It kā tukšums

Stūra mājā, izstādē “Atmiņu arheoloģija”, 2015. gada vasarā pirmo reizi Latvijā apskatāmi plašu starptautisku atzinību guvušā lietuviešu mākslinieka Deimanta Narkeviča (1964) darbi. Izstādes norises vieta un nosaukums visnotaļ precīzi izsaka galvenos Narkeviča mākslas avotus: tematiskais loks koncentrējas ap atmiņām kā subjektīvās vēstures formu, savukārt darbu struktūru caurauž laika un telpas saplūdinājumi, kurus varētu salīdzināt ar arheoloģisku kultūrslāņu atsegumiem. Vēl viens nozīmīgs kods Narkeviča paņēmienu arsenālā ir Austrumeiropas identitāte, kas savulaik bija ļoti pieprasīts zīmols Rietumu mākslā.

Narkeviča mākslas impulsi īstajā laikā sakrita ar to, ko varētu dēvēt par globālajām tendencēm, un viņa spēju profesionāli izmantot šo sakritību potenciālu vismaz matemātiskā izteiksmē apliecina iespaidīgais saraksts ar dalību prestižos mākslas pasākumos. Zudušā laika meklējumi un subjektīvas pagātnes rekonstrukcijas šķiet neizsmeļami interpretējama tēma daudzu laikmetu un valstu kultūrās, kā arī ne mazāk izplatīta stratēģija laikmetīgajā mākslā. Narkevičs savos darbos neuzbāzīgi, bet precīzi fiksē sabiedrības tieksmi pēc jaunas kolektīvās identitātes, kopš sabruka komunistiskā sistēma, tādējādi atsedzot attiecības, kādās politiskā atmiņa mēdz stāties ar tagadni.

Nostalģija, ko Austrumeiropas un arī Narkeviča darbu kontekstā varētu dēvēt arī par ostalģiju, izpaužas padomju laika dokumentu, vides vai mākslas detaļu un mūsdienu saplūdi­nājumā. Subjektīvā un dokumentālā sajaukums nojauc robežas starp nākotni un pagātni – tās viegli pārplūst viena otrā, aizpildot robus mūsu atmiņās, kuras parasti izvēlas vienu no laika zonām.

Deimants Narkevičs dzīvo un strādā Viļņā; bērnību viņš pavadījis ar vecākiem, dzīvojot mežā, netālu no Utenas. Četrpadsmit gadu vecumā vecāki Deimantu aizsūtīja uz Viļņu mācīties mākslas skolā. Viļņas Mākslas akadēmiju Narkevičs pabeidza ar tēlnieka diplomu, taču ātri vien attālinājās no tēlniecības, pievēršoties iespējām, ko sniedz attēla un stāsta mijiedarbība. Tādā garā viņš turpina strādāt jau vairāk nekā 20 gadu, izzūdošajiem vēstures nospiedu­miem piešķirot lakonisku kinematogrāfisko formu.

Santa Mičule

Rīgas Laiks: Pārdomājot, kā iesākt mūsu sarunu, es nonācu pie tā, ka jūsu seja man ir it kā klusējoša, mēma. Tādēļ sāksim ar šādu tēlu: aiz jūsu sejas es varu iztēloties četras dažādas lietas – bet varbūt jūs pats pateiksiet pavisam ko citu. Aiz jūsu sejas slēpjas mežs, tuksnesis, okeāns vai vulkāns?

Deimants Narkevičs: Tas ir jautājums vai kā?

RL: Tas ir jautājums.

Narkevičs: Nu, mežā es esmu uzaudzis... Es uzaugu mežā un pasauli atklāju tikai tad, kad aizbraucu no meža. Tēvs gribēja, lai es braucu prom ne tik daudz no laukiem, no viensētas, cik no meža. Es aizbraucu uz Viļņu 1977. gadā... Bet es negribētu ieslīgt šo jūsu minēto tēlu interpretācijā, jo tad tā būs kāda cita saruna, ne par mani. Kas slēpjas aiz manas sejas, ko jūs tajā ieraugāt... Varbūt tajā nekā arī nav.

RL: Interesanti... Tas jau būtu vistuvāk tuksnesim. Vai varbūt tukšumam?

Narkevičs: Kaut kādā nozīmē var būt arī tā, jo tuksnesis... Kas mīt tuksnesī? Dievs tur mīt, vai ne? Nevis daudz dievu kā mežā, bet tas viens, monoteistiskais Dievs. Varbūt jūs to domājat. Nu, nezinu. Dievs mani pašlaik ne pārāk interesē.

RL: Bet tukšums?

Narkevičs: Tukšums jau pats par sevi tur kaut kā ir klāt. Un tukšums ir ļoti daudzšķautņains, tajā ir daudz visa kā, bet... Pēdējā laikā es to ļoti izjūtu, lai gan iespējams, ka tas ir nevis filozofiskais tukšums, bet vienkārši...

RL: Iztukšotība?

Narkevičs: Jā, iztukšotība. Varbūt es to sajutu arī agrāk, taču tas mani neuztrauc.

RL: Proti, ir iztukšotība, bet trūkt nekā netrūkst?

Narkevičs: Nē, nekā netrūkst, drīzāk jau tieši pretēji. Varētu pat teikt, ka man šī iztukšotība tīri labi patīk.

RL: No kā jūs pēdējā laikā esat iztukšojies?

Narkevičs: Nezinu... Visdrīzāk no kādām liekām, nevajadzīgām problēmām. Dzīve, no vienas puses, kļuvusi mierīgāka, bet, no otras, – trauksmaināka. Un tāda īsta dzinuļa kaut ko šādā situācijā darīt... nu, ir jāpameklē. Bet meklēt nav gribas vai pat motivācijas. Ja mazliet pameklē, tad jau arī atrod, taču tas vienalga joprojām ir tukšums.

RL: Pagaidiet, ko tieši nav gribas vai motivācijas meklēt?

Narkevičs: Ir bijis kaut kāds periods, kurā ne mazums ir izdarīts, ne mazums ir atrasts. Vārdu sakot, ir noiets kaut kāds radošais ceļš, un pašlaik šis ceļš ir iegājis kaut kādā transformācijas fāzē, kurā ir sajūtams, lūk, šis tukšums, par kuru es runāju, – tukšums, kas īstenībā ir pilns ar viskautko... Bet nav lielas motivācijas doties no šejienes kaut kur tālāk.

RL: Jūs teicāt, ka šis tukšums ir pilns, ar kaut ko piepildīts. Vai jūs varētu izvilkt kaut ko šī pilnuma ārpusē?

Narkevičs: Es sāku tāpat kā daudzi mākslinieki – sākumā mēs visi pret kaut ko cīnījāmies. Nu, cīnījāmies ar kaut kādu greizu skatījumu uz pasauli, ar to, kā iekārtota mākslas pasaule vai pasaule vispār, ar to, kā mākslā tiek izmantota pagātne vai cilvēku atmiņas. Un es domāju, ka šīs man svarīgās kategorijas vai pozīcijas jau ir īstenotas. Es nesaku, ka es viens tās īstenoju – to, ko darīju es, kas man bija svarīgi, pārņēma arī citi un īstenoja to varbūt vēl labāk nekā es.

RL: Vai es pareizi saprotu, ka tagad jums vairs nav ar ko cīnīties?

Narkevičs: Tagad varbūt ir vēl vairāk, ar ko cīnīties... Bet tas, ar ko es tolaik cīnījos, jau ir uzvarēts.

RL: Kas ir uzvarēts?

Narkevičs: Uzvarēts... 90. gadu sākumā visi cīnījās ar sociālistisko vai komunistisko pagātni...

RL: Nu, “visi” mani īpaši neinteresē. Mani interesē, ko jūs esat uzvarējis.

Narkevičs: Es uzvarēju... Es vairs nejūtos kā autsaiders starptautiskajā mākslas apritē...

RL: Tas ir lieliski, bet ne jau ar to jūs cīnījāties.

Narkevičs: Arī ar to...

RL: Proti, ar to, ka pasaulē jūs neatzīst, nepazīst?

Narkevičs: Nē, nē. Manis personiskā neatzīšana man nav problēma. Vienu atzīst vairāk, citu mazāk, tas viss plūst un mainās... Kad es 90. gadu sākumā aizbraucu kaut kur uz ārzemēm, neviens tajā mākslas vidē nezināja neko par Lietuvu. Viņiem tādas kultūras telpas vienkārši nebija – nu, varbūt es nevaru runāt par visu kultūru, bet mākslas ziņā noteikti, tā bija kaut kāda pilnīgi margināla vieta. Es vienkārši netiku uztverts nopietni. Kaut kāda Lietuva, vai tad tur vispār ir māksla? Tagad tas jau vairs nav aktuāli.

RL: Tagad Lietuva vairs nav margināla vieta?

Narkevičs: Nē... Es šajā nozīmē neesmu margināls.

RL: Šo pavērsienu mūsu sarunā jūs sākāt ar to, ka tas, ar ko jūs cīnījāties kādreiz, ir uzvarēts. Uz manu jautājumu “kas ir uzvarēts?” jūs atbildat, stāstot par to, ka ārzemēs neviens par Lietuvu neko nezināja un ka jums ir izdevies panākt, ka jūs šajā laikmetīgās mākslas pasaulē jau zina. Bet vai tad ar to jūs cīnījāties tolaik, kad sākāt nodarboties ar mākslu?

Narkevičs: Es cīnījos ar to mākslas izpratni, kas tajā laikā, 90. gados, dominēja – nu, visa tā profesoru sistēma un dogmatiskā attieksme pret to, kas ir un kas nav māksla. Tas, kas oficiāli tika atzīts par mākslu, manās acīs tolaik vispār nebija māksla, un es to atklāti arī teicu: tā nav nekāda māksla, tas ir kaut kāds valsts apkalpošanas produkts, bet tā nav nopietna māksla. Tagad es tā vairs nerunātu...

RL: Jūs tagad runājat par Lietuvas vai par starptautisko mākslas pasauli?

Narkevičs: Nē, nē, par savējo, par Lietuvas.

RL: Skaidrs. Bet ja runājam par pasaules laikmetīgo mākslu? Jums šķiet, ka tā ir māksla?

Narkevičs: Tajā laikā un arī tagad es domāju, ka jā – tā ir māksla.

RL: Kāda tur māksla, tur taču viens mēsls uz otra.

Narkevičs: Nu, tajos mēslos ir arī nemēsli. (Smejas.) Es esmu vīlies daudzās lietās, kas saistītas ar laikmetīgo mākslu, taču mani pārsteidz tās vitalitāte un demokrātiskums. Jo liekas, ka jau viss, pagalam – nu, sabrucis, nav interesanti, viss ir korumpēts, un tādā garā... Tomēr parādās kaut kādi mākslinieki, kas man joprojām ir interesanti. Tā ka es neesmu šajā pasaulē pavisam vīlies. Un, ja atgriežamies pie tukšuma, tad laikmetīgās mākslas pasaule – tā it kā izskatās pēc tukšuma, taču tā nav tukša.

RL: Visu šo pasauli kopā par sūdu jūs nenosauktu?

Narkevičs: Es to tur neredzu, to sūdu.

RL: Vispār neredzat?

Narkevičs: Nu kā, nu... Neredzu, jā.

RL: Nopietni?

Narkevičs: Nu kā, negribu redzēt. (Smejas.) Kāpēc lai es to darītu? Man tik ļoti visu laiku ir veicies. Kad sākās mans starptautiskais ceļojums, sauksim to tā... jeb karjera, es saviem ārzemju kolēģiem māksliniekiem teicu: cik te viss skaisti tajā laikmetīgās mākslas pasaulē! Tu strādā, izstādies, pārdod, viena medaļa pēc otras, saņem naudu, taisi nākamo darbu, esi brīvs, neatkarīgs...

RL: Proti, viss ir cool?

Narkevičs: Nu, jā! Viņi tā skatās uz mani un saka: ko tu runā? Tev nekad nav gadījies, ka tev nesamaksātu vai neizdarītu to, par ko esat vienojušies? Es saku: nē. Viņi saka: tev nu gan veicas. Un to es patiešām varu teikt: ļoti ilgu laiku man ir veicies un arī tagad veicas satikties ar lieliskiem mākslas pasaules cilvēkiem.

RL: Bet vai, izņemot naudu, ir vēl kaut kas cits, kas liek šajā pasaulē cilvēkiem kustēties?

Narkevičs: Protams!

RL: Kas?

Narkevičs: Nu, kā nu kuram. Māksliniekiem – kaut kas viens, kuratoriem – cits, galeristiem – vēl kaut kas cits.

RL: Bet jums?

Narkevičs: Man? Māksla, protams, ir komunikācija, tā ir komunikācijas, saskarsmes forma. Mākslinieks ar savu mākslu kaut ko pārraida citiem – ne tikai to, kas ir uzzīmēts vai uzgleznots, bet kaut ko vairāk. Un citi tajā atrod kaut ko interesantu, notiek kaut kāda apmaiņa, nezinu. Var redzēt, ka cilvēkos, skatoties manus darbus, mostas kaut kādas emocijas, kaislības, un tas arī dzen uz priekšu.

RL: Labi, pie apmaiņas arī pakavēsimies. Jums tātad māksla nozīmē apmaiņu un saskarsmi – brīnišķīgi. Ko jūs šajā apmaiņā saņemat? Es saprotu, ka jūs runājat par apmaiņu ar skatītāju...

Narkevičs: Nē, ar kolēģiem – māksliniekiem, kuratoriem...

RL: Nevis ar skatītājiem?

Narkevičs: Ar skatītājiem arī. Taču skatītāji... Es domāju, ka cilvēki, kuri mīl un kuriem patīk laikmetīgā māksla, un vispār, es pat nešķiroju – laikmetīgā vai nelaikmetīgā; ja māksla ir, tad ir, vienalga – vai tā ir veca vai jauna. Ja skatītāji... Jautājums bija par ko?

RL: Par mākslu kā saskarsmi un apmaiņu. Ko jūs šajā apmaiņā saņemat?

Narkevičs: Es saņemu jaunas mākslas formas, kas visu laiku mainās. Man, piemēram, ne pārāk patīk kino, jo pārsvarā gadījumu forma tajā saglabājas nemainīga. Piemēram, vesterns. Vesternam forma ir viena un tā pati, mainās tikai sižets, aktieri, vēl kaut kas. Turpretim laikmetīgā māksla salīdzinājumā ar visu pārējo ir visdzīvākā sfēra, kur forma joprojām mainās un tiek nemitīgi izgudrota no jauna. Lūk, šī jaunu formu izgudrošana arī ir tas, ko es šajā apmaiņā saņemu.

RL: Bet ko jūs saņemat no skatītājiem?

Narkevičs: Man ir grūti spriest par skatītāju, jo mums tomēr tā specifika ir tāda, ka... Piemēram, mēs pašlaik Rīgā iekārtojam izstādi; tā tiks atklāta, un es aizbraukšu. Es neredzēšu skatītāju. Es jūtu, ka skatītājs reizēm ir vienaldzīgs vai nevienaldzīgs, reizēm viņam ir interesanti vai neinteresanti, taču mēs neesam aktieri, mēs nekāpjam uz skatuves. Mākslinieks dzīvo savas darbnīcas sienās un reti kad iziet pie skatītājiem.

RL: Tātad, sakot, ka māksla jums nozīmē saskarsmi, apmaiņu, tā galvenokārt ir apmaiņa ar citiem māksliniekiem?

Narkevičs: Jā, ar māksliniekiem, kuratoriem...

RL: Ko jūs saņemat no kuratoriem? Viņi taču jaunas formas neizgudro?

Narkevičs: Reizēm izgudro. Ne visi un ne tik bieži kā mākslinieki, bet es saku vēlreiz: ko es negribu, to neredzu. Es redzu tos, kuri izgudro, mani interesē tieši viņi, lai arī procentuālā ziņā viņu varbūt nav daudz. Es nezinu, kāda šajā sfērā ir proporcija starp kreatīvo un repetitīvo, bet tie kuratori, ar kuriem man nācies strādāt, ir cilvēki, kuri meklē jaunas formas darbam ar māksliniekiem, jaunas formas, kā izstādīt vai pasniegt mākslas darbus. Un arī šajā ziņā man ir veicies.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu interesantu jaunizgudrotu mākslas pasniegšanas formas piemēru?

Narkevičs: Man, piemēram, – nezinu, vai to var saukt par veiksmi vai neveiksmi, – ir gadījies mazliet pastrādāt kopā ar Hansu-Ulrihu Obristu, kuru daudzi kritizē – iespējams, pelnīti. Bet, kad es viņu satiku 2000. gadu sākumā un redzēju, kā viņš strādā, tas tomēr atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Es domāju, ka tās tomēr bija jaunas formas. Tā ir kaut kāda kūrēšanas metode, kad kurators... nu, varbūt viņš arī nav īpaši demokrātisks, drīzāk jau diktators, bet to, ko viņš dara, viņš dara labi. Vairākās izstādēs, kurās man nācās piedalīties, es nebiju apmierināts ar to, ka manus darbus tikpat kā nevar redzēt, tie tur bija izlikti aiz kaut kāda...

RL: Aiz staba.

Narkevičs: Jā, vai aiz krēsla, vai galda. Bet pēc tam tu saproti, ka tā ir kaut kāda kūrēšanas metode. Lūk, un tajā laikā viņš šīs formas izgudroja.

RL: Nekādu interesantu piemēru es gan nesaklausīju, tādēļ pāriesim pie apmaiņas otras puses.

Narkevičs: Labi.

RL: Jūs tātad saņemat jaunas formas, jūs sastopaties ar jaunām mākslas pasniegšanas un pašas mākslas formām. Bet ko jūs šajā apmaiņā dodat no sevis?

Narkevičs: Uz to man ir grūti atbildēt.

RL: Pagaidiet, ja tā ir apmaiņa...

Narkevičs: Jā. (Smejas.) Bet es esmu ņemošā puse, nevis dodošā. Es zinu, ko es ņemu, bet nezinu, ko tie, kuri piedalās šajā apmaiņā, ņem no manis.

RL: To es viņiem pats pajautāšu, ja vajadzēs. Es gribētu saprast, ko jūs dodat no sevis. Jūs taču kaut ko veidojat, radāt...

Narkevičs: Jā, iespējams, ka man kaut kādā darbu sērijā izdevās radīt tādu nesenās pagātnes naratīvu, kas līdz tam tika pilnībā ignorēts vai kas bija palicis ārpus kaut kādas vēsturiskās perspektīvas. Un man izdevās ienest šo naratīvu starptautiskās mākslas pasaules apritē.

RL: Jūs tātad pievērsāt uzmanību nesenajai pagātnei. Kas jums tajā šķiet interesants?

Narkevičs: Nu, kas vispār ir mākslas pasaule? Tā ir pārpilnības vide. Māksla jau vispār rodas no pārpilnības. Šajā pārpilnībā atrast kaut ko tādu, kā vēl nav bijis, ir ļoti grūti. Un man šķiet, ka man tas kaut kādā brīdī – varbūt īstajā brīdī – izdevās. Un, lūk, šī uzmanības pievēršana nesenajai pagātnei, kuru visi vēl atceras, bet kuru tajā laikā neviens negribēja redzēt, atrast formas, kas neskaitījās īpaši kreatīvas... Piemēram, savās pirmajās filmās es izmantoju to dokumentālā kino metodi, kāda tika izmantota padomju televīzijas ziņu sižetos. Tajā laikā, gandrīz līdz 1980. gadam, televīzijas ziņu sižetus taču filmēja ar kinokameru, uz filmas. Un šis formāts, tāds pat ne īpaši profesionāls, man bija... es ar to biju uzaudzis, un es to izmantoju savos agrīnajos darbos – šo it kā padomju televīzijas dokumentālā kino vizuālo estētiku. Tas pat nebija kino kā tāds, jo tajā kino, ko rādīja uz lielā ekrāna, viss tomēr bija daudz nostrādātāks, tur bija kaut kāds vieglums, kaut kāds... Runāts tika viens, bet rādīts kaut kas cits, jo runātais teksts bija pakļauts stingrai kontrolei, bildē varēja parādīt vairāk. Un man tas bija interesanti.

RL: Jūs izcēlāt kreatīvo un repetitīvo elementu mākslā, un kaut kādā ziņā viss, ko es redzēju jūsu darbos, šķita repetitīvs. Jūs izmantojat paņēmienus, ko neesat izgudrojis, tehniku, ko neesat izgudrojis, un formu, ko neesat izgudrojis. Kur slēpjas jūsu mākslas radošais aspekts?

Narkevičs: Laika gaitā ir sakrājies ļoti daudz filmētā materiāla, kas guļ arhīvos un ko neviens neizmanto. Un atrast formu, kā pacelt to, kas tur guļ un ko visdrīzāk neviens nepacels... tā nav vienkārši atkārtošanās. Jo, lai arī tu pacel to, ko ir izdarījuši citi, tu tomēr ieliec tajā savu izpratni un skatījumu. Šajā materiālā es ielieku savu šodienas skatījumu uz tā laika notikumiem no sava personiskā skatpunkta.

RL: Lieliski, un kāds ir šādas darbības mērķis?

Narkevičs: Aizmirstu vai pusaizmirstu formu izmantošana mākslā, manuprāt, ir tikpat svarīga kā jaunu formu izgudrošana.

RL: Tam jau es esmu noticējis. Bet ar kādu mērķi jūs to darāt?

Narkevičs: Mērķis – tā ir tāda ļoti monumentāla kategorija... Kas ir mērķis? Ar kādu mērķi mēs te sēžam? Nav nekāda mērķa. Ir kaut kādi mazāka mēroga uzdevumi. Lūk, piemēram...

RL: Gūt atzinību starptautiskajā mākslas pasaulē...

Narkevičs: Nē, nē. Vienkārši uztaisīt izstādi vai kaut ko izdarīt, piemēram, līdz rudenim. Ir tādi nelieli... Tāds mērķis kā, piemēram, sasniegt tur kaut ko... tāda mērķa man nekad nav bijis.

RL: Jūs esat kaut kad agrāk teicis, ka gribat pretoties pagātnes aizmiršanai.

Narkevičs: Jā, bet to taču nevar nosaukt par mērķi.

RL: Nu, jūs it kā izrunājat vārdu “mērķis” ar lielo burtu, bet man der arī ar maziņo.

Narkevičs: Tādā gadījumā “mērķi” ar lielo burtu varam atmest uzreiz. Tāda mērķa man nav. (Smejas.) Un nekad nav bijis. Ir bijuši kaut kādi mazi uzdevumiņi, kuri pēc tam, izrādījās, nemaz tik maziņi nebija, bet pēc tam atkal maziņi, nezinu...

RL: Tekstos, kas veltīti jūsu darbiem, un jūsu paša publiskajos izteikumos figurē tāda formula: aizmirsto pagātnes formu un tēlu atjaunošana kaut kādas tur nākotnes atklāšanas vārdā.

Narkevičs: Nu, to citi par mani ir teikuši.

RL: Bet jūs savos...

Narkevičs: Es nezinu! To citi ir atzīmējuši. Man arī liekas, ka ir kaut kāda atkārtošanās...

RL: Kur? Jūsu darbos?

Narkevičs: Nu, kaut kādos darbos noteikti ir, bez tā nevar iztikt. Nevar taču visu laiku radīt...

RL: No nekā.

Narkevičs: ...no nekā, jā. Izgudrot no nekā. Kaut kāda atkārtošanās, protams, ir. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, varu teikt, ka mani interesēja modernizācija.

RL: Modernizācija? Nevis modernisms, bet...

Narkevičs: Nevis modernisms, bet plašāk. Modernisms bija modernizācijas daļa. Lūk, šī modernizācija notika, kad es... Es uzaugu reizē ar modernizāciju. Un, kad biju jau pieaudzis, šī modernizācija kļuva kaut kāda... neīsta. Es runāju par padomju modernizāciju. Un 90. gadu vidū es teicu, ka tas ir mūsu pamats, uz kura mēs tālāk attīstām savu modernizāciju. Ļoti daudziem šāda doma tolaik likās nepieņemama tīri politisku uzskatu dēļ. Tagad jau vairs tā nav, nu jau ir kļuvis vieglāk... Uz kādu jautājumu es tagad atbildu?

RL: Jūs pašlaik runājat no sevis. Bet mēs sākām ar to, ka es piedēvēju jums – bet jūs teicāt, ka citi to jums piedēvējuši, – nesenās pagātnes tēlu atjaunošanu. Es vienkārši gribēju saprast, ar kādu mērķi jūs to darījāt? Izrādās, ka mērķa nekāda nebija.

Narkevičs: Nu, tāda liela mērķa katrā ziņā nebija.

RL: Nekāda liela mērķa nebija, intelektuālu uzdevumu jūs sev neizvirzījāt, saprast neko negribējāt, vienkārši gribējāt atsaukt atmiņā kaut kādus no atmiņas izzūdošus tēlus. Vai es pareizi sapratu?

Narkevičs: Nē, tā nu gluži es nevaru teikt, ka vispār nekā nebija. (Smejas.) Bet visdrīzāk jums taisnība, ka tajā bija kaut kāds intuitīvs draivs. Es, šķiet, jau teicu, ka 90. gadu sākumā, kad es vēl tikai sāku iepazīt starptautisko laikmetīgās mākslas pasauli, es tajā atradu pārpildītību. Bet es nospriedu, ka varu tomēr ieiet šajā pasaulē, ka varu tai piedāvāt kaut ko tādu, kā tur vēl nav. Tā ir viena lieta, bet otra lieta ir tāda, ka tajā, ko es 90. gados darīju, bija kaut kāda neliekuļotība un nepretenciozitāte. Izmantojot formas, kuras pirms manis jau bija izmantojuši citi, man bija svarīgi, lai gala rezultāts būtu pietiekami savdabīgs, autentisks un personiski pārdzīvots. Vai tajā bija kaut kāds intelektuāls kodols vai mērķis – to es nezinu. Es nevaru uz to paskatīties no malas.

RL: Proti, jūs par to tolaik nedomājāt.

Narkevičs: Es par to nedomāju un, ja tā var teikt, necentos artikulēt.

RL: Jūs diezgan agri ieinteresējāties par mākslinieku stāstiem. Jūs sākāt ar viņiem sarunāties...

Narkevičs: Pat ierakstīt šīs sarunas.

RL: Jā, ierakstīt sarunas. Ko jūs iemācījāties no šīm sarunām ar māksliniekiem? Tieši no sarunām, nevis no viņu darbu aplūkošanas?

Narkevičs: Nezinu, vai es ko iemācījos, taču man – tā kā es biju uzaudzis mežā – bija ļoti vāji attīstītas saskarsmes prasmes. Es gandrīz nemaz nepratu biedroties. Un mākslinieku vide bija un joprojām ir tā vieta, kur es mācos biedroties – ar domu saprast citus un tikt saprastam.

RL: Vai jūs tajā laikā aizdomājāties vai izvirzījāt sev uzdevumu pārdomāt attiecības starp tēlu un vārdu? Jo tur nav pilnīga paralēlisma – tēlu nevar pārvērst vārdos un vārdus pārvērst tēlā, un...

Narkevičs: Atvainojos, ka es jūs pārtraukšu, bet tieši vakar mēs redzējām, kā viens izcils mūziķis koncertā cenšas pārvērst mūziku tēlos. Nu, tas bija murgs.

RL: Viņam tas neizdevās?

Narkevičs: Nē, viņš vienkārši izmantoja kaut kādu mākslinieku, lai ilustrētu Musorgski Ukrainas notikumu kontekstā. Tas bija tik bezjēdzīgi. Mūzika brīnišķīga, skanējums brīnišķīgs, bet tie tēli... (Smejas.)

RL: Iespējams, ka tas nav īpaši produktīvi, bet man šķiet, ka tajā plaisā, kas pastāv starp tēlu un vārdiem to abpusējās nekonvertējamības dēļ, slēpjas kaut kas interesants.

Narkevičs: Tajā nepārtulkojamībā?

RL: Jā, bet, ja jūs par to neesat domājis, tad labāk par to...

Narkevičs: Nu, domājis varbūt arī esmu, tikai neesmu to analizējis. Es tomēr esmu praktiķis.

RL: Un praktiķis nedomā?

Narkevičs: (Iesmejas.) Nē, domā, bet viņš tomēr nav teorētiķis.

RL: Labi, par ko jūs domājāt, veidojot savus darbus? Nevis ko jūs jutāt, ko atcerējāties vai uz ko tiecāties, bet par ko domājāt?

Narkevičs: Darot darbu, parasti jau domā par praktiskām lietām. Ļoti praktiskām. Ja esmu kaut kur filmēšanā ar operatoru, tad domāju, kad starp mākoņiem izlīdīs saule, vai kaut ko tādu.

RL: Skaidrs, bet, kad dzimst ideja darbam, tad taču domā par kaut ko citu. Vai arī jūs ar domāšanu īpaši nenodarbojaties?

Narkevičs: Nezinu, kā ar to būtu jānodarbojas, bet es vienmēr cenšos, lai domāšana nebūtu atrauta no tā, ko es daru. Jo ir ļoti daudz mākslinieku, kas skaisti un sakarīgi prot izstāstīt, ko viņi vēlas izveidot, bet, kad ir izveidojuši, tad parādās, lūk, šī nepārtulkojamība, kuru jūs minējāt. Es gribētu no šādas plaisas izvairīties. Mana praktiskā darbošanās arī ir domāšanas forma. Es visdrīzāk domāju darot. Jo citādi – kāpēc kaut ko veidot? Tad labāk sēdi un raksti.

RL: Mani aizskāra viens jūsu izteikums – proti, par to, ka jūsu darbi prasa lielu piepūli no skatītāja...

Narkevičs: Nu, es tā ceru.

RL: Un es savā neizglītotajā prātā domāju, ka piepūle, kas tiek prasīta no manis kā skatītāja, ir tieši proporcionāla piepūles trūkumam no mākslinieka puses. Ja mākslinieks prasa no manis piepūli saprast, ko viņš tur ir uzradījis, tas nozīmē, ka savu piepūli viņš tur nav ielicis.

Narkevičs: Nē, tur es jums kategoriski nepiekrītu.

RL: Nu, es jau saku, ka to es savā neizglītotajā prātā...

Narkevičs: Nē, tas nav neizglītota prāta izteikums, tieši pretēji. Mums vienkārši ir dažādas pozīcijas, kā redzams.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot, uz kāda pamata jūs veidojat darbus, kas no manis, lai tos saprastu, prasa piepūli? Kas jūs tāds esat, lai prasītu no manis piepūli jūsu darbu saprašanai, kurā nekādas sapratnes varbūt arī nemaz nav?

Narkevičs: Nezinu pat, kā atbildēt, tas ir tāds ļoti fundamentāls jautājums. Varētu teikt tā: es it kā velku tādas punktētas līnijas un gribu, lai skatītājs pats aizpilda tukšos posmus. Proti, lai viņš ieslēdz savas zināšanas, ja viņam tādas ir, vai fantāziju, ja viņam tāda ir, lai saprastu, kas tā par līniju, ko es tur esmu uzzīmējis. Ja tā ir īsfilma, kurā darbojas varonis ar dīvainu pagātni vai nākotni, šo varoni nav iespējams pasniegt kā tādu gatavu, pabeigtu objektu. Viņš būs interesants tikai tad, ja skatītājs pats aizpildīs naratīva tukšās vietas.

RL: Citiem vārdiem, tas ir kā bērnu grāmatiņās, kur sarakstīti skaitļi 1, 2, 3... līdz 77, un, ja bērns tos skaitļus savieno, viņš dabū ezīti. Ja nesavieno, tad ezīša nav. Vai jūs ar to nodarbojaties?

Narkevičs: Tieši tā arī ir. (Smejas.) Jūs ļoti pareizi uztvērāt. Čeburaška tur visdrīzāk iznāks.

RL: (Smejas.)

Narkevičs: Nu, vienam Čeburaška, bet citam Mikimauss.

RL: Tieši to es arī gribu zināt. Vai šie punkti ir izvietoti tā, ka tos var savienot tikai vienā vienīgā veidā? Vai ir kāds centrālais tēls, kas skatītājam, izdarot piepūli un aizpildot tukšās vietas, ir jāiegūst?

Narkevičs: Tāda tēla, kas noteikti jāiegūst, nav.

RL: Bet ko jūs īsti savos darbos cenšaties pateikt? Tie taču nav tādi pilnīgi brīvi, atvērti teksti, kurus katrs var tulkot, kā ienāk prātā.

Narkevičs: Diezgan atvērti, taču tiem ir kaut kāda iekšējā programma – nu, kaut kādi punkti, tēli, un, ja tos pareizi savieno, kā jūs sakāt, tad šie tēli it kā izpeld uz āru. Bet tas nav gluži tāpat kā bērnu grāmatās, tajās ir skaitļi...

RL: Bet šeit pat skaitļu nav! (Smejas.)

Narkevičs: Šeit pat skaitļu nav, tieši tā.

RL: Līdz ar to jūs mani kā skatītāju ievedat pilnīgā mežā.

Narkevičs: Nē, ne pilnīgā. Tur tomēr ir kaut kādi orientieri, kas neļauj jums pilnīgi nomaldīties.

RL: Ir jau arī tādas bērnu grāmatiņas ar kontūrzīmējumiem, kurus katrs var izkrāsot, kā vien vēlas.

Narkevičs: Man šķiet, ka mēs pašlaik kaut kā īsti ne tur esam...

RL: Mēs spēlējamies, spēlējamies.

Narkevičs: Nu, labi, spēlējamies...

RL: Es vienkārši gribu noskaidrot, kāda veida darbu jūs prasāt no skatītāja. Bērnu grāmatiņas es izmantoju tikai par tēlu, lai palīdzētu sev un varbūt vēl kādam saprast, tieši kādu darbu jūs sagaidāt no skatītāja.

Narkevičs: Piemēram, ja darbs ir saistīts ar neseno pagātni, tad es gribētu, lai skatītājs, savienojot šos punktus, izdarītu piepūli saprast šo neseno pagātni, nevis tuvotos tai ar jau gatavu priekšstatu, kas viņā par to izveidojies kaut kādas populārās literatūras vai kā cita iespaidā.

RL: Bet atļaujiet šeit vienu piezīmi. Saprast iespējams tikai to, kurā kaut kāda sapratne jau ir klāt. Es pārfrāzēju Merabu Mamardašvili. Ja tajā, ko darāt, jūs neesat ielicis savu sapratni, tad es varu desmit gadus tajā rakņāties, bet nekāda sapratne man vienalga neatnāks.

Narkevičs: Protams. Tomēr ir kaut kādas apziņas struktūras, kurās kaut kāda sapratne, lai arī nekonkrēta, jau pastāv. Un ir tāds formāts – nezinu, vai to var pieskaitīt pie konceptuālās vai postkonceptuālās mākslas: mākslinieks rada telpu vai tukšumu, kā jūs teicāt, kurā ir ielikta vai ieprogrammēta ne tikai viņa apziņa vai zināšanas. Un tur skatītājam ir jāizdara piepūle, viņam pašam ir jāienes tajā... Citiem vārdiem, tas nav kino, kur vajag tikai uzmanīgi skatīties ekrānā, lai saprastu, ko režisors tajā filmā ielicis. Šeit tomēr ir citādi, šeit nav tādas režisora ieceres.

RL: Nav režisora ieceres?

Narkevičs: Iecere ir, bet tā nav tik “cieta”, viennozīmīga. Šeit vajag, lai skatītājs iesaistītos šī darba tapšanā, ienestu tajā savas zināšanas un aizkrāsotu, kā jūs teicāt, tos baltos laukumus.

RL: Vai šādā pieejā ir kaut kas provokatīvs? Jūs gribat kaut ko izprovocēt?

Narkevičs: Protams, tā ir absolūta provokācija, jo tos laukumus jau katrs aizpilda ar to, kas viņam galvā, un tur var izpeldēt laukā...

RL: Visādi monstri...

Narkevičs: Tas ir tāpat kā Tarkovska filmā “Solāris”, kur tas armēnis saka Baņonim: “Jums paveicies, pie jums no pagātnes apziņas nāk skaista sieva, bet man velns viņu zina kas.” Nu, kaut kā tā.

RL: Es neesmu pārliecināts, ka līdz galam sapratu, kāda veida piepūli jūs sagaidāt no skatītāja. Bet es sapratu, ka kaut kādu piepūli jūs gribat.

Narkevičs: Protams. Gribēju. Bet tagad tas mainās, es kļūstu tēlaināks.

RL: Nopietni?

Narkevičs: Nu, tā es domāju.

RL: Proti, tagad jūs esat nolēmis, ka prasīt piepūli no skatītājiem nevajag, ka vajag viņiem kaut ko dot?

Narkevičs: Tas periods, kurā es kaut ko darīju ar domu, lai skatītāji aizpildītu manas kinematogrāfiskās struktūras, ir beidzies. Gribas pāriet pie citām formām, kuras no skatītāja, iespējams, prasa mazāk un kurās manis paša kā autora ieceres būtu vairāk. Bet es nezinu, vai tas ir uz labu vai sliktu.

RL: Bet vai šajā pārejā uz konkrētāku tēlainību, kas no skatītāja prasa mazāku piepūli, ir kaut kas tāds, ko jūs gribat pateikt vai pavēstīt?

Narkevičs: Ko es gribēju pateikt? Kad sabruka Padomju Savienība un izveidojās tas kultūras vakuums, es ar visiem saviem spēkiem gribēju pateikt, ka tur, šajā šķietamajā vakuumā, ir ļoti daudz interesanta, par ko skatītājs, visticamāk, nemaz nezina; ka zem tā lielā vēstures naratīva ir ļoti daudz mazāku naratīvu, kas ir vēl svarīgāki par to lielo. Un es prasu no skatītāja, lai viņš paskatās uz to nopietnāk un papūlas atrast tajā kādu jēgu.

RL: Labi, tas bija tad, bet tagad? Ko jūs tagad gribat pateikt vai parādīt, vai pavēstīt?

Narkevičs: Nezinu, varbūt tajos darbos, pie kuriem es strādāju pašlaik un par kuriem es negribētu runāt, jo tie vēl nav pabeigti un es pat nezinu, kāda būs to galīgā forma, es cenšos noskaidrot, vai man bija taisnība. Vai tam, ko es darīju iepriekš, ir kāds racionāls turpinājums, vai arī tas ir kā tāds loks, kas noslēdzies un nav nekādas jēgas to turpināt. Es varbūt meklēju, vai šajās formās, kuras es veidoju iepriekš un kurās ir ielikts skatiens uz pagātni kā uz nenotikušu nākotni, var vēl atrast kaut ko, kas būtu aktuāls tagadnei.

RL: Vārdu sakot, jaunu ideju nav?

Narkevičs: Nu, es nevaru teikt, ka nav, bet... Es pārbaudu pats sevi ar to, ko darīju iepriekš. Tas ir, manos darbos ir kaut kāda turpinātība, un mans uzdevums ir noskaidrot, vai tiem ir kāds racionāls turpinājums vai arī tie pieder periodam, kurš ir vairāk vai mazāk noslēdzies. Es nevaru teikt, ka katrā konkrētajā darbā nebūtu kādas konkrētas idejas. Piemēram, viens no maniem jaunākajiem darbiem, ko var noskatīties arī izstādē Rīgā, ir filma par neseno pagātni, par 70. gadiem, kurā padomju realitāte skatīta tā laika margināļu acīm. Filmas pamatā ir patiesi homoseksuālistu dzīvesstāsti un tas, ar cik absurdām problēmām viņiem padomju laikā nācās sadurties. Es nevaru tā vispārīgi pateikt, kāda jauna ideja ir manu darbu pamatā. Bet katram konkrētam darbam tāda ir, bez tās nekas netop.

RL: Bet ideja var būt arī veca, tā var būt tā pati ideja, kas jums bija iepriekš.

Narkevičs: Ja esmu drošs, ka ideja nav jauna vai ka motīvs ir vecs, es to vienkārši atmetu. Katrā darbā ir jābūt kaut kam jaunam – vismaz priekš manis paša.

RL: Jūs teicāt, ka šajā dzīves periodā gribat noskaidrot un saprast, vai tajā, ko jūs darījāt, jums bija taisnība.

Narkevičs: Nu, man bija taisnība.

RL: Tātad šāda jautājuma nav?

Narkevičs: Nē, šāda jautājuma attiecībā uz sevi man jau vairs nav.

RL: Tad atgriezīsimies pie tukšuma, ar ko mēs šo sarunu iesākām. Jūsu tukšums izrādījās diezgan pilns. Kāpēc jūs to saucat par tukšumu?

Narkevičs: Nezinu, tāpēc, ka tā ir kaut kāda aizejoša, paralēla, citiem neinteresanta, bet man pastāvoša pasaule... kuru es ieraugu detaļās, bet citiem tās varbūt...

RL: Tātad tas ir tukšums citiem, nevis jums?

Narkevičs: Tukšums vai kaut kāda efemera telpa, nezinu. Citiem tā, iespējams, vienkārši jau vairs neeksistē.

RL: Sakiet, vai šajā tukšumā ir vieta domai par nāvi?

Narkevičs: Par savu nāvi?

RL: Jā.

Narkevičs: Nu, nezinu. (Domā.) Es sevi nāvei vēl negatavoju. Daži mani paziņas par to gan ir sākuši runāt – ka jāsākot gatavoties nāvei. (Iesmejas.) Es tam neesmu gatavs. Es domāju, ka šis tas vēl ir jāizdara, pirms sākt gatavoties nāvei. Es vienkārši zinu, ka nāve ir, ka kaut kad tā pienāks... Bet es neesmu pārliecināts, ka tā nāve, kas piemeklējusi aizgājušo dzīvi, ir to piebeigusi reiz un uz visiem laikiem. Ir kaut kāda emocionālā saite. Tas ir tāpat kā ar manu mirušo tēvu – viņa nav, bet kaut kāda emocionālā saite ir palikusi. Šādā nozīmē es varu runāt par kaut kādas aizgājušas pasaules nāvi, ar kuru es joprojām sajūtu spēcīgu emocionālo saiti.

RL: Iedomāsimies, ka jums jāaiziet no šīs pasaules.

Narkevičs: Nu, jā.

RL: Ko jūs vēlaties atstāt aiz sevis?

Narkevičs: Lūk, šīs punktētās līnijas, par kurām es pirms brīža jau runāju un kuras spēj vai nespēj aizpildīt skatītājs, kad viņš skatīsies manus darbus.

RL: Kas ir pats galvenais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Narkevičs: Nu, es to vēl neesmu nodzīvojis.

RL: Jā, bet kaut ko taču jūs esat paspējis saprast. Kas no tā visa, ko esat sapratis, ir galvenais?

Narkevičs: (Domā.) Pats galvenais...

RL: Pats, pats, ar lielajiem burtiem. (Smejas.)

Narkevičs: Jāpadomā, tā uzreiz nevaru atbildēt, kas ir pats galvenais. (Domā.) Nē, nu to, kas ir galvenais, es šobrīd nepateikšu...

RL: Labi, tad pasakiet vienkārši vienu lietu, ko jūs esat sapratis.

Narkevičs: Ko es esmu sapratis... (Domā.) Nu, es jums atbildēšu pēc brītiņa. (Domā.) Cik šī dzīve ir daudzšķautņaina... Neskatoties uz to, ka es runāju par tukšumu, tā joprojām vēl spēj izbrīnīt un priecēt. Cik tā var būt pārsteidzoša un priekpilna. Lūk, to es arī esmu sapratis – dzīve ir liels prieks. Un tas, ko esmu darījis, visdrīzāk ir mana prieka par dzīvi rezultāts. Visa mana mākslinieciskā darbība ir bijusi pilna prieka – atklājumu prieka, notikumu prieka, jaunu tikšanos prieka... Neko vairāk es jums nevaru pateikt.

RL: Paldies!