Jāņi pie Žorika

Skatos uz bildēm, kas fotografētas pirms trīsdesmit gadiem, un man nu kļūst pilnīgi skaidrs, ka zāle tad bija zaļāka, koki augstāki un kas tur vēl daudz, daudz labāks, lai cik banāli tas ar’ skanētu. Lai gan, kas tad tur tāds īpašs, ja nu vienīgi, ka tikpat kā neviens vēl nebija miris, un viss vēl tikai būs. Bet ir jau arī tas, kā nebūs vairs nekad. Man tie ir paši Jāņi. Nebūs pienbaltās, necaurredzamās miglas, un idealizētās opozīcijas vairs nebūs, nebūs svētku par spīti.

Tie bija Jāņi pie Žorika. Žorika īstais vārds gan bija Juris, Juris Podnieks, savukārt īstais Žoriks, Jura draugs, jau bija aizbraucis uz Izraēlu. Jāņus Juris rīkoja Inčukalnā, kur viņiem ar tēvu bija mājiņa, un arī pašu Jāni uz turieni no Rīgas savā jaunajā “ka tik ne žigulī” veda Jura tēvs Boriss. Viņiem bija sarunāts randiņš Engelsa ielas pagalmā, bet, tuvojoties svētku vietai, Jānim ar visu ozollapu kroni bija jākāpj uz mašīnas jumta, lai lielāks pārsteigums. Tas izdevās, lai gan ne bez pūlēm, jo ceļi taipusē bija stipri līkumaini un grambaini, un uz jumta lāgā nav aiz kā aizķerties, turklāt Jānis juta lielu bijību ne tikai pret Jura tēvu, bet arī pret mašīnām kā tādām, kur nu vēl žiguli.

Priekšā bez Jura, Andra ar iesauku Profesors, vēl viena topošā filozofa Edgara un viņa mammas Ilgas Mucenieces, Elgas (vēl ne Podnieces) un Māras (vēl ne Rubenes) bija Žorika darbabiedri no “hronikas” ar savām draudzenēm vai varbūt tāpat vien meitenēm savā nodabā. Aina, ko nez kāpēc sauca arī par Smilšu Efu, Aiva, kas vēlāk kļuva par Sīmani, Karine, tolaik vēl Balanjan… Ninuce, no mammas puses Čhenkeli, bija līdzi Jānim. Vēl te redzams “ebreju zēns” Dāvis Sīmanis, kuru Arvīds vēl šodien sauc par “David Avramovič”, latvieši Ralfs Krūmiņš un Uldis Eglītis, vēl ne režisors Arvīds Krievs. Arī Jānis bija/ir Krievs. Vispār asiņu sastāvam tad pievērsa daudz mazāk uzmanības nekā laikā, kad parādījās jēdziens “nacionālā identitāte”.

Lai gan tolaik bez pipariem, sāls un adžikas citu garšvielu tikpat kā nebija, izslavētajam gardēdim Jurim labi padevās visādas mērcītes. Tovakar šašliki draudēja būt īpaši gardi, jo pirmo reizi tika iemēģināts hmeli-suneli, un Jānis ieradās ar tikko atklāto granātu koncentrātu. “Galds” — veci, leknām jāņuzālēm rotāti rati — tika vilkts vai stumts līdzi visos Līgo nakts un Jāņu rīta pārgājienos, pat uz Gauju, kurā ūdens kā piens (tas atklājās Jāņu dienas rītā, kad izklīda reti biezā, siltā migla un atradās tajā pazudušais Dāvis Sīmanis).

Kamēr citi godprātīgi dziedāja, uz bērza bluķiem sasēduši ap ugunskuru, no citu acīm pazuda arī Jānis ar Juri. Jānis savā Jāņa modrībā bija samanījis “barkašoviešu” rosību Gaujmalā un gribējis pats tikt galā ar to, lai Divdūjiņu gaisā skrējienu netraucētu nepiedienīgas skaņas. Juris, juzdamies atbildīgs par Jāņu norisi un, galvenokārt, par pašu Jāni, protams, gāja līdzi. Kad svešinieku grupējums draudīgi tuvojies ozollapu kronim, Juris licis lietā savas pieccīņnieka iemaņas un ar dažām straujām kustībām uzbrucējiem citam pēc cita licis ar kaunu atkāpties.

Pret rītu pamazām atklājās, ka vienīgais, kas izturēja bez gulēšanas, ir Arvīds. Ugunskurs ne brīdi nebija izdzisis.

Kaut kas tajā visā, jāatzīstas, šodien man atgādina arī tādu kā sektantisku pulcēšanos parodijā par senu mistēriju. Svarīgāka par tās jēgu un būtību varbūt šķita viegli sazvērnieciskā sajūta, ka Goliāts staigā pa mežu, bet mēs drosmīgi sēžam pie ugunskura.

No bildēs redzamajiem šodien pazīstu tikai dažus, un paziņas man palīdz “sazīmēt” paši sevi un pārējos, viņi visi ir nākamie: nākamie Latvijas kino “stabilie jēdzieni” — operators Dāvis Sīmanis un režisors Arvīds Krievs, filozofijas profesors Andris Rubenis un filozofijas profesore Māra Rubene. Filozofs ir arī Edgars Mucenieks no Rīgas Latviešu biedrības. Karine Heinrihsone ir franču valodas pasniedzēja Rīgas Franču licejā. Neko nezinu par Elgu Podnieci, kā vien to, ka savu un Jura Podnieka dēlu viņa vairs neaudzina, jo Dāvis sen jau ir izaudzis, pilnīgi neko nezinu par Smilšu Efu, tāpat arī par operatoriem Ralfu Krūmiņu un Valdi Eglīti. Toties par Jāni Krievu zināms, ka Eiroatlantiskās Sadarbības Padomē plīvo viņa izdomātais karogs un arī citādi viss ir labi.

Vēl ir ziņas par žiguli, ar ko Jānis tika vests: tas pazuda, Jurim ar “desantnieku” Sašu filmējot karadarbību Čečenijā.

Foto – Valdis Eglītis

Dāvis Sīmanis: Tu te sēdēji kā tāds piemineklis!

Arvīds Krievs: Nu, ja jau Jāņi, tad ir jāsēž! No tās reizes atceros, ka Gaujmalā bija daudz ugunskuru. Kāpēc ne, un ko mums varēja padarīt? Tas bija stipri interesants pirmsstagnācijas laiks. Daudz jau nevajadzēja, lai ar zemtekstiem tai sistēmai iezāģētu. Piepeši atcerējos, kā priecājāmies, kad pilsētas galvenajam māksliniekam izdevās dabūt cauri plakātu Saules mūžu Padomju Latvijai! Ja izlaida “padomju”, tad palika atgādinājums par ulmaņlaikiem. Un pie lampiņas tā savienība!

Sīmanis:Pietika kādam māksliniekam “padomju sarkanā” vietā ielikt toni, kas kaut drusku vilktu uz “latviešu”, lai vēl ilgi staigātu priecīgs. Starp mums “prodažnajas škuras” nebija. Podnieks [Boriss] jau arī, lasot tekstus Padomju Latvijai, juta ar ādu, kur jāpalaiž pārspīlēto “podhaļima”intonāciju tā, lai arī citi to saklausītu. No tur klātesošajiem par riktīgiem partijas funkcionāriem neviens nekļuva, varbūt tā drusciņ tikai Smilšu Efa.

Krievs: Murfatlāriņš bija garšīgs. Medus vīnu mēs vairs nelietojām, Pīlādžu arī nē. Tas bija patērētāju biedrības veikalos, nekas slikts tas nebija, tā ka arī skolnieki varēja dzert, jo dulls no tā nevarēja palikt.

Sīmanis: Un cik tur viņš maksāja?! Rubli ar kaut kādām sīkām kapeikām. Liķierīši — Šartrēze, Piparmētru — arī zaļš. Benediktīnietis, tas bija kolosāls, to katrā veikalā dabūt nevarēja.

Krievs: Gaļu jau ar’ vajadzēja sarūpēt iepriekš, kubuliņos tad nebija, tā Jurim jau iepriekš bija sarūpēta un sagatavota.

Sīmanis: Labākais ar diviem Krieviem bija Andra Selecka dārzā. Tad viņi sacentās, kurš kuru pārdzers. Arvīds vinnēja. Bet te gan tu sēdi kā tāds piemineklis!

Krievs: Nu, ja jau Jāņi, tad ir jāsēž! Laikam domāju, kas nu būs, ko teiks priekšniecība. Mazliet bijības pret to tomēr bija. Un mēs taču tur aizbraucām ar kantora mašīnu. It kā uz filmēšanu.