievieti, viscaur melnā, un žurnālistu ar TV uzrakstu pāri ložu necaurlaidīgai vestei. Un viena žurnālista nāve acīmredzot ir simtu citu vērta. Ik pa laikam par robežpārkāpumiem tiek apcietināti arī vietējie žurnālisti, kuri Izraēlas noteiktās 16 mēnešu ilgās blokādes laikā ir atradušies Gazā nelegāli, lai pastāstītu, kā izdzīvot teritorijā, kurā 80 % palestīniešu atrodas uz nabadzības sliekšņa. Viena no slavenākajām aizturētajām ir Ha-Ārec laikraksta ultrakreisi noskaņotā žurnāliste, holokaustā izdzīvojušo ebreju meita, Amīra Hass. Viņa pārsvarā uzturas palestīniešu teritorijās un nepārtraukti raksta par Izraēlas okupācijas radītajām ciešanām. Kaut gan pēc pāris rakstiem, kuros tā kritizēja palestīniešu savstarpējās bruņotās sadursmes un izrēķināšanos dažādu frakciju starpā, Amīra pamanījusies nokļūt arī dažādos Hamas partijas melnajos sarakstos. Ja nebūtu viņas un Gideona Levī - vairums Izraēlas mediju pārsvarā aizkustinātu lasītāju sirdis ar stāstiem par Sderotas dzīvokļos iesprostotiem suņiem un kaķīšiem, kas vieni pamesti mēģina izdzīvot raķešu apšaudēs (jā, man arī žēl) un par varonīgu pāru kāzām bumbu patvertnēs un kaujās apkvēpušām vīrišķīgi atturīgām, cenzūras apmiglotām zaldātu sejām. Hartmana skolā pie manas mājas reliģiozās jūdu meitenes par brīvu pieskata bērnus ģimenēs, kuru tēvi tagad atrodas Gazā. Viena stāsta man brīnumus, kuros Dievs pasargājis vienu no tiem, viņš tik pieliecies sasiet armijas zābaku un lode pārlidojusi pāri galvai. ‘Arābiem nav svēta cilvēka dzīvība,” nosaka 12 gadus vecā Alma.
Ja es sev atļautu ciniski pamētāties ar skaitļiem, tad pēc pēdējiem datiem izskatās, ka viens nogalināts izraēlietis ir bijis 100 gaziešu vērts. Pēc datiem, kurus Gazā savācis Izraēlas Cilvēktiesību centrs Okupētajās teritorijās Be-Celem, trīs nedēļu laikā tika nogalināti 1315 Gazas iedzīvotāji, no tiem 410 bērnu un 104 sievietes, pāri par 5320 ievainoto. No Izraēlas puses bojā gājuši 3 civiliedzīvotāji un 10 kareivji, ievainots ap 200 izraēliešu. Neviena puse neskaita tos, kas atrodas šoka stāvoklī, bet fiziski nav ievainoti. Tikpat labi ir skaidrs, ka pieprasīt no Izraēlas, lai tā proporcionāli pielieto militāro spēku cīņā pret Irānas un Sīrijas bruņoto Hamas, ir veselīgs un cilvēcīgs ideālisms. Izraēlas armija nekaros ar Kassam raķetēm, kas mēdz nobīdīties no mērķa par trim kilometriem attālumā, ar vasaras nometnēs nesistemātiski trenētiem kaujiniekiem un prettanku granātām, kuras mēdz uzsprāgt, pirms vēl izšautas. Gazas sektors ir viena no visapdzīvotākajām teritorijām Tuvajos Austrumos - platībā, kas tikai mazliet lielāka par Rīgas teritoriju, dzīvo 1, 44 miljons gaziešu, puse no tiem bērni, un, atšķirībā no Izraēlas medijiem, es par bērniem saucu arī pusaudžus līdz 18 gadiem, kas te bieži tiek iecelti jaunu vīriešu kārtā. Jebkura moderna armija pilsētās ar šādu iedzīvotāju blīvumu nespēj izvairīties no civiliedzīvotāju upuriem, tāpēc, paildzinot militāro ofensīvu, Izraēla jo vairāk sāka atgādināt mēru zaudējušu dzelzs krabi, aiz kura paliek tūkstošiem sabrukušu namu un ciematu. Armijas vadības taisnošanās, ka šoreiz tā centās maksimāli izvairīties no neapbruņotu iedzīvotāju upuriem, vienkārši nekādi nesakrīt ar līķu skaitītāja cipariem.
Kad gājis bojā Izraēlas karavīrs - uz viņa vecāku māju dodas trīs rezervisti un ārsts. Pirms vēl tiek klauvēts pie durvīm, lai atnestu nāves vēsti, viens no rezervistiem civilā uzzina, vai mājā kopā ar bērniem ir pieaugušie. Ja tā ir darbavieta, tad lai izvairītos no situācijas, kad trīs zaldāti maldās caur ofisu telpām, pa ceļam izbiedējot katru, kuram dēli vai meitas dienē armijā, sākumā tiek noskaidrots, kurā telpā atrodas bojā gājušā māte vai tēvs. Iedomāties valsti, kas pieliek tādas pūles, lai saudzīgā veidā paziņotu par savu karavīru nāvi, un kas tai pat laikā Gazas ofensīvā pirmās četras dienas turpināja nepārtrauktas apšaudes, neļaujot ne savākt bojā gājušos, ne apkopt ievainotos, ne tos pienācīgi apglabāt.
Rīgas Laika uzdevumā man bija jāatrod palestīnieši, kuri varētu uzrakstīt savas liecības tam, kas šobrīd notiek Gazā. Kamēr es apzvanīju Izraēlas kreiso kustību organizācijas, tapa skaidrs, ka lielākais, uz ko varam cerēt, ir telefona intervijas. Daži no tiem, kuriem lūdzu kaut ko uzrakstīt, atbildēja ar kareivīgiem saukļiem un asiņainām mobilā telefona fotogrāfijām. Laimīgas sagadīšanās dēļ man izdevās sazvanīt pāris gaziešus, daži godīgi lamājās un klaigāja, ka šis ir genocīds un Hamas nepadosies, Izraēla nespēs sagraut visus tuneļus, pa kuriem tiek ievesta munīcija, ka viņi turpinās cīņu par neatkarību. Līdzīgu reakciju pilnīgi negaidot saņēmu ik dienas, atverot skype. Te arab(gaza), te truemuslim un arabprince man sūtīja visai vienādus tekstus: “Jerusalem our. Palastin”, “i hat you”, “gaza will win!” Sākumā es nodomāju, ka rakstītāji patiešām atrodas Gazas sektorā un baro savus datorus tās nieka pāris stundas dienā, kad tiek padota elektrība, ja viņu dators nav sašķaidīts gabalu gabalos pēdējās apšaudes laikā. Tikai vēlāk iedomājos katram rakstītājam pajautāt, no kurienes tieši es tieku ienīsta. Noskaidrojās, ka viņi raksta no Marokas, Alžīrijas un Libānas, ka vienīgais, ko viņi spēj darīt, ir katram, kas uzrāda savu atrašanās vietu ienaidnieka teritorijā, agresīvā bezspēcībā uzrakstīt, es tevi ienīstu. Bet no tā jau nemirst.
Kad zvanu, klausuli Gazā vienmēr paceļ vīrieši. Viņi nezina, kur atrodas Latvija, bet piekrīt mazliet parunāt. Apkārt valdot haoss un nav iespējams pat apglabāt bojā gājušos. “We stink, no water, no showers. But we alive. ” Situācija ir briesmīga, lūdzu, uzrakstiet, ka mēs neesam izgājuši no mājas divas nedēļas. Musa no Khan-Junes, viens no retajiem, kas bija ar mieru parunāt ilgāk, vairākās sarunās stāstīja, ka tūkstošiem gaziešu tagad ir kara bēgļi paši savās mājās. Tie dzīvo ANO skolās, pārpildītās telpās. Tikai tagad tiek atrasti pirms divām nedēļām zem drupām saspiesti cilvēki, neviens nemāk pat teikt, puikas vai meitenes. Viņš redzējis apdegušus cilvēkus, kas kliedz un met nost drēbes, bet ātrās palīdzības mašīnas ne vienmēr varot tikt cauri apšaudei vai betona gabaliem. “It’s very difficult for us. No hope.” Radu puika no Beit-Lahijas helikopteru apšaudē zaudējis redzi, vārdā Luajs Subuhs, 10 gadus vecs. Sievietes dzemdē pagrabos, tumsā. Ja vajadzīga ārsta palīdzība, nekad nevarot zināt, kad to varēs saņemt. “Drošību mums negarantē nekas, ne slimnīcu patvertnes, ne ANO ēkas, ne UNRWA skolas, jo, ja kāds no Hamas snaiperiem atrodas uz šo ēku jumta, Izraēlas armija atbild ar raķešu šāviņiem.” Izraēlā to uzskata par vienu no veiksmīgākajām Hamas taktikām, jo snaiperu klātbūtni ir grūti pierādīt un bieži vien izraēliešu armijas atbildes reakcija pasaules acīs tiek uztverta kā pārspīlēts militārā spēka pielietojums. “Esiet stipri, turieties, dzirdēju, ka Izraēla atļāvusi ievest humāno palīdzību,” es varu tikai atkārtot, jo sarunās ik pa laikam jāatkārto viens un tas pats, dzirdamība ir draņķīga.
Liecībās, kuras es saņemu uz e-pastu, pienāk dažādu organizāciju brīvprātīgo pierakstītie ciešanu stāsti - kāds jau tos atlasījis, necilvēciskākos un smagākos, visu izdarījis manā vietā. Nogalināti gazieši ar baltajiem arābu sieviešu lakatiem rokās, kas iznākuši padoties, tie mirst bērnu acu priekšā. Tas, ka 12 bērnu ģimene zaudē divus bērnus un vectēvu, šķiet par maz, jo paliek taču vēl tik daudz bērnu - tāpēc vairākās liecībās uzsvērts, ka nogalināts vienīgais bērns, uz kura dzimšanu ģimene gaidījusi gadiem un cita vairs nebūs. (Palasiet paši, http://wwwbtselem.org/english/ Testimonies/index.asp.) It kā kara ainu aptaurēti mēs vairs nespējam just līdzi tiem, kuriem nav atņemts pats pēdējais, nogalināts vistuvākais, padarīts akls visjaunākais. Man arī vajadzētu izvēlēties asiņaināko stāstu, kas spētu satriekt tās kuslās dvēseles, kas atrodas ar Gazu vienā laika zonā un četru stundu lidojuma attālumā, bet patiesībā neticami tālu.
Lūk, te būs viens no publiskākajiem bēdu stāstiem - triju meitu nāve tiešajā ēterā. Ne tāpēc, ka tēvs bija lielākās Gazas slimnīcas Šifas ginekologs, gadiem strādājis arī Izraēlas slimnīcās un piedalījies starptautiskajā ārstu misijā Afganistānā. Ne tāpēc, ka nebija ne Hamas, ne Fatah organizācijas loceklis, bet tāpēc, ka gaudoja sāpēs Izraēlas 10. kanāla tiešajā ēterā, jo tikko Izraēlas tanku šāviņš nogalinājis viņa trīs meitas, un tas izraisīja zvanu jūru. Simtiem cilvēku sūdzējās, ka 10. kanāls bojā ebreju valsts tēlu pasaulē un neuzsver izraēliešu pašu ciešanas. Dr. Azadīns Abū El Eišs no Beit Lahijas, netālu no Izraēlas robežpunkta, ik dienas ziņās stāstīja, ko viņš redz pa savas mājas logu, kā tas ir - nedēļām dzīvot nāves bailēs un zināt, ka Izraēlas kareivju vidū ir viņa ebreju draugu bērni. Pirms trim mēnešiem zaudējis sievu, kas mirusi no vēža, viņš vienā mirklī pazaudēja savas trīs meitas, jaunākajai tikai 14, brāli un divus brāļabērnus. Izraēlas armijas preses atašejs paziņoja, ka no minētās mājas jumta šāvis snaiperis, tāpēc armija atbildējusi ar tanku granātām.
Tai pašā laikā es saņemu izraēliešu veidotus klipus ar visu bojā gājušo bērnu fotogrāfijām, vārdiem un vecumu. Liekas pilnīgi neiedomājami, ka par manu sīko un šauro sirdsapziņas lauku cīnās tik daudz mirušo bērnu. Izraēlas medijos vēl pirms Gazas ofensīvas “Svina lietus” ik dienas tika rādītas bildes no bumbu patvertnēm, kur skolu un bērnudārzu bērni ik dienas pavadīja garas stundas, kamēr notika Hamas raidīto raķešu apšaudes. Lai ir skaidrs, katrai valstij ir tiesības aizsargāt savus pilsoņus, bet vai katra militāra operācija būtu jāpārvērš par karu? Ja kādreiz karš bija militārs konflikts divu valstu vai nāciju starpā, tad kā saukt karadarbību pret bruņotiem kaujiniekiem teritorijā, kuras robežas, jūras un gaisa telpa jau tā atrodas Izraēlas pakļautībā? Karš izklausās daudz labskanīgāk, uzvaras gadījumā tajā tapina varoņus, kuru slavas spīdums spēj apgaismot arī sevi apkaunojušus politiķus, kāds šajā gadījumā ir premjers Ehuds Olmerts - kura tuvredzība atnesa lielus zaudējumus Otrā Libānas kara laikā un kura finansiālajos darījumos pat valsts kontrolieris var kaklu lauzt. Spožā, asiņainā un ar minimāliem Izraēlas zaudējumiem veiktā operācija “Svina lietus” palīdzēs šai valdībai noturēties pēc vēlēšanām februāra vidū. Tikmēr ir skaidrs, ka palestīnieši izraks jaunus tuneļus un pierādīs, ka totāla Gazas sektora blokāde drošību nevairo. Bez pamiera slēgšanas, bez sarunām palestīniešu un izraēļu starpā nekāds izlīgums nav iespējams. Ja pa Hamas kontrolētajiem tuneļiem var ievest pārtiku, medikamentus, degvielu, kazu un jēru pulkus un pat lauvu mazuļus kādam privātajam zoodārzam, tad ieroči un raķetes Gazā nokļūs pavisam droši un viss atkal sāksies no gala.
Gazai uzbrūk
Neviens negrib redzēt to, kas ir