15. jūnijs.
Uz grīdas pie galda guļ putekļu sūcējs; tam nav nekādas līdzības ar blāvi pelēkajiem vai zaļajiem lielajiem sūcējiem ar mirdzošajiem slēdžiem un garo gofrēto snuķi, kas liek domāt par attēlu uz šņabja pudeles Stoļičnaja un automobiļiem Pobeda Maskavas ielās. Šis te ir mazs un brūns, tādā vissliktākajā brūnajā krāsā, bez tam tas īsti nestrādā un, ja nemaldos, maksāja 14. Kaut ko 14 — vai nu tie bija rubļi vai kas, bet lati gan ne. Vārdu sakot, tas guļ uz grīdas jau vairākus mēnešus — iesprūdis laikā kā sapuvis ābols Gregora Zamzas hitīna mugurā. Viņa galvenajai īpašībai vajadzētu būt neredzamībai, tomēr pēc būtības viņam tur nav jāatrodas, tādēļ es laiku pa laikam viņu atceros, tas ir, ievēroju, kā viņš nekustas. Nekustas vairāk nekā dīvāns, galds, krēsls, lampa. Es to varētu pagrūst ar kāju vai izdomāt tam kādu vietu. Taču tas izjauktu mūsu attiecības. Tās gan pastāv tikai manā prātā. Lai gan no tā ir atkarīga viņa dzīvība, ir kaut kas, ko viņš nezina, bet es zinu: tā ir mana vēlēšanās apstādināt vērojumu. Tad putekļusūcējs atkal kļūtu neredzams. Es arī.
Pagājušajā mēnesī notika šādi notikumi (nothing personal, kā A. G. rakstīja RL slejās): 1. Nenotika kodolkarš starp Indiju un Pakistānu. 2. Mācītājs Māris Sants atzinās homoseksuālismā, un tika aizvākts no luterāņu baznīcas. 3. Sākās pasaules kauss futbolā; Francija un Argentīna izkrita no turpmākās cīņas. 4. Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijas konkursā. 5. Nomira Regīna Ezera. 6. Arnis Boloņā satikās ar Umberto Eko. 7. Mērsragā stipri atkāpusies jūra, un ir redzami visi akmeņi.
Ja ņem tā stingri un es laiku pa laikam nelasītu avīzi vai nedzirdētu ziņas radio, tad varētu arī nepamanīt. Ja iela nebūtu aizšķērsota, nebūtu ievērojis, ka Rīgā ieradies Ķīnas prezidents Dzjans Dzemiņs. Kā sapratu, viņš šeit tika ļoti silti uzņemts — kad Ulmanis bija Ķīnā, tur arī bija militāra sveicināšana un dziedāja bērni. Tā kā tādas tās lietas ar Tibetu — VVF nav nekādu pretenziju pret Ķīnas teritoriālo vienotību. Tas nekas, toties viņa savā runā citēja Laodzi, kā jau inteliģents cilvēks. Lai gan pastāv milzīgi lielas valstis, reizēm gribas domāt, ka pietiek aizvērt acis, un to vairs nebūs, neatkarīgi no lieluma. Arnis (ķīniešu) pie kāda ezeriņa bija sastapis centīgu jaunekli no laukiem, kas trenējās, ar tušu velkot uz slapjajiem akmeņiem hieroglifus, kurus lietus tūlīt pat noskaloja nost. Biju aizbraucis uz Butānu. Gandrīz vai jāpiekrīt Brūsam Četvinam vai Verneram Hercogam: lai kaut kas notiktu, jāiet kājām. Vispār vīrietim jāiet kājām. Ai, kā es biju aiz nezināšanas nenovērtējis Padmasambhavu! (Tas gan nenozīmē, ka es vispār biju viņu kaut kā vērtējis, kā putekļu sūcējs viņš bija gulējis pasaules neesošajā daļā.) Kad es tagad tā padomāju, Butāna tomēr joprojām vēl ir viena noslēpumaina valsts. Es pat pieļauju, ka visā domājamajā pasaulē ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, ko savos ļoti baltajos klosteros dara sarkancepurnieki.
