Ja Heidegers būtu bijis mordvietis

19. un 20. gadsimta mijā un 20. gadsimtā par vienu no svarīgākajām filozofijas jomām kļuva valodas filozofija. Pēc attieksmes pret valodu var izšķirt divas skolas, kuras, būdams rakstnieks, uzdrošinos nosaukt par sadistiem un mazohistiem.

Sadisti ir pārliecināti par mūsu ikdienas valodas (vai valodu) nepiemērotību zinātnes un filozofijas valodai. Viņuprāt, mūsu valoda ar sarežģītajām, neloģiskajām konstrukcijām drīzāk slēpj patiesību, nevis palīdz to atklāt. Tādēļ radikāļi skubina atteikties no pašreizējās valodas un ierosina tādas jaunas un precīzas valodas izveidošanu, kas būtu brīva no parastās valodas neskaidrībām. Te jāmin Vīnes analītiķi, piemēram, Rūdolfs Karnaps.

Pašu valodas pētniecību valodas filozofi neuzskatīja par svarīgu. Viņi domāja, ka, saprotot slēptās ietekmes valodā, varam to atjaunot un precizēt, kā arī pārveidot filozofijai piemērotākā instrumentā.

Radikālos valodas sadistus, piemēram, Karnapu vai jauno Ludvigu Vitgenšteinu, var salīdzināt ar pagājušās gadsimtu mijas revolucionāriem, boļševikiem vai anarhistiem, kas vēlējās sagraut veco, verdzinošo sabiedrisko iekārtu, lai veidotu jaunu sabiedrību. Mērenākos valodas sadistus var salīdzināt ar sociāldemokrātiem, kas vēlējās atjaunot sabiedrību, to līdz pamatiem neizārdot.

Valodas sadisti vēlējās atbrīvot cilvēka domāšanu no valodas važām, savukārt valodas mazohisti sliecās ticēt, ka valoda ir gudrāka par cilvēku, domātāju. Arī viņi ir pētījuši valodu, taču gluži pretējos nolūkos: viņuprāt, patiesība slēpjas valodā pašā, tās struktūrās un jēdzienos. Pētīdami valodu, iegūstam skaidrību par pasauli; valodā ir pasaules mīklas atslēga. Valodas sadisti vēlas nošķirt domāšanu no valodas, valodas mazohisti — pietuvināt to valodai.

Filozofi par valodu runājuši samērā daudz, taču visbiežāk par valodu kā tādu, ne par konkrētām valodām, piemēram, grieķu, angļu, somu, hopi un erzju valodu. Valodu un to struktūru atšķirības parasti netiek uzskatītas par nozīmīgām, tāpēc ļoti maz pētīta valodu ietekme uz filozofisko domāšanu. Tomēr ir bijuši filozofi un domātāji, kas jau sen norādījuši, ka dažādu valodu struktūrai var būt ietekme uz tajās radīto filozofiju. Saskaņā ar to, piemēram, grieķu un ķīniešu filozofijai ir jābūt atšķirīgai jau tāpēc vien, ka tās izmanto dažādas valodas. Cik man zināms, pirmais filozofs, kas izteica šādu apgalvojumu, bija Frīdrihs Nīče 1886. gadā:

“Urāliešu un altajiešu valodu areāla filozofi (kuru valodās subjekta jēdziens attīstījies vājāk), “pasauli” droši vien uzlūko citādi nekā indoģermāņi vai musulmaņi.”

Nīčes laikabiedrs Fricis Mautners no Bohēmijas bija talantīgs rakstnieks un kritisks domātājs un acīmredzot tieši viņš radījis izteicienu “valodas kritika” (Kritik der Sprache). Vairākos darbos viņš arī mēģina kritizēt cilvēku, īpaši filozofu, valodas lietojumu. Tāpat kā Nīče, arī Mautners uzskatīja, ka mūsu domāšana ir mūsu lietotās valodas gūstekne. Rietumu filozofija patiesībā bijusi grieķu gramatika. Vienīgais saprātīgais filozofijas uzdevums būtu izskaidrot cilvēka domāšanas atkarību no valodas, tas ir, valodas kritika.

Nīčē un Mautnerā varam saskatīt Rietumu filozofijas pieaugošās paškritikas galējos pārstāvjus. Abu uzskati par līdzšinējo filozofiju ir noliedzoši, un viņi skeptiski izturas pret filozofijas iespējām. Viņu kritikas pozitīvais mērķis ir atbrīvot cilvēku no filozofijas strupceļa, nevis attīstīt jaunu un labāku filozofiju. Viņi vēlas dot cilvēkam labākas iespējas, kā tikt galā ar pasauli un savu dzīvi. Mautners uzskatīja, ka filozofijas muļķības izprašana palīdz mums iegūt kontemplatīvu dvēseles mieru.

Mautnera kontemplatīvajai mistikai tuvojas arī vēlīnais Vitgenšteins. Par filozofijas mērķi viņš pasludina nevis problēmu risināšanu, bet filozofiskās niezes likvidēšanu, “mieru domās”.

Valodas mazohisma slavenākais pārstāvis 20. gadsimtā neapšaubāmi ir vācietis Martīns Heidegers, kas savā metafizikā apzināti balstās uz grieķu un vācu valodas konstrukcijām un ļauj domāt valodai pašai. Heidegers sākotnēji pievērsās teoloģijai, un viņa filozofēšana reizēm atgādina ekseģēzi [1. Ekseģēze –– tekstu skaidrošana teoloģiskajā tradīcijā]: viņš meklē patiesību valodas formulējumos, vārdu etimoloģijā, itin kā ticēdams, ka valodā cilvēkam atklājas vai parādās esības svarīgākie noslēpumi. Kabalistiem vai islāma mistiskās teoloģijas — batinijas — sekotājiem patiesība ir dota svētajos tekstos un tā tur jāatrod —, bet Heidegeram patiesības iemiesojums ir nevis kāds svētais teksts, bet pati valoda. Heidegera valodas interpretācijas tuvība Bībeles vai Korāna teoloģiskajai interpretācijai droši vien ietekmējusi to, ka viņš kļuvis par kulta filozofu; Heidegera sekotājiem bieži raksturīgs sektantisms. Šķiet, ka valodai — pirmām kārtām Meistara cienītajai un lietotajai vācu valodai — piekritēji tic tik ļoti, gluži kā tā būtu verbāla atklāsme. Viņiem valoda runā — die Sprache spricht — kā pats Dievs: valodas vārds ir Dieva vārds, tajā nav kļūdu. Heidegera piekritējiem valoda (die Sprache) un runa (das Sprechen) ir gandrīz viens un tas pats. Skaidrāk nekā jebkad agrāk heidegerismā parādās viena no Rietumu kultūras tradicionālajām iezīmēm: ticība valodas un patiesības īpašajām attiecībām.

Pats neesmu ne heidegerietis, ne vispār valodas mazohists, drīzāk valodas sadists ar nosliecēm uz mistiku. Tomēr Heidegers mani interesē kā radikāls piemērs no valodas atkarīgai filozofēšanai. Interesanti, kā būtu filozofējis Heidegers, kas nebūtu vācietis, bet, piemēram, mordvietis — no erzjiem vai mokšiem — un būtu lietojis tikai savu dzimto valodu? No mordviešu Heidegera darbiem mēs varbūt iegūtu atbildi uz Nīčes inspirēto jautājumu par to, kāda būtu urāliešu un altajiešu filozofija. Vai tā atšķirtos no indoeiropiskās?

No pasaules trīs oriģinālajām filozofijas tradīcijām patiesībā tikai viena ir ne-indoeiropiska, proti, ķīniešu (arī indiešu filozofijas sākotnējā valoda bija indoeiropiskais sanskrits). Daži zinātnieki gan Ķīnā, gan ārpus tās ir norādījuši, ka ķīniešu valodas atšķirības dēļ ķīniešu domāšana ir citāda nekā eiropiskā domāšana. Piemēram, franču sinologs Žaks Gernē vai ķīniešu filozofs Čans Donsuņs.

Somugri nav radījuši savu oriģinālu filozofiju, un esmu visai pārliecināts, ka nekļūdos apgalvodams: apmēram 90% no somugru valodās iznākošajiem filozofiskajiem tekstiem ir tulkojumi. To oriģinālu valodas ir angļu, vācu, franču un citas indoeiropiešu valodas. Pārējie 10% procenti ir pašu rakstīti, taču rakstītāji neatkāpjas no Rietumu filozofijas tradīcijas.

Vai somugru valodas tik lielā mērā atšķiras no indoeiropiešu valodām, lai, piemēram, soms, ungārs vai mordvietis varētu attīstīt — ja uzdrīkstētos — citādu filozofiju nekā vācu vai franču filozofija? Neesmu gluži pārliecināts, vai tas būtu iespējams, piemēram, analītiskajā filozofijā, taču esmu pārliecināts, ka heidegerisko ievirzi pārstāvoša filozofija somugru izpildījumā stipri atšķirtos no paša Heidegera.

Heidegera filozofija ir viņa dzimtās valodas ekseģēze. Tās tulkošana raisa daudz problēmu, jo citā valodā tā vairs nešķiet tik viendabīga un dabiska kā vācu valodā. Kā, piemēram, somiski tulkot die Sprache spricht? Kā izteikt atšķirību starp vārdiem Sein un Dasein? Ja igaunis spekulētu par esamību, iztēlojos, viņš varētu ņemt vērā tādus izteicienus:

on olemas — ir, pastāv,
on olemata — nav, nepastāv,
olemasolu — esamība, eksistence,
olemasolemine — pastāvēšana, esme
olemata olemine — nepastāvēšana, neesme.

Mūsu domas lieliski varētu rosināt arī šādu somu vārdu etimoloģiskā tuvība:

ilman — bez,
ilma — gaiss, (meteoroloģiskais) laiks, gāzes (zarnās),
ilmestyä — parādīties, rasties, iznākt (par grāmatu),
ilmoittaa — paziņot, pieteikt, deklarēt.

Kas ir somugru valodu būtiskākās kopīgās iezīmes no filozofijas viedokļa? Vai tādas vispār ir? Manuprāt, ir. Visās somugru valodās ir bagātīga onomatopoēze [2. Onomatopoēze –– vārdu darināšana, kas ar skanējumu atdarina raksturojamo priekšmetu vai parādību] (ideofonija). Onomatopoētiski ir ne tikai īpašie vārdi, kas apzīmē skaņas, piemēram, somu valodā:

hupsis — opā, hoplā, hopsā,
sihinä — šņākoņa,
rapina — čaboņa, čirkstoņa,
bet arī citi.

Piemērus nav grūti atrast. Gan somu puhua, gan igauņu rääkima (abi vārdi nozīmē “runāt”), sākotnēji bijuši onomatopoētiski. Rääkima sākotnēji apzīmējis griezes balsi, to, kā šis putns “griež”. Somu puhua sākotnēji lietots pūšanas apzīmēšanai, un joprojām šāda nozīme ir igauņu vārdam puhuma. Igauņu atbilsmē Heidegera teicienam die Sprache spricht varbūt varētu ņemt vērā griezi...

Onomatopoētiskie vārdi bieži sastopami pāros, piemēram somu sikin sokin vai igauņu pilla-palla (abi vārdu pāri nozīmē “juku jukām”). Lietojums pārī uzsver šādu vārdu aptuvenību. Onomatopoētisks vārds ir nepilnīgs mēģinājums attēlot lietas vai parādības. Bieži divi šādi aptuveni vārdi rada labāku priekšstatu nekā viens. Turklāt vārdu pāris norāda, ka viena precīza vārda, jēdziena nav; jāiztiek ar aptuveniem. Visbiežāk lietām nav viena vienīga pareizā nosaukuma.

Somugru valodās pa pāriem sastopami ne tikai onomatopoētiski, bet arī citi vārdi: ar vārdu pāru palīdzību tiek veidoti vispārīgi jēdzieni. Īpaši daudz šādu vārdu pāru ir mordviešu valodās,piemēram:

ojtē-velēkst, “sviesti-krējumi” = piena produkti,
karēt-prakstat, “vīzes-pastalas” = apavi,
leitē-latk, “gravas-iedobes” = grambaina, nelīdzena vieta,
selēme-tshama, “acis-seja” = seja,
sedeitē-maksot, “sirdis-aknas” = iekšējie orgāni.

Ar līdzīgu vārdu pāru palīdzību veidotus vispārīgus jēdzienus var atrast arī citās somugru valodās, piemēram, ungāru, somu un igauņu. Igauņu valodas piemēri ir:

käed-jalad, “rokas-kājas” = ekstremitātes,
suud-silmad, “mutes-acis” = seja un sejas daļas, piemēram, mute, acis, deguns,
kopsud-maksad, “plaušas-aknas” = iekšējie orgāni,
luud-liikmed, “kauli-locekļi” = ķermeņa “cietākās” daļas, skelets.

Erzju valodas ojtē-velēkst atbilsme somu valodā ir maitotuoteet, igauņu valodā piimatooted, krievu valodā moločnije izdelija — piena produkti. Karēt-prakstat somiski ir jalkineet, igauniski jalatsid vai jalanõud — apavi. Sukst-unzhat (tārpi-vaboles) nozīmē pretīgus mazus dzīvniekus (sal. ar igauņu sitikad-satikad). Tādējādi erzju valoda izmanto atšķirīgu vispārīgo jēdzienu veidošanas paņēmienu nekā pazīstamākās Eiropas valodas.

Ja vārda “apavi” vietā sakām “kurpes-zābaki”, iekšējo orgānu apzīmēšanai izmantojam “plaušas-aknas” un izteiciena “piena produkti” vietā sakām “sviesti-krējumi”, uzsveram vienu realitātes līmeni. Zināmām konkrētām lietām ir nosaukumi. Par to augstāka, vispārīga līmeņa lietu nosaukumus veido ar vārdu pāru palīdzību, respektīvi, tiem nav sava nosaukuma. Tas nozīmē, ka vispārīgi jēdzieni, universālijas, nav tikpat patiesas, reālas kā atsevišķas lietas, partikulāri. Tiesa, somugru filozofi diez vai paši sliektos nošķirt universālijas un partikulārus, drīzāk tiktu uzsvērtas nosauktās un nenosauktās “lietas-parādības”. Diez vai somugru valodu areālā būtu varējis piedzimt savs Platons, lai attīstītu mācību par idejām. Varbūt spējam noticēt, ka savas idejas ir kurpēm, zābakiem, vīzēm un pastalām, taču dīvaini šķiet ticēt, ka šāda ideja būtu “kurpēm-zābakiem” kopā. Erzju valodas vispārīgais jēdziens ir nenoteiktāks, miglaināks, tas nav piemērots platoniskajai idejai ar skaidrām aprisēm.

Jēdzienu var definēt dažādi. Rietumu domāšanā kopš Aristoteļa galvenokārt izmantota definīcija — definitio. Pašlaik ir skaidrs, ka ikdienas valodas jēdzieni nav definēti un tos nemaz nevar definēt aristoteliski, bet visbiežāk ar “prototipu” palīdzību.

Definējot ar prototipu palīdzību, tiek dots jēdziena tipiskāko, parastāko un svarīgāko pārstāvju saraksts, citiem vārdiem, svarīgāko elementu kopums. Lielajam vairākumam ikdienas valodas jēdzienu nav labas aristoteliskas definīcijas. Piemēram var minēt vārdu “puķe”. Ir neiespējami nošķirt puķi no citiem augiem, īpaši, ja ņem vērā mūsdienās arī rietumzemēs iecienītajā japāņu ikebanā izmantotos augus un to daļas. Taču šī nedefinētība nebūt netraucē puķu pārdevējiem vai puķu lietotājiem. Piemēram, tieši vārds “puķe” ir definēts prototipiski. Puķes ir rozes, magones, lilijas, margrietiņas, rudzupuķes un citas tām līdzīgās. Tām līdzīgi ir citi augi, kaut vai skujkoki, kaktusi vai papardes. Vārda “puķe” definīcija ir atvērta. Puķes lomā mūsdienās var būt sūnu klāts nokaltis zars, dadzis vai liels čiekurs, nākotnē, iespējams, kaut kas cits arī.

Tādējādi aristoteliskā definīcija ir ierobežojoša. Tā definē kopumu ar skaidrām aprisēm, respektīvi, par visiem priekšmetiem var pateikt, vai tie ir attiecīgā kopuma elementi vai nav. Prototipiskā definīcija neizdala kopumu ar skaidrām aprisēm, un tāpēc tās robežas ir neskaidras, miglainas. Ir priekšmeti, par kuriem nezinām, vai tie ir šā kopuma elementi vai nav. Visskaidrāk definētie ir jau minētā “konkrētā līmeņa” jēdzieni: zābaki, kurpes, rozes un lilijas. Augstāko līmeņu jēdzieni, vispārīgie jēdzieni, ir miglaināki. Varbūt šī iemesla dēļ to nosaukšanai bieži izmanto vārdu pārus.

Vārdu pāris sniedz minimālo sarakstu, proti, nosauc divus prototipus, kopuma tipiskos elementus. Apavi erzjiem visupirms ir vīzes un pastalas. Svarīgākie iekšējie orgāni, izņemot sirdi, ir plaušas un aknas. Taču kopuma “vīzes-pastalas” elementi ir arī kurpes un zābaki, kopuma “plaušas-aknas” elementi ir arī kuņģis, nieres un zarnas. Aristoteliskā definīcija definē kopumu ar tā “robežu” palīdzību, prototipiskā definīcija — ar “centra” palīdzību. Parastais viedoklis ir tāds, ka precīzai domāšanai nepieciešamas definīcijas, skaidru robežu novilkšana starp jēdzieniem. Tā nebūt nav vienmēr. Norberts Vīners savas pazīstamās grāmatas Kibernētika sākumā skaidro, ka starp zvaigznēm un mākoņiem ir skaidra atšķirība. Zvaigznes var saskaitīt, mākoņus ne, jo mākonis pēc iedabas ir neviendabīga, miglaina parādība, un bieži ir neiespējami ieraudzīt tā robežas. Tas, kurš patiešām mēģina noteikt mākoņu robežas vai saskaitīt mākoņus, būtībā ir neprecīzs.

Tāpat kā dabā, daudz neskaidra un miglaina ir arī semantikā. Ja vēlamies precizēt valodu un rīkoties ar labi definētiem jēdzieniem prototipisko vietā, mums no jauna jādefinē visi jēdzieni. Tas būtu valodas sadisma kalngals, taču līdz šim tas palicis neiekarots. Nebūt nav droši, ka šāda, uz definīcijām būvēta, valoda vispār būtu derīga izmantošanai. Arī zinātnēs, nemaz nerunājot par filozofiju, vēsturi vai filoloģiju, nemitīgi tiek izmantota ikdienas valoda, kurā tikai dažiem jēdzieniem ir piešķirta speciāla nozīme. Ir mēģināts tos definēt, lai gan tas ne vienmēr izdodas. Mums lielākoties jādzīvo starp neviendabīgām, miglainām parādībām. Tādēļ arī mūsu valoda ir attīstījusi instrumentus šī miglainuma attēlošanai. Domāju, ka somugru valodās šie instrumenti sākotnēji bijuši ļoti sarežģīti. Mūsu valodu pētīšana varētu dot impulsus, piemēram, miglainas loģikas un filozofijas radītājam. Visādā ziņā erzju Heidegers būtu radījis krietni citādu filozofiju nekā vācietis.

Zinātnieki droši vien spētu arī norādīt, ka somugru valodas ir bijušas tādu cilvēku valodas, kas gadu tūkstošiem dzīvojuši teritorijās, kuru klimatā un ainavā skaidru robežlīniju bija mazāk nekā, piemēram, Vidusjūras areālā.

Kāda varētu būt mūsu valodās iespējas līmenī esošā, taču vēl joprojām neīstenotā, neaktualizētā somugru filozofija? Domāju, ka tai būtu savas zināmas pamatiezīmes:

1. Konkrētisms un fenomenoloģiskais nominālisms. Realitātē pastāv “dotas” lietas-parādības, kuras spējam apzīmēt bez problēmām. Tām atbilstošie vārdi ir konkrētu lietu un darbību nosaukumi. Piemēram: Mari veikalā nopirka kilogramu desas. Jirki nolika atslēgu zem paklāja. Citām lietām-parādībām var arī nebūt sava skaidra vārda. Tās var saukt dažādi. Tie ir vispārīgie jēdzieni, jūtas un citas psihiskās parādības, taču arī paši vārdi. Metadiskurss, proti, noskaidrošana, ko īstenībā nozīmē “Mari”, “pirkšana” vai “veikals”, nav precīzs diskurss. Tādējādi mūsu diskursam ir skaidrs centrs un neskaidras malas. Starp apzināto un neapzināto nav skaidras robežlīnijas, tas ir, mēs bieži runājam par neskaidrām lietām. Tam nepieciešama citāda valoda, nekā runājot par konkrētām lietām. Ja lieta-parādība ir neskaidra, tai nav sava īstā vārda, tādēļ to var saukt dažādi. Var lietot vairākus vārdus vienlaikus, piemēram “lieta-parādība”, “dzejproza”, “somugrs”, “rakstnieks filozofs”. Par tālām, pa pusei bezvārda lietām var runāt un tās var skaidrot dažādi. Filozofija ir mēģinājums runāt par šādām lietām. Tāpēc filozofiju ir daudz, un arī pati filozofija nav parādība ar skaidrām aprisēm. Starp to un rakstniecību vai mitoloģiju nav skaidras robežlīnijas, gluži tāpat kā starp loģiku un valodniecību.

2. Induktivitāte. Elementi nosaka kopumu, nevis pretēji. Lai gan fiziķiem pasaule sastāv no daļiņām un laukiem, ikdienas valodā tās pamats ir konkrētais lietu-parādību līmenis. Viss cits jādefinē, vadoties no tām, saskaņā ar zināmiem indukcijas likumiem, saskaņā ar “sākuma loģiku”, kas arī būtībā ir kaut kas mums dots, tāpat kā lieta-parādība. Filozofijas uzdevums ir arī šīs “sākuma loģikas” analīze.

3. Alternatīvs valodas lietojums. Mēs cenšamies paplašināt konkrētā robežas, tas ir, izzināt, nosaukt un izskaidrot to, kas ir tālu no konkrētā līmeņa, kas ir pa pusei bez vārda. Taču maldāmies, ja runājam par tālo tāpat kā par tuvo, par nekonkrēto — tāpat kā par konkrēto. Mūsu senči šai ziņā bija piesardzīgāki. Neprecīzu lietu-parādību apzīmēšanai viņi izmantoja citādu valodu.

Ļoti svarīga, taču arī grūti attēlojama un apzīmējama joma ir cilvēku savstarpējās attiecības, kā arī cilvēka un apkārtējās vides mijiedarbe. Iztēlosimies, piemēram, mūsu jūtas un attieksmi pret apkārtējo vidi, “jūtas-domas” pret citiem un citu “jūtām-domām”. Aprakstoša, deskriptīva valoda tad ir bezspēcīga, taču tam labi piemērota dzejas valoda.

Somugru dzejā ir īpašas iezīmes, kuras noteikti būtu vērts filozofiski loģiski analizēt. Baltijas jūras somu, erzju un mokšu, arī Obas ugru seno tautasdziesmu paralēlismos atrodam vārdu pārus vai vārdu virknes, kas skaidri pieder vienai paradigmai ar iepriekšminētajiem vārdu pāriem. Mūsu senā poētika ir vienlaikus konkrētības un nenoteiktības poētika. Kā igauņu dziesmā teikts: Harak tõi sõa sõnumid, /Vares kandis vaenu keele (‘Žagata atnesa karavēsti,/ Vārnai knābī naida vārdi’). Var jautāt, vai karavēsts nesēji bija abi putni? Vienkārši putns nav skaidri noteikts. Vēsti atnesa putns, kuru varētu saukt “vārna-žagata”.

Manuprāt, somugru valodas tipoloģiski dažā ziņā šķiet tuvākas Austrumāzijas un Dienvidāzijas valodām nekā Rietumeiropas valodām. Visvairāk kopīgo iezīmju somugru valodām ir pimām kārtām ar japāņu un korejiešu valodu un Indijas dravīdu valodām. Piemēram, tamilu valodā noliegums tiek izteikts ar verbu, tāpat kā somu valodā. Visās šajās valodās ir īpaši bagāta onomatopoēze, taču ir arī citas kopīgas iezīmes. Minētajās Āzijas valodās līdztekus onomatopoēzei ir arī citas labas iespējas nenoteiktības izteikšanai. Bieži tiek izmantoti arī mums pazīstamie vārdu pāri — dravīdu valodās ar savām īpašām iezīmēm. Interesantākie no tiem ir tā saucamiem atbalss vārdi (echo words). Koks tamiliski ir maram, taču, ja grib runāt par kokiem un kokiem līdzīgiem augiem, saka maram-kiram, respektīvi, izveido vārdu pāri, kurā otrais vārds ir nedaudz izmainīta atbalss pirmajam (pirmo zilbi ma- aizstāj ki-). Kafija un kafijai līdzīgi dzērieni ir kaappi-kiippi. Kannaru valodā vijole ir pitil, bet vijole un vijolei līdzīgi instrumenti ir pitil-gitil.Vienīgā no Tālo Austrumu valodām, kas radījusi savu oriģinālo filozofiju, ir ķīniešu valoda. Ķīniešu valodā vārdu pāri ir ļoti iecienīti, un daudzus no tiem izmanto par jēdzieniem, piemēram, shan-shui (ainava), burtiski “kalns-ūdens”. Feng-yu, “vējš-lietus”, nozīmē klimatisko laiku, bing-xue, “ledus-sniegs” — stipru salu.

Kā ķīniešu klasisko tekstu tulkotājs es varētu sacīt, ka igauņu vai somu valodā tos vieglāk tulkot nekā, piemēram, franču vai itāliešu valodā. Franču, itāliešu un spāņu valoda, iespējams, ir tipoloģiski tālāka no somugru valodām nekā vācu un īpaši angļu valoda. Somu, igauņu un ungāru valodu dziļākā struktūra ir saglabājusies visai savdabīga, par spīti tam, ka Rietumeiropas valodas tās spēcīgi ietekmējušas. To pašu var teikt par mordviešu valodu, kuras vārdu krājums mudž no krievu aizguvumiem.

No eksotiskākām atbilsmēm iespējamajai somugru filozofijai minēšu nahua filozofiju. Meksikāņu zinātnieks Migels Leons-Porti ir uzrakstījis grāmatu ar nosaukumu Nahuas filozofija. Viena no viņa uzsvērtajām nahuas filozofijas īpatnībām ir tā saukto difrāzismu — vārdu pāru — izmantošana abstraktu jēdzienu izteikšanai.

Daži piemēri:

in cueitl in huipilli, “svārki-krekls” = sieviete kā seksuāla būtne,
tlilli tlapalli, “melna tinte – sarkana tinte” = zināšanas,
yohualli eecatl, “nakts-vējš” = neredzamais, nesasniedzamais.

Visbeidzot kopsavilkums. Ticu, ka somugru valodās būtu iespējams attīstīt citādu filozofiju nekā indoeiropiešu valodās. Domājams, tādai filozofijai būtu kopīgas iezīmes ne tikai ar ķīniešu un citu āzijisko filozofiju, bet arī ar mūsdienīgo domāšanu, kas izmanto miglaino loģiku (fuzzy logic). Ko jaunu un vērtīgu šāda filozofija mums varētu dot, nav skaidrs, jo tāda nav nopietni attīstīta. Viena iespēja, ka somugru filozofija savā ziņā būtu “komplementāra” indoeiropiskajai.

Varētu teikt, ja lietām nav viena vienīga īstā vārda vai definīcijas, nav arī vienas vienīgas īstās filozofijas vai filozofiskās tradīcijas. Sarežģītajai un bieži miglainajai pasaulei nepieciešamas dažādas filozofijas, lai mēs saprastu to, taču arī, lai saprastu savu saprašanu. Vairāku filozofiju pastāvēšana rada priekšnoteikumus metafilozofijai.

Varam jautāt, vai šeit ieskicētā iespējamā somugru filozofija vispār ir filozofija? Vai to var saukt par filozofiju, jeb vai labākajā gadījumā to var uzskatīt par somugru valodu īpašo kvalitāšu inspirētu filozofisku centienu? Tomēr tas ir ļoti indoeiropisks jautājums. Atbildē varētu izmantot tamilu valodu un teikt, ka temats, par ko centos runāt, nav gluži filozofija, bet filozofija-kilozofija, kaut kas līdzīgs filozofijai, kam tomēr ir tiesības pastāvēt. Tiesības, kuras eiropieši bieži lieguši citiem, respektīvi, saviem citās valodās runājošajiem brāļiem.

Tulkojusi Maima Grīnberga