From: Piektdienas naktī, kad bijām jau gandrīz aizmiguši, no pagalma atskanēja dziesma. Vīri labi trenētos basos dziedāja krāšņu kora dziesmu. Metāmies pie loga, bet pagalmā nevienu vīru nevarējām saskatīt, kur nu vēl veselu kori. Tikmēr dziesma turpinājās, un man šķita, ka viņi dzied vai nu igauniski vai somiski. Uzmetām mēteļus un traucāmies pa trepēm lejā. Nonācām uz ielas — un nekā...  Garām klīda tradicionālie Blaumaņa ielas nakts iemītnieki, bļaustīdamies “nu ty dajosh”. Skrējām uz Tērbatas ielu — vīru nav. Skrējām atpakaļ uz Barona ielu — atkal nekā. Tā mēs paliksim, neuzzinot, kas tik skaisti dziedāja pie mūsu vārtiem naktī.

To: Par vīru kori viss ir pilnīgi skaidrs. Diemžēl. Kad mana istabas biedrene Irina Maskavā, Preses komitejas kursu kopmītnē, kas atradās tieši līdzās zvēru dārzam, nakts vidū pamodās no tā, ka daudzbalsīgi gaudoja vilki, viņa uzdeva man sekojošu jautājumu: Inessa, ķebe ņe kažetsja, čto gģe to pojut gruzinskije muzhchini?

From: Starplaikā varu uzdāvināt vienu dzejoli no 20. gadsimta ģeniālākās mīlas lirikas krājuma UTKORECH (krieviski, transliterēts): “S parņem na vojennije ģela/ Molodaja partizanka šla./ Pareņ ņezametno dļa ļuģej/ Ļišņuju granatu vidal jei./ A ona, ļiš sķih v ļesu prival,/ V koburu k ņemu, poka on spal,/Sunula, podkravšis v ķemnoķe./ Polnuju oboimu dļa TT.” (1942. gads, V. Sikorskis, Pirmā mīlestība.)

From: Aaa, cik jauki, ka varu tev izstāstīt par weevil! Vispār tā varētu būt jebkura vabole (un pārnestā nozīmē nožēlojams cilvēks), bet, ja runa ir par boll weevil, tad tas ir pilnīgi leģendārs radījums. Tas 1. pas. kara laikā iznīcināja milzīgas kokvilnas platības ASV dienvidos un līdz ar to piespieda fermerus nepaļauties tikai uz vienu kultūru, bet padarīt savu saimniecību daudzveidīgāku — ar lieliskiem panākumiem. Tāpēc Alabamā, piemēram, ir pat uzcelts piemineklis, kur sieviete — gluži kā mūsu Milda 3 zvaigznes — augšup pastieptās rokās tur boll weevil!

To: Tas, kas intelektuālim liedz “iesaistīties”, tikai par 50% ir īpaša, apzināta stāja, otra puse ir vienkārši slinkums apgrūtināt sevi ar to, kas neinteresē, ir garlaicīgs, nav ietekmējams bez ielaišanās ar muļķiem kaut kādās attiecībās un galu galā var pašu pazemot. Turklāt tik daudzi iesaistās bez kādas jēgas, negribas nokļūt viņu rindās. Taču pirmām kārtām šī tipa pazīme ir egoisms. Vienkāršs un dabisks kā mazam bērnam. Savukārt otro — teicamnieka tipu ar garlaicību neatbaidīsi, ja turklāt viņš vēl apveltīts ar spēju bez meža redzēt arī kokus, ne tikai otrādi, un iejusties cita ādā, un situācijā. Jo, ja interesē tikai stāsti, dievišķīgie stāsti, tad viss pārējais garlaiko. Trešais tips neiederas ne šur ne tur. Pēc emocionalitātes (un naivuma) — pasaules lāpītājs, bet konsekvencei pietrūkst gribasspēka un traucē arī aizspriedumi, kas šķir no īstas spējas uz solidaritāti. Pa vidu paliek arī tāds it kā margināli distancēts tips, kurš ir daudz mazāks ciniķis, nekā šķiet — jo nebaidās tērēties publiskām diskusijām, un tas jau tomēr ir daudz. Īpašs gadījums ir tas, kurš dzīvo teikā un rīkojas kā pasaku tēls. Rezultāts reizēm līdzinās Tevis kādreiz tulkotajam stāstam par Barabu: domā, saka, dara vienu — to, kam no sirds tic, bet reālajā pasaulē tas izrādās pavisam kas cits. Man, protams, patīk Krosa galvenais varonis: Ullo bija labs patriots, jo viņš savu patriotismu nekad nesabojāja ne ar kādām deklarācijām — vai ar patosu, nu, viss viens, aptuveni tā. Tāpat varētu teikt par intelektuāļa stāju. Taču tas nozīmē konsekvenci visās dzīves detaļās, bet parasti jau ir tā, ka elitārs līdz krampjiem, bet pats sev atļauj arī haltūrēt. Kad intervēsi Samsonu, paprasi, ko viņš domā par intelektuāļa pozīciju. Par Vili Lāci paprasi.

From: Grass bija tāds, kādu es viņu iedomājos — nīgrs, lecīgs, notraipītās zeķēs un, kad iebraucām viņa sašķiebtās mājiņas pagalmā, viņš izgatavoja māla sievietes ar trim krūtīm. Es nospriedu, ka es gribētu būt vecumdienās tāds nīgrs riebīgs vecis kā viņš, kuram pagalms vēl smird pēc govīm, lai gan tuvumā neviena paša lopiņa, izņemot viņa suni Karo...