Ja šajā pasaulē ir draugi un vīns

Saputojies, svaigs rīsu vīns,
Sarkanā māla krāsns jau karsta.
Drīz būs vakars, uzsnigs sniegs,
Vai iedzersim pa glāzei?

Bo Dzjuji, 8.–9. gs. “Apciemojot Liu Jutunu”

Pirms vairākiem gadiem kopā ar gleznotāju Reini Virtmani nospriedām, ka mūsu draudzībai vajadzētu īstenoties arī sabiedrībai lietderīgākā formā, tādējādi radās nodoms izdot grāmatu: es iztulkotu ķīniešu dzeju par dzeršanu, bet Reinis dzejolīšus glīti ilustrētu. Pirms ķerties pie darba, mēs nolēmām apspriest plānu Viesturdārzā uz soliņa. Bija skaidrs arī, ka šāds projekts nav īstenojams bez iedzeršanas, kas ir gluži vai kosmoloģiska nepieciešamība, un to apstiprināja slavenākā Tanu dinastijas dzērāja un dzejnieka Li Bo dzejolis “Vienatnē iedzeru Mēness gaismā”: “Ja debesīm nebūtu tīkams alkohols, tajās nebūtu vīna zvaigznes. Ja zeme to nemīlētu, nebūtu sastopams Alkohola avots. Tādēļ debesīm un zemei tīkams tas, bet mīlestība uz to nedara kaunu visaugstākajam."[1. Tulkojot senķīniešu dzejnieku darbus, grūtības sagādā vārda dzjiu atveidošana, ko mēdz neprecīzi tulkot kā vīnu. Lai gan senie ķīnieši pazina vīnogu vīnu, tomēr alkohols pārsvarā tika gatavots no graudiem, piemēram, sorgo (gaoļjana), prosas, kviešiem, rīsiem. Alkoholiskie dzērieni dzjiu tiek dalīti divas grupās: 1) huandzjiu – dzeltenais alkohols, kurā ietilpst visi fermentētie dzērieni, arī midzjiu – t.s. rīsu vīns, kas līdzīgs japāņu sake. Šos dzērienus parasti lietoja atdzesētus vai uzsildītus; 2) baidzjiu – baltais alkohols, destilēto alkoholisko dzērienu kategorija, piemēram, slavenais Maotai vai lētais Erguotou, kā arī Dzjiuguei – burt. “alkohola velns” jeb “alkoholiķis”. Tanu dinastijas dzejnieki, it īpaši jau Li Bo, slavēja čoudzjiu – no lipīgajiem rīsiem (Oryza sativa) fermentētu alkoholisku dzērienu, kas savas baltās krāsas dēļ tika saukts par nefrītu.
“Alkohola (tekstā – vīna) zvaigzne” dzjiusjin – saskaņā ar vienu no leģendām par alkohola izcelsmi tās radītājs ir debesis, bet zvaigzne atrodas vienā no 28 tradicionālajiem ķīniešu zvaigznājiem (mūsdienās to dēvē par Lauvas zvaigznāju). “Alkohola avots” dzjiucjuaņ – pilsēta Gaņsu provincē. Savu nosaukumu ieguvusi Haņu dinastijas laikā, kad kāds ģenerālis, svinot uzvaru pār ienaidnieku, alkohola trūkuma dēļ sajaucis to ar avota ūdeni. Mūsdienās tur atrodas satelītu palaišanas poligons.]

Sekojot Li Bo dzejas rindām “Trīs glāzes aizved pa lielo ceļu dao, viens litrs savieno ar dabiskumu”, mūsu sarunas drīz vien aizvirzījās prom no senķīniešu dzejas grāmatas, kura, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tā arī nekad netika izdota. Kad ķermeni bija pārņēmis marmelādīgs vieglums, mēs devāmies pastaigā pa parku, aplūkojot iepriekšējā rudens lapu kaudzi, svinīgi izstaigājot Dziesmusvētku aleju, pakavējoties pie it kā Pētera I iestādītā ozola paliekām un goda apli noslēdzot pie pīļu dīķa. Sarunās figurēja ķīniešu dzejnieki, daoistu domātāji, atmiņas par draugiem, sievietes un atsevišķi budisma psiholoģijas aspekti, diezgan daudz smieklu un patīkams tukšums nākamajā dienā. Atgriešanās pie ķīniešu iedzeršanas vēstures ir tieši saistīta ar draugu Reini un šo neīstenoto ieceri.