Novembra melanholija

Līdzīgi kā daži nepanes aukstumu vai karstumu, es slikti panesu novembri. Parasti cenšos to pārlaist kā kapteinis Nemo – ielienu savā zemūdenē (protams, dzeltenā), cieši noslēdzu visas lūkas un cenšos neapgrūtināt sevi ar pārlieku biežu skatīšanos laukā pa iluminatoru – vēl jo mazāk vai jo īpaši uz debesīm, kurās nav nedz gulbju, nedz sniega, par sauli vispār nerunājot. Savā nepatikā pret novembri es noteikti neesmu viens. Rudens daudzos cilvēkos izraisa melanholiju, kas novembrī, šķiet, sasniedz savu augstāko punktu. Arī Hipokrats raksta, ka “melnās žults (grieķiski melancholia – V.Ā.) ķermenī visvairāk ir tieši rudenī, un šajā gadalaikā tās spēks ir vislielākais”. Tiesa, par melanholiju šo īpatnējo psihisko stāvokli vairs sauc tikai retais. Tagad to pieņemts dēvēt par depresiju. Mediji ziņo, ka saskaņā ar jaunākajiem pētījumu datiem Latvijā vismaz 120 000 cilvēku (tas ir, apmēram katrs sešpadsmitais, zīdaiņus ieskaitot) ik dienu sastopas ar nozīmīgiem depresijas simptomiem. Droši vien arī jūs oktobrī pamanījāt kampaņas “Uzveic depresiju!” aktivitātes vai to, ka ir atvērta jauna mājaslapa depresija.lv. Blakus praktiskiem padomiem lapa piedāvā arī vienkāršu pašnovērtēšanas testu, kuru izpildot, var saņemt vienkāršu atbildi. Es, piemēram, saņēmu šādu: “Jums ir vidēji depresijas simptomi, noteikti ieteicams apmeklēt ārstu stāvokļa turpmākai izvērtēšanai.” Taču mēreno melnās žults plūsmu manā ķermenī krietni mazināja atbildes otrais teikums: “Jums ir domas par pašnāvību, nekavējoties vērsieties pēc palīdzības!” Brīnišķīgi, ka arī mūsdienās psihiatri nav zaudējuši melnā humora izjūtu.

Melnais humors šķiet tuvs arī šarmantajam britu ikonoklastam Nīlam Frenčam, kurš oktobrī viesojās Rīgā un ar kuru šī numura lappusēs sarunājas Arnis Rītups. Šajā mēnesī, kas sākas ar Helovīnu un beidzas ar svecīšu vakaru kapsētās, neliekas pārsteidzoši, ka pat šajā sarunā tiek piesaukta nāve, tāpat kā tā uzpeld arī Ulda Tīrona sarunā ar kinematogrāfistu Jevgeņiju Paškēviču (“šī doma par nāvi pastāv nevis tāpēc, ka es to gribu, bet tāpēc, ka viņa to grib”). Pārsteidzošāk liekas tas, ka bez nāves piesaukšanas neiztiek pat valststiesību speciālisti apaļā galda sarunā par Satversmi un Latvijas konstitucionālajiem pamatiem. Ja būtu tāda psihiatra kušete, uz kuras noguldīt visu latviešu tautu, mūsu kolektīvā psihiskā diagnoze varētu izrādīties stipri līdzīga tai, kuru man uzstādīja iepriekš pieminētā mājaslapa. Tas arī esot viens no iemesliem, kas mudinājis Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju nākt klajā ar ideju par Satversmes nemainīgo kodolu. Viena no tā funkcijām būtu pasargāt Latvijas valsti no tās suverēna – proti, latviešu tautas – suicidālajām tieksmēm (apaļā galda saruna “Nerakstītais Satversmes kodols”).

Taču novembris, lai arī depresīvs, tomēr ir pārejoša parādība. Un ir jau arī priecīgas ziņas. Viena no tām ir ilgi gaidītā jaunā Bībeles tulkojuma iznākšana, par kuru šajā numurā raksta Agnese Gaile-Irbe. Šis izdevums, domājams, daudziem padarīs gaišākus novembra drūmos vakarus un palīdzēs sagaidīt Ziemassvētkus. Taču šajā mēnesī pat ar Bībeles lasīšanu jābūt uzmanīgiem. Kā “vidēji depresīvs” tips es noteikti atturēšos no Ījaba lasīšanas. Toties labi derēs gudrā Sālamana atziņas. Piemēram, šī: “Redzi, ko es uzskatu par labu un jauku – ēst, dzert un rast prieku pūliņos, ko cilvēks nopūlas zem saules sava mūža dienās, ko Dievs viņam devis, – jo tā ir viņa daļa.”