Šeherezādes stāsti
Hašems el-Madani. Sieviete no Tīras Madani vecāku mājās, Saida, Libāna, 1948-1953 (Foto: AIF/Hashem el Madani, Arab Image Foundation)
Nelasiet tālāk, bet palūkojieties uz šo sievieti ar radio; uzskatiet viņu par pirmo teikumu šajā slejā. Ko jūs par viņu domājat?
Es neteikšu visas Odesas vārdā, kā teikts dziesmā, bet es vispirms ievēroju roku, kas acīmredzami speciāli uzlikta uz radiotranzistora pogas; pulkstenis un rokassprādze uz tās atgādina slaveno fotogrāfiju, kur krievu kareivis uzvelk karogu pār Reihstāgu – uz viņa rokas ir divi – varbūt mirušo vāciešu – pulksteņi. Es vēl diezgan ilgi pētu detaļas, to fotogrāfijā nav daudz, līdz saprotu, ka gribu izvairīties no sievietes nopietnā skatiena tieši man pretī; skaidrs, ka viņai šī fotografēšanās ir ļoti svarīga; viņa it kā nojauš, ka šī fotogrāfija kļūs par vienīgo liecību tam, ka viņa ir. Ir bijusi. Vienīgais viņas esamības pierādījums. Ar to šī fotogrāfija no pagājušā gadsimta 40. gadiem arī atšķiras no nenozīmīgajiem fotoportretiem mūslaikā; vismaz tā par to saka Jakobs Mikanovskis savā neparasti interesantajā rakstā par salonfotogrāfijām šajā RL numurā. Jūs varat domāt par šo sievieti visu ko, jo Madani fotogrāfija ļauj to darīt, neko nepasakot priekšā.
Sievieti mums atsūtīja no Beirūtas; to uzņēmis fotogrāfs, par kuru es līdz šim pat nenojautu, – Hašems el-Madani 50 gadus, kopš 1949. gada, strādāja par fotogrāfu Dienvidlibānas pilsētā Saidā, nofotografējot gandrīz visus šīs pilsētiņas iedzīvotājus apmēram 500 tūkstošos attēlu. Te Jakobs pasaka kaut ko ļoti brīnišķīgu: “Vēsture izšalc cauri šīm fotogrāfijām kā vējš atvērtam logam.”
Lieki piebilst, ka Madani fotoateljē saucies “Šeherezāde”, un šie fotouzņēmumi stāsta ļoti dažādus stāstus. Ja tas neskanētu tik banāli, es teiktu, ka tie ir tikpat dažādi kā visumi. Apgalvojums “Visums ir ļoti, ļoti liels” izskan intervijā ar Stenfordas fiziķi Leonardu Saskindu, un, lasot interviju, es sapratu, kas aiz tā slēpjas. Vienkāršoti sakot – un citādi es neprotu –, dažādās Visuma daļās var dzīvot pēc pilnīgi dažādiem likumiem. Es par to nebiju iedomājies, lai gan viss par to liecināja – vismaz runājot par cilvēkiem. Fizikas likumi, saka Saskinds, ir nosacīti fakti, apmēram tādi, kā tas, ka cilvēka rokai ir pieci pirksti vai zilonim ir jocīgs deguns. Fiziķiem tā ir liela vilšanās, piebilst Saskinds.
Lūk, tāda cita pasaule ir Madani sieviete ar radiouztvērēju; kā par kaut ko pilnīgi citu es par to varu domāt, un kā kaut kas pilnīgi cits tā apliecina savu esamību. Saistība starp mums abiem ir kurpes; tās ir tās pašas Zūija Glāsa kurpes, ko viņš pēc Sīmora lūguma vienmēr tīrīja par godu Resnajai Kundzei, kuru viņš nekad nebija redzējis un kura nekādi nevarēja tās kurpes redzēt attālajā radio raidījumā. Zūija iztēlē viņa augu dienu sēdēja uz sliekšņa, atgaiņādama mušas, un radio dārdēja, uzgriezts līdz galam, no rīta līdz vakaram. Nekur nav neviena, kas nebūtu Sīmora Resnā Kundze.
Uldis Tīrons
