Ja Dieva nav...

Visas pasaules reliģijas, izceļot mīlestību, līdzcietību, toleranci, pacietību un piedošanu, var sekmēt iekšējo vērtību attīstību un to arī dara. Taču pašreiz realitāte pasaulē ir tāda, ka ētikas pamatošana ar reliģiju vairs tai neatbilst. Tādēļ es arvien vairāk pārliecinos par to, ka pienācis laiks atrast veidu, kā domāt par garīgumu un ētiku, iztiekot bez reliģijas vispār.

Dalailama, ieraksts Facebook, 2012. gada 10. septembrī

2004. gada februāra dienā, kad demisionēja Einara Repšes valdība, man gadījās būt Izglītības ministrijā. Toreiz biju darba grupas sastāvā, kas izstrādāja ētikas mācību priekšmeta standartu, un bija jāpiedalās kaut kādas padomes sēdē, kurā tika apspriests šis un kristīgās mācības standarts. Padomē bija arī vairāku kristīgo konfesiju pārstāvji, tomēr biju patiesi pārsteigts, kad pēc ministrijas darbinieces uzaicinājuma sēde sākās ar kopīgu lūgšanu.

Jaunais uzstādījums bija tāds, ka pamatskolas skolēnu vecākiem būs jāizvēlas, vai viņu bērni mācīsies ētiku vai kristīgo mācību. Sēdes laikā izteicu savu un kolēģu filozofu uzskatu, ka nav pamata nodalīt ētikas un kristīgās ētikas mācīšanu, jo kristīgā ētika ir tikai viens no ētikas veidiem, tāpēc vispārējs kurss ētikā ir būtiskāks un var ietvert ieskatu kristīgajā ētikā līdzās citām ētiskām mācībām. Kardināls Pujats, kurš reti palaiž garām iespēju apstiprināt vienkāršākos stereotipus par katoļu priestera pasaules skatījumu, protams, iebilda, bet patiesībā manam komentāram nebija nekādas nozīmes, jo lēmumi par mācību priekšmetiem jau bija pieņemti un standarti uzrakstīti. Droši vien viss pasākums ar ētiku pamatskolā bija izdomāts, lai nostiprinātu ticības mācību skolās, un ministrijā, kurā sēdes sākas ar lūgšanām, diez vai varēja cerēt uz pēkšņu viedokļa maiņu. Ministrs Šadurskis priecājās, ka vismaz šo lietu ir paspējis izdarīt.

Reliģijas un ētikas attiecības ir diezgan sarežģītas. Ne vienmēr ir pamats citu citai pielīdzināt ticību, reliģiju un baznīcu. Un dažkārt ir vērts nodalīt arī ētiku no morāles. Lai gan ikdienas valodā ētika un morāle parasti tiek lietotas kā sinonīmi, vairāki filozofi abas nodala (to skaitā Augusts Milts, Skaidrīte Lasmane un Andris Rubenis 1992. gadā izdotajā grāmatā “Ētika”). Ar ētiku tādā gadījumā apzīmē specifisku filozofijas nozari vai filozofiskas teorijas par to, kā cilvēkam jādzīvo un jārīkojas, bet ar morāli saprot noteiktā sabiedrībā atzītas normas un labas dzīves modeļus. Tas nozīmē, piemēram, ka ir iespējami ētiski uzskati, kas ir radikāli atšķirīgi no sava laika morāles.

Priekšstats, ka ticība, reliģija vai baznīca balsta morāli, ir plaši izplatīts. Lai efektīgi ilustrētu domu, visai bieži tiek izmantots formulējums no Fjodora Dostojevska “Brāļiem Karamazoviem”: “Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts.” Neņemos spriest, ko īsti Dostojevskis ar to domājis, bet frāze parasti tiek izmantota par apstiprinājumu vai pat pierādījumu tam, ka vienīgi ticība Dievam var atturēt cilvēku no amorālas vai kriminālas rīcības un paglābt sabiedrību no sabrukuma (skat., piemēram, apmaiņu ar komentāriem pēc Lauras Treimanes raksta žurnālā Ir: http://ej.uz/par_kristigo_macibu).

Tomēr pirmām kārtām var pamanīt to, ka no apgalvojumiem “ja Dieva nav, tad viss ir atļauts” un “Dievs ir” neizriet, ka “ne viss ir atļauts”, jo var būt, ka viss ir atļauts neatkarīgi no tā, vai Dievs ir vai nav. Tāpat arī no apgalvojuma “ja Olga nav latviete, viņa var strādāt veikalā par pārdevēju” neizriet, ka Olga nevar strādāt veikalā, ja viņa ir latviete – jo veikalā var strādāt gan tie, kas ir latvieši, gan tie, kas nav. Protams, varētu būt kaut kādi īpaši ierobežojumi, bet tad mums nepieciešama vēl kāda papildu informācija, lai secinātu, ka viņa patiešām nevar strādāt.

Savā ziņā grūti pat saprast, kādā veidā Dieva esamība varētu palīdzēt noskaidrot, vai un kas ir atļauts. Vienīgais skaidrojums, kas man nāk prātā, nav diez ko pārliecinošs, proti, ka Dievs skaidri pateicis priekšā, kas ir jādara, un varbūt pat soda tos, kas rīkojas tā, kā Dievs ir aizliedzis rīkoties, tā ka neviens no šī soda neizbēgs. Šī versija droši vien paredz arī baznīcas kā autoritatīvākā atklāsmju skaidrotāja nozīmi.

Nemēģināšu iesaistīties pašu ticīgo tūkstošiem gadu ilgajā diskusijā par to, ko īsti Dievs teicis un ko viņa vārdi nozīmē, gribēju pievērst uzmanību, ka šī interpretācija paredz specifisku un neglaimojošu priekšstatu par cilvēkiem. Pirmkārt, cilvēki apjūk, ja vien viņiem nav skaidru instrukciju, kā rīkoties. Otrkārt, galvenais, kas cilvēkus varētu atturēt no amorālas rīcības, ir neizbēgams sods. Līdzko pastāv iespēja palikt nesodītam, cilvēki krāpsies, zags utt. (Tieši tāpēc frāzes “ja Dieva nav...” ierastās interpretācijas piedēvēšana Dostojevskim šķiet problemātiska.)

Ja priekšstats nav patīkams, tas nenozīmē, ka tas ir kļūdains. Tāpat kā loģiska kļūda būtu iedomāties, ka Dievs ir, jo bez Dieva dzīve būtu, teiksim, bezcerīga vai nedroša, tāpat būtu kļūdaini iedomāties, ka cilvēka rīcību nosaka pašcieņa un augstāki mērķi, jo alternatīva paredz cilvēku kā bailīgu un vājas gribas būtni.

Tomēr, ja noticam šai versijai, tad atkal nav skaidrs, kāpēc tikai un vienīgi ticība, reliģija vai baznīca varētu būt morāles balsts. Alternatīva ir diezgan pašsaprotama – tos pašus noteikumus un sodus var nodrošināt sabiedrība. Kamēr cilvēkiem ir nepieciešamība un vēlme sadarboties, ir pamats vienoties par kaut kādiem sadzīvošanas principiem un nodrošināt, ka tie tiek ievēroti. Šiem principiem un sodiem varbūt nav pēdējā pamatojuma, bet tie vairāk vai mazāk darbojas, tāpat kā vairāk vai mazāk darbojas reliģiskie aizliegumi. Kurus cilvēkus varētu atturēt tieši reliģija? Pret asociāliem vai sociopātiskiem indivīdiem sabiedrība lieto sankcijas jebkurā gadījumā, bet var jau būt, ka šādās reizēs bailes no soda pēc nāves varētu nostrādāt kā atturošs līdzeklis.

Tomēr iespējama arī cita izpratne par reliģijas un morāles attiecībām. Ētikā kā filozofijā daudz ir domāts ne tikai par konkrētām normām, bet par morālas rīcības iespējamību vispār. Kad tādi eksistenciālisti kā Albērs Kamī vai Žans Pols Sartrs apstiprina, ka viss patiešām ir atļauts, ja Dieva nav, viņi grib pievērst uzmanību tam, ka nav iespējams iedomāties aizliegumu, kas principā izslēgtu iespēju rīkoties amorāli, vardarbīgi vai zaimojoši. Sabiedrības normu esamība šādu iespēju neizslēdz. Pat Dieva esamība vai reliģiskie priekšraksti to neizslēdz. Tad kāpēc cilvēkam vajadzētu savā rīcībā balstīties uz “mīlestību, līdzcietību, pacietību, toleranci un piedošanu” un ne tikai uz bailēm vai izdevīgumu? Kas cilvēkos ir tāds, kas viņiem ļauj tādiem būt? Šie ir ētiski jautājumi, kuru nozīme atrodas viņpus iedalījuma dažādās reliģijās, bet nebūt nav reliģiskai domai sveši. Domāt par tiem nenozīmē domāt ārpus ticības ietvariem, bet tas nozīmē domāt ārpus katķisma ietvariem.