Ja nevar aizmigt, tad nevar pamosties

Kādu nakti pēc nokavēta pēdējā metro gāju cauri puspilsētai un sapratu, ka visā savā mūžā neesmu redzējusi tik daudz aizmigušu cilvēku, kā pēdējā pusotra mēneša laikā Parīzē.

Viņi gul uz siltajām metro ventilācijas lūkām, pa vidu ietvēm, māju nišās, pie veikalu durvīm, viņi gul tajā dzilajā nakts miegā, kam raksturīgas ātrās un lēnās fāzes ar sapņiem un ne-sapņiem, pēc kā nāk pamošanās, rīta apjausma, rīta tualete un kafija. Šorīt savu café crem dzēru gandrīz pie viena galdiņa ar sarkanmatainu pavecu bezpajumtnieci, kurai bija zaļi auskari, augstpapēžu zābaki, melnas bikses ar daudziem rāvējslēdžiem, kepons un tikai viena acs. Viņa bija nakšņojusi blakus kafejnīcai un ap pusvienpadsmitiem, sabāzusi polietilēna maisiņos visu savu mantību, tagad sēdēja uz tiem un nesteidzoties dzēra savu Starbuck kafiju.

Netālu no vietas, kur dzīvoju, man ir jāiet garām kādiem trīsdesmit rindā aizmigušiem cilvēkiem. Savas guļvietas viņi saklāj ap desmitiem vienpadsmitiem, runātīgākie apspriež dienas notikumus, daži ietur vakariņas, citi lasa vai skatās uz Sēnu, pa kuru peld izgaismoti kuģi ar tūristiem.

Tomēr bezpajumtnieki ir vienīgie, kurus es te esmu redzējusi guļam. Tie cilvēki, kas, pievēruši acis, brauc metro, neskaitās, jo ar gulēšanu es domāju došanos pie miera, kārtīgu atpūšanos, guļamvietas apklāšanu ar palagu, spilvena palikšanu pagalvī, sasegšanos, izstaipīšanos, ērtākas pozas ieņemšanu, acu aizvēršanu un iemigšanu līdz brīdim, kad atnāk rīts. Līdz šim šajā pašā neaizsargātākajā un uzticības pilnajā stāvoklī biju vērojusi tikai savus bērnus, kad viņi bija maziņi, un dažus vīriešus, kad aizmigšana viņiem līdzās bija šķitusi pārāk satraucoša. Visi pārējie cilvēki pēc labas nakts vēlējumiem ir aizvēruši aiz sevis durvis un izdzēsuši gaismu. To, kas notiek ar viņiem pēc tam, var iedomāties, par mērauklu ņemot sevi, bet tie ir tikai pieņēmumi, kuru apstiprināšanai vai noliegšanai ir izdomāta rīta frāze: “Nu, kā gulēji?” un atbildes: “Paldies, labi! Gulēju kā nosists! Totāli atslēdzos!” Ar to parasti sarunas par naktī notikušo beidzas, jo viss ir bijis mierīgi, klusi un pats gulētājs zina tikai to, ka ir gulējis un pamodies. Pavisam savādāk saruna izvēršas tad, ja atbilde skan: “Briesmīgi! Es vispār nevarēju aizmigt!”

Šobrīd pulkstenis ir viens naktī. Mājai, kas atrodas pretī, gaisma ir ieslēgta lielākajā daļā logu. Pirms mirkļa biju izgājusi ārā paskatīties uz savas mājas logiem - arī tie gandrīz visi ir gaiši. Varētu pieņemt, ka stunda pēc pusnakts ceturtdienas naktī nav kritisks laiks un pieaugušie tad vēl neguļ, varētu pieņemt, ka visos šajos dzīvokļos notiek ballītes (tajā, kas virs manis - pavisam noteikti) un gan jau pēc laika visi aizmigs, tomēr liekas, ka daļai ar to tomēr būs problēmas. Turklāt ļoti labi var iztēloties, ka aiz tumšajiem logiem tieši šobrīd kāds grozās gultā no viena sāna uz otru, kāds pieceļas, lai padzertos, tad apguļas un pēc mirkļa atkal pieceļas, kāds skaita aitas, kāds miegam atvēlētās minūtes, kuras kopā ar pulksteņa tikšķiem pazūd pilnīgā bezjēgā, jo nenes atpūtu un kļūst par vēl vienu negulētu nakti.

To iedomāties varu tāpēc, ka visā savā dzīvē neesmu dzirdējusi tik daudz stāstu par bezmiegu, kā šī pusotra mēneša laikā Parīzē. Varbūt tāpēc, ka ir sākusi darboties selektīvā uztvere, kas liek pamanīt līdzīgo. Tas ir tāpat, kā paliekot stāvoklī, tu pārsvarā ievēro tikai tās sievietes, kuras pērk grūtniecības testus, kurām ir lieli vēderi vai bērnu ratiņi. Pašlaik manas ausis un acis nemitīgi ziņo par cilvēkiem, kuri negul. Ballīšu sarunas ir pilnas ar tādām sūdzībām kā: “Es esmu pārāk noguris, lai aizmigtu.” “Vakaros nevaru atrast mieru.” “Ceļos trijos.” “Dzirdu katru troksni.” “Visu nakti sēžu virtuvē, smēķēju, kaut ko domāju, gaidu rītu.” “Vienīgais, ko es patiešām gribētu, ir normāli aizmigt un kārtīgi izgulēties.”

Pirms nedēlas saņēmu vēstuli no drauga, kurš stāsta, ka aizmigšanai vairs nelīdz ne vīns, ne sekss. “Noliekos slīpi un galvā uzmutuļo un sāk griezties virpulis no tūkstoš neizdomātām domām. Aizvien ātrāk un ātrāk, kamēr galva reibst un sāk trūkt elpas. Tam ir kaudze iemeslu (in no particular order) un simptomu - viss jau jūk kopā - sekas ar cēloņiem, viss šķiet pārāk samudžināts:

- izdegšana darbā + nepieciešamība tomēr turpināt tajā katru dienu atrasties un vismaz mēģināt kaut ko darīt;

- nogurums no un vajadzības pēc sociāliem kontaktiem (pretruna, kuras apzināšanās nepalīdz problēmu risināt);

- palaišanās slinkumā (gara slinkumā) un riebums pret to;

- naids pret rutīnu un atkarība no tās;

- viss tas gruzons un domas, kas nāk komplektā ar samērā lielu naudu kontā;

- hipohondrijas lēkmes;

- tuvāko (sieva, bērni) gaidu un manas vientulības vajadzību savietojamības problēmas;

- senāki iemesli (jau kopš mazotnes es slikti aizmiegu, šķiet, tas iedzimst arī bērnos, vismaz puikam ir grūti aizmigt).

Ja nesajukšu prātā līdz tam, nākamajā gadā aiziešu vismaz gadu garā atvaļinājumā un mēģināšu kaut kā atkopties. Tikmēr - tabletes, vasaras un ziemas sporta aktivitātes (bļa, kad beigsies šis fucking rudens???)”

Bet rudens nebeidzas. Patiesībā ir sajūta, ka viss ir sajucis. Kokos blakus karājas Ziemsvētku rotājumi un lapas, parkos zied atraitnītes un tējas rozes, ielās līdzās iet cilvēki sandalēs un kažokos. Parīzē gada sezonālais dalījums pārvēršas par modes namu fantāzijām, bet dienas dalījums nomoda un miega stundās - par daudzu cilvēku sapni.

Pilsētas publiskā dzīve aizņem lielu nakts daļu. Teātra izrādes un koncerti sākas pusdeviņos vakarā, ballītes sākas ap desmitiem, klubos agrāk par vieniem naktī nav jēgas rādīties. Iespējams, tas tāpēc, ka cilvēki mēģina izdomāt, kā izmantot laiku, kurā viņiem nenāk miegs, vai gluži pretēji - izpildījuši savus sabiedriskos un kredīta pienākumus, ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas izkarot sev brīvu nomoda laiku, kurā darīt to, ko paši vēlas - t.i., dzīvot, jo izrādās, ka ar brīvdienām un atvaļinājumiem vairs nepietiek. Nepietiek, lai atvilktu elpu, nepietiek, lai sajustos dzīvs. Tomēr dzīve bez miega sāk līdzināties murgam un miegazāles kļūst par galēja zaudējuma simbolu, jo ir nepārprotama liecība, ka tu tomēr netiec galā ar sevi.

Pēdējās naktīs kļūst aukstāks, tāpēc arī gulošo bezpajumtnieku uz ielām vairs nav tik daudz. Bet par tiem, kas nav atraduši siltākas vietas miegam, rūpējas kāds municipālais dienests, laikam tāda kā nakts sardze. Jau vairākas reizes esmu redzējusi, kā trīs līdz četru cilvēku komandas zaļās vestēs tup līdzās bezpajumtnieka guļvietai un mierīgi ar viņu sarunājas. Varbūt aicina doties uz patversmi, varbūt noskaidro, kā cilvēks jūtas, bet man patīk iedomāties, ka viņi stāsta gulošajam pasakas vai dzied šūpuļdziesmas. Man šķiet, ka pilsēta, kura savu pastāvēšanu nodrošina ar miljoniem cilvēku bezmiegu, varētu atļauties tādu dienestu, kas palīdzētu cilvēkiem aizmigt, izmantojot vecās, tradicionālās metodes, kuras nevis kā miega zāles iesviež trulā tumsā, bet noskaņo uz lēnu, vienmērīgu sirds, elpošanas, domu ritmu un ļauj aizmigt cilvēciskā veidā. Būtu tikai taisnīgi, ja publiskajā telpā tiktu radīta iespēja doties pie miera, kad cilvēkam tas ir nepieciešams, piemēram, apgulties un gulēt bibliotēkās vai muzejos, ja tieši tur pēkšņi atrodas no gultām pazudušais miegs. Un tas notiek nevis garlaicības vai necieņas dēļ, bet gluži pretēji - lēni un rimti iedziļinoties darbos, kuri ir interesanti, pēc kāda laika pārņem miera, drošības un noguruma sajūta, kādu grūti piedzīvot citur pilsētā. Ar mani tā nesen gadījās mūsdienu mākslas muzejā Du val-de-Marne, kas uzcelts tādā Parīzes nomales guļamrajonā, kurš tūristu kartēs nemaz nav redzams. Vienā no izstāžu zālēm - pilnīgi aptumšotā telpā ar melnām sienām, griestiem un grīdu - karājās vairāki gari, taisnstūrveida priekšmeti no balta auduma, kas atgādināja lampu abažūrus. Tie stiepās no griestiem līdz grīdai, to skaldnēs bija izgriezti caurumi, bet pa vidu iekārtas spuldzes. Telpai visapkārt bija izvietoti melni ventilatori un “abažūri” to vējā lēni plīvoja. Darbu sauc “Jaunie rajoni”. Apsēdos uz grīdas telpas stūrī un vēroju “māju” līgano kustēšanos. Miers un miegs atnāca pēc neilga brīža kopā ar kādu pensionāru grupu. Vecīši apstājās telpas vienā malā, uz mirkli sastinga, tad jautri izklīda pa telpu, sāka slēpties aiz baltajiem māju abažūriem, daži ielīda tajos iekšā, smējās un ķiķināja. Divas vecenītes aizbēga no sava kavaliera. Viņš apmulsis stāvēja telpas vidū un bija pilnīgi apmaldījies, bet viņas tumsā bikstīja viena otrai ar elkoni sānos un spurdza. Tas viss izskatījās pēc sapņa, un es patiešām neesmu pārliecināta, vai tajā mirklī jau nebiju iemigusi. Bet tad jau klāt bija zāles uzraugs, kas laipni palūdza man piecelties. Guloši cilvēki izstāžu zālēs ir reta parādība - gan apmeklētāju, gan eksponātu vidū. Starp visiem tūkstošiem vēsturisko un mūsdienu fotogrāfiju, kuras nācās redzēt Parīzes Foto mēneša ietvaros organizētajās izstādēs, aizmiguši cilvēki bija redzami tikai divos darbos, turklāt viņi bija piemiguši pēc kāda darba, nevis pēc došanās pie miera. Jeff Bark fotogrāfijā kaila sieviete ir iemigusi blakus lielai bļodai ar nejauka paskata zirņu putru, kuru viņa pirms tam ir malusi, bet Maarit Kohteri bildē divas blondas pusaudzes aizmigušas zem rūtainas segas, kamēr vienai no viņām zem plakstiņiem paklāta vate, bet uz skropstām lillā ķīmiskā krāsa. Izskatās, ka dusošo Venēru tēma šobrīd nav aktuāla un cilvēki izvēlas runāt par nomodu. Varbūt tāpēc, ka miegs sāk kļūt par pienākumu, kurš jāizpilda, lai varētu celties, iet un strādāt.

Lūk, kamēr pilsētas vara par aizmigšanas dienesta iespējām nedomā, un telefons, uz kuru piezvanot, atskanētu šūpuļdziesmas, vēl nedarbojas, es uzvelku pidžamu, paņemu spilvenu un eju ārā meklēt kādu, kas varētu man palīdzēt doties pie miera.

- Es nevaru aizmigt, vai tu varētu man nodziedāt šūpuļdziesmu? - jautāju Parīzes naktsputniem.

Ulrika ir no Zviedrijas un steidzas uz ballīti, viņai ir pudele vīna un sarkanas lūpas.

- Padziedāt tev, te? Uz trepēm? Cik ilgi? Piecas minūtes? Nu, labi.

Gregs ir no Īrijas, viņš sēž kafejnīcā pie galdiņa un izdomā dziesmu uz vietas.

- Vispār es esmu komponists un man ir sacerēta šūpuļdziesma, tikai vārdu vēl nav. Izdomāt tagad? Pagaidi mazliet, es uzrakstīšu un tad nodziedāšu. Disku gribēsi ar to melodiju?

Nordins ir tumsnējs puisis no Parīzes, kuram mazliet bail, jo liekas, ka mani nodomi nav tīri.

- Tu gribi, lai es eju lejā zem tilta? Un tev nav auksts? Es iešu kopā ar draugu, ja? Dziesmu nodziedāt tagad? Tu esi traka?

Rosila pastaigājas ar suni un viņai ir siltas acis.

- Jā, es saviem bērniem dziedu pirms miega. Bet es zinu tikai vienu dziesmu. Tas nekas?

Brigita ir no Šveices un pētī kristālu dabu.

 - Mana bērnība bija kara laikā, mamma bija ļoti slima un nekad man nedziedāja. Man pašai bērnu nav un es zinu vienu rindiņu no šūpuļdziemas. Var, es dziedāšu vienkārši - la la la? 

Sāra dzied ungāriski, lai gan jau ilgi dzīvo Londonā.

- Es tev nodziedāšu garu dziesmu par putniem, kas dodas mājup, es vienmēr dziedāju šo dziesmu savam dēlam pirms miega, bet viņš izauga un palūdza, lai es nekad vairs to nedaru, jo tā ir pārāk skumja.

Antona vecāki ir no Indonēzijas, viņš pasniedz filozofiju un tajā naktī, kad viņš dziedāja savu miega dziesmu, viņam nomira tēvs.

- Vecāki mani aizmidzināja glaudot galvu un es savus bērnus midzināju tieši tāpat, bet dziesmu es varu nodziedāt. Nav par klusu?

Edam no Holandes bankomāts nesen apēdis visas kartes, dziedot viņš smaida.

- Mums patiešām ir tikai viena šūpuļdziesma un mēs parasti to nedziedam.

Žans Pols ir kopā ar meiteni, viņš piekrīt dziedāt, bet meitene saka, ka grib iet prom.

- Žan Pol, Žan Pol, - viņa sauc, rāda dusmīgu seju, pagriežas un aiziet. Puisis pieceļas, atvainojas un skrien viņai pakaļ.

Semam pieder veļas mazgātuve, ir jau vēls un viņš ir noguris, Havjers ir atbraucis studēt, Stefānija un Magdalēna ir no Vācijas...

Dažādi cilvēki uz pilsētas tiltiem, ielās un parkos dzied Parīzes šūpuļdziesmas, pilsētas nomoda agresijai pretī liekot maigumu un mieru. Es klausos un dzirdēto nesu mājās, lieku zem spilvena un mēģinu aizmigt, jo ļoti gribas pamosties.

Vyssan lull, koha kiltellen full det hommet tre vandringsmanpa vagen... lallaby of birdland la la la la la la... fais dodo colas monpetit frene dess... Mond ist aufgegangen, die golden Steinleinprangen am blauen Himmelszelt... Arrorro mi nino arrorro mi sol arrorropsdazo de mi corazon... Madarka Madarka, gacsogo madarka vidd el a levelem vidd el a levelem... Srep magyar hazamba Slaap kinidje slaap daar briten loupt een schaap... Une chanson donce que me chantair ma maman em sucant mon ponce je m’endormais tenderment... go to sleep my love till morn let your thoughts drift silently to the place where dreams are born do not stir I’ll be there rest in quit slumber do not worsy do not care sleep...