Ja ainava sastāv no miglas un cilvēkiem

Ap to pašu laiku, kad iznāca Māras Brašmanes 60. un 70. gadu fotogrāfiju albums Manas jaunības pilsēta, es nejauši redzēju Čiža dienasgrāmatu. Gribu uzreiz šeit apstāties un atvainoties par to, ka pirmais teikums, kurā pieminēju arī sevi, varēja radīt iespaidu, it kā es vēlētos, komentējot Brašmanes grāmatu, sākt stāstīt kādu savu stāstu par tālaika Rīgu. Nepavisam nē, es negrasos atzīmēties vēsturē ar priecīgu saucienu: jā, es arī tur biju! Bet Čiža dienasgrāmata ir kaudze ar rūtiņu kladēm, kurās kāda VEF inženiere, nu jau sirma kundze, kas pati sevi dēvē par Čižu – Ķivuli, bet savus draugus un radus par dažādiem dzīvniekiem, mazās, krāsainās vai melnbaltās bildītēs uzzīmē savas dzīves notikumus, personas, vietas un priekšmetus, pierakstot klāt īsus paskaidrojumus kārtīgā rasētpratēja rokrakstā.

Klade, kuru man ļāva brītiņu pašķirstīt, bija tapusi 1968. gadā, kad darba kolektīvs no Rīgas devās ekskursijā uz Tērveti, un pa ceļam apskatīja tolaik vēl redzamās ģipša stirnas, ko inženiere – možais Ķivulis – rūpīgi iezīmēja kladītē. Nezinu, vai tādēļ, ka viņai tās patika, šķiet, visdrīzāk tādēļ, ka stirnas bija. Bet Māras Brašmanes draugi tajos gados tvistoja uz Vecrīgas jumta un tika rūpīgi nofotografēti – pazīstamajā bildē ar meiteni rūtainos svārkos un melnās zeķēs; bildē, kura kā atbalss līdzinās citai, vēl pazīstamākai, bet pavisam cita autora fotogrāfijai – tai, kur divi piecdesmito gadu parīzieši bezrūpīgi dejo rokenrolu Sēnas krastmalā. Sešdesmit astotajā Rīgas tvistotāji jau lika galvā vainadziņus un spītīgi sēdēja par mīlestību Doma laukumā.

Čiža Rīga un Māras Brašmanes jaunības Rīga ir viena un tā pati vieta un reizē arī nav, vēl jo vairāk to var teikt par laiku, taču ir tāds ielu stūris, kur viņas abas satiekas. Nav nekādas vajadzības salīdzināt, meklējot kopīgo un atšķirīgo, ko nosaka piederība paaudzei, videi, dzimtā valoda, audzināšana, profesionālie un privātie nolūki, utt., jo no salīdzināšanas ceļas tikai bāli tvaiki, augstprātība un garlaicība. Abas šīs bilžu grāmatas (Čiža klades arī noteikti drīz iznāks kā dokumentālas mākslas albums) – Rīgas krievu inženieres asprātīgo naivismu un latviešu fotogrāfes tehniski modro vērojumu – vieno kaut kas principiāli svarīgs.

Šķiet, ka tā ir nekonceptualitāte, uzticēšanās realitātei, kura netiek ne konstruēta, ne dekonstruēta. Tieši to es sauktu par ideālismu, vismaz tādā nozīmē, kādā par ideālismu var uzskatīt mīlestību. Varbūt Māra Brašmane mani smalki maldina; sarunā ar Liānu Langu grāmatas beigās abas sarunbiedres pārcilā fotovēstures zināšanu pūru, liekot saprast, ka autore, lai arī pieticīgi dēvē sevi par pilnīgu autodidakti, nebūt nav divriteņa izgudrotāja. Un tomēr es uzticos sajūtai, ka nekas netiek darīts speciāli, kādu teorētisku apsvērumu dēļ – ka iemesls jel kā darīšanai, tai skaitā fotografēšanai, ir bijis tikai viens – interese par esošo. Ēst maizīti nevis ar nolūku, bet ar desu – varbūt ir smieklīgi iedomāties, ka tieši tā vislabāk izpaužas cilvēka drosme nāves priekšā? Tad mākslu nevar “radīt”, tad tā ir jānodzīvo, kamēr “realitāte kļūst dzidra”, kamēr tā ir “tevī pati sevi izvērtējusi,” – un šis fotogrāfes pašas dotais savu sajūtu raksturojums ir precīzākais, ko varētu pateikt par Manas jaunības pilsētas bildēm.

Ļoti mulsinoši ir domāt par īpašībām, kādas cilvēkam ļauj būt īstam. Pirmās, kas ienāk prātā, ir trakums un muļķība, ja vien tās netiek tēlotas, kā to dara tūkstošiem ģenialitātes teoriju un sievišķības stereotipu apmātu cilvēku. Turklāt neviens jau nezina, ko nozīmē “īsts”, un veltīgi Herders meta ar akmeni klasiska skaistuma atdarinātāju māksliskajai lakstīgalai. Es kristīgā iecietībā paturēšu kabatā tomātu, kas ar savu sarkano un izšķaidīto miesiskumu tikai rotātu pretenciozā dziļdomībā dusošos 60. un 70. gadu mākslas foto pieminekļus. Māra Brašmane, atdodot godu leģendārajā fotoklubā Rīga iegūtajam zināšanu un profesionālo kontaktu daudzumam, atzīstas, ka viņa tur jutusies neiederīga līdz brīdim, kamēr uzzinājusi, ka, “lai nodarbotos ar fotomākslu, nav obligāti jādomā alegorijās.” Viņa tajā laikā esot intensīvi krājusi “iespaidus par reālu, dabisku cilvēku dabiskā vidē”, diez vai uzminot to, ka šī “vientiesība” izrādīsies nākotnes pieprasīta gudrība un viņa ar vienu kāju jau iekāpusi 21. gadsimta bildē, kurā laikabiedru izdomātā māksla un rafinētais veids, kā tā pretstatīja sevi totalitārā brašuma idiotismam, šķitīs tikai skapī aizmirsta izbijušas modes prece.

Skapī, uztveres iekšpusē ieslēgtas ilgi nostāvēja arī Brašmanes fotogrāfijas, kurās redzamā šķietamais maznozīmīgums – draugi, kuru loks nekad nevar būt pārlieku plašs, garāmgājēji, pilsētas gabaliņi, sniegputeņi – kaut kā tomēr attaisno tagadnes eksistenci, pat ja tās vārdā šī pagātne ir vienaldzīgi nogalināta. Kaut kādā ziņā es esmu gatava to vienaldzīgi nogalināt otrreiz – tajā nozīmē, ka ne jau kazistu, puķu bērnu un citu tā laika godīgo slaistu un mākslinieku īpašā loma, barojot izkāmējušo brīvības ideālu ar intelektuālas literatūras, šaubīgu kreisu ideju, pretpadomju noskaņojuma un masu kultūras blēņu atdarināšanas maisījumu, ne jau viņu personības, uzskati un mums tagad labi zināmais veikums fascinē Brašmanes fotogrāfijās. Tā nav arī viņu jaunība, lai gan, jāatzīstas, jaunība saviļņo. Tik tiešām, no svara ir vienīgi tas, kā tas viss ir nofotografēts – bez kāda afekta, bez nervozitātes, mierīgi, neko necenšoties pierādīt, ar pašcieņu.

Brīvība, kā es to saprotu, parādās tur, kur cilvēki ir brīvi no jebkādas cīnīšanās par brīvību. Es neticu, ka viņi tādi bija, bet Brašmanes fotogrāfijās viņi tādi ir.

Prātošana par konceptualitāti un nekonceptualitāti, protams, ir pretrunīga un šo pretrunu var atrisināt tikai, iedzerot šņabi. Brašmanes arhīvs netika veidots konceptuāli, laikam gan netika pat kārtīgi šķirots, un arī šajā grāmatā (ar trim nodaļām Centrs!) tikai imitē sistemātiskumu, atšķirībā no slaveno arhīva kā koncepta kopēju pedantiskajām un funkcionālajām sistēmām. Bet, gluži tāpat kā jebkurš arhīvs, tas ir pakļauts dokumentālo fotogrāfiju nežēlīgajam liktenim – izņemtam no konteksta, no arhivētā plūduma – ja vēlaties, no “dzīves” – jebkuram attēlam draud estetizācija. Tas tiks uztverts kā māksla, lai kāds būtu bijis autora nolūks vai nolūka trūkums. (Starp citu, tādēļ ir tik grūti, gandrīz neiespējami, bez īpaša, ārpus pašas fotogrāfijas stāvoša tematiska attaisnojuma izvēlēties vienu bildi publicēšanai.) Un kas glābj Manas jaunības pilsētu no šādas vardarbības? Tieši koncepts – ideālais grāmatas koncepts, ko atradusi māksliniece Ingrīda Zābere, privāta albuma formāts, kas saglabā vai tēlo gudrās vientiesības seju un ļauj šķirstot noticēt, ka Rīgai ir ģimene, un te ir šīs ģimenes bildes.

Šai ziņā pilnīgi pretējs ir Jura Zvirgzdiņa dziedājums par Rīgu. Šim tekstam piemīt tāda ārēja konceptualitāte, it kā būtu pa priekšu atstiepta kāda Prokrusta gulta un tad ar varu tajā guldīta iekšā Rīga, un sešdesmitie, un septiņdesmitie, un visi astoņsimt, un pats Juris kā svētais moceklis, jo tā vajag – bez odas Rīgai nevar. Mokošā stilizācija (it īpaši sākumdaļa ar neiztrūkstošo Albertu, Indriķu, Plīniju un citu vēstures personāžu saraksta deklamēšanu), resnām saknēm turas tajā pašā pasaules kārtības un pienākuma izjūtā, kuru aruši jau tik daudzi tautas druvas kopēji, gan birģeriskie, gan partejiskie, gan romantiskie, un laikam Bērziņš ir beidzamais, kuram artajā kaut kas dīdzis, jo viņš sēja ko vairāk par svinīgu vārdu piesaukšanu. Bez leģendas bērni krītot par upuri svešām vai savtīgām varām – un tāpēc vienmēr dzied kori, nāk kari, nāk badi, nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos... Bet kā tad dievinātā indivīda brīvība? Protams, nonākot tuvāk savējiem, parādās cits municipālo kandidātu saraksts, citas leģendas, personiskas intonācijas, vecais Voldis Pārdaugavā atgriež ķilavu bundžu – bet rullējošo bruģakmeņu ripojums ir nepielūdzams un forma samaļ visu, kas tai nespēj pretī turēties. “Kā paroles skan vārdi, gaisā lidinās, pie kafejnīcas griestiem blīvā slānī krājas...” Varbūt arī likumsakarīgi – sešdesmitie vienmēr tikuši turēti aizdomās, ka vairāk mīl pozu un paroles, nekā iedziļināšanos. Būtu labāk reiz rūpīgi, bez dzejas un bez inversijām izstāstījuši par savu draugu, Rīgas ebreju aizbraukšanu, es domās īgni piezīmēju uz lapas malas. Šķiet, Manas jaunības pilsēta ir pirmais latviešu fotoalbums, kurā parādās šo atvadu fotogrāfijas.

Vienā no daudzajiem grāmatas pētīšanas seansiem es sāku ar skatienu fotogrāfijās pārzīmēt tur redzamo cilvēku skatienu vektoriņus. Kā mēdz sacīt dokumentālajās filmās par Holivudu, Elizabetes Teilores īstā, lielā un vienīgā mīlestība bija kameras objektīvs, jo tas vienmēr bija pievērsts viņai un arī viņa skatījās tikai uz to. Brašmanes fotogrāfijās nav šīs hipnozes starp cilvēku un kameru, visbiežāk fotografētie draugi un nejauši satiktie cilvēki skatās nevis objektīvā, domājot par vērtību, kas jāpievieno savam tēlam, lai tas abilstu paša ilgām, vai cenšoties atminēt sevi vērotāja acīs; viņi lielākoties skatās cits uz citu, uz cilvēkiem un pilsētu, uz pāris baložiem vai kartupeļu pircēju, viņi ir aizņemti ar savu dzīvi tāpat kā fotogrāfe – viena no viņiem, un vienlaikus viņu dzīves lieciniece. “Mūsu vienīgā priekšrocība bija mūsu redzīgums, un redze bija mūsu dzīves sāls,” – vēl nepublicētā manuskriptā uzrakstījis kāds cilvēks, kura vārdus es vēroju ar mīlestību, tā, kā laimīgos brīžos vēro draugus. Es izlasu tos vairākas reizes, es paskatos tiem acīs. Mums jau ir kopīgas atmiņas. Starp citu, ir ļoti svarīgi,
rakstot par attēliem, aizvērt grāmatu vai acis, lai nesāktu ar vārdiem aprakstīt redzamo. Un, “ja ainava sastāv no miglas un cilvēkiem,
tad primārā ir migla, atmosfēra”.